Foto: Harpreet Singh
Gan sabiedrībā, gan diemžēl arī valdībā vismaz publiski ir dominējusi nostāja, ka mēs esam spiesti pakļauties aizdevēju prasībām, jo esam no viņiem pilnībā atkarīgi.
Latvijas tautsaimniecības lejupslīde mūsu valsts sabiedriskajā telpā tiek aplūkota nerimtīgi, tomēr šajā ekonomisko procesu atspoguļojumā izteikti dominē šaurs, nacionāli izolēts skatījums. Iekšēja orientācija ne vienmēr ir peļama — pakāpeniski pieaugusī kopīgā apzināšanās, ka Latvijas lejupslīdes dramatiskā ātruma iemesls ir pašu ekonomiskās struktūras nesabalansētība, ir vērtīga un, cerams, nākotnē noderīga. Tomēr Latvijas tautsaimniecības mijiedarbe ar reģiona, Eiropas Savienības (ES) un citu pasaules valstu ekonomikām tiek aplūkota virspusēji, lielākoties aprobežojoties ar diviem konstatējumiem: pirmkārt, finanšu tirgi ir „sasaluši“, un, otrkārt, Latvijas eksporta tirgos krītas pieprasījums.
Latvija, būdama ļoti maza un ļoti atvērta ekonomika, ir vislielākajā mērā atkarīga no lielāku spēlētāju ekonomiskās un politiskās rīcības. Tomēr jautājums, kuru vēlos aplūkot, ir šāds — vai šī atkarība ir vienpusēja un vai tiešām Latvijas rīcībā nav neviena trumpja?
Līdzvērtīgs partneris vai mazais brālis
Ir plaši zināms, ka daudzos būtiskos makroekonomiskajos rādītājos Latvija ir bijusi pirmrindniece starp ES dalībvalstīm — gan attiecībā uz iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu, gan darba algu pieaugumu un inflāciju (aizvadītajos gados), gan arī straujo lejupslīdi pērnā gada laikā. Tomēr šie ekstrēmie rādītāji tikai daļēji izskaidro uzmanību, kas pasaules medijos tiek pievērsta norisēm Latvijā. Nozīmīgākajos ekonomikas un finanšu laikrakstos, piemēram, The Financial Times, The Economist, The New York Times tiek regulāri publicēti gan redakcijas darbinieku, gan neatkarīgo apskatnieku raksti par Latviju, kā arī par reģiona ekonomiku, un tajos Latvijas situācijai ir ierādīta būtiska vieta. Pasaule mūs vēro un, manuprāt, par to savā ziņā ir arī iemesls priecāties. Proti, ir acīmredzami, ka Latvijai pievērstā uzmanība nav saistīta vien ar iepriekš minēto līderību negatīvo makroekonomisko rādītāju jomā, bet, domāju, tas liecina arī par zināmu sistēmisku lomu, kas Latvijai piemīt esošajā pasaules ekonomiskajā situācijā.
Šis jautājums visai detalizēti aplūkots pasaules presē, piemēram, The Economist 26.februāra rakstā „The Whiff of Contagion”[ 1 ], kurš lielā mērā kalpoja par šo pārdomu publicēšanas iemeslu. Šajā un citos avotos minētais liecina, ka Latvija tiek uzskatīta savā ziņā par “ugunsgrēka” perēkli, no kura potenciālās maksātnespējas, devalvācijas un banku noguldītāju panikas liesmas var pārsviesties uz citām valstīm, radot lavīnas efektu un nodarot milzīgu kaitējumu ne vien jaunajām ES ekonomikām, bet arī, maigi izsakoties, nopietni iedragājot visu ES ekonomisko un politisko celtni. No šī viedokļa šonedēļ izskanējušo ES lielāko dalībvalstu vadītāju pausto nevēlēšanos atbalstīt Austrumeiropas valstu ekonomikas uztveru vien kā uz pašmāju elektorātu vērstu retoriku.
Centrālā nozīme Latvijas un pasaules ekonomiskajās attiecībās, protams, ir Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), Eiropas Komisijas un pārējo aizdevēju izsniegtajam aizdevumam. Attieksme pret aizdevumu Latvijā svārstās amplitūdā no piesardzīga atvieglojuma līdz dusmām par „uzkundzēšanos“ un aizdomām par atbalsta „patiesajiem“ motīviem. Tomēr man ir radusies sajūta, ka dominē tradicionālā „mazā brāļa“ un lūdzēja nostāja — kā teiksit, tā būs. Kā var nojaust, nebūt ne visi no aizdevuma izsniegšanas nepopulārajiem noteikumiem, kas fiksēti parakstītajos nodomu protokolos un saprašanās memorandos, ir aizdevēju uzspiesti, daži no būtiskākajiem uzdevumiem, šķiet, ir mūsu pašu valdības izdomāti. Tomēr, gan sabiedrībā, gan diemžēl arī valdībā līdz šim vismaz publiski ir dominējusi nostāja, ka mēs esam spiesti pakļauties aizdevēju prasībām, jo esam no viņiem pilnībā atkarīgi. Ja nu gadījumā tā ir bijusi tikai retorika, tad patiešām jāpriecājas, kaut arī iepriekšējā valdība nav ļāvusi skaidri noprast savas patiesās rūpes par Latvijas ekonomiskajām un valstiskajām interesēm.
Jutīgums un ievainojamība
Starpvalstu attiecību praksē ir pazīstams savstarpējās atkarības (interdependence) princips, kuru savulaik definēja un aprakstīja Hārvarda universitātes profesors un vairāku ASV demokrātiskās partijas prezidentu administrāciju ārlietu darbinieks Džozefs Naijs (Joseph S. Nye) un viņa kolēģis Roberts Keohans (Robert Keohane)[ 2 ]. Savstarpējo atkarību raksturo divi atkarības līmeņi — jutīgums (sensitivity) un ievainojamība (vulnerability) — atkarībā no tā, vai vienas puses nevēlamas rīcības vai notikumu sekas otrai pusei ir iespējams īstermiņā novērst vai nē. Jutīgums un ievainojamība ir galvenie parametri, kas nosaka, vai savstarpējā atkarība ir līdzsvarota vai asimetriska.
Pāris piemēru — ja kādam liekas, ka Krievija var neierobežoti šantažēt ES ar tās atkarību no Krievijas gāzes, tad tā ir kļūda. Krievija tikpat lielā mērā ir atkarīga no ES samaksātās naudas par šo gāzi, lai nodrošinātu mieru un stabilitāti savā valstī. Vēl vairāk — Krievijai pašai ir lieli parādi un nav resursu, lai nākotnē attīstītu līdz šim neizmantotās dabasgāzes atradnes Krievijas ziemeļos, kas nodrošinātu piegādes un ienākumus nākotnē. ES un Krievija šajā ziņā ir savstarpēji atkarīgas. To vislielākajā mērā nosaka arī abpusējs alternatīvu trūkums — ES trūkst alternatīvu piegādes avotu, savukārt Krievijai šobrīd nav citu nopietnu noieta tirgu, jo piegādāt gāzi uz Dienvidaustrumu Āziju liedz esošās infrastruktūras ierobežotā jauda. Alternatīvo risinājumu uzlabošanās vienā vai otrā pusē, savukārt, var radīt savstarpējās atkarības asimetriju. Uz līdzīgu loģiku būtībā balstījās arī aukstā kara līdzsvars — neviena puse nevarēja nesodīti uzsākt kodoluzbrukumu.
Domāju, Latvijas šī brīža attiecības gan ar aizdevējiem, gan ES un citām valstīm būtu atbilstoši skatīt tieši šādā griezumā — no savstarpējās atkarības simetrijas un pieejamo alternatīvu viedokļa. Iespējams, Latvijas vienpusējas rīcības vai nekontrolētas notikumu attīstības gadījumā ievainojama ir ne tikai Latvija, bet arī tās ārvalstu partneri. Situācijas analīze varētu uzrādīt, ka Latvijas rīcībā patiesībā ir diezgan nopietni argumenti, kas vai nu ļautu cerēt uz papildu atbalstu, vai arī radītu pamatojumu esošo aizdevumu nosacījumu pārskatīšanai. Piemēram, varētu pārskatīt budžeta deficīta pieļaujamo apmēru. Iespējams, ka mēs tomēr varam pacīnīties par pirmstermiņa pievienošanos eirozonai uz atvieglotiem noteikumiem, ko, šķiet, vairums sabiedriskajā telpā aktīvo ekonomistu vērtē kā labāko izeju no šī brīža situācijas. Domāju, ka Latvijas interesēs būtu arī meklēt koalīcijas partnerus sarunām Briselē — jādomā, ka Lietuvas un Igaunijas valdības lieliski apzinās, ka ugunsgrēka gadījumā liesmas vispirms pārsviedīsies uz šīm valstīm.
Šobrīd mūsu sabiedrība ir aizņemta ar jaunās valdības veidošanu. Tā mantojumā no iepriekšējām valdībām saņems teju nepārvaramu izaicinājumu sarakstu — milzīgu sabiedrības neuzticēšanos un komunikācijas deficītu, dziļu ekonomisko krīzi, neīstenotas struktūrpolitikas reformas, uzblīdušu un neefektīvu pārvaldes aparātu u.t.t.
Tomēr viena no būtiskākajām lietām, kas būs jāīsteno jaunajai valdībai, — jāved sarunas ar aizdevējiem par turpmāko aizdevumu administrēšanas gaitu un risinājumiem Latvijas ekonomiskās lejupslīdes apturēšanai. Mans novēlējums jaunajai valdībai — neieslīgt bezpalīdzīga lūdzēja lomā, bet izpildīt mājasdarbu, izanalizēt pušu alternatīvas un izprast Latvijas neviennozīmīgo lomu ES ekonomikas kopainā. Domāju, tas radītu pamatu līdzsvarotākam dialogam ar lielākām izredzēm rast Latvijas saimnieciskajām un politiskajām interesēm iespējami atbilstošu risinājumu, kas vienlaikus nav pretrunā ar citu ES dalībvalstu interesēm. Latvijas rīcībā šoreiz ir trumpji, kas nostāda mūsu mazo valsti neierastā situācijā un ļauj mazināt mums tik pierasto savstarpējās atkarības asimetriju.
_______________________