Raksts

Simt dienas blokādē


Datums:
21. februāris, 2011


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Bart van Damme

Ja būtu iespēja redzēt Lembergu vadām raibu ministru kabinetu, atbildot uz jautājumiem parlamentā, tiekoties ar sašutušiem skolotājiem, strīdoties ar pašapzinīgiem ministriem, tad būtu iespējams izvērtēt šā leģendām apvītā kunga reālo vērienu.

Ir pagājušas mazliet vairāk par simt dienām, kopš Latvijai ir lai kāda — šķība un greiza — bet tomēr valdība. Daudzi var būt pamatoti vīlušies. Tomēr tā šoreiz ir valdība vārda pilnā nozīmē. Aizgūstot līdzību no Hercena, iepriekšējās valdības faktiski Latvijas teritorijā bija izvietojušās līdzīgi okupācijas armijai, kuras galvenais uzdevums ir maksimāli izmantot šejienes resursus un turēt paklausībā iedzīvotājus. Kaut kādi jautājumi par sabiedrības pašsajūtu, taisnīgumu un ilgtspēju tām vienkārši nebija saistoši. Ja zviedru bankas gāž jums te iekšā naudu — jūsu laime, priecājieties. Ja vairs negāž — tā ir tikai jūsu problēma, neiedomājieties kaut ko prasīt no valdības; tai ir pavisam citi uzdevumi.

Dombrovska valdība šādu iespaidu neatstāj. Par to liecina kaut vai tas biklais mulsums, kurš rotājas atsevišķu ministru sejās, kad vēlētājiem pirms vēlēšanām sasolīto nekādi nav iespējams realizēt. Neērtības sajūta, protams, ir vājš mierinājums pieviltajiem vēlētājiem. Arī kāds Ilfa un Petrova varonis bija slavens ar to, ka sistemātiski zaga un vienlaikus par to ļoti kaunējās. Tomēr šodienas valdības defekti, kurus ir izdevies novērot pirmajās simt dienās, vispirms ir sistēmas defekti, nevis vienkārši personu darbošanās aizkulišu interešu vārdā. Tas, ka Dombrovska valdība nekādi nespēj pildīt savus solījumus vēlētājiem, ir rezultāts Latvijas parlamentārisma strukturālai blokādei, kura vēl jo uzkrītošāka kļūst situācijā, kad pie varas ventiļiem pēc ilgiem laikiem neatrodas nepārprotami valsts nozadzēji.

Šai blokādei es tad arī pievērsīšos šajā rakstā, noslēgumā nonākot pie jau praktiskāka jautājuma — ko Vienotībai darīt ar tā dēvētajiem „koalīcijas partneriem”.

Reālisms

Vispirms, jaunā Saeimas vēlēšanu sistēma, kuru pirms vēlēšanām aizstāvēja daudzi demokrātiski domājoši cilvēki, ir devusi spēcīgu pretsitienu. Tā kā partijas pie mums tradicionāli ir visai vārgas un nepopulāras, visprātīgākā stratēģija uz mandātiem cierējošiem kandidātiem ir bijusi veidot „apvienības”. Turklāt ņemot vērā, ka Latvijā atšķirībā no citām valstīm partiju apvienībām nav jāpārvar augstāks vēlēšanu slieksnis, mēs arī nākotnē redzēsim šādus ideoloģiski bezgaršīgus vinegretus un Olivjē salātus lielā vairumā. Tā sacīt — labu apetīti. Galvenā partiju apvienība, Vienotība, izrādās, faktiski cieš no visām tām pašām problēmām, no kādām cieš valdošās koalīcijas — neuzticība, personiskas ambīcijas, vienota viedokļa trūkums, ideoloģiskas dabas domstarpības. Rezultātā apvienībai nav gandrīz nekādu manevra iespēju: pret katru piedāvājumu, izņemot status quo vai ļoti kuslas reformas, atradīsies kāds iekšējs opozicionārs. Līdz ar to jebkuras, pat vismazākās reformas tiek izdabūtas cauri ar tādām mokām, ka žēl pat noskatīties. Tas neļauj cerēt uz pārāk labiem rezultātiem. Šādas valdības vadībā valstij varbūt ir iespējams nenonākt līdz pilnīgam failed state stāvoklim — kas Latvijas gadījumā nebūt nav triviāls uzdevums. Tomēr sapņot, ka Latvija tuvākajā laika varētu atgūt Eiropas līmeņa konkurētspēju vai pat pietuvoties Igaunijas un OECD līmenim, ir naivi. Augstās darbaspēka izmaksas, nereformētās pensiju, izglītības un veselības aprūpes sistēma nav lietas, kuras reformēsies pašas no sevis, un politiķi reformas acīmredzot negrasās veikt. Tādēļ mēs būsim un paliksim Eiropas invalīdi — ar to vienkārši ir jāsamierinās. Tiem, kas paliks Latvijā dzīvot, patiešām nākotnē būs vajadzīgs daudz patriotisma, jo citu, praktiskāku iemeslu šeit palikt kļūs arvien mazāk un mazāk. To tad arī sev no visas sirds novēlam.

Otrkārt, partijas mums joprojām ir darbā iekārtošanās biroji. Turklāt te runa nav tik daudz par visādiem uzņēmumu valžu locekļiem (tā jau ir sena, mīļa tradīcija), cik par ministriem. Skaidrs, ka vēlēšanās iesēsties kādā labi polsterētā krēslā Dombrovska otrās valdības veidošanas procesā bija nostādīta augstāk par jebkādām valstiskām interesēm. Vai gan citādi Vienotība būtu sev līdzās finansēm, ekonomikai un iekšlietām sagrābusi visas šīs „orhideju ministrijas”, kurās nekas nav jāreformē, taču ir plašas iespējas labi izskatīties? Tādēļ pārsteigums par zaļzemnieku nevēlēšanos veikt strukturālas reformas izglītībā un veselībā izskatās mazliet uzspēlēts, teiksim tā.

Treškārt, šajā Saeimas sasaukumā par dalību valdībā nav iespējama nekāda reāla konkurence. Vienotība līdzīgi Puškina Tatjanai ir atdota vienam partnerim „un būs tam mūžam uzticīga”. Citu alternatīvu te nav. Protams, sākotnēji bija iespējams vismaz parunāties ar Saskaņas centru (SC) — ja ne citādi, tad vismaz Lemberga pabiedēšanai. Taču tam bija nepieciešama skaidra prioritāšu apziņa un manevra iespējas. Taču tādas Dieviņš gan nav devis. Tie Vienotības deputāti, kas bija ieradušies Jēkaba ielā karot pret oligarhiem, nespēja vienoties ar tiem, kas bija nākuši karot pret krieviem. Un, lai padarītu jebkādu turpmāku sadarbību neiespējamu, labi piestrādāja arī pats Saskaņas centrs. Par prieku saviem draugiem no VL!-TB/LNNK saskaņieši par 1940. gadu joprojām nav spējīgi noformulēt jebkādu viedokli, kurš neizklausītos pēc Latvijas valsts konstitucionālo pamatu apšaubīšanas. Nerunāsim nemaz par Kravcovu. Ja akceptējam it kā pašsaprotamo faktu, ka Jānis Urbanovičs ir pieredzējis un kompetents politiķis, pēc tik kolorīta personāža iedabūšanas SC frakcijā gribot negribot nākas secināt, ka Urbanovičs patiesībā ir slepens nacionālistu atbalstītājs. Tā bija gatavā medusmaize, kuru Dzintaram&Co būtu tīri vai grēks neizmantot.

Īsi sakot, tiem, kas pēc vēlēšanām gaidīja revolūciju, iznāca vilties. Taču patiesībā šis rezultāts bija pilnībā prognozējams, un savādāk nemaz nevarēja būt. Aktieri uz skatuves ir nomainījušies. To jaunā maiņa izskatās atsvaidzinoši godīga, vai, ja vēlaties, naiva. Taču izrāde joprojām ir viena un tā pati, kuru mēs skatāmies jau ilgu gadu garumā.

Partnerattiecības mieram

Pie šās izrādes, starp citu, pieder arī attiecības ar tā dēvētajiem „koalīcijas partneriem”. Arī šeit nekas pārsteidzošs nav noticis. Tādēļ dažam labam Latvijas medijam, kurš novembrī ar skaļiem saucieniem grūda Vienotību ZZS un Aivara Lemberga kā „vienīgā izredzētā” apskāvienos, šodien nu gan nevajadzētu sašust un brīnīties, ka minētais kungs komandē parādi. Citādi izskatās, teiksim, mazliet liekulīgi. Šī norise bija labi prognozējama, un vēl sarūpēs mums vienu otru jautru mirkli. No šās situācijas Vienotībai patiesībā būtu tikai viena izeja — protams, ja apvienība vispār būtu spējīga uz jebkādiem manevriem. Šī iespēja ir: aicināt uzņemties valdības un koalīcijas vadību Aivaram Lembergam. Es saprotu, ka šāds aicinājums liksies ķecerīgs un pat noziedzīgs, jo īpaši tādēļ, ka to pauž nepārprotams sorosīts nepārprotamā sorosītu portālā. Taču, pirms plēšam kreklus un saucam „nemūžam!”, tomēr būtu vērts uzklausīt dažus argumentus.

Vispirms, Lembergs jau pašlaik spēj ietekmēt visus koalīcijai nozīmīgos lēmumus un bauda veto tiesības visos galvenajos jautājumos. Vienlaikus viņš oficiāli neatrodas nekādā nacionālā līmeņa amatā. Šo divdomīgo statusu viņš izbauda līdz mielēm, sev padevīgajos medijos nemitīgi kritizēdams un ķengādamies par tās pašas valdības darbu, kurai oficiāli it kā pieder viņa sīkpartija Latvijai un Venspilij. Kā daudzi būs ievērojuši, šis kungs, atšķirībā no vairuma Vienotības dižvīru un dižsievu, nebūt nav kritis uz mutes, prot smaidīt un izdarīt dažādus pēkšņus reveransus uz visām pusēm. Mīts par Lemberga „izcili veiksmīgo” saimniekošanu Ventspilī varbūt nav arguments politikā kompetentajiem Vienotības piekritējiem. Taču tas ir ļoti liels arguments ļoti daudziem Latvijas pilsoņiem, kuri ikdienā neseko un nekad arī nesekos politikai, nelasa un nelasīs nedz Lato Lapsas grāmatas, nedz žurnālu Ir. Pateicoties mediju atbalstam un autoritātei, Aivars Lembergs, atrazdamies ar vienu kāju koalīcijā, veiksmīgi diktēs savus nosacījumus Vienotībai, kurā ļaudis lāgā neprot nedz smaidīt, nedz manevrēt, nedz iebarot sabiedrību ar populismu. Turklāt viņš šos noteikumus diktēs, paralēli zākādamies par valdību kopumā un atsevišķiem tās ministriem, rīkodams plaši apmeklētas preses konferences un nepārtraukti „intervēdamies” Neatkarīgajā. Viņš tipiskas Kremļa retorikas garā dos nepierādāmus mājienus par Sorosu, NATO un Eiropu, vienlaikus bloķēdams jebkurus būtisku reformu piedāvājumus. Viņš pīs intrigas ap Vienotības partiju savstarpējām attiecībām un veicinās to šķelšanos. Viņš koķetēs ar abiem Saeimas flangiem, pārmetīs Vienotībai VL! TB/LNNK nacionālistu neiekļaušanu koalīcijā, vienlaikus pašam bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem draudzējoties ar SC un Urbanoviču. Arī gaidīt uz kādiem disidentiem ZZS rindās faktiski nozīmē to pašu, kā gaidīt opozīciju Ļeņinam boļševiku partijā. Un, būsim reālisti: Vienotībai nav nekādu instrumentu, lai visu šo skaistumu apturētu.

Tieši tādēļ Vienotība, ja tai piemistu spējas uz taktiskiem manevriem, varētu nākt klajā ar aptuveni šādu vēstījumu Aivaram Lembergam:

„Dārgais kungs!

Jums labpatīk vadīt laiku, publiski sniedzot kritiskus vērtējumus par Vienotības apvienību, partijām un atsevišķiem politiķiem. Mēs kā inteliģenti ļaudis esam pieraduši cienīt savus koalīcijas partnerus un viņu viedokli, un nevaram to nerespektēt. Kā izriet no daudziem jūsu izteikumiem, Valda Dombrovska šobrīd vadītā valdība nekur neder. Acīmredzot tādēļ Jūs un Jums lojālie ļaudis esat padarījuši mūsu darbu neiespējamu. Mums, protams, ir ļoti žēl dzirdēt šādus vārdus no tik atbildīga, kompetenta un, galvenais, godprātīga politiķa kā Jūs. Jūs patiesi esat sniedzis ļoti kritisku mūsu darba vērtējumu, kurš mūs bezgalīgi sarūgtina. Iespējams, ka patiešām esam to pelnījuši. Jūsu vērtējums noteikti kalpos mums par stimulu, lai savu darbu uzlabotu. Taču, kamēr mēs pārdomājam savus trūkumus un labojamies, mēs vēlētos aicināt uzņemties Ministru kabineta vadību kādam, kurš saskaņā ar savu un arī daudzu citu viedokli ir daudz gudrāks, kompetentāks un spējīgāks par mums — proti, jums, ilggadīgajam Ventspils mēram. Ceram, ka Jūsu nesatricināmais patriotisms neļaus Jums vairs ilgāk atstāt valsti tās pašreizējās šarlatānu valdības ziņā un beidzot parādīs mums visiem gaismu tuneļa galā. Turklāt, kā noprotam no Jūsu izteikumiem, daudz enerģijas Jums šāds primitīvs darbiņš neprasīs. Tādēļ ar šo mēs oficiāli aicinām jūs uzņemties jaunas valdības izveidi, kurā, ja Jums labpatiks, mācekļu lomās būsim gatavi pazemīgi piedalīties arī mēs. Jūsu žēlīgas piekrišanas gadījumā mēs apņemamies aicināt Valsts prezidentu uzticēt Jums jaunas valdības veidošanu.

Cieņā —

partiju apvienība Vienotība”

Neiespējamās pārmaiņas

Kas īsti mainītos līdz ar šādu vēstuli? Visdrīzāk nekas, jo šis piedāvājums tiktu tādu vai citādu apsvērumu dēļ noraidīts — visticamāk, ar publisku ķengāšanos par pašiem tā autoriem. Taču tad Vienotībai ar vēl lielāku troksni vajadzētu mesties pie kājām un saukt Saulvedi, vēl vairāk bērt sev pelnus uz galvas, vēl izteiksmīgāk tēlot, ka viņi visā nopietnībā ir noticējuši Lemberga ģenialitātei — un tā līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Un tad, kad spēlīte beidzot būtu izspēlēta, skaļi un izteiksmīgi pateikt — ja pats nespēj uzņemties atbildību, tad vismaz stāvi klusu un nemaisies.

Taču jārēķinās būtu arī ar visai niecīgo iespēju, ka kungs vienā mirklī pasaka „jā”. Šī iespēja daudziem laikam gan šķiet pārlieku biedējoša, lai šajā piedāvājumā saskatītu ko vairāk par banālu feļetonu. Taču, kopumā ņemot, diez vai kaut kas no tā būtiski pasliktinātos. Patiesi, ja Latvijas demokrātiju tiešām spēj sagraut viens vienīgs apsviedīgs kompartijas sekretārs, tad kas gan tā par demokrātiju? Vispirms, tā beidzot būtu iespēja pārliecināties par „izcilajiem talantiem” darbībā — sākot ar svešvalodu zināšanām un sarunu vešanu ar starptautiskajiem aizdevējiem un beidzot ar valdošās koalīcijas izveidi un komunikāciju ar sabiedrību. Ja būtu iespēja redzēt Lembergu vadām raibu ministru kabinetu, atbildot uz jautājumiem parlamentā, tiekoties ar sašutušiem skolotājiem, strīdoties ar pašapzinīgiem ministriem, tad būtu iespējams izvērtēt šā leģendām apvītā kunga reālo vērienu. Tas viss ir pilnīgi kas cits, nekā komandēt padevīgus ļautiņus Ventspils domē vai pieņemt puķes no histēriskām pensionārēm. Tādēļ ietekmīgais mīts par izcilajām spējām visdrīzāk izgaistu kā ēnas dienvidū; pāri paliktu padomju nomenklatūras ne visai augstie griesti, nekas vairāk. Turklāt ne tikai pilsoņi, bet pat politiķi sāktu no visas sirds ilgoties pēc Dombrovska, vai kaut kā tamlīdzīga, tikai jaunā kapacitātē.

Kāds varētu teikt: bet mēs taču solījām cīnīties pret oligarhiem, un tādēļ Lemberga laišana pie varas būtu nodevība pret vēlētājiem. Taču, ja izberzējam acis, redzam, ka Lembergs jau ir pie varas un vismaz šajā nozīmē vēlētāji ir jau sen „nodoti”. Kāds vēl varētu teikt — bet kā tad Dombrovskis, šis mūsu krietnais darbarūķis? Taču patiesībā Dombrovskis ir jauns un perspektīvs cilvēks, un viņš lieliski saprastu, ka ir vērts zaudēt kauju, lai uzvarētu karā. Tieši tādēļ nebūtu vērts viņam pāragri gatavot Godmaņa taciņu, kurš pēc laiciņa atstrādāšanas godpilnajā marionetes amatā bija spiests ar nolaistu asti aizvākties uz Briseli. Vēl kāds cits teiks — mediji nesapratīs. Bet tā mediju daļa, kura šodien orientējas uz politiski kompetentu pilsoni, jau sen laužas atvērtās durvīs — šādam pilsonim jau sen ir skaidrs, kas ir šis „smagos noziegumos apsūdzētais” Lembergs. Savukārt tos vēlētājus, kas uz pasauli raugās caur lēto glancēto žurnālu prizmu, var pārliecināt tikai darbi, nevis normatīva runāšana par tiesiskumu un demokrātiju. Vēl kāds varētu iebilst — ja Zatlers patiešām sajuktu prātā un nominētu premjera amatam Lembergu, pēdējais droši vien veidotu koalīciju ar SC, nevis Vienotību. Tas nu gan ir diezgan aplams vērojums — šāda koalīcija būtu ļoti nedrošs variants. SC ir pašiem savi pieredzes bagāti komsorgi un partorgi, kuriem ir padomā pašiem savas shēmas, turklāt ZZS vēlētājs par šādu soli noteikti balsotu ar īkšķi uz leju. Visbeidzot, kāds varētu pamatoti iebilst, ka šajā gadījumā stāsta galvenais varonis labākajās Berluskoni tradīcijās izmantotu premjera pilnvaras, lai atbrīvotos no tiesvedības savās krimināllietās. Tas izklausās pat ļoti ticami, kaut arī premjers Lembergs atšķirībā no privātpersonas Lemberga nemitīgi atrastos publikas acu priekšā. Taču arī tad joprojām varētu vaicāt, vai Vienotības galvenais uzdevums ir par katru cenu iedabūt Lembergu cietumā (kas, šķiet, tāpat nenotiks pārskatāmā nākotnē), vai arīdzan neitralizēt viņa politisko ietekmi, kura lielā mērā balstās faktā, ka šis kungs nekad nav bijis nevienā būtiskā amatā ārpus Ventspils.

Epilogs

Skaidrs, ka visi šie argumenti patiesībā ir tikai plāni kādai neiespējamai nākotnei. Vienotība uz šādiem manevriem nav gatava, un, pat ja arī būtu, šis scenārijs prasītu milzīgu gatavību riskēt, jau šodien daudz ko zaudējot neskaidras nākotnes vārdā. Taču ko lai dara, amats reizēm liek uzbāzties ar padomiem tiem, kuriem tie nemaz nav vajadzīgi. Tomēr visam šim jokainajam stāstam patiesībā ir diezgan traģisks noslēgums. Latvieši vēsturē ir bijuši spējīgi mācīties tikai no ļoti smagām kļūdām. Kad 1918. gadā tika nodibināta Latvijas valsts, vairums latviešu bija noskaņoti par labu boļševikiem, un bija jāatnāk Stučkam ar teroru, lai prātiņš nāktu mājās un komunistiskās halucinācijas izgaistu. Acīmredzot arī šodien zināmas ilūzijas par Saulvedi tautai ir iespējams izdzīt tikai ar ļoti, ļoti stiprām zālēm. Turklāt tā ir arī vienīgā iespēja kaut ko mainīt. Tā nu ir sanācis, ka tad, ja Vienotība nav spējīga realizēt šādu vai līdzīgu scenāriju, otrs scenārijs patiesībā ir ne mazāk nejauks. Jau iepriekš atvainojos par vulgārismu, taču šis otrais scenārijs ir tas, kuru reizēm iesaka izvarošanas gadījumos — proti, atslābināties un censties gūt baudu no notiekošā.


Ak, mirkli, apstājies: 9. Saeima in memoriam I

Failed state. Latvija?

Garlaicīgi nebūs

Izstrēbēji

Maize un izklaides

Mūsu jautrais Titāniks: 9. Saeima in memoriam II

Un es nezinu starp zemēm simtām: 9. Saeima in memoriam III

Vienā laivā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!