Pēdējā gada laikā ir notikušas trīs tautas nobalsošanas, un visas šīs nobalsošanas ir notikušas vasaras mēnešos.
Tas ir radījis pamatu bieži plašsaziņas līdzekļos cirkulējošajiem viedokļiem, ka Saeima un/vai Centrālā vēlēšanu komisija apzināti noteic tautas nobalsošanas rīkošanu vasarā, kad vēlētāju aktivitāte, iespējams, ir krietni mazāka nekā citos gada laikos.
Tomēr tautas nobalsošanu rīkošanu vasarās nevar skaidrot ar ļaunprātīgiem centieniem novērst plašu sabiedrības līdzdalību tajās. Šajā ziņā likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” nosaka skaidrus termiņus, kuros izsludināma tautas nobalsošana.
Gadījumos, kad tautas nobalsošana tiek rīkota pēc Valsts prezidenta lēmuma apturēt likuma publicēšanu un ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju pieprasījuma, piemērojams šā likuma 10. pants:
“10. pants. (1) Centrālā vēlēšanu komisija pēc parakstu vākšanas termiņa izbeigšanās saskaita parakstus, konstatē rezultātu, paziņo to Valsts prezidentam un publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Ja tautas nobalsošanas ierosinājumu ir parakstījusi ne mazāk kā viena desmitā daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo Latvijas pilsoņu skaita, Centrālā vēlēšanu komisija trīs dienu laikā izsludina tautas nobalsošanu.
(2) Tautas nobalsošana par apturētā likuma atcelšanu sarīkojama ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tas izsludināšanas dienas.”
Savukārt gadījumos, kad Saeima nav pieņēmusi bez pārgrozījumiem pilsoņu kopuma iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, piemērojama likuma 11. panta pirmā un otrā daļa:
“11. pants. (1) Ja Saeima nav pieņēmusi bez satura grozījumiem ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, šis vēlētāju iesniegtais likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts nododams tautas nobalsošanai.
(2) Tautas nobalsošana par vēlētāju iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu sarīkojama ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc vēlētāju iesniegtā likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta noraidīšanas vai tā pieņemšanas ar satura grozījumiem Saeimā.”
Likums “Par tautas nobalsošanām un likumu ierosināšanu” noteic skaidrus termiņus, kādos rīkojama tautas nobalsošana, kā arī termiņus Centrālajai Vēlēšanu komisijai un Saeimai šajā procesā nepieciešamo lēmumu pieņemšanai. Attiecīgie termiņi, kā arī pati tautas nobalsošanas procedūra kopš likuma pieņemšanas būtiski nav grozīta.
Līdz ar to gan tautas nobalsošanas rosinātājiem, gan tās pretiniekiem ir skaidri zināmi spēles noteikumi un viegli aprēķināmi termiņi, kad notiks iespējamā tautas nobalsošana. Atkarībā no samērā plaši tiražētā viedokļa, ka Saeima vai Centrālā vēlēšanu komisija apzināti nosaka tautas nobalsošanas rīkošanu vasarā, iepazīstoties ar likumu normām, iespējams redzēt, ka šajā gadījumā daudz vairāk kas ir atkarīgs no tautas nobalsošanas procedūras ierosinātājiem – Valsts prezidenta vai noteikta Saeimas locekļu skaita Satversmes 72. panta gadījumā vai likumprojekta virzītājiem Satversmes 78. panta gadījumā.
Ja šie procesa virzītāji neaprēķina sev izdevīgāko tautas nobalsošanas laiku un atbilstoši tam nepakārto jautājuma ierosināšanu (kas visvieglāk izdarāms Satversmes 78. panta gadījumā), tad arī rezultāts ir tāds, kāds tas ir.
Iespējams, būtu diskutējama nepieciešamība grozīt spēles noteikumus, lai būtu plašāka izvēles iespēja noteikt tautas nobalsošanas datumus un izvairīties no tautas nobalsošanām vasarā. Taču tādā gadījumā būtu vēl plašāks pamats pārmetumiem par subjektīviem un politiskiem apsvērumiem datumu izvēlē.
Šobrīd termiņi un procedūras ir zināmas un matemātiski aprēķināmas. Tādēļ Satversmes 78. panta gadījumos vienīgie, kurus var vainot par tautas nobalsošanām vasarā, ir projektu virzītāji. Vai arī pieņemt, ka tādi ir tie spēles noteikumi, un nevainot ne vienu. Taču līdz sazvērestībām šajā gadījumā ir tālu.