Raksts

Simetriskais nacionālisms


Datums:
14. septembra, 2004


Autori

Dmitrijs Petrenko


Foto: E.Rudzītis © AFI

Valsts joprojām īsteno politiku “Latviju latviešiem”, tikai šis lozungs tagad ir vairāk aizplīvurots. Mūsu lozungi ir tie paši, kas cīnoties LTF pusē: “Latvija ir mūsu kopējās mājas”. Latvijas stabilitāte var balstīties uz divām kopienām: latviešu un krievu.Igoru Vatoļinu, vēstures skolotāju un Krievu skolu pedagogu apvienības aktīvistu, kas badastreikā trīs nedēļas protestējis pret izglītības reformu, intervē Dmitrijs Petrenko, LTV*.

Kāpēc Jūs izvēlējāties tik radikālu cīņas veidu? Vai tas nozīme, ka politiskās metodes jau ir izsmeltas?

Runājot par pašu cīņu, es atbildēšu jā. Taču šis badastreiks nebūt nav izmisuma žests vai fanātiķu akcija. Manuprāt, tas ir ļoti loģisks solis. Pietiek tikai palūkoties uz to, ar ko viss aizsākās. Pašā sakumā mēs rīkojām diezgan mierīgas vecāku sapulces, pirmā notika 1995. gadā – vēl pirms tam, kad tika pieņemti strīdīgie grozījumi Izglītības likumā. Jau toreiz vecāki formulēja savu attieksmi pret reformu – mēs izlēmām, ka paši gribam noteikt, kādā valodā mūsu bērniem ir jāmācas. Taču likums tika pieņemts. Pēc tam notika līdzīgas sapulces. Vēlāk – jau paši skolēni protestēja pret Izglītības likumu.

Zīmīgi ir tas, kas visas šis aktivitātes – gan vecāku sapulces, gan skolēnu protestus – varas pārstāvji pilnīgi ignorēja. Vēl vairāk, vienu no mītiņiem toreizējais premjers Einārs Repše nosauca par “komunisma pēdējo gulbja dziesmu.” Tādējādi oficiālā vara parādīja savu attieksmi pret mums. Mēs mēģinājām vākt parakstus, taču arī tas beidzās ar neko. Analizējot visu šo vēsturi, mūsu badastreiks, manuprāt, ir ļoti loģisks solis. Mēs turpināsim badastreiku līdz brīdim, kad sāksies reāls dialogs ar varas pārstāvjiem. Mums bija cerība uz jauno likumprojektu par mazākumtautību skolām, taču tagad mēs saprotam, ka uz to paļauties nevar.

Kas Jums ir zināms par šo likumprojektu? Vai tas spētu atrisināt izglītības problēmas?

Par to sīkāk var pastāstīt tikai tie, kas to ir redzējuši. Tie ir autori – LAŠOR pārstāvji un Tautas saskaņas partijas deputāti, kā arī koalīcijas partneri. Tieši pēdējie visvairāk arī negrib, lai šis likums tiek vispār apspriests, jo tā projekts faktiski ievieš izglītības reformas moratoriju. Pie varas esošajiem politiķiem šis likumprojekts bija ļoti nepieciešams pavisam citu iemeslu dēļ – iedomājāties, kas notiktu, ja 1. septembrī protesta akcijas izvērstos par īstiem nemieriem valstī? Tad premjers Indulis Emsis gluži kā īsts burvju mākslinieks izņemtu no cilindra likumprojektu par mazākumtautību skolām un teiktu: “Lūk, ņemiet šo un nomierinieties!” Bet mēs ticam, ka tikai moratorijs spētu tagad atrisināt problēmas krievu skolās.

Ko tas nozīme? Ja runa ir par izglītību tikai krievu valodā, vai tas nenostiprinātu “sociālu sienu” starp latviešiem un cittautiešiem un neradītu “krievu nacionālismu?”

Moratorijs nebūt nenozīme virzīšanos atpakaļ. Tā varētu būt reformas iesaldēšana un sarunas uzsākšana.

Bet krievu nacionālisma pazīmes mūsu sabiedrība pastāv jau tagad. No kurienes šīs tendences nāk? Šī ir simetriska atbilde varai par to politiku, ko tā īsteno jau gandrīz 15 gadus. Jo politiķi ignorē vēl vienu svarīgāko mūsu prasību – paaugstināt latviešu valodas pasniegšanas kvalitāti cittautiešu skolās. Mēs visu laiku lūdzam gan palielināt latviešu valodas stundu skaitu, gan izmantot jaunākas tehnoloģijas valodas apgūšanā, gan palielināt algas latviešu valodas skolotājiem. Taču valstsvīri joprojām domā, kā mēs negribam zināt valodu. Mēs gribam! Pat neskatoties uz to, ka valsts, īstenojot savu politiku, ir jau radījusi ļoti negatīvu motivāciju bērniem mācīties valodu un runāt latviski. Valdošie politiķi nu laikam domā, ka pie tādas attieksmes ir vainojama “Maskavas roka”. Kaut gan šī ir viņu pašu roka, kas nemitīgi kaut ko uzspiež, neapspriežot to ar minoritātēm.

Vai jaundibināmā Krievu kopiena spēs pārstāvēt vietējo krievu intereses?

Mēs nedomājām, ka šī būs viena liela organizācija, kas apvienos visas citas krievu organizācijas. Mēs iecerējām to drīzāk kā tīklu – tie, kas iekļausies šajā vienotajā tīklā, iegūs pieeju svarīgiem resursiem. Mēs plānojam, ka tur tiks sniegts gan juridisks, gan finansiāls atbalsts. Ir iecere iekļaut šajā tiklā arī “Uzņēmēju klubu”. Tas ir nepieciešams, lai mūsu ideju realizēšana kļūtu daudz vieglāka. Ceram arī paaugstināt krievu cilvēku pašapziņu.

Kādas tieši intereses tiks pārstāvētas?

Būtībā izglītības problēmas ļāva mums ieraudzīt vairākus citus trūkumus. Protestējot pret reformu, mēs arī izsakām savu neapmierinātību ar krievu valodas statusu Latvijā. Mēs gribam panākt, lai šī valodā tiktu atzīta par oficiālo, jo to lieto ļoti liela iedzīvotāju daļa. Protestējot pret reformu, mēs arī protestējam pret cittautiešu stāvokli valstī, jo lielai nelatviešu daļai nav balsstiesību vēlēšanās. Pašlaik valsts joprojām īsteno politiku “Latvija ir latviešiem”, tikai šis lozungs tagad ir vairāk aizplīvurots. Mūsu lozungi palikuši tādi paši, kādi tie bija toreiz, kad mēs cīnījāmies Tautas frontes pusē: “Latvija ir mūsu kopējās mājas”. Valdošajiem politiķiem ir jāsaprot, ka Latvijas stabilitāte var balstīties uz divām kopienām: latviešu un krievu.

Svarīgi ir arī tas, ka jaunā organizācija nebūs orientēta uz Krieviju. Mēs centīsimies dibināt kontaktus ar krievu kopienām citās valstīs. Un te runa ir ne tik daudz par etnisko piederību, bet par cilvēkiem, kuriem ir interese par krievu kultūru, par tiem, kas grib saglabāt un attīstīt šo mantojumu. Tā kā Krievijai šeit drīzāk ir sekundāra loma. Tāpēc visi tie, kas apgalvo, ka mēs nepārtraukti saņemam finansiālo atbalstu no Maskavas, kļūdās. Var būt kāds no tiem, kam ir šāda informācija, var pateikt, kur es beidzot varu saņemt savu naudu?

Vai šis tīkls nav domāts, lai politiķi gūtu vēl lielāku atbalstu?

No vienas puses, mēs negribam, lai politiķi lielā mērā iejaucas organizācijas darbā, jo tādējādi pastāv risks, ka organizācija var pārtapt par politisku. Taču no otras puses, mēs nevaram vienkārši izstumt no šī kopējā darba tos politiķus, kas jau ilgāku laiku cenšas palīdzēt mums cīnīties, piemēram, PCTVL deputātus. Droši vien viņi arī turpinās strādāt kopā ar mums, bet ne organizācijas valdē. Tādējādi ir iespējams saglabāt organizāciju kā sabiedrisku, nevis politisku veidojumu.

Kādu reakciju Jūs esat saņēmuši badastreika laikā? Vai Jūs nebiedē tas, ka vara faktiski ignorē šo akciju?

Kad pagāja pirmā badastreika nedēļa, mēs paziņojam par to ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos. Mēs aizsūtījām informāciju par to, cik cilvēku piedalās badastreikā un kādas ir mūsu prasības. Trešajā streika dienā mūs apciemoja arī Britu-Helsinku [British Helsinki Human Rights Group] grupas pārstāvji, kuri solīja sekot notikumiem. Vēlāk, septiņpadsmitajā dienā, ciemos atnāca Krievijas vēstnieks, kurš bija satraukts par mūsu veselības stāvokli. No valdības pārstāvjiem pie mums bija atnācis tikai īpašu uzdevumu ministrs integrācijas jautājumos Nils Muižnieks.

Mēs paši negribējām speciāli celt ažiotāžu, piemēram, saukt katru stundu ātro palīdzību. Atšķirībā no mītiņiem, badastreiks tomēr ir ļoti personiska akcija. Katram ir ne tikai sabiedriski politiskie motīvi, bet arī personiskie. Es, piemēram, pasniedzu skolā vēsturi. Un es sapratu – ja es neizdarīšu visu, ko vien varu, lai nepieļautu reformas īstenošanu, es jutīšos daudz sliktāk, nekā 20. badastreika dienā.

Kā Jūs jūtaties šobrīd?

Emocionāli jūtamies labi, taču ir dažas fizioloģiskas nianses. Ārsti nepārtraukti mūs pieskata. Vienam no mums – 66 gadus vecajam Jurijam Kotovam – veselības problēmas bija ļoti nopietnas un viņam nācās pārtraukt badoties. Ārsti teica – var gadīties tā, ka ātrā palīdzība var vienkārši nepaspēt atbraukt. Tagad problēmas ir arī mums. Tā ka viss mums ir ļoti nopietni.

_____________
* Intervija notika 10.septembrī, badastreika deviņpadsmitajā dienā.


Izglītība un nodarbinātība

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!