Raksts

Savs kaktiņš, savs stūrītis vēstures


Datums:
14. jūnijs, 2011


Autori

Sanita Upleja


Foto: Bert Kaufmann

Lai vairotu lojalitāti valstij un sabiedrības saliedētību, mums ir jārada tāda gaisotne sabiedrībā, lai cilvēkiem nebūtu jākaunas par saviem ģimenes vēstures stāstiem.

Šovasar, kad 14.jūnijā pieminam septiņdesmito gadskārtu masu izvešanām un 21.augustā atzīmējam valsts neatkarības pilnīgas atjaunošanas divdesmito gadadienu, atkal dzirdēsim un redzēsim daudz jau agrāk dzirdēta un redzēta par latviešu tautas ciešanām un varonīgo cīņu par neatkarību. Nenoniecinot nedz padomju represijās tieši cietušo cilvēku pārdzīvojumus, nedz neatkarības kaldināšanai kūmās stāvējušo valsts un tautas darbinieku veikumu, prātu tomēr urda ķecerīga doma, ka, ļoti standartizējot un vienkāršojot Latvijas tautas vēsturisko pieredzi, patiesībā veicinām gan nevajadzīgu uzskatu radikalizāciju etniskajās kopienās, gan savstarpējas neuzticības un sašķeltības gaisotni sabiedrībā kopumā. Iespējams, tieši tādēļ arī nespējam nedz aptvert mūsu vēsturiskās pieredzes kopainu un līdz ar to mācību nākotnei, nedz saprast, kādēļ citiem ārpus Latvijas mūsu “unikālā” vēsture nav tik viegli saprotama.

Kā sabiedrība esam paši sevi iespieduši ļoti šaurā vēstures “koridorā”, kur vispārpieņemtajiem standartiem un stereotipiem neatbilstošajiem bieži vispār nav vietas. “Oficiālā” vēstures gaita, kas, protams, balstās vēsturnieku apstiprinātos faktos, veidojas ļoti vienkāršota un lineāra – latvieši zaudēja valsti, latvieši cieta represijās, latvieši tika malti starp lielvaru dzirnakmeņiem, pēc piecdesmit nebrīves gadiem varonīgā cīņā latvieši atguva valsti un neatkarību. Gadu gadiem publiskajā telpā lielā mērā tādā veidā vēsture arī tiek viļāta un atražoti stereotipi.

Es neapgalvoju, ka minētie fakti nav patiesi, taču domāju, ka savā centībā apzināt un sakārtot pusgadsimtu “piemirsto” vēsturi mēs sabiedriskajā diskusijā sliecamies ļoti vienkāršot un vienādot Latvijas tautas vēsturisko pieredzi. Taču cilvēku pieredze un atmiņa nav nedz lineāra, nedz vienkārša un viennozīmīga, kā tas nereti attēlojas oficiālajās versijās. Turklāt Latvijas gadījumā XX gadsimtā ir vismaz četras dažādas paralēlas, brīžiem pārklājošās vēstures līnijas, ko bieži vien ērtāk ir izlikties neredzam. Tie ir latviešu, krievu, baltvācu un ebreju kopienu likteņi. Ja baltvācu līnija Latvijā praktiski beidzās ar Otro pasaules karu, tad pārējās nekur nav pazudušas un joprojām vijas blakus. Turklāt katrs no šiem pavedieniem sastāv no ļoti dažādām un spurainām šķiedrām.

Pavedieni kopējā audumā

Lielisks piemērs tam, cik faktūras ziņā bagātīgs un daudzveidīgs ir mūsu sabiedrības vēstures audums, sniedz nu jau daudz pieminētā profesores Valentīnas Freimanes atmiņu grāmata Ardievu, Atlantīda!. Man kā cilvēkam, kas, neraugoties uz padomju laiku bērnību, uzaudzis ar zināšanām par patiesajiem notikumiem padomju okupācijas laikā, pat pēc tik daudz gadiem un uzkrātām zināšanām, šī grāmata “salika” lietas citā un daudz skaudrākā secībā. Mēs, etniskie latvieši, pieminot Otro pasaules karu (kura sastāvdaļa būtībā ir arī Latvijas okupācija) pārsvarā savu uzmanību veltām vairāk okupācijas faktam, 14.jūnija izvešanām, baigā gada notikumiem. Tad seko leģions, Kurzemes katls, bēgļi, mežabrāļi un padomju varas atgriešanās ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā būtu tā mūsu īstā vēsture.

It kā mēs zinām, ka bija arī holokausts Latvijā, bet tomēr skatāmies uz to kaut kā atsvešināti. Diezin vai daudzi no mums aizdomāsies, ka šogad 4.jūlijā aprit arī septiņdesmit gadi kopš mežonīgās akcijas ar ļaužu pilnas sinagogas nodedzināšanu Rīgā. Tieši lasot V.Freimanes grāmatu, es pirmo reizi ļoti skaidri sapratu, ka starp šīm vēstures līnijām ir ļoti cieša saskarsme, kas nekrīt acīs, ja skatās vien katras kopienas vēsturi atsevišķi, kā to pamatā esam paraduši darīt. 14. jūnija izvešanas un 4 .jūlija ebreju iznīcināšanas akciju šķir nieka trīs nedēļas! Tas daudz ko izskaidro, lai gan neko neattaisno. V. Freimanes grāmata vairāk paver priekškaru arī uz vietējo krievu un baltvācu kopienu dzīvi un viņu dilemmām Otrā pasaules karā Latvijā, par kurām “īstenam latvietim” līdz šim varbūt nav bijis ne jausmas.

Dzīvot savu stāstu

Profesionālu vēsturnieku darbs, protams, ir iedziļināties faktos un iet dziļumā, un viņu darbi visbiežāk arī paliek plašākai sabiedrībai nepieejamā līmenī – zinātniskos rakstos un sējumos, konferencēs. Savukārt pašas sabiedrības, izglītības sistēmas un plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir spēt saskatīt lietas kopsakarībās, lai labāk saprastu rīcību pagātnē un izvairītos no kļūdām nākotnē. Iedziļinoties kaut vai katrā no manis pieminētajām četrām kopienām, mēs atrodam ļoti daudzveidīgus likteņus un sižeta līnijas, kas visas kopā veido mūsu valsts un sabiedrības vēsturi. Jo vairāk zināšanu, jo labāka izpratne par cilvēkiem, kas mums apkārt. V. Freimanes grāmatā labi redzams, cik dažādi un šķietami neiespējami var būt vienai etniskai vai reliģiskai grupai piederošu cilvēku likteņi, viņu motivācija un rīcība ārkārtas apstākļos. Dalījuma līnija labajos un sliktajos neiet pa etnisko kopienu robežām, tā iet caur katra indivīda atbildību par savu rīcību.

Vēl kāds interesants piemērs bija šogad pirms 9. maija LTV raidījumā Eiropa. Mīti un realitāte no bijušā PCTVL Saeimas deputāta Miroslava Mitrofanova dzirdētais fakts par viņa krievu vectēvu, kurš bijis leģionā. Tā kā šis stāsts neatbilda vispārpieņemtajiem stereotipiem, raidījuma vadītājs to nemaz nemēģināja attīstīt tālāk, lai gan man personīgi tā likās ļoti interesanta un uzmanības vērta pieredze. Protams, ja paskatās faktos par pirmskara Latvijas nacionālo sastāvu, kur krievu kopiena bijusi pietiekami liela, tad tas nebūtu nekāds brīnums, ka vācu armijā mobilizēti arī šai kopienai piederīgie. Pat ja tas neatbilst mūsu šodienas sabiedriskajā telpā standartizētajiem priekšstatiem par katras kopienas lomu Otrajā pasaules karā, kur latvieši – cietēji baigajā gadā, pārsvarā varonīgi leģionāri un cīnītāji par neatkarību ar dažiem izņēmumiem – sarkano līdzskrējējiem; krievi – visi padomju armijā; baltvācieši – nīsto muižnieku un baronu atvases – paši aizvācās ar labu pirms kara; ebreji tika iznīcināti, bet mums ar to īsti nav nekāda sakara.

Taču ikviens cilvēks, kuram sanāk skaidrot Latvijas neseno laiku vēsturi, piemēram, bērnam vai ārzemniekam, gribot negribot, nonāk pie secinājuma, ka vēsture nav tik melni balta. Kaut vai skaidrojot par izvešanām, nākas atzīt acīmredzamo patiesību, ka ne jau visi tik izvesti, ka bija arī izvedēji un palicēji, kas sadalīja izvesto cilvēku mantu, un ka bija arī tādi, kuri mīļā miera labad izlikās neredzam un nedzirdam nekādas izvešanas. Vēl paliek arī ķecerīgs jautājums, kura grupa bijusi skaitliski lielākā? Latvijas sabiedriskajā diskusijā kaut kā esam iestiguši pie notikumiem tieši pirms un pēc Otrā pasaules kara, taču vēsture turpinājās arī padomju laikos un tā turpinās joprojām. Latviešu dalījums nebeidzās ar leģionāriem un padomju armijā karojošajiem. Ļoti dažādi likteņi un stāsti pašiem latviešiem bijuši arī pēckara gados, un, visticamāk, ka arī neatkarības atjaunošana dažādiem latviešiem uzjundīja dažādas sajūtas. Taču to mēs Latvijas sabiedriskajā telpā neredzam un nedzirdam. Nemaz nerunājot par citām etniskajām grupām piederošajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Saprast pašiem sevi

Latvijā gadsimtiem ir dzīvojuši citām etniskajām un reliģiskajām grupām piederīgi cilvēki, kuri tāpat ir gājuši cauri šīs zemes vēstures dzirnakmeņiem, bet par to latviešu sabiedrība diez ko neinteresējas. Retu reizi kaut ko izdzirdam, kad dodam vārdu, piemēram, Marinai Kosteņeckai, kuras dzīvesstāstā paveras ļoti interesantas un standartizētajiem priekšstatiem neatbilstošas šķautnes. Taču tādu stāstu noteikti ir ļoti daudz, un tie gaida savu kārtu būt sadzirdētiem un saprastiem. Cik daudz latviešu aizdomājas, ka, tāpat kā visu latviešu personīgie vēstures stāsti nav pēc viena ģīmja un līdzības, arī krievu stāsti ir atšķirīgi? Gan pirms, gan pēc kara, gan pirms, gan pēc neatkarības atjaunošanas. Mums kā sabiedrībai ir tendence skatīt lietas ļoti shematiskā dalījumā – arī Atmodas laikā redzam tikai Tautas fronti un Interfronti. Bet noteikti bija taču arī cilvēki, kas nebija īsti piederīgi ne vienā, ne otrā pusē, un arī viņiem ir savi stāsti, pārdzīvojumi un motivācija.

Pēc pusgadsimta, kurā lielai daļai latviešu bija liegta iespēja publiski izsāpēt savu traģisko vēstures stāstu, nu jau teju divdesmit gadu mēs publiskajā telpā to vien darām, kā izsāpam šo stāstu. Tas neapšaubāmi ir traģisks un pieminams, taču vienlaikus tam piemīt sabiedrību radikalizējošs spēks, viennozīmīgi saskaldot sabiedrību labajos un ļaunajos un pilnībā pazaudējot pustoņus. Pie viena “pazaudējot” arī lielu daļu valsts iedzīvotāju. Nespējot un varbūt arī negribot uzrunāt un uzklausīt citus iespējamos vēstures stāstus, mēs no šīs valsts atgrūžam savus cilvēkus, un ne jau tikai cittautiešus, bet pēc tam brīnāmies par neuzticību valstij un līdzcilvēkiem. Lai kāda arī nebūtu “oficiāli” ieturētā vēstures līnija, sabiedrībai ir jābūt spējīgai dzirdēt un būt iecietīgai arī pret atšķirīgiem stāstiem. Tajā skaitā arī to cilvēku, kuriem neviens radinieks nav cietis padomju represijās un kuriem 9. maijs ir svarīgs datums personīgu iemeslu dēļ.

Lai vairotu lojalitāti valstij un sabiedrības saliedētību, mums ir jārada tāda gaisotne sabiedrībā, lai cilvēkiem nebūtu jākaunas par saviem ģimenes stāstiem un jāstāsta tie pusčukstus, bailēs no nosodījuma. Latvijas valstij ir piederīgi cilvēki ar dažādiem stāstiem, arī tiem, kas neiekļaujas vispārpieņemtajā standartā. Kā sabiedrībai godīgi izrunājot visus mūsu vēstures stāstus, izdarīsim arī svētīgu darbu, ļaujot jaunajai paaudzei skaidrāk nošķirt noziedzīgu rīcību no šokā vai apjukumā paveiktas muļķības un neslavināt kara noziegumus vēl pusgadsimtu pēc to izdarīšanas. Tas, iespējams, pasargātu mūs gan no Vasilija Kononova cildināšanas, gan Herberta Cukura heroizēšanas.


Apstulbinoši gan!

Barikādes. Nāves tuvā elpa

Mūsu gribas lolotā Latvija

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!