Raksts

Silta zaļa istabiņa


Datums:
06. janvāris, 2009


Ogļu stacijas būvniecība Latvijā būtu kā bumba ar laika degli, jo tā dod milzīgus CO2 izmešus un līdz ar to nodara būtisku kaitējumu dabai.

Jūs piedalījāties Latvijas ilgtspējīgas enerģētikas stratēģijas 2050.gadam izstrādē. Tajā paredzēta pakāpeniska fosilo energoresursu izmantošanas samazināšana un elektroenerģijas importa pārtraukšana. Vai šāda izvēle ir reāla vai teorētiska?

Izstrādājot stratēģiju, mēs balstījāmies uz reāliem skaitļiem, uz praktiskiem risinājumiem, kas parāda, kā dažādi risinājuma veidi strādā dažādās valstīs. Mēs neizgudrojām jaunas lietas, bet piedāvājam adaptēt piemērus, kas jau reāli darbojas. Šos piemērus var redzēt Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, kā arī citur. Piemēram, transporta jomā mēs nepiedāvājam neko radikāli jaunu, bet vienkāršu jau visiem zināmu efektīvu risinājumu — uzlabot sabiedrisko transportu, lai iedzīvotājiem būtu ērti, patīkami un arī izdevīgi to izmantot. Tas nav nekas jauns, bet gan tikai lēmuma pieņemšanas jautājums. Protams, valstij nopietni jādomā arī par energoefektivitāti, jārada energoefektīvas mājas, lai tās patērētu pēc iespējas mazāk siltuma.

Kopumā varu teikt, ka katrs ieteikums, ko vīzijā esam snieguši, ir pierādīts kā reāli efektīvi strādājošs. Tā nav teorētiska, bet praktiski iespējama Latvijas enerģētikas attīstības stratēģija.

Kuru valsti Jūs minētu kā piemēru Latvijai? No kuras valsts mēs visvairāk varam mācīties, kā izmantot ”zaļo” enerģiju?

Ja runājam par elektroenerģiju, daudz var mācīties no Skandināvijas valstīm.

Siltumenerģijas ražošanas būtiska sastāvdaļa ir māju siltināšana. Šajā jomā labi piemēri meklējami Vācijā, Austrijā, Zviedrijā. Tur ir atrodamas tā sauktās efektīvās mājas, kam ir ļoti laba siltumizolācija, tāpēc tās labi saglabā siltumu, neatdodot to apkārtējai videi. Šajās valstīs ir liels atbalsts speciāliem aizdevumiem, lai cilvēki varētu siltināt savus mājokļus un padarītu tos efektīvākus. Šīs programmas īpaši spēcīgas ir Vācijā un arī Austrijā.

Kas attiecas uz Latviju, ļoti labi, ka šeit kurināšanā daudz tiek izmantota biomasa. Bet diemžēl tas nav tik efektīvi, kā varētu būt. Būtu nepieciešami efektīvāki kurināmā katli, lai pēc iespējas lielāku siltuma daudzumu varētu iegūt ar iespējami mazāku izejmateriālu daudzumu. Šajā ziņā Latvija varētu daudz mācīties no Austrijas, Vācijas, jo tās ir valstis, kur biomasa apkurei tiek izmantota efektīvi — ar to pašu resursu daudzumu saražojot siltumu lielākai daļai mājsaimniecību. Tas izdevīgi ir ne tikai valstij, bet arī mājsaimniecībām.

Jūsu radītā stratēģija ir piedāvājums valstij nākotnē dzīvot zaļi, būt neatkarīgai no energoresursu piegādātājiem. Tomēr mūsu politiķi rīkojas pretēji — lēmums par ogļu stacijas būvniecību un dalību jauna atomreaktora celtniecībā neatbilst Jūsu izvirzītajiem piemēriem. Kāpēc, Jūsuprāt, valsts politiskie līderi rīkojas atšķirīgi no Jūsu ieteikumiem un kāpēc viņi netic, ka ir iespējams arī šāds attīstības ceļš?

Laikam uz šo jautājumu es nevaru atbildēt, bet mans pieņēmums ir tāds, ka viņi vai nu negrib man ticēt, proti, viņiem interesantāk varētu būt iet tālāk jau iesākto ceļu, vai arī viņiem patiesībā nerūp jautājumi par vides aizsardzību un energoatkarības mazināšanu. Vēlreiz uzsveru, ka tas ir tikai mans pieņēmums, nevis apgalvojums.

Vēl jāpiebilst, ka ogļu stacijas būvniecība Latvijā būtu kā bumba ar laika degli, jo tā dod milzīgus CO2 izmešus un līdz ar to nodara būtisku kaitējumu dabai. Savukārt TEC-2 rekonstrukcija nav viennozīmīgi vērtējama tikai negatīvi, jo rekonstrukcija nozīmē efektivizāciju — vecās iekārtas tiks nomainītas un uzstādītas jaunas, efektīvākas.

Vai arī pēc rekonstrukcijas TEC-2 enerģiju ražos, balstoties uz gāzi?

Jā, protams, bet efektīvākas iekārtas nozīmē to, ka enerģijas ražošanai tiks izmantots mazāks gāzes daudzums. Taču ogļu stacija un atomenerģijas izmantošana viennozīmīgi ir iešana pilnīgi nepareizā virzienā.

Kāda ir situācija citās Eiropas valstīs? Vai arī tur politiķi iet citu ceļu?

Redziet, mēs pat pilnībā nevaram apgalvot, ka Latvijā politiskajā līmenī šīs idejas tiktu noraidītas. Piemēram, Latvijas Vides ministrijai ir līdzīgs skatījums uz problēmu, lai gan viņu vīzija, cik man zināms, nesniedzas tālāk par 2020.gadu. Bet, ja mēs analizējam to, ko piedāvā Vides ministrija un stratēģija, kuras tapšanā piedalījos arī es, pamatidejas ir līdzīgas, tāpēc teikt, ka pilnībā neviens neklausās, arī nevar.

Nevar teikt, ka visās Eiropas valstīs reaģē vienādi. Piemēram, Zviedrijā un Dānijā ir oficiāli politisks uzstādījums, ka nākotnē ir pilnībā jāatsakās no fosilajiem energoresursiem. Vienīgās debates ir par konkrētu gadu, kad valstij jākļūst pilnībā neatkarīgai no fosilajiem energoresursiem, — 2030., 2050. vai 2070.gadā. Tad ir tādas valstis kā Slovākija un Rumānija, kur politiķi ir ieinteresēti, bet skeptiski par vīzijā paustajām ierosmēm. Tas ir līdzīgi kā Latvijā. Diemžēl ir arī tādas valstis kā Lietuva, kur par mūsu piedāvājumu vispār nav intereses, — tur par mūsu ierosinājumu neuzdrošinājās rakstīt pat prese.

Vai citu valstu izstrādātajās stratēģijās mērķis arī ir pilnīga atteikšanās no fosilajiem energoresursiem?

Jā. Mūsu scenāriju mērķis ir vienots — parādīt, ka valstis var iztikt bez fosilajiem energoresursiem un bez atomenerģijas. Mēs piedāvājam arī savu redzējumu, kā valstis var sasniegt šo mērķi. Protams, visām valstīm nav piemērojama viena recepte, jo situācijas dažādās valstīs ir atšķirīgas. Citas valstis saražo tik daudz enerģijas, ka var to vēl eksportēt, citi savukārt ir spiesti runāt par importu. Mēs katrai valstij esam radījuši individuālu risinājumu.

Kura no valstīm pašlaik visstraujāk virzās uz priekšu un varētu visātrāk sasniegt uzstādīto mērķi?

Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav, jo līdz 2050.gadam katras valsts iekšpolitikā var notikt dažādas politiskas izmaiņas. Tomēr jāatzīst, ka pagaidām Vācija izskatās vislabāk, jo tur novērojama pastāvīga attīstība gan energoefektivitātes jomā, gan atjaunojamo energoresursu izmantošanā. Vācijā ir diezgan progresīva valdība. Bet nevar noliegt arī pozitīvo situācijas attīstību Austrijā, Dānijā, Zviedrijā.

Latvijā politiskajā līmenī joprojām nav jūtama ticība tam, ka valsts savu attīstību varētu balstīt uz vietējiem resursiem. Ko Jūs varētu teikt Latvijas politiķiem, lai pārliecinātu viņus izvēlēties ilgtermiņa risinājumu?

Es domāju, ka galvenajam argumentam būtu jābūt tam, ka šīs lietas jau citviet veiksmīgi notiek un strādā. Iespējams, lai politiķus pārliecinātu, viņiem to vajadzētu redzēt klātienē.

Politiķi paši saka, ka valstij vajadzētu būt mazāk atkarīgai no fosilo energoresursu piegādēm, tāpēc viņiem vajadzētu vienkārši sekot saviem vārdiem un spert nākamo soli.

Kurš no ”zaļajiem” resursiem Latvijā ir visperspektīvākais?

Viennozīmīgi — tā ir biomasa. Turklāt jāatzīmē, ka, ņemot vērā biomasas daudzumu, kas jau šobrīd tiek saražots un pārdots Skandināvu kaimiņiem, nav pat nepieciešami milzīgi papildus ieguldījumi. Tomēr nevar teikt, ka jāattīsta būtu tikai šī joma. Nepieciešams strādāt arī pie vēja enerģijas, biogāzes un saules resursu izmantošanas. Līdz 2020.gadam vajadzētu palielināties arī koģenerācijas režīmā saražotās elektroenerģijas daudzumam, kā kurināmo izmantojot biomasu. To iespējams nodrošināt, kombinējot lielas un mazas koģenerācijas stacijas daudzās Latvijas pilsētās. Lielākajai daļai valstu tāpat kā Latvijai nav iespējams dzīvot tikai ar viena veida ”zaļajiem” energoresursiem, tāpēc nopietni jāstrādā pie visu šo resursu izmantošanas un tālākas attīstīšanas.


Andra Piebalga blogs

International Network of Sustainable Energy

Kā būvē atomelektrostacijas

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!