Raksts

“Simboliskās iznīdēšanas” iznīdēšana


Datums:
30. novembris, 2004


Autori

Ilze Dzenovska


Foto: Foto no personīgā arhīva

Pārmaiņas dzimumu attēlojumā medijos ir iespējamas, ja gan medija vadībai, gan žurnālistiem ir pārliecība, ka tas radīs labāku darba vidi un labāku gala produktu. Vēl noteikti ir jānosprauž konkrēti izmērāmi mērķi, jo ar labiem nodomiem vien nepietiek.

Intervija ar Trīni Lindgārdu (Trine Lynggard), vecāko informācijas padomnieci NIKK, Ziemeļu institūts sieviešu un dzimtes studijām.
Ko Jūs saprotat ar terminu “pret dzimti vērīgā” žurnālistika?

Kad jūs apzināties nevienlīdzīgo varas sadalījumu starp vīriešiem un sievietēm, tad kļūstat vērīgs pret dzimumu līdztiesības jautājumiem un tos ņemat vērā, gatavojot savus materiālus. Mediji ne tikai ataino to, kas notiek sabiedrībā, bet konstruē realitāti – viņiem ir jābūt stratēģijām, kā padarīt sievietes redzamas medijos. Kaut vai, piemēramja intervējat pāri, tad jautājiet abiem, nevis tikai vienam, kaut arī viņiem varētu būt līdzīgi viedokļi. Tāpat apskatot kādu problēmu, jūs skatāties, kādas sekas tā rada abiem dzimumiem, jo situācija var pavisam atšķirīgi skart sievietes un vīriešus. Protams, nav vienas gatavas receptes kā strādā “pret dzimti vērīga” žurnālistika, bet ir dažādi veidi, kā analizēt mediju tekstus, lai saprastu, vai tie ņem vērā dzimumu atšķirības.

Kāda, Jūsuprāt, ir pievienotā vērtība šādai žurnālistikai?

“Pret dzimti vērīgā žurnālistika” var veicināt dzimumu līdztiesību mediju reportāžās un sabiedrībā kopumā. Šādas reportāžas vairo dažādību un attiecīgi augstāku žurnālistikas kvalitāti. Te jārunā par divām perspektīvām: dzimumu līdztiesības un profesionālo.

Vairs netiek pieņemts uzskats, ka mediji attēlo realitāti vai, ka televīzija ir logs uz pasauli. Nav vienotas realitātes, bet gan dažādas realitātes atkarībā no tā, kurš tās definējis. Tas, ko mēs lasām, skatāmies vai dzirdam medijos, ir radies vairāku izvēļu un instrumentu rezultātā – no avotu izvēles; izvēles, kam dot vārdu, kam nē; no stāstījuma veida; fona informācijas, izvēlētās valodas. Tādējādi medijiem ir milzīga vara ietekmēt cilvēku uzskatus, vērtības, sociālās attiecības.

Kādā veidā mediji veicina vai tieši otrādi – kavē dzimumu līdztiesības nostiprināšanos sabiedrībā?

Slavena starptautiska mediju konsultante un pētniece Margareta Galahere (Margaret Gallagher) apgalvo, ka mediju monitoringa un pētniecības jomā kopš 70 gadiem iezīmējas divas tendences: kritika, ka mediju saturā sievietes tiek parādītas kā objekti, nevis aktīvi subjekti; un kritika, ka institucionālās un sociālās varas struktūras sistemātiski marginalizē sievietes medijos.
Galahere savā jaunākajā grāmatā “Gender Setting: New Agendas for Media Monitoring and Advocacy” apgalvo, ka pasaulē, kur mediji arvien intensīvāk nodrošina informāciju, simbolus un idejas lielākajam vairumam sociālo grupu, sievietes reprezentācija medijos palīdz noturēt viņas relatīvā bezsvaras pozīcijā. Viņa lieto George Gerbner 1972.gadā radīto terminu “simboliskā iznīdēšana”, kas nu jau ir plaši izplatīta metafora, lai apzīmētu to, kā mediju tēli padara sievietes neredzamas. Mediji vienkārši nevēsta sieviešu uzskatus un pasaules redzējumu, un šo nosaka tie, kuri diktē sabiedrības un attiecīgi mediju dienas kārtību. Tā joprojām ir vīriešu privilēģija – noteikt sabiedrības un mediju dienas kārtību.

Latvijas masu mediju profesionāļu vidū valda uzskats, ka nav iemesla runāt par nevienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem televīzijā, taču par to trūkst pētījumu.

Manuprāt, ir ļoti būtiski veikt pētījumus un dokumentēt, jo mēs esam pieraduši visu laiku medijos redzēt vīriešus, tādēļ uztveram to par normu. 1995. tika veikts pirmais pasaules mēroga pētījums par sieviešu attēlojumu medijos (MediaWatch 1995), tas aptvēra 71 valsti, tika analizētas gan avīzes, gan radio un TV. Pētījums parādīja, ka sievietes ir tikai 17 % pasaules ziņu subjektu – ziņu veidotājas un intervējamās personas. Viszemākais procents bija Āzija – 14 %, bet augstākais Ziemeļamerikā – 27%. Viszemākais sieviešu procents bija ziņu sižetos par politiku (7%) un par ekonomiku un biznesu (9 %), savukārt visaugstākais ziņās par veselības un sociālajiem jautājumiem – 33%. Tai vajadzēja būt sensācijai , bet šie skaitļi knapi parādījās ziņās.

1997.gadā tika uzsākts plašs pētījums par sabiedriskajām televīzijām sešās ziemeļu Eiropas valstīs, kas parādīja, ka tikai 32% no visiem dalībniekiem šo valstu sabiedriskajās televīzijās ir sievietes. Vēl viens pārsteidzošs atklājums bija tas, ka, neskatoties uz sieviešu aktīvo līdzdalību lēmumu pieņemšanā un pārstāvniecību parlamentā, sievietes visbiežāk tika attēlotas zemā sociālā statusā, bet lielākā daļa attēloto politiķu un ekspertu bija vīrieši. Attiecīgi 70 % un 80%.

Vai sieviešu attēlojumā medijos kopš 70. un 80. gadiem ir vērojamas izmaiņas?

Eiropas Komisijas pētījums par 19 ES valstīm 1999.g. secināja, ka dzimumu attēlojums medijos vairs nav tik monolīts.

Daudzās valstīs mediji ir pārveidojušies, komerciālās kabeļu televīzijas un satelīta kanāli, un valsts īpašumā esošo televīziju privatizācija ir novedusi pie jauna, uz tirgu orientēta satura. Pētījumi rāda, ka ir pieaugusi sieviešu lomu dažādība un ir notikusi attālināšanās no pakļautās mājsaimnieces- mātes tēla. Ir “jaunās sievietes” tēls, kura ir neatkarīga (patstāvīga) patērētāja un kuras sievišķība paliek neskarta vai lietišķa individuāliste, kuras sievišķība ir jāziedo.

Šobrīd Latvijā ir vērojama publiskās telpas seksualizācija, gan caur reklāmām, gan mediju saturu, šī tendence ir spilgti pamanāma arī jauniešu medijos. Vai Norvēģijas sabiedrībā arī vērojamas līdzīgas tendences?

Jā, publiskās telpas seksualizācija ir kļuvusi par jaunu fenomenu Rietumu pasaules masu kultūrā.

Protams, seksualitātes izmantošana, lai piesaistītu konkrētu mērķauditoriju uzmanību nav nekāds jaunums, bet jaunums ir lielāka pornogrāfijas iespiešanās masu kultūrā. Šāda tendence nav vērojama tikai reklāmā, bet arī TV programmās, mūzikas videoklipos, modes skatēs, jauniešu žurnālos.

Ja mēs patiešām nopietni iestājamies par dzimumu līdztiesības ideāliem un vēlamies radīt vienādas iespējas vīriešiem un sievietēm, tad mums ir jādara kaut kas, lai piedāvātu alternatīvus scenārijus paaudzei, kas šobrīd aug!

Žurnālistikā arvien vairāk ienāk sieviešu, vismaz Latvijā. Kāda ir situācija Norvēģijā, vai sieviešu skaita pieaugums mediju profesionāļu vidū ir ietekmējis mediju veidoto saturu un tā pasniegšanas veidu?

Šeit jārunā par divām tendencēm. Mums ir arī daudz sieviešu žurnālistu, taču viņām ir tendence profesionālajā dzīvē distancēties no sava dzimuma, lai netiktu uztvertas kā upuris vai marginalizētās grupas pārstāves. Šī attieksme skaidrojama arī ar postmodernās kultūras individuālismu, kas savijas ar plaši izplatītu kļūdainu pieņēmumu, ka mūsu sabiedrībā dzimumu līdztiesība ir jau sasniegta.

Vēl jāpiebilst, ka saikni starp mediju saturu un indivīdiem, kas to veido ietekmē vairāki faktori, – institūciju politikas, profesionālas vērtības un, protams, reklāmdevēju prasības. Tāpēc neskatoties uz to, ka vairumā valstu tik daudz sieviešu strādā medijos, ir neprātīgi gaidīt, ka tas radīs radikālas izmaiņas mediju saturā.

Latvijā veiktie pētījumi apliecina, ka masu mediji turpina reproducēt tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus, kas brīžiem krasi atšķiras no tām pārmaiņām, kas Latvijas sabiedrībā ir notikušas. Kāda ir situācija Norvēģija, vai mediju radītā realitāte saskan ar sabiedrībā notiekošajiem procesiem un redzamajām dzimumu lomām?

Protams arī norvēģu medijos ir vērojami dzimumu stereotipi, taču ne tik spilgti kā Latvijas medijos. Mūsu sabiedrība ir mainījusies, sievietes ieņem dažādas pozīcijas, un mediji nevar atspoguļot novecojušas realitātes. Mums ir ļoti aktīva sieviešu kustība kas sabiedrībā ir dzirdama, tāpēc medijiem tā ir jāparāda.

Zinu, ka Jūs pētāt prostitūcijas un cilvēku tirdzniecības atainojumu masu medijos, kādi secinājumi Jums radušies?

Pirmkārt, valodai ir liela nozīme. Runājot par prostitūciju, tiek lietoti ekonomiski termini – sievietes sevi pārdodot un vīrieši pērkot, pieprasījums un piedāvājums. Piemēram, Dānijā, kur ir gandrīz 30 gadu dzimumu līdztiesības politikas pieredze, vēl joprojām mediju valodā tiek lietoti tādi izteikumi kā “pasaules vecākā profesija”, “nakts lēdijas”, “kuces”, “maukas”, runājot par jaunām meitenēm, kas prostitūcijā nokļuvušas kā cilvēku tirdzniecības upuri.

Vīrieši materiālos par prostitūciju un cilvēku tirdzniecību ir praktiski neredzami. Ziemeļvalstīs bija plašas diskusijas par to, kā tiek rakstīts par vardarbību ģimenē. Ilgu laiku tā bija tēma, kurai nepieskārās, jo uzskatīja privātu lietu. Taču tad, kad Cilvēktiesību konferencē Vīnē tika atzīts, ka vardarbība pret sievieti publiskajā tāpat kā privātajā sfērā ir cilvēktiesību pārkāpums, tas bija nozīmīgs pagrieziens. Vardarbība ģimenē tagad tiek saukta par vīriešu vardarbību pret sievieti arī politiskā līmenī, jo vairākumā gadījumu tās ir sievietes, kas cieš no vīriešu vardarbības.

Ja pētījumi pierāda, ka sabiedriskās televīzijas, neskatoties uz to, ka tām jāievēro valstu likumdošanā ietvertie dzimumu līdztiesības principi, pamanās sievietes izstumt un padarīt neievērojamas, kāda ir situācija komerciālajās televīzijas? Vai sievietes tur ir redzamākas?

Salīdzinošā ziemeļvalstu pētījumā, kas tika veikts 1999. gadā, par vienu no galvenajām tēzēm tika izvirzīts apgalvojums, ka komerciālās tirgus intereses varētu pat veicināt dzimumu līdztiesību.

Komerciālās televīzijas saprot, ka, padarot sievietes redzamākas, tās var radīt interesantāku un labāku produktu, tomēr jāskatās, kā šīs sievietes tiek parādītas. Plaši tiek izmantotas jaunas sievietes, viņas piesaista skatītājus, vada TV šovus, parādās modes skatēs, ir diktores un laika ziņu lasītājas. Tomēr šāda attīstība no dzimumu līdztiesības perspektīvas ir problemātiska, jo ir vērojams tradicionālo dzimumu lomu triumfs. Tika konstatēts. Šobrīd ir novērots, ka, piemēram, sievietes vienmēr ir vidēji 9 gadus jaunākas nekā viņu vīriešu kārtas kolēģi, tas neattiecas tikai uz komerciālajām televīzijām, bet arī uz sabiedriskajām.

Kas, Jūsuprāt, var motivēt komerciālos medijus pārtraukt tradicionālo stereotipu reproducēšanu? Kāda ir redaktoru un žurnālistu loma šajā procesā?

Ilgu laiku mediji tika vainoti par to, ka viņi padara sievietes neredzamas. Situācija mainījās, izvēloties profesionālus nevis cilvēktiesību argumentus. Mediji padarīja savu piedāvāto materiālu dažādāku, interesantāku, objektīvāku, kā rezultātā uzlabojās žurnālistikas kvalitāte. Tie nav tikai taisnīguma argumenti, kas jāizmanto, bet arī profesionālie.

Vai ir kādi apmācības kursi, noderīgi materiāli internetā, kuri palīdzētu žurnālistiem iegūt labāku izpratni par žurnālistiku, kas ir vērīga pret dzimti?

Vairākās valstīs ir ļoti aktīvas mediju monitoringa grupas, parasti tās ir nevalstiskas organizācijas. Piemēram, Dienvidāfrikā, monitoringa ziņojums par seksa industriju no dzimumu perspektīvas[1] ir ļoti veiksmīgs projekts, kas piedāvā vadlīnijas un jautājumu sarakstu, uz kuriem būtu jāatbild, izvērtējot mediju saturu.

“Everything is possible” ir mediju monitoringa projekts Zviedrijā. Viņi ir nonākuši pie secinājuma, ka nevar tikai kritizēt medijus, tāpēc izveidojuši datu bāzi, kurā apkopots saraksts ar sievietēm, kuras var izmantot kā ziņu avotus, jo žurnālista darba rutīnā trūkst laika meklēt jaunus resursus.

Vēl 2000.gadā tika izveidots audio –vizuāls apmācības komplekts “Screening Gender”, ko piecas Ziemeļ Eiropas valstu sabiedriskās raidorganizācijas radīja ar mērķi parādīt kādas izmaiņas vai uzlabojumus kvalitātē var iegūt, pievēršot uzmanību dzimumam. Šajā apmācību materiālā žurnālistiem tika demonstrēti TV ziņu sižeti un to pārveidotās versijas, ņemot vērā dzimumu perspektīvu. Piemēram, viens sižets bija par to, kā Somijas armijā dienējošo sieviešu skaits samazinās, taču neviena sieviešu kareive netika intervēta, bet tikai armijas virsnieki. Pārveidotajā sižetā tika intervētas pašas sievietes, kas būtībā bija stāsta centrālās varones, šāda pieeja daudz labāk atklāja situāciju un statījumu padarīja daudz saistošāku.


Kā auditorija var atpazīt, vai mediju piedāvātie materiāli ir “vērīgi pret dzimti”?

Redzot, ka avīzē 90 vai 70% no intervētajiem ir vīrieši, sieviešu lasītājai nav daudz ar identificēties un tas ļauj secināt, ka avīze neuzrunā viņas interes. Vienmēr vajag uzdot jautājumus, kāpēc tieši šī persona ir izvēlēta, nevis cita.

Vai Norvēģijā politiskā līmenī ir kādas iniciatīvas, kas veicinātu dzimtes perspektīvas ievērošanu masu medijos?

Mediji ir neatkarīgi, bet pašas mediju organizācijas ir izstrādājušas sev vadlīnijas. Gandrīz visi žurnālisti ir žurnālistu arodbiedrību biedri, tās ir spēcīgas organizācijas, kurām ir savi iekšējie nolikumi.

Mums ir arī padome, kurā var sūdzēties par dzimumu diskriminējošu saturu medijos. Padomi veido cilvēki gan no medijiem, gan sabiedrības. Sūdzības netiek iesniegtas bieži, taču šai institūcijai ir augsts prestižs.


Vai Jums ir zināmi kādi labās prakses piemēri, kad redakcionālās politikas rezultātā būtu panākts balansētāks dzimumu attēlojums medijos?

Jā, interesants piemērs ir reģionāls laikraksts Norvēģijā, kas viena gada laikā panāca ievērojamas izmaiņas. Viņi konstatēja, ka sievietes ir nepietiekami pārstāvētas gan kā žurnālistes, gan ziņu avoti, gan kā cilvēki, par kuriem ziņo. Avīzes redakcija gribēja panākt gan kvantitatīvus uzlabojumus sieviešu reprezentācijā, gan izpētīt to, kādās situācijās un lomās avīze parādās vīrieši un sievietes. Gada laikā sieviešu žurnālistu skaits pieauga no 30 līdz 40 %, sieviešu kā ziņu avotu izmantošanas procents ir pieaudzis no 22 līdz 30 %, turklāt šajā ziņā vīriešu žurnālistu vidū bija lielāks progress nekā starp viņu kolēģēm sievietēm. Projekts turpināsies līdz 2006. gadam. Šis veiksmes stāsts ļauj izdarīt divus secinājumus: pārmaiņas dzimumu attēlojumā medijos ir iespējamas, ja gan medija vadībai, gan žurnālistiem ir pārliecība, ka tas radīs labāku darba vidi un labāku gala produktu. Vēl noteikti ir jānosprauž konkrēti izmērāmi mērķi, jo ar labiem nodomiem vien nepietiek.

_____________

[1] www.womensmediawatch.org.za

Šī publikācija ir tapusi projekta “Masu mediju loma varas pārdalē” ietvaros, kas finansēts no “Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam” līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!