Raksts

Seksuālo minoritāšu tiesības Latvijā: sapnis vai īstenība?


Datums:
25. jūlijs, 2006


Autori

Daina Jāņkalne


Foto: I. Sedliņa

Vēl joprojām ir dažādi uzskati par jautājumu, vai homofobija Latvijas sabiedrībā pastāv vai nepastāv, vai tā ir vai nav aktuāla problēma. Tāpat nav skaidrs, ko darīt, lai situāciju vērstu par labu. Ne tikai sabiedrības, bet arī partiju viedokļi par šiem jautājumu ir dažādi. Lai noskaidrotu katras partijas nostāju, kas visbiežāk nav smalki atrunāta partiju programmās, politika.lv un apvienība “Mozaīka” 20.jūlijā aicināja lielāko politisko partiju pārstāvjus uz diskusiju.

Diskusijā piedalās Ingrīda Circene (Jaunais laiks), Klāvs Vītiņš (Tautas partija), Boriss Cilēvičs (Saskaņas centrs), Ilze Viņķele (“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”), Dagnija Staķe (Latvijas Zemnieku savienība), Juris Šmits (Latvijas ceļš), Jānis Šmits (Latvijas Pirmā partija).

Daina Jāņkalne: Rīgas dome paziņojusi savu lēmumu – liegt Praida gājienu. Bažas rada policijas nespēja nodrošināt kārtību un šādā gadījumā tiešām ir jādomā, vai mēs varēsim nodrošināt drošību NATO sammita laikā, ja nespējam nodrošināt vienu nelielu sabiedriskas organizācijas gājienu. Tāpat rodas sajūta, ka tas ir lēmums, ko slēptākā vai atklātākā veidā diktējusi policija. Kā Jūs vērtējat Rīgas domes aizliegumu rīkot Praidu?

I.Circene: Līdz ar Rīgas domes lēmumu Latvijā tiek ierobežota demokrātija, cilvēktiesību un vienlīdzības pamatprincipi

Ingrīda Circene, Jaunais laiks, Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja: Situācija, kas izveidojusies ir bīstama demokrātijai. Satversme garantē cilvēka pamattiesības, vārda brīvību, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, kā arī vienlīdzību likuma priekšā. Valstij jāspēj aizsargāt iepriekš pieteiktu miermīlīgu gājienu drošība. Līdz ar Rīgas domes lēmumu Latvijā tiek ierobežota demokrātija, cilvēktiesību un vienlīdzības pamatprincipi. Mums katram var būt savs viedoklis, pozitīvas un negatīvas emocijas par notiekošo, bet, kamēr netiek pārkāpti likumi, jebkurš ierobežojums ir apdraudējums sabiedrībai.

Klāvs Vītiņš, Tautas partijas jaunatnes organizācijas ģenerālsekretārs: Mēs tomēr dzīvojam demokrātiskā valstī un tāpēc ir jāsaprot, ka katrai organizācijai ir tiesības sevi parādīt, īpaši, ja tā ir miermīlīga organizācija un neaicina uz agresiju. Pret Praidu noskaņotie aicina gulties priekšā gājiena dalībniekiem, bet ar to tiek panākts pretējais efekts – vēl vairāk cilvēku vēlēsies to redzēt. Tātad jautājums ir – ko vēlas panākt?

Boriss Cilēvičs, Saskaņas centrs, Saeimas deputāts: Interesanti klausīties, ka tieši to partiju pārstāvji, kuri valda Rīgas domē un pieņēma lēmumu par gājiena aizliegumu, stāsta par demokrātiju un nosoda aizliegumu. Tas parāda viedokļu dažādību partiju iekšienē.

B.Cilēvičs: Aizliegums rīkot gājienu – vai tā ir homofobija? Daļēji, jā, bet, manuprāt, galvenais iemesls ir populisms

Pēc būtības es domāju, ka tas ir nepareizs lēmums. Es neredzu nekādu pamatu liegt daļai Latvijas sabiedrības tiesības paust savu viedokli. Ja pareizi sapratu aizliegumam var būt tikai viens formāls pamatojums – Iekšlietu ministrijas nespēja vai negribēšana nodrošināt sabiedrisko kārtību. Esmu absolūti pārliecināts, ka ja būtu labā griba, varētu atrast visiem pieņemamu variantu, lai cilvēku tiesības pulcēties netiktu pārkāptas.

Aizliegums rīkot gājienu – vai tā ir homofobija? Daļēji, jā, bet, manuprāt, galvenais iemesls ir populisms. Šajā jautājumā var vilkt zināmas paralēles, piemēram, ar nāves sodu. Ir jautājumi, kurus nevar atrisināt ar referendumu. Ja tauta referendumā lemtu, vai atcelt nāves sodu, tad nāvessods joprojām tiktu piemērots. Ir jautājumi, kuros politiskajai elitei jāuzņemas līdera loma. Šajā gadījumā Rīgas dome pieņēma lēmumu neriskēt un pakļauties populismam. Cilvēki, kas pieņēma šo lēmumu, baidās no homofobijas, tā ir piekāpšanās homofobu priekšā.

Ilze Viņķele, “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” Rīgas nodaļas vadītāja vietniece: Man šķiet nepieņemami iemesli, kas kalpojuši par pamatu gājiena aizliegšanai. Šī nav pirmā reize, kad Rīgas dome, aizbildinoties ar nespēju nodrošināt kārtību un neminot neko vairāk, ierobežo cilvēku tiesības uz pulcēšanos. Par ļoti bīstamu tendenci uzskatu policijas iesaistīšanos politikā. Likums par policiju saka, ka policija aizsargā personas neatkarīgi no to pilsonības, sociālā, mantiskā stāvokļa, prasmes un nacionālās piederības, dzimuma un vecuma, izglītības un valodas, attieksmes un pārliecības.

Īsā laikā bijuši precedenti, kad ierobežota pulcēšanās brīvība. Vienreiz tie bija veci ļaudis, kas vēlējās godināt kritušo kareivju piemiņu. Šodien tie ir homoseksuāli cilvēki, kas vēlas paust savu viedokli. Kas būs rīt, to mēs nevaram zināt?

Dagnija Staķe, Latvijas Zemnieku savienība, labklājības ministre: Jautājuma saasināšanās ir sekas. Ar integrācijas jautājumiem mūsu valsts nodarbojas pavisam nesen. Tikai ceturto gadu mums ir integrācijas ministra postenis. Mēs sabiedrībā neesam pietiekami runājuši par homoseksualitātes problēmu, neesam to pietiekami skaidrojuši. Mēs vārda brīvību cenšamies noslāpēt ar represīvām metodēm, kas ir galējais solis. Aizliegt – tas ir vienkāršākais, ko var darīt. Paies ne pārāk ilgs laiks un mēs arī beidzot visi sapratīsim, ka mums līdzās dzīvo cilvēki, kuriem tāpat kā mums visiem ir tiesības uz politiskajām aktivitātēm.

Juris Šmits: Seksuālajām minoritātēm ir tiesības pieteikt gājienu un tajā arī iet

Juris Šmits, Latvijas ceļa ģenerālsekretārs: Latvijas ceļš viennozīmīgi uzskata, ka cilvēka ādas krāsa, dzimums, tautība, kā arī seksuālā orientācija nevar būt par pamatu diskriminācijai. Līdz ar to seksuālajām minoritātēm ir tiesības pieteikt gājienu un tajā arī iet. Tomēr jāatzīst, ka sabiedrībā pastāv homofobija. Tas nav noliedzams. Attiecībā par pašu gājienu, manuprāt, aizliegt ir pats dumjākais, ko var darīt. Jebkurš aizliegums rada tikai papildus motivāciju, vēlēšanos pierādīt savu taisnību. Man ir grūti teikt, kas ir aizlieguma pamatā, jo nevienam nekas sīkāk nav zināms. Vai Iekšlietu ministrija var nodrošināt drošību un kārtību? Es domāju pilnīgi droši, ka var, viņi to jau ir parādījuši. Var nobloķēt ielas un tad būs absolūts miers. Tikai vai tas ir nepieciešams?

Tomēr, manuprāt, šeit ir vietā parunāt arī par citu jautājumu. Tas, ka visu nedēļu notiek pasākumi, nevienu īpaši nesatrauc. Satrauc tieši gājiens. Vieni grib iet, otri negrib pieļaut. Dzirdot argumentu par to, ka šāds gājiens parādīs un tuvinās cilvēkus izpratnei par homoseksuālismu, es to ļoti apšaubu. Es vairāk piekrītu diskusijas nepieciešamībai ar sabiedrību. Vispareizākais būtu sēsties pie sarunu galda, bet nevis jūnija beigās vai jūlija sākumā, bet daudz laicīgāk.

Jānis Šmits, Latvijas Pirmā partija, Saeimas sekretārs: Neslēpšu, ka man patiešām apnicis jau runāt par šīm lietām. Šis jautājums ir nenozīmīgākais no tiem, kuri politiskajām partijām būtu jārisina. Latvijā homofobijas nav. Šis jautājums ir mākslīgi uzkurināts. Drīzāk Latvijā veidojas heterofobija.

Jānis Šmits: Lēmums aizliegt šo gājienu – būsim godīgi un nemelosim – bija politisks gājiens

Mūsu partijas nostāja par Rīgas domes aizliegumu rīkot Praids gājienu ir ļoti pozitīva. Latvijas valstī vara pieder tautai, kura šo varu deleģē saviem ievēlētiem deputātiem. Lēmums aizliegt šo gājienu – būsim godīgi un nemelosim – bija politisks gājiens. Tieši tādēļ, ka deputāti, pārstāvot savas partiju programmas, šo gājienu negribēja pieļaut. Argumenti, kāpēc gājiens tika liegts ir pietiekami nopietni. Es paļaujos uz drošības iestāžu sagatavotajiem atzinumiem. Ja gājiens notiktu, tiešām būtu ļoti nopietnas problēmas.

Kādēļ mūsu sabiedrībā ir šāda attieksme? Latvija ir kristīga valsts, 90 procenti sevi uzskata par piederīgiem pie kristīgās ticības. Homoseksuālās attiecības Bībelē tiek sauktas par grēku. Tas, ka daļā valstu homoseksuālas attiecības ir atzītas par normālu parādību, nenozīmē, ka Latvijā kāds no ārpuses varēs mākslīgā veidā mainīt tradicionālus, ilgstošu gadu laikā saglabājušos uzskatus par to, kas ir pareizs un kas nē. Arī Rīgas dome savu lēmumu pieņēma balsoties uz tradicionālo autoritāšu argumentiem.

D.Jāņkalne: Jūs minējāt, ka domes lēmums pamatojas kristīgā pārliecībā. Bet Rīgas domes lēmumiem būtu jāpamatojas Satversmē.

J.Šmits (LPP): Arī Satversmē ir teikts, ka viedokļu, sapulču u.c. brīvības var ierobežot, ja tiek apdraudēta valsts drošība un tikumība. Uzskatu, ka šajā konkrētajā gadījumā apdraudēta ir arī sabiedrības tikumība. Protams, vēl var strīdēties, kas ir tikumība un kas izvērtēs tikumības pakāpi.

D.Jāņkalne: Lūdzu vārds runātājiem no zāles.

Inga Reine, juriste. No Jāņa Šmita uzstāšanās man rodas iespaids, ka Latvijā pulcēšanās brīvība ir tikai baltajiem vīriešiem, latviešiem, kuri ir kristieši un kuriem ir bērni un kuri ir heteroseksuāli. Tas atgādina nedaudz aprobežotu interpretāciju. Latvija ir laicīga valsts, un nebūtu pieļaujama baznīcas interešu bīdīšanu lēmumu pieņemšanas procesā.

Runājot par drošības apsvērumiem, aizliedzot gājienu, man ir sakāmas vairākas lietas. Ažiotāžu par šo jautājumu lielā mērā sacēla paši politiķi. Arguments, kāpēc Rīgas dome aizliedza gājienu bija drošības apsvērumi. Bet jautājums ir ne jau par to, vai pastāv draudi. Jautājums jātraktē nedaudz plašāk – vai valstij ir pietiekami līdzekļi, lai šos draudus novērstu? Tikai tajā gadījumā, ja valsts drošības iestādes apzinās, ka viņi nespēj novērst draudus, vēlreiz uzsveru nespēj nevis negrib, proti, pastāv objektīvi iemesli, kāpēc valsts nespēj nodrošināt drošību, tikai tādā gadījumā valstī šāds gājiens būtu jāaizliedz. Es ceru, ka sēdē izvērtēts arī šis otrs aspekts, ne tikai tas, ka draudi pastāv, bet arī tas, vai draudus iespējams novērst. Un gadījumā, ja mēs nespējam efektīvi novērst draudus, lai ļautu vienai Latvijas sabiedrības grupai paust savu viedokli, kā mēs varam cīnīties ar terorismu, kā mēs varam efektīvi nodrošināt patiešām NATO samitu? Tā kā mēs efektīvi esam nodrošinājuši ASV prezidenta vizīti Latvijā, man radies iespaids, ka Latvijas drošības dienesti strādā patiešām labi.

Edgars Vaikulis, Latvijas Pirmās partijas preses sekretārs, iekšlietu ministra biroja vadītājs: Ir pilnīgs absurds salīdzināt Buša vizīti un NATO samitu ar iespējām nodrošināt Praida gājiena norisi. Ministrs vairākkārt ir apstiprinājis, ka mēs esam spējīgi nodrošināt gājiena norisi, policija to spēj izdarīt. Vienīgais jautājums ir par to, pie kādiem nosacījumiem policija to var izdarīt. Ņemot vērā reālo apdraudējumu no radikālām organizācijām un sabiedrības noraidošo attieksmi, būtu jāpieņem radikāli drošības mēri. Būtu jāuzstāda drošības sētas, jāievieš drošības zonas un policijas apsardze, caur kuru pilnīgi droši gājiena dalībnieki varētu doties. Bet gājiens kopumā neveicinātu iecietību un toleranci sabiedrībā. Tāpēc tika pieņemts lēmums, ka nav iespējams garantēt drošību, bet runa nav tikai par gājienu, bet arī pēc tam. Tas varētu pāraugt nevardarbīga rakstura protesta akcijās.

Vēl tika ņemts vērā, ka Buša vizītes un NATO samita laikā ir skaidri identificējamas protesta grupas. Šajā gadījumā, ņemot vērā sabiedrības noraidošo attieksmi, nav iespējams identificēt, kurā brīdī miermīlīgais protests var pāraugt nemiermīlīgā protestā jeb vardarbībā. Policijas pienākums būtu nodrošināt gājiena veiksmīgu norisi. Protesta gadījumā policija būtu spiesta izdzenāt tos, kas protestē. Iespējams protestētāju vidū varētu būt mātes ar bērniem. Tātad visi šie aspekti tika ņemti vērā un es nedomāju, ka tie ir mazsvarīgi.

I.Circene: Man ir jautājums Iekšlietu ministrijas pārstāvim. Pēc jūsu teiktā iznāk, ka daži sabiedrības locekļi ir vairāk aizsargājami, citi – mazāk. Kādi ir kritēriji, pēc kuriem izvēlaties kādu iedzīvotāju aizsargāt mazāk vai vairāk? Man izklausās, ka Jūs šeit publiski paziņojat, ka kāda mazākumgrupa nav aizsargājama tāpēc, ka viņu nav daudz. Tas izklausās vienkārši briesmīgi.

E.Vaikulis: Protams, šie cilvēki ir vairāk aizsargājami nekā viens pats Bušs. Buša ierašanās dēļ tika noslēgta visa pilsēta un iedzīvotāji tika lūgti izbraukt. Gadījumā, ja mēs šoreiz rīkotos tāpat, es nedomāju, ka pēc tam varētu runāt par sabiedrības iecietību un toleranci, ja mēs Rīgas iedzīvotājus lūgtu pamest pilsētu, lai kāda sabiedrības grupa varētu maršēt caur sētām, ja tā ir vienīgā iespēja, kā pilnībā garantēt viņu drošību.

D.Jāņkalne: Vai tiešām vienīgā iespēja garantēt pilnīgu gājiena dalībnieku drošību bija lūgt atkal cilvēkiem izbraukt no Rīgas?

E.Vaikulis: Ņemot vērā Iekšlietu ministrijas rīcībā esošo informāciju par radikālu organizāciju plāniem un faktiski fiziskas izrēķināšanās draudiem, kā arī lielas sabiedrības daļas negatīvo noskaņojumu, kas varētu pāraugt nevardarbīgās akcijās, šis lēmums bija pamatots.

Gastons Lacombe, “Mozaīka” valdes priekšsēdētājs: Mani visvairāk šajā visā uztrauc tas, ka atbildība tiek likta uz miermīlīgiem demonstrantiem, izbeidzot demonstrāciju. Tiem, kas runā par vardarbību, saka – turpiniet! Valstij jāaizsargā savus iedzīvotājus nevis šādā veidā jāveicina terorisms un vardarbība.

D.Jāņkalne: Mani pārsteidz, ka bez Latvijas Pirmās partijas, pārējās partijas atzinušas, ka iestājas par visu cilvēku vienlīdzību un to cilvēktiesībām. Tāpēc jājautā, vai tiešām partijām ir tik maz iespēju ietekmēt politisko gaisotni Rīgas domē un Saeimā, lemjot par grozījumiem Darba likumā? Kāpēc reālie deputātu darbi atšķiras no partijas paustajām nostādnēm?

I.Circene: Pēc man zināmās informācijas bija ziņojums par to, ka nav iespējams nodrošināt drošību šim gājienam, un tas arī ir bija iemesls, kādēļ gājiens netika atļauts.

J.Šmits (LPP): Sabiedrība par homoseksualitātes jautājumiem ir jāizglīto mierīgā veidā, ar konferenču palīdzību skaidrojot savus uzskatus. Nav pieņemami, ka propogandas veidā tiek pausti uzskati, kas ir pretrunā ar lielākās daļas sabiedrības uzskatiem. Citādāku sabiedrības reakciju arī nevarēja gaidīt. Kā, lai jūtas policists, ja viņam ir jāaizsargā tas, kas viņam ir pilnīgi svešs?

I. Viņķele: Nedod Dievs, ja Jūs kā kristietis, Šmita kungs, nokļūstat ārsta – pārliecināta ateista rokās

I.Viņķele: Šmita kungs, šī ir ļoti bīstama tēze, ko jūs mēģināt attīstīt. Tad mēs varam runāt arī par ārstiem. Lai šī problēma uzrunātu Jūs personīgi, varu tikai teikt, ka nedod Dievs, ja Jūs kā kristietis nokļūstat pārliecināta ateista rokās. Ir jāšķir policista, ārsta un citu šāda veida profesiju profesionālā atbildība no to personīgās pārliecības. Policista pienākums ir darīt to darbu, kas viņam jādara. Policista izpratne par homoseksualitāti, ir ārpus viņa darba apraksta.

Viktors Makarovs, biedrība dialogi.lv: Šmita kungs uzstājoties pārliecinoši apgalvoja, ka visi Latvijas iedzīvotāji ir pret, bet tā nav taisnība. SKDS veica aptauju par sabiedrības attieksmi pret seksuālajām minoritātēm. Aptaujas dati liecina, ka trešdaļa Latvijas sabiedrības uzskata, ka sabiedrības attieksme pret gejiem un lesbietēm Latvijā ir netaisnīga. Daudzi ir gatavi šo pozīciju paust parakstot petīciju pret diskrimināciju. Vai šīs trešdaļas viedoklis nav pietiekami izplatīts, lai tas tiktu pārstāvēts kādā gājienā? Tāpat es gribu Jūs brīdināt, lai nerunājat visu kristiešu vārdā, jo Latvijā kristieši par šo jautājumu domā tikpat dažādi kā sabiedrība kopumā.

B.Cilēvičs: Man šķiet, ka mēs pārāk iedziļināmies detaļās. Varēja nodrošināt kārtību vai nē. Šeit visiem ir skaidrs, ka runa ir par principiem. Mums ir ļoti vienkārša dilemma – atzīstam, ka mūsu sabiedrība ir demokrātiska, daudzveidīga un katram ir tiesības paust savus uzskatus vai nē. Man šķiet, ka nevajag sarežģīt situāciju. Izšķiršanās ir jāizdara par ļoti skaidru un konkrētu principu.

D.Jāņkalne: Mums vajadzētu diskusijas rezultātā arī nonākt pie kāda secinājuma. Vai Jūsu politiskā partija ir gatava apliecināt, ka to pārstāvjiem jābūt viedokļu līderiem un partijas nostādnēm jāatspoguļojas pieņemot lēmumus Saeimā un arī citās struktūrās? Vai Jūsu partija ir gatava apliecināt savu demokrātisko nostāju šajā jautājumā arī programmātiski ne tikai atbildot uz Mozaīkas un politika.lv jautājumiem?

J.Šmits (LC): Latvijas ceļš nekad nav paudis citus uzskatus kā vienīgi to, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Mēs nekad pret to neesam iebilduši.

I.Circene: Jaunā laika nostāja ir par demokrātisku sabiedrību, pilsonisku valsti. Valsts pienākums ir aizsargāt dažādu organizāciju viedokli. Protams, mūsu partijā iekšienē ir dažādi viedokļi, jo mums katram ir tiesības paust savu viedokli. Jā, partijas iekšienē mēs esam uzsākuši šo diskusiju un mūsu nostāja ir tāda, ka mēs pārstāvam demokrātiju pilnīgi visos līmeņos, tajā skaitā arī saistībā par mazākuma grupu tiesībām paust dažādus uzskatus.

D.Staķe: Arī mūsu partijā iekšienē ir dažādi viedokļi, bet, piemēram, Saeimas frakcijas lielākā daļa noteikti aizstāv demokrātiskās izpausmes

D.Staķe: Jā, arī mūsu partijā iekšienē ir dažādi viedokļi, bet, piemēram, Saeimas frakcijas lielākā daļa noteikti aizstāv demokrātiskās izpausmes, nešķirojot cilvēkus ne pēc tautības, ne rases, ne seksuālās orientācijas.

D.Jāņkalne: Klausoties atbildes, man radās vēl papildjautājums. Mēs runājām, ka Latvijas sabiedrība kopumā nav informēta par homoseksualitātes jautājumiem. Izrādās, ka arī cilvēkiem Saeimā un valdībā ir daudz neatbildētu jautājumu. Vai Jūsu partijas atbalstītu, piemēram, vienu semināru Saeimā par homoseksuālu cilvēku tiesībām? Vai jūs atbalstītu naudas piešķīrumu Integrācijas ministrijai, lai varētu īstenot informācijas kampaņu visā Latvijā, lai skaidrotu šos jautājumus?

D.Staķe: Es domāju, ka mēs noteikti atbalstītu šādu semināru, jo tas veicinātu sabiedrībā diskusiju.

I.Circene: Jaunais laiks viennozīmīgi atbalsta informatīvu semināru un diskusiju organizēšanu. Diskusija ir viens no būtiskākajiem aspektiem, lai veidotos pozitīvs, tolerants viedoklis.

D.Jāņkalne: Zinot Saeimas deputātus, vai šis seminārs tiktu apmeklēts?

I.Circene: Es neesmu par to pārliecināta.

I.Viņķele: Atgriežoties pie jautājuma par partijas vienotību homoseksualitātes jautājumā, jājautā, ko nozīmē politiska partija. Tā ir balstīta uz kādu programmatisku dokumentu, kas ir cilvēkus vienojošais faktors. Bet tajā pašā laikā politiskā partija tāpat kā sabiedrība ir ļoti dažāda, tajā ir dažādi viedokļi. Mūsu apvienības programmatiskajās nostādnēs attieksme pret homoseksuālitāti nav formulēta kā īpašs dienaskārtības jautājums. Taču es ļoti ceru, ka uzturot šo diskusiju un domājot par to kā problēmu, mani kolēģi nepārkāptu Satversmē noteiktās personas tiesības un brīvības.

D.Jāņkalne: Es domāju, ka ikvienam cilvēkam, kurš sevi dēvē par politiķi un iesaistās politikā būtu jāsaprot, ka demokrātiskā valstī nevajadzētu būt cilvēkiem, kuriem būtu jābaidās par savu fizisko drošību tikai tāpēc, ka viņš ir rudmatis, lesbiete vai gejs.

B.Cilevičs: Jā, arī mūsu apvienībā viedokļi ir dažādi. Es neslēpšu, mums bijušas ļoti karstas diskusijas par šo jautājumu. Bet vēršanās pret diskrimināciju ir viens no mūsu programmas stūrakmeņiem. Galu galā pat tie, kuri no sava personiskā viedokļa grib drīzāk piekrist ļoti homofobiskiem uzskatiem, spiesti vadīties pēc Voltēra principa. Valstī jādomā par to, kā kompleksi panākt iecietību pret jebkuru cilvēku, pret dažādām sabiedrības grupām.

Es neticu informatīvajiem semināriem. Informācijas ir diezgan. Problēma jau nav tā, ka nav kur izlasīt, nav kur uzzināt. Problēma ir tā, ka seminārs tiks organizēts, bet tie cilvēki, kuriem tur vajadzētu būt, nenāks. Nav nekādu iespēju piespiest viņus apmeklēt šādus seminārus. Politiskajai elitei jāuzņemas līdera loma, neskatoties uz to, ka vairākums vēlētāju tomēr ir homofobiski noskaņoti. Kad mums politiskie līderi būs pietiekami vīrišķīgi, tad kaut kas arī varētu mainīties. Kad mēs pārtrauksim spēlēties ar populismu pirms vēlēšanām, tad arī mainīsies situācija. Un tas daudz vairāk ietekmēs situāciju nekā visādi informatīvi semināri.

K.Vītiņš: Tautas partija ir balstīta uz demokrātiskām vērtībām. Šādu pat izvēli apliecināja arī katrs Latvijas pilsonis balsojumā par Eiropas Savienību.

J.Šmits (LPP): Es gribu novērst dažus pārpratumus. Latvijas Pirmās partijas programmā ir skaidri pateikts, ka mēs vēršamies pret jebkāda veida diskrimināciju. Šis ir jautājums par vienas mazākuma grupas interešu lobēšanu pāri citām. Mūsu partija vienmēr vadījusies pēc Satversmes, ievēro Satversmi un respektē Satversmi. Es ļoti nevēlētos, lai šajās diskusijās, kur tiek pausts arī cits viedoklis, tiktu piekarināta klāt klišeja, piemēram, homofobi u.tml. Ticiet man, arī mūsu pusē ir ļoti labi juristi, kas arī atradīs tādas pašas klišejas, kuras piekarināt jūsu pusei. Tā nav diskusija. Es aicinu uz miermīlīgu diskusiju konferencēs un tamlīdzīgi.

Latvijas pirmā partija ir nodefinējusi savi nostāju, ka mēs esam pret jebkura veida homoseksuālisma propagandu sabiedrībā. Šeit nekādu kompromisu nebūs. Piedodiet, bet es varbūt esmu viens no tiem retajiem, kas atklāti to pasaka.

Diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamata nav reāli notiekoša. Tas parādās arī Cilvēktiesību biroja sagatavotajos materiālo, jo nav reālu sūdzību, kad kāds tiktu diskriminēts homoseksualitātes dēļ.

Juris Lavrikovs, “Mozaīka” biedrs: Cilvēki baidās par sevi, saviem tuviniekiem un tāpēc neziņo, ka tiek diskriminēti darba vietās savas seksuālās orientācijas dēļ. Konkrēts piemērs: mums ir informācija par vismaz divām iestādēm, kur paziņots, ka darbinieki vai viņu tuvākie piedalīsies Praidā, viņi var aizmirst par darbu. Tā ir diskriminācija pat cilvēkiem, kuri tiek asociēti ar gejiem vai lesbietēm.

D.Jāņkalne: Liels paldies visām pusēm, kuras piedalījās diskusijā un pauda savu viedokli. Bet pirms uzslavēt valsti par klusumu, kas valda ap sabiedrībā jūtīgiem jautāj umiem, vajadzētu padomāt, vai klusums valda tāpēc, ka viss ir kārtībā vai arī tāpēc, ka kaut kas ir ļoti rūpīgi padzīts pagrīdē. Klusums par kādu jautājumu ne vienmēr liecina, ka viss ir kārtībā.


Atklātā vēstule par Saeimas 15.jūnija lēmumu Darba likumā neiekļaut aizliegumu diskriminācijai seksuālās orientācijas dēļ

Homoseksuālisma jautājums demokrātijas labirintos

Prezidentes komentārs pēc Rīgas domes lēmuma neatļaut Praidu


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!