Raksts

Sieviešu dienas, vīriešu dienas


Datums:
08. marts, 2010


Autori

Linda Curika


Pāris gadus atpakaļ mūsu birojs bija vieta amizantam atgadījumam, sava veida kulūru sadursmei starp iezemiešu latviešu [šeit: sievietes, kuras studējušas LR, ārzemēs dzīvojušas/studējušas mazāk kā 6 mēnešus] un rietumu latviešu [šeit: ārzemju latvietes, sievietes, kuras studējušas Rietumu augstskolās, ilgāku laiku pavadījušas, dzīvojot Rietumos] skatījumu. Pienāca 8.marts, un daļa kolēģu (sieviešu) nolēma, ka par godu šiem svētkiem darba dienas beigās varētu pacelt glāzi vīna un apēst pa kūkas gabalam. Šajā brīdī arī notika uzskatu sadursme - rietumu latvietes bija šokā par ideju svinēt "Klāras Cetkinas svētkus", realizēt padomu laiku praksi. Jo kas tad tālāk - svinēsim arī Padomju armijas/t.s. Vīriešu dienu? Nedaudz sakaitētā atmosfērā tika paceltas vīna glāzes. Kopš tās reizes neesmu dzirdējusi, ka kāds minētu ideju par 8.marta svinēšanu birojā.

Ir svētki, kuri rada noteiktus rīcības scenārijus, turklāt šo scenāriju realizācijā iesaista visus. Piemēram, mēnesi pirms Jaunā gada un Jāņiem visi ar panikas dzirksti acīs jautā – kā svinēsi?! Ja tu vēl nezini, kā, tas rada paniku par to, ka steidzami kautkas jāizdomā. Ja plāno to darīt mājās pie rasola bļodas un ar TV pulti rokās, neērti atzīties, jo visi taču “kaut ko darīs”. 14.februāri un 8.martu nevar nepamanīt – reklāmas TV un radio, attiecīgs noformējums veikalos, akcijas un atgādinājumi vīriešiem “neaizmirst savas mīļotās/dāmas/sievietes”. Šajās dienās es izjūtu sava veida solidaritāti ar vīriešiem un man viņu ir…žēl. Uz viņiem tiek izdarīts milzu spiediens. Pakļauties masu kustībai? Nepakļauties masu kustībai? Pakļauties masu rīcībai var būt neomulīgi. Tomēr vēl neomulīgāk ir atnākt uz biroju/mājām un just sākumā gaidošus, bet vēlāk nosodošus acu skatus no “dāmām”.

Patiesība ir tā, ka Latvijā ir daudz vairāk sēru, nekā svinamo dienu. Vēl viena patiesība ir tā, ka ziema pie mums ir gara, drūma un tumša. 8.martam un vēl jo vairāk 23.februārim ir padomju laiku piegaršas. Bet ko darīt, ja acīmredzot trūkst iemeslu svinēt, priecāties? Lūk, aptaujas dati rāda, ka vairāk kā puse Latvijas sieviešu svin 8.martu un priecājas tapt apsveiktas. Es domāju, ka viņas mīl tapt apsveiktas ne tikai 8.martā, bet katru reizi, kad tas notiek. Un vīrieši noteikti arī neieslīgst depresijā, ja kāds viņus apsveic t.s. Vīriešu dienā.

Jautājums ir par to, kādu nozīmi mēs ieliekam svētkos. Kāds runā par asociācijām ar piedzērušiem padomju armijniekiem ar ķilavmaizēm rokās Vīriešu dienā un 8.martu kā vienīgo dienu, kad vīrieši nedaudz atiet no ikdienas šņabja reiboņa, uzvelk šlipsi un iespiež tev rokās neļķes. Gribētos, lai vīriešu diena būtu diena, kad sievietes apstātos un padomātu par to, kādu spiedienu ikdienā sabiedrība izdara uz vīriešiem, kuriem šodien jābūt veiksminiekiem, proaktīvajiem spēlētājiem darba tirgū, lielās naudas pelnītājiem, un arī rozetes salabotājiem un skapja pārbīdītājiem. Savukārt sieviešu dienā būtu jauki atcerēties par to, kādu spiedienu sabiedrība izdara uz sievieti, kurai ir jābūt kulinārei ar lielisku figūru, veiksmīgu karjeru un saprotošu sirdi.

Sveicu 8.martā!


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!