Raksts

Sēkla vai mīlestība?


Datums:
29. maijs, 2007


Autori

Jolanta Cihanoviča


Foto: Mike Smail

Ģimene ir cilvēki, kas cits citu mīl un atbalsta, tādēļ ģimeni pirmām kārtām raksturo attiecību kvalitāte, nevis struktūra. Tieši šī pieeja atspoguļo to, ko valsts no ģimenes sagaida, — rūpju uzņemšanos citam par citu.

Pašlaik tiek daudz aicināts stāvēt un krist par ģimenes vērtībām. Aizstāvēsim ģimenes vērtības! Pasargāsim ģimenes vērtības! Atbalstīsim ģimenes vērtības! Ģimene — Latvijas lepnums un spēks! Homoseksualitāte apdraud ģimenes vērtības un tradicionālās ģimenes pastāvēšanu! Rodas loģiski jautājumi — kas ir ģimene? Kas ir tradicionāla ģimene? Kas ir ģimenes vērtības? Ko īsti apdraud homoseksualitāte? Un galu galā — kas ir bērna intereses, dzīvojot savā ģimenē? Pirmajā brīdī šķiet, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir acīmredzamas. Tomēr…

Uzzīmē ģimeni!

Kas ir ģimene? Var aprakstīt divas pieejas ģimenes definēšanai. Pirmā ir ģimenes definēšana kā savu gēnu nodošana no paaudzes paaudzē. Senajos laikos tas bija ļoti svarīgi vīrieša īpašuma un statusa nodošanai saviem miesīgajiem, nevis kāda cita vīrieša bērniem. Šīs pieejas piekritēji uzskata, ka ģimeni apvieno asinsradniecība un tādēļ cilvēku dzīvošana kopā vai kopīgas saimniecības esamība nav obligāti priekšnosacījumi, lai viņus sauktu par ģimeni. Attiecību kvalitātei arī nav nozīmes, galvenais, kas cilvēkus vieno, ir „asins” jeb „sēklas” faktors. Cilvēki var dzīvot dažādās pasaules malās, nekontaktēties un cits citu ienīst līdz sirds dziļumiem, bet tik un tā viņi ir ģimene. Šī pieeja labi atspoguļojas arī dažās valodās, teiksim, krievu vārda семья (kr.val. — ģimene) izcelsmē, jo šis vārds cēlies no vārda семя — „sēkla”.

Cita pieeja definē ģimeni kā cilvēkus, kuri dzīvo kopā, kuriem ir kopīga saimniecība. Dažreiz šo pieeju uzskata par modernu, taču tas ir mīts. Senajos laikos latīņu valodā familia (no šī vārda ir cēlies angļu vārds family — ģimene un krievu фамилия — uzvārds) nozīmēja saimniecību, cilvēku kopu, kas dzīvoja kopā un bija kopā priekos un bēdās. Interesanti, ka šim vārdam nebija saistības ar asinsradniecību, jo familia ietvēra, piemēram, gan saimniekus, gan viņu kalpus, gan arī vergus.

Uzzīmē savu ģimeni tā, kā tu to saproti! Varbūt tavā zīmējumā parādīsies tēvs, māte un bērni. Varbūt arī ne. Interesanti, ka ģimenes zīmējumos parasti parādās ne tikai asins radi, bet arī, teiksim, cilvēkam mīļš suns vai kaķis vai pat draugi. Reizēm tur ir tikai kopā dzīvojošie, un dažreiz arī tie, kuri dzīvo citur, bet arī pieder ģimenei. Tātad — kas vieno cilvēkus, kuri sevi definē kā ģimeni? Latvijā notiekošā diskusija pārstāv divus atšķirīgus viedokļus. Vieni apgalvo, ka ģimenei ir raksturīga noteikta struktūra — tēvs, māte un bērni. Tātad, ja šī struktūra ir, tā ir ģimene. Strukturālās pieejas piekritēji ir pārliecināti, ka ģimenei ir jābauda valsts aizsardzība tikai savas struktūras dēļ, tikai tādēļ, ka tajā ir noteiktu lomu izpildītāji per se. Nav būtiski, kā viņi pilda savas lomas. Strukturālās pieejas piekritēji ar konservatīvu nostāju pieņem un uzskata par ģimenēm tikai tādas kopdzīves, kur diviem pretējā dzimuma partneriem ir savi miesīgi vai adoptēti bērni. Šīs pieejas liberālāk noskaņotie piekritēji atzīst arī ģimenes ar vienu vecāku, uzsverot, ka tās ir nepilnīgas un ir tikai pārejas variants jaunā partnera meklējumos, par pilnu ģimeni tās kļūšot tikai tad, kad atradīs trūkstošās lomas izpildītāju. Arī gadījumā, kad pāris kādu iemeslu dēļ dzīvo kopā bez bērniem, pastāv jautājums, vai uzskatīt šādu kopdzīvi par ģimeni. Strukturālās pieejas piekritējiem ir noraidoša attieksme pret viendzimuma ģimenēm, lai kāda būtu viņu attiecību kvalitāte, jo bērnam, ko viņi audzina, tikai viens no viņiem (vai adoptētāju gadījumā neviens) ir bioloģiskais vecāks.

Tomēr šai pieejai, kā redzams, ir savi izaicinājumi un nepilnības. Ja ģimene ir tikai pretējā dzimuma vecāki ar saviem miesīgajiem bērniem, vai šis ir visizplatītākais ģimenes modelis Latvijā? Vai tad sieviete ar trīs bērniem ir ģimene, ja viņai nav vīra? Vai vecmāmiņa ar saviem trīs audzināmajiem mazbērniem ir ģimene? Un kopīgi dzīvojošajiem vecmāmiņai, viņas māsai, mātei, viņas divām meitām un viņas krustmeitai, kura pie minētajiem cilvēkiem mēdz uzturēties biežāk nekā pie saviem vecākiem, — kas no viņiem ir un kas nav ģimene? Ko darīt, ja vīrietis un sieviete audzina bērnu, kura māte ir šī sieviete, bet tēvs — cits vīrietis, kurš tomēr uztur ciešas un mīlošas attiecības ar savu bērnu un neatsakās no savām tēva tiesībām un pienākumiem? Kas ir un kas nav šīs ģimenes dalībnieki?

Struktūra negarantē kvalitāti

Galvenais, kādēļ mēs par to visu runājam, ir valsts. Daži cilvēki uzskata, ka ģimene ir cilvēku privātā teritorija un gandrīz vai gultas lieta. No otras puses, citi apgalvo, ka ģimene ir valsts šūniņa un ka valstij ir svarīgi, lai ģimenes ir stipras. Kādēļ? Stipra ģimene sniedz atbalstu grūtā brīdī katram ģimenes loceklim, tādejādi atvieglojot valsts lomu atbalsta sniegšanā savam pilsonim. Pētījumi rāda, ka stiprās ģimenēs cilvēki retāk cieš no fiziskām un arī garīgām kaitēm, kas nozīmē, ka viņiem ir labāka fiziskā un psihiskā veselība, turklāt viņi dzīvo ilgāk nekā tie, kuru ģimene nav stipra vai kuriem ģimenes nav. Tādejādi valstij ir ļoti svarīgi, lai tās ģimenes ir stipras.

Bet ko nozīmē stipra ģimene? Vai tiešām ģimenes stiprumu vai vājumu var diskrēti novērtēt pēc tās struktūras un lomu sadalījuma? Citiem vārdiem sakot, vai tiešām struktūra garantē kvalitāti? Vai tas, ka ģimenei ir noteikta struktūra, ļauj tai piederošajiem, arī bērniem, kuri aug šajā ģimenē, justies pasargātiem, atbalstītiem un mīlētiem? Pārfrāzējot šo jautājumu, — ja ne struktūra, tad kas nosaka attiecību kvalitāti? Mēs zinām par ģimenēm, kurās ir tēvs, māte un bērni, bet kuras tomēr nesniedz ģimenes locekļiem to, kas ir vajadzīgs viņiem pašiem un arī valstij. Mēs zinām, ka ir strukturāli perfektas ģimenes, kuru attiecībās izpaužas agresija, fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība, neapmierinātība, neuzticība vai arī citas problēmas. Tādejādi struktūra kā tāda nenozīmē, ka šāds ģimenes modelis ir izdevīgs un vēlams tautai un valstij.

Pastāv otrs viedoklis. Tā piekritēji uzskata, ka ģimene nav iekļaujama noteiktās struktūras ietvaros un ka to vieno nevis ārējā struktūra, bet iekšējās attiecības, to dinamika un stiprums. Respektīvi, ģimene ir cilvēki, kuri cits citu mīl, atbalsta un uzskata par piederīgiem. Acīmredzot tieši šī pieeja raksturo to, ko valsts no ģimenes sagaida — rūpju uzņemšanos citam par citu. Attiecību pieejas piekritēji tādēļ uzskata, ka ģimeni pirmām kārtām raksturo attiecību kvalitāte, nevis struktūra, un viņi tādējādi ar cieņu attiecas pret jebkuru struktūru, ja vien tajā valda cieņa, saticība un savstarpējs atbalsts. Tajā skaitā viņiem piemīt atbalstoša attieksme pret viendzimuma ģimenēm ar vai bez bērniem.

Aizsardzību — ikvienam bērnam

Tātad, ko nozīmē sauklis „aizstāvēsim ģimenes vērtības!”? Vai šis ir aicinājums cīnīties par noteiktu struktūru cilvēku attiecībās? Vai tomēr par attiecību kvalitāti? Un vai pašreizējie tā saucamo kristīgo konfesiju un Nacionālās spēka savienības organizētie pasākumi sasniedz savu mērķi — palīdzēt ģimenēm kļūt par atbalstošākām un mīlestības pilnām? Izskatās, ka aktivitātēm, kuras it kā ir vērstas uz ģimenes aizstāvēšanu, ir absolūti cits mērķis, ko brīnišķīgi skaidri ir noformulējis Jaunās paaudzes līderis Aleksejs Ļedjajevs, — pazemot homoseksuāli orientētus cilvēkus, nepieļaut viņu tiesību aizsardzību. Bet kāds tam ir sakars ar ģimenes vērtībām? Ko iegūs mana ģimene no tā, ka lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas jutīsies pazemoti un aizvainoti? Vai kādai ģimenei ir labums no tā, ka divi viena dzimuma cilvēki nevar reģistrēt savas attiecības? Kāds labums ir no tā, ja kāds gejs precas un veido strukturāli atbilstošu ģimeni, lai tikai kāds nepadomātu, ka viņš ir gejs? Vai sievietei, ar kuru viņš precas, tas nesīs laimi? Un bērniem? Un galu galā viņam pašam? Manuprāt, ģimenes vērtību aizstāvībai un stiprināšanai būtu svarīgi atbalstīt cilvēku vēlmi dzīvot kopā mīlestībā un saticībā un sniegt gan ekonomisku, gan sociālu atbalstu valsts līmenī. Ir svarīgi saprast, ka LGBT[1] kopiena arī vēlas atbalstīt ģimenes vērtības, jo arī viņi vēlas veidot stipras un mīlošas ģimenes.

Šī viedokļa pretinieki var iebilst: „Mēs esam tikai par tradicionālo ģimeni”, bet kas ir tradicionālā ģimene? Iepretim ierastajam mītam divu pretējo dzimumu cilvēku un viņu miesīgo bērnu savienība ir stipri moderns veidojums. Daudzus gadsimtus tradicionālā ģimene ir bijusi kopiena, daudzu paaudžu vīriešu, sieviešu un bērnu kopējā saimniecība, kur katram bija sava loma un vērtība. Sievietes daudz vairāk laika pavadīja kopīgos darbos, arī vīrieši kopā gāja karā, kopā veica vīriešu darbus. Mūsdienu nošķirtība un sadalīšanās pa dzīvoklīšiem ir ar pasaules industrializāciju saistīts fenomens, un tam ir nedaudz vairāk nekā 100 gadu, tādēļ to nekādi nevar uzskatīt par tradicionālu.

Vēl viens izplatīts mīts ir uzskats, ka viendzimuma ģimenes neaudzina bērnus. Tieši šī uzskata dēļ dažu reliģisko konfesiju līderi homoseksualitāti sauc par „nāves kultūru”, uzsverot, ka šādas ģimenes nav pelnījušās atzīšanu tā iemesla dēļ, ka tajās nevar būt bērni. Ir apbrīnojama cilvēku spēja neredzēt un nedzirdēt to, ko viņiem neliekas izdevīgi pieņemt, taču pētījumi rāda, ka arī viendzimuma ģimenes audzināja, audzina un noteikti turpmāk audzinās bērnus. Šie bērni vai nu ir radīti iepriekšējās laulībās, vai arī ieņemti un laisti pasaulē tieši tādēļ, ka pāris kā daudzi citi pāri ir mātes vai tēva jūtu motivēts. Vienīgais, kas atšķir viendzimuma pāri no divu dzimumu pāra, ir tas, ka viņiem nevar būt neplānotie bērni. Taču plānotie vai neplānotie, arī šie bērni ir mūsu valsts pilsoņi un mūsu tautieši, arī viņiem ir nepieciešamas rūpes un gādība, arī viņi valstij ir jāaizstāv, tajā skaitā no naida un neiecietības, ko daži spēki akli sludina. Arī viņi ir tie, kas tāpat kā divu dzimumu pāra pēcnācēji piedalās valsts dzīvē, sekmē tās attīstību, maksā nodokļus.

Tādējādi homoseksualitāte un LGBT kopienas cīņa par to, lai valsts atzīst arī viņu ģimenes, neapdraud nevienu. Turklāt arī viedoklis, ka viendzimuma ģimeņu legalizācija apdraud laulības institūcijas lomu sabiedrībā, nav loģiski pamatots. Pasaulē ir tikai viena lieta, kas nemainās — tas, ka viss mainās. Respektīvi, mainās sabiedrība, mainās sadzīve, mainās cilvēku komunikācija un informācijas cirkulācija, un, protams, nav brīnums, ka arī ģimene un laulība šajos globālo izmaiņu procesos nepaliek nemainīgas. Var droši secināt, ka viendzimuma ģimeņu legalizācija ir sekas, nevis cēlonis tiem procesiem, kas notiek sabiedrībā, — gan vietējiem demokratizācijas procesiem, kuru mērķis ir izbeigt melus un liekulību, gan vispārējiem informācijas un sabiedrības globalizācijas procesiem. Tāpēc vēlos pacelt balsi līdzi tiem, kuri saka: „Aizstāvēsim ģimenes vērtības! Atzīsim viendzimuma attiecības par vērtīgām! Apvienosim savus spēkus, lai mūsu valsts ģimenes dzīvo mīlestībā, saticībā un mierā! Stiprināsim savu valsti!”

________________________
[1] Lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!