Foto: Eduardo Amorim
Balvu policistu lieta izvērtusies par nozīmīgu triecienu tiesiskumam un amatpersonu patvaļas apkarošanai.
Latvijai ir raksturīgas periodiskas diskusijas par tiesnešu kompetenci un godīgumu. Parasti no vienas puses izskan vairāk vai mazāk konkrētas bažas par daļas tiesnešu neprasmīgumu vai pat korumpētību, un tam dažkārt seko tiesnešu cunftes reakcija. Citreiz reakcija ir konstruktīvāka, aicinot runāt par konkrētām problēmām un to risinājumiem, bet citreiz dominē viegli aizskaramas personas aizvainojums kombinācijā ar slēptu bravūru — esam neatkarīgi, pret mums vispār drīkst izturēties tikai pa labam.
Līdzīga domu apmaiņa notikusi arī pēdējos mēnešos. Eiropas Komisija nesen pauda bažas „par tiesnešu kvalifikāciju un atbildību.”[ 1 ] Marta beigās tiesu darbu kritiskā gaismā parādīja Ārlietu ministrijas ziņojums „Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas izskatītajām lietām, kurās iesniedzēju sūdzību pamatā ir bijušas nacionālo tiesu darbības nepilnības”. Savukārt Augstākās tiesas (AT) tiesneši Kalvis Torgāns un Pāvels Gruziņš ar sarkasmu, kas tik augstām amatpersonām balansē uz gaumes robežas[ 2 ], argumentēja, ka daļā lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pārmēru „demokrātiska”, savukārt citās lietās konstatētās problēmas jau pieder pagātnei.
Šo rindu autors veicis vairākus pētījumus par Latvijas tiesu sistēmu, un kopš 90. gadu beigām uzkrātā informācija lika domāt, ka, neraugoties uz trūkumiem, tiesu atklātība, tiesnešu atbildīgums un nolēmumu kvalitāte ir pastāvīgi uzlabojusies. Triecienu šis samērā pozitīvais priekšstats saņēma pagājušajā nedēļā, kad AT Senāts kasācijas kārtībā izskatīja tā saukto Balvu policistu lietu un attaisnoja visus trīs tiesībsargus, kas glāba ādu kolēģim, kurš alkohola reibumā izdarīja smagu noziegumu.
Policisti glābj noziedznieku
Īsumā lietas būtība bija šāda. 2006. gada martā Balvos policijas inspektors, būdams alkohola ietekmē, vadīja automašīnu un notrieca gājēju, kurš gūto traumu rezultātā mira.[ 3 ] Saskaņā ar apsūdzību Balvu kriminālpolicijas priekšniece un divi nodaļu priekšnieki realizēja vainīgā policista ādas glābšanu. Visi trīs dienesta automašīnā devās uz Gulbeni, kur, maldinot medicīnas darbinieku, viens no shēmotājiem uzdevās par negadījumā iesaistīto un nodeva asinis, lai netiktu konstatēts alkohols. Vēlāk otrs rakstījis un iesniedzis ziņojumu prokuratūrai, kurā apzināti sniedzis nepatiesu informāciju, ka pats personīgi esot veicis gājēju nobraukušā policista alkohola pārbaudi un konstatējis 0 promiļu.
Rēzeknes tiesa skarbi un konkrēti ir konstatējusi notikušā apstākļus: „Tiesa atzīst par pierādītu, ka A.K. un S.V., ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli, apzināti rīkojušies pretēji dienesta interesēm, cenšoties likt šķēršļus patiesības noskaidrošanai par [..] notikušo ceļu satiksmes negadījumu [..], t.i. traucējuši iegūt pierādījumus, ka A.P. ir vadījis ceļu satiksmes negadījumā iesaistīto transportlīdzekli, būdams alkoholisko dzērienu ietekmē.”[ 4 ] Tiesa atzina, ka tiesājamie devuši rīkojumus kā valsts amatpersonas, nevis kā privātpersonas, kas bija viens no kriminālpolicijas priekšnieces aizstāvības argumentiem: „Tiesa atzīst par pierādītu, ka S.V. ir izmantojusi savas dienesta pilnvaras pretēji dienesta interesēm, pavēlot A.A. nodot A.P. vietā asinis alkohola ietekmes noteikšanai.”
Lietā nebija šaubu par notikušā faktiskajiem apstākļiem un pierādījumu pietiekamību. Tiktāl izlasot spriedumu, šķiet, ka par notiesājošu rezultātu nav iespējamas šaubas. Tomēr Rēzeknes tiesa visus trīs attaisnoja. Šo spriedumu apelācijas instancē par labu atzina arī Latgales apgabaltiesa un kasācijas instancē — Augstākās tiesas Senāts.
Tiesas kā šķīstītava
Aprakstītā afēra sāka „smērēt” tiesas prestižu jau pirms sprieduma. Policistu nelietīgo darbību liecinieks bija Balvu rajona tiesas tiesnesis Vents Sobočevskis, kurš neko nedarīja, lai nepieļautu prettiesiskās darbības. Tomēr tad tiesu vara parādīja, ka spēj būt principiāla. Tiesnešu disciplinārkolēģija par necienīgu rīcību un tiesnešu ētikas kodeksa normu rupju pārkāpumu ierosināja Sobočevski atbrīvot no amata, ko Saeima vēlāk arī izdarīja. Tomēr, izskatot krimināllietu saistībā ar izmeklēšanas traucēšanu, visas trīs tiesu instances lēma tā, it kā nospriedušas, ka dalīta šmuce ir mazāka šmuce, tāpēc daļa jāņem uz sevi.
Šīs lietas skandalozākais aspekts ir divu tiesājamo attaisnošana nodarījumā, ko paredz Krimināllikuma 318. pants „Dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana”. Saskaņā ar šo pantu, amatpersonu iespējams notiesāt pie nosacījuma, ka ļaunprātīgās darbības „radījušas būtisku kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm”. Saskaņā ar apsūdzību, „S.V. un A.K. radītais būtiskais kaitējums valsts varai un pārvaldības kārtībai izpaudās kā plašas negatīvas rezonanses radīšana sabiedrībā, policijas darbinieka prestiža un sabiedrības uzticības valsts pārvaldei graušana un Valsts policijas darbinieka amata diskreditēšana, radot sabiedrībā uzskatu par policijas darbinieku bezatbildību un visatļautību”.[ 5 ]
Liksim mierā to, ko par šo jautājumu sarakstījusi pirmās instances tiesa. Senāts savā lēmumā (lēmumspdf) ir paudis piekrišanu pirmās un apelācijas instances tiesām, ka apsūdzībā „nav konkrēti norādīts, kādā veidā izpaudusies būtiska kaitējuma nodarīšana” un ka „prokurora atzinumi par būtiska kaitējuma esamību pēc sava satura ir vispārīgi un nekonkrēti, tie izdarīti pieņēmuma formā”.[ 6 ] Šāda tiesas argumentācija ir nesaprātīga un bīstama.
Sprieduma būtiskais kaitējums
Uzticības graušana un diskreditēšana ir kaitējums, kurš dēļ sava nemateriālā rakstura principā nav konkretizējams tā, lai mēs varētu saskaitīt zaudētu naudu. Uzticība ir iedragāta un amats diskreditēts, ja notikuma vērotājs, savā apziņā savietojot faktiskos apstākļus un likumos iestrādātās sabiedrības vērtības, nonāk pie slēdziena, ka patiesi uzticība ir iedragāta un amats diskreditēts. Senāts ir pareizi norādījis, ka ar likumu aizsargātu interešu un ievērojama apdraudējuma kritēriji jāvērtē tiesai.[ 7 ] Arī šajā lietā tiesai šāds vērtējums bija jāveic, nevis jāizvirza nereālas prasības apsūdzībai.
Tiesas nolēmumiem ir jābūt ne tikai likumīgiem, bet arī saprātīgiem un saskanīgiem ar sabiedrībā pastāvošajām vērtībām gadījumos, kad likums attiecībā uz kādu jautājumu neietver precīzus kritērijus, bet atstāj izvērtēšanu tiesas ziņā. Vai tiešām būtu jāveic socioloģiskais pētījums tiesas vajadzībām, lai tiesneši saprastu, ka amatpersonas, kuras piesedz citu amatpersonu noziegumus, veicina sabiedrībā cinismu un ka policijai, kur dažādu līmeņu darbinieki glābj savējos no atbildības, nevar uzticēties? Konkrētajā krimināllietā tiesas nav ievērojušas Kriminālprocesa likuma 19. panta trešo daļu, saskaņā ar kuru tikai saprātīgās, nevis jebkuras šaubas par vainu jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.
No tiesas nespējas viennozīmīgi saskatīt būtisku kaitējumu, ko izraisa amatpersonu nozieguma piesegšana, izriet tolerance pret „vārna vārnai acī neknābj” principu. Redzot, ka, pēc tiesnešu domām, šāda savstarpēja izpalīdzēšana nemaz tik kaitīga nav, zūd paļāvība, ka tiesnešu profesija pati spēj sevi pienācīgi kontrolēt. Tādējādi tiek apdraudēts tiesnešu pašpārvaldes princips. Tiesnešu pašpārvalde ietver tiesības pašiem tiesnešiem vērtēt savai profesijai piederīgo kvalifikāciju un atbildību. Taču ir grūti pieņemt šādu autonomijas pakāpi, ja to bauda cilvēki, kuru ieskatos tīša izmeklēšanas graušana, ko veicis policists, tāds disciplinārs pārkāpums vien ir.
Ņemot vērā, ka gala vārdu teicis AT Senāts, šim nolēmumam var būt ilgtermiņa negatīvas sekas. Vēstījums tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām ir: „Ja vēlaties, piesedziet vien noziegumus un graujiet izmeklēšanas! Ja nenodarīsit mantisku kaitējumu, noziegums tas nebūs. Ja „iekritīsit”, būtiska kaitējuma nebūs, jo tad jau citi novedīs jūsu traucēto izmeklēšanu līdz galam un viss būs kārtībā.” Tā Balvu policistu lieta izvērtusies par nozīmīgu triecienu tiesiskumam un amatpersonu patvaļas apkarošanai.
Tiesu darba noniecināšanā - objektivitāti un samērīgumu (ir.lv)