Neatkarīgā Rīta Avīze, 07.09.2004.
Latvijas krievu kopienas centieni definēt šo kopienu vienojošās īpašības, vienojošo identitāti, manuprāt, ir viens no šobrīd nopietnākajiem Latvijas iekšpolitikas aspektiem.
Protams, krievu kopienas konsolidācijas idejai paātrinājumu piešķīra skolu reforma un varas nespēja reformu pienācīgi skaidrot. Varai būs jādomā, kā pozicionēties ne vairs saistībā ar reformas pretiniekiem, bet ar kopienas organizācijām. Tiek organizēts krievu kopienas kongress. Ko vara izvēlēsies – dialogu vai noraidījumu? Kāds ir varas skatījums uz šo lietu tagad, kādu situācijas attīstību tā gribētu? Ja tai vēl nav sava scenārija, tad tā ir muļķīga nevīžība, kas var vest arī pie etniska saspīlējuma.
Kaut vai tāpēc, ka pa šo laiku, kamēr mēs gurķojamies propagandas un savstarpējas apsaukāšanās līmenī, Krievija ar saviem tautiešiem (krievu diasporu) ārvalstīs nodarbojusies stratēģiskās plānošanas līmenī. Tas nekas, ka sociālpolitiski daudzi te jūtas Krievijas pamesti un pašā Maskavā nesen konstatēts, ka Krievijai nav skaidra priekšstata, kā sadarboties ar tautiešiem. Toties politiski jau pirms vairākiem gadiem ar Krievijas prezidenta administrācijas atbalstu definēti trīs iespējamie scenāriji (dzelzs aizkars un stingra nacionāla kārtība pašā Krievijā; galīga krievu izšķīšana un asimilācija mītnes zemēs – šo sauc par Bžezinska scenāriju; dzīvesspējīgu un stipru diasporu veidošana, kuras cieši saistītas ar spēcīgiem krievu centriem Krievijā), analizēti diasporu apstākļi un konstatēts, ka “krievu diasporai ir viens ceļš: no sabiedriskām apvienībām kļūt par politiskām apvienībām, strikti formulējot un atklāti pasludinot kā savu politisko stratēģiju, tā turpmāko savas pašsaglabāšanās un attīstības taktiku”.
Taču – ne tuvu nav tā, ka visas krievu galvas te pagrieztas vienā virzienā un visi ir Maskavas pārņemti. Varbūt gribas, bet ir jau aplam vārdus padomju un krievu turēt par sinonīmiem. Viena lieta ir savas pirmdzimtenes, cita – Krievijas valsts politiska un arī sociāla uztvere. Vietējiem krieviem pašiem pēdējā laikā šķitis svarīgi uzsvērt savu citādību. “Desmit gados Baltijā izveidojies jauns vēsturisks kopums: krievu tauta. Kura prot strādāt un nemēslo.” Toties krievu tautai Krievijā “saglabājusies vesela uzskatu sistēma, kura atspoguļo infantilismu attieksmē pret savu un savas ģimenes likteni, pret izpeļņu.” (Telegraf, 7.06.2004.) Rīgas biznesmenis (krievs) nopircis Pleskavas apgabalā uzņēmumu, taču nav ņēmis darbā vietējos, bet līdzis cilvēkus no Latvijas – tādus pašus krievus. Ne viņš vien. Ticis piedāvāts Baltijas krievus saukt par “eirokrieviem”. Tiek sacīts, ka vietējo krievu emigrācija, rēķinoties ar gaidāmajām vispārējām migrācijas plūsmām, “nevis nostiprinās, bet vājinās Latviju. Jo, kad aizbrauc tas, kurš kļuvis mentāli tuvs titulnācijai un ciena to, bet atbrauc tāds, kurš dvēseles dziļumos šo nāciju neciena un nesaprot, valsts tikai zaudē.” (Čas, 20.03.2004.) Bijušais rīdzinieks, tagad amerikānis, rakstnieks Aleksandrs Geniss raksta: “Pat stacijā neatradu Maskavas avīzes. “Nav pieprasījuma,” atvainojās pārdevējs un, šķiet, bija patiess. Ņujorkā krievi par Putinu interesējas vairāk nekā Rīgā. (..) Krievi cīnās par savām tiesībām, dvēseles dziļumos baidīdamies, ka tik bijusī dzimtene tiem nenāk palīgā. Impērijas lauskas mācās iztikt bez tās.” (Telegraf, 2.03.2004.) Oslo universitātes profesors Pols Kosto un Čikāgas universitātes profesors Dēvids Leitins uzskata (sk. Čas, 5.06.2004.), ka krievi Latvijā izveidos jaunu, savdabīgu kultūridentitāti. Jau tagad vērojamas mentālas atšķirības starp Latvijas un Krievijas krieviem. Latvijas krievi ir mazāk emocionāli, Latvijas krievu valoda ir analītiskāka, nav tik tēlaina kā Krievijas krieviem, to nebagātina jaunais krievu žargons u.c. Maskavā nesen (ar Latvijas pārstāvju piedalīšanos) notikušajā Krievijas tautiešu atbalsta programmas efektivitātes vērtējumā konstatēts, ka ikvienā valstī krieviem savs raksturojums un uzskati; vairākumam Latvijas krievu Krievija pārstājusi būt elks; līdz 50% jauniešu, ja grib braukt projām, tad ne uz Krieviju, bet kādu rietumvalsti… No tā izriet, ka jaunākajām paaudzēm tuvāka Eiropas kultūra, līdz ar to eiropeiskāka, nevis krieviskāka Latvija.
Man nav prātā apliecināt Latvijas krievu citādību. Ar to vietējie krievi paši tiks galā. Man ir prātā uzsvērt, ka tie nav te visi vienādi, kā dažam ķīnieši, un visi ne tuvu nestaigā Maskavas pavadā. Ja pagaidām iekšēji diezgan sadrumstalotajā vietējo krievu kopienā parādās nopietnas kopienas pašidentifikācijas, konsolidācijas tendences, tad gribētos zināt, ar kādām varas konsekvencēm, kādu tās pozīciju rēķināties. Ar savējo politiku? Ar svešo politiku?