Raksts

Savpatnības gaidās


Datums:
18. marts, 2008


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Aleksander Svensson

Ja arī demokrātisko patriotu partijas programma, tāpat kā manifests, konkrētas rīcībpolitikas vietā runās par lepnumu un savpatnību, tad lielas cerības ar jauno partiju nevajadzētu saistīt. Neba nu pirmoreiz vēlētājam tiek piedāvāts apzinātām divdomībām pilns dokuments, kura aizsegā pēc tam var darīt pilnīgi jebko.

Amerikāņu satīriķis Toms Lērers (Tom Lehrer) savulaik sūdzējās, cik lielu drosmi vajagot, lai kādā kafejnīcā vai augstskolas auditorijā pieceltos kājās un atklāti iestātos par tām vērtībām, kuras visi citi klātesošie nicina un noliedz, — kā miers, taisnīgums, solidaritāte un tamlīdzīgi. Šo vārdu vieglais sarkasms nāk prātā bieži, kad nākas lasīt dažu pie mums tapušu ideoloģisku dokumentu, kurā kāda partija kārtējo reizi atzīstas mīlestībā līdzsvarotai attīstībai, novadu uzplaukumam un “cilvēka cienīgām vecumdienām”. Kraut vienā lielā kaudzē pozitīvas vērtības, īpaši nerūpējoties par to kopsakaru, — to acīmredzot pie mums prasa labais tonis programmātisku tekstu sastādīšanā.

Šādā manierē rakstītus tekstus var vērtēt divējādi. No vienas puses, mums šeit ir darīšana ar rituālu, savukārt citu cilvēku rituāli vienmēr ir jāciena — arī tad, ja to jēga pašiem nav īsti skaidra. Kad pa Rīgas ielām ar bungošanu un dejām dodas Harē Krišnas kustības sankīrtana gājiens, neviens nedrīkstētu pārmest kustības dalībniekiem, ka viņi savās izdarībās ir pārāk nesaprotami un nekonkrēti. No otras puses, kad savu publisko sankīrtanu veic kāda politiska partija, situācija ir mazliet atšķirīga. Lieta tāda, ka tās politisko mērķu īstenošana veiksmes gadījumā var skart jebkuru Latvijas iedzīvotāju. Tādēļ tās aktivitātēm līdzās rituālām darbībām vajadzētu ietvert arī nedaudz argumentācijas, kuru spētu uztvert ne tikai “svaidītie” rituāla dalībnieki, bet arī vienkāršs racionāls indivīds. Tas, savukārt, paredzētu, ka dažādo manifestu, programmu un deklarāciju tekstam vajadzētu piemist arī informatīvai vērtībai, proti, kaut kam tādam, ko būtu iespējams kritizēt, pārbaudīt vai noliegt. Piemēram, kad tiek apgalvots: “Mēs esam par ES standartiem atbilstošu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni” (JL 4000 zīmju programma) vai “Mēs esam par kārtību un demokrātiju valsts pārvaldē” (TP manifests “Mēs mīlam šo valsti”), informētam lasītājam kā jēgpilns izteikums būtu jāspēj iedomāties arī minēto teikumu noliegums (attiecīgi “Mēs esam par ES standartiem neatbilstošu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni” vai “Mēs esam pret kārtību un demokrātiju valsts pārvaldē”). Ja tas, kā abos minētajos gadījumos, nav iespējams, tad mums ir darīšana ar tīri rituāliem izteikumiem. Tie ir domāti tikai organizācijas iekšējai lietošanai un jau esošo piekritēju sajūsmas uzturēšanai, nevis argumentācijai un citu cilvēku pārliecināšanai. Protams, jebkura reāla partijas programma noteikti iekļaus abu veidu izteikumus dažādās proporcijās. No šīm proporcijām tad arī varam spriest par attiecīgā politiskā spēka priekšstatu par vēlētājiem: vai potenciālais atbalstītājs tiek aicināts pieņemt saprātīgu lēmumu, vai savaldzināts ar daiļskanīgiem buramvārdiem. Demokrātisku politiku vienmēr daiļo zināma lirikas klātbūtne. Taču pārmērīga paļaušanās uz pozitīvo vērtību apdziedāšanu mēdz iedarboties uz elektorātu tāpat, kā inkantācija “Harē Krišna” uz nejaušiem garāmgājējiem — sākumā interesanti, taču vēlāk diezgan tukši un apnicīgi.

Labie cilvēki

Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska marta sākumā publicētais “Demokrātisko patriotu manifests” kopumā iekļaujas Latvijas līdzšinējā programmatisko tekstu tradīcijā. Par aprīlī gaidāmo partijas dibināšanu un par tās tālāko darbību politiskajā telpā pašlaik vēl ir pāragri izteikt kādus kategoriskus spriedumus. Esmu jau norādījis, ka kopumā šai grupai ir izredzes tuvākajās vēlēšanās gūt ļoti labus rezultātus. Tam ir vairāki objektīvi iemesli. Pirmkārt, pagaidām šī grupa vēl spēj veiksmīgi kondensēt pagājušā gada anti-elitisko protesta garu, kurš veidojās reakcijā uz valdošās koalīcijas arogantajām izrīcībām. Savukārt šis protesta gars, visdrīzāk, būtiski ietekmēs arī nākamo vēlēšanu rezultātus — pat neatkarīgi no valdības sekmēm pretinflācijas frontē.

Otrkārt, parlamentārā opozīcija līdz šim nav pratusi izmantot situāciju atbalsta vairošanai. Treškārt un galvenokārt — jauno partiju veido personības, kuras raksturo augsta popularitāte apvienojumā ar relatīvu zemu korupcijas aizdomu līmeni. Vienlaikus šķiet, ka tieši pēdējā iezīme ietver arī bīstamību partijas nākotnei. Šobrīd, protams, demokrātiskie patrioti ir All Stars komanda, kuras locekļu starpā valda miers un saskaņa. Taču tad, kad pār viņiem sāks dārdēt TP anti-reklāmas kanonāde, kad opozīcijā nāksies bezcerīgi cīnīties par katru vissīkāko likumprojektu, kad reakcionārie mediji kurinās kampaņu par demokrātisko patriotu saiknēm ar amerikāņu, krievu, cionistu un citām sazvērestībām — tad situācija var mainīties uz slikto pusi. Tādēļ nevajadzētu būt pārlieku optimistiskiem par partijas saliedētību. Protams, kadri izšķir visu — un to demokrātiskajiem patriotiem tiešām netrūkst. Sandra Kalniete gan nav īpaši pieredzējusi partiju politikā, taču daudziem asociējas ar Tautas frontes laikiem, diplomātes šarmu un inteliģenci. Arī Ģirts Valdis Kristovskis ir ne tikai kopumā veiksmīgs aizsardzības ministrs, bet arī cilvēks, kurš atļāvās publiski nosaukt prezidenta Valda Zatlera patieso izvirzītāju — un atklātu valodu ļaudis novērtē. Demokrātisko patriotu komanda piedāvā labu pretsvaru arī līdz šim vērojamajiem elites intelektuālās noplicināšanās procesiem — vismaz četri tās biedri ir ne vien formāli ievēlēti profesori, bet arī ļaudis ar nopietnu reputāciju zinātniskajā pasaulē. Inese Vaidere, Guntars Krasts, Anna Seile un citi labi papildina šo zvaigžņu plejādi.

Tomēr savlaicīgi būtu jāņem vērā, ka neviens no daudzajiem spīdekļiem noteikti necieš no pārlieku zema pašnovērtējuma un sava viedokļa trūkuma. Turklāt viens otrs no viņiem jaunā projekta vārdā ir pametis labi iesēdētas vietiņas un samērā drošas nākotnes izredzes, likumsakarīgi sagaidot arī no demokrātiskajiem patriotiem kaut ko ne sliktāku. Nav jau gluži arī tā, ka visi nākamie partijas biedri būtu pilnīgi iesācēji intrigu vērpšanā. Īsi sakot: to, kurš uzņemsies vadīt šo personību komandu, īpaši vieglas dienas noteikti negaida.

Tieši minēto apsvērumu dēļ arī grupas manifests raisa zināmas bažas — vai patiešām tas ir viss, par ko demokrātiskie patrioti ir spējuši vienoties? Un: vai te patiešām būtu ietvertas tās nostādnes, kuras jauno projektu būtiski atšķir no agrāk dibinātajām partijām? Nav tā, ka šim dokumentam piemistu tikai rituāla vērtība. Dažas vietas gan patiešām ir uzkrītoši dzejiskas. Manifesta autori rada neoloģismus (“cilvēki, kas nebaidīsies jaunveidot”, “ikviena novada izkopta savpatnība”), retoriski izmanto nepilnas teikumu formas (“Lepni par savu valsti, kuru spēcina etniskā un reliģiskā saskaņa.”). Tāpat nemitīgi tiek daudzinātas pozitīvas vērtības, kuru piesaukšana, līdzīgi kā Lērera gadījumā, oponentos un pretiniekos noteikti izraisīs riebumu, sašutumu un nicinājumu — kā draudzība, saticība, ilgtspēja, lepnums, spēks, godīgums un tamlīdzīgi. Tomēr manifestā ir atrodama arī informācija: mums ir darīšana ar labējas, mēreni nacionālistiskas, kulturāli konservatīvas un ārpolitiski reālistiskas partijas manifestu. Vienlaikus tajā ir grūti atrast jebko tādu, zem kā ar tīru sirdsapziņu neparakstītos vairums esošo JL, TP vai TB/LNNK biedru.

Iespējams, manifesta rakstītāji šādu daudznozīmību radījuši apzināti, lai piesaistītu vairāk potenciālo atbalstītāju. Tādā gadījumā konkrētību mēs iegūsim partijas programmā, kura pašlaik jau tiek rakstīta. Kā tiks sargāts tiesiskums un “godīga politika”, ko demokrātisko patriotu izpratnē nozīmēs “taisnīgi nodokļi” un “sociāli atbildīga tirgus ekonomika”, kādi “jauni enerģijas avoti” tiks meklēti un tieši kādus “grūtos lēmumus” jaunā partija vēlas pieņemt — visi šie jautājumi prasa skaidras, pamatotas un saprotamas atbildes. Ja arī jaunā programma konkrētu rīcībpolitiku vietā runās par lepnumu, ģimeniskumu un savpatnību, pārāk lielas cerības ar jauno partiju nevajadzētu saistīt. Neba nu pirmoreiz Latvijas politikā vēlētājam tiek piedāvāts apzinātām divdomībām pilns dokuments, kura aizsegā pēc tam ar tīru sirdsapziņu var darīt pilnīgi jebko.

Dažas jaunas intonācijas

Demokrātisko patriotu manifests nesniedz pieturas punktus principiāli jaunai politikai. Tomēr tas piedāvā dažas jaunas intonācijas, kuras, atbilstoši izstrādātas konkrētās rīcībpolitikās, iezīmētu vēl nebijušus akcentus mūsu ideoloģiskajā spektrā. Tās ir: pirmkārt, ārpolitiskais reālisms un, otrkārt, apliecinošais nacionālisms.

Demokrātisko patriotu skatījumā Latvijas nākotni izteikti apdraud globalizācija, un tādēļ politiķiem aizvien vairāk ir jādomā par drošību tās plašā izpratnē. Jau pašā manifesta iesākumā tiek izteikts brīdinājums: “Pasaule ir nopietnu izaicinājumu priekšā — ierobežoti dabas un enerģijas resursi, klimata izmaiņas, migrācija, nedemokrātisku režīmu nostiprināšanās, Rietumu sabiedrību novecošanās un noslāņošanās, civilizāciju sāncensība. Šīs problēmas spēs risināt tikai stipras valstis, saliedēta sabiedrība un uzticami sabiedrotie.”

Lai ko arī nozīmētu “stiprā” valsts, šāds uzstādījums līdz šim nav bijis tipisks politiskām programmām. Nākotne tajās lielākoties ir tikusi aprakstīta vai nu neizbēgama progresa, vai arī brīdinošu uzmudinājumu formā. Demokrātisko patriotu manifestā parādās citas intonācijas, kuras apliecina tā autoru priekšstatus par starptautisko politiku: Latvija, tāpat kā citas valstis, tuvākajā nākotnē saskarsies ar globālajai pasaulei raksturīgajiem draudiem — enerģētiskiem, ekonomiskiem, demogrāfiskiem un daudziem citiem. Pirmoreiz politiskā programmā pie mums tiek pieminēta pat Hantingtona civilizāciju sadursmes hipotēze —tēma, kura ir gana tāla Latvijas sabiedriskajai domai, taču ir ļoti noteicoša Rietumu diskusijām. Šādos apstākļos, pēc manifesta autoru domām, valstij nav tik būtiski iekļauties starptautiskā apritē (tas notiks neizbēgami), cik konsolidēt savu iekšpolitisko varu un gatavoties ļaunākajam. Cik var noprast, dalība ES un NATO šeit nekādus risinājumus patiesībā nesniedz. Galu galā, abas šīs organizācijas, kuras vismaz līdz 2004. gadam tika daudzinātas ikvienā, pat PCTVL programmā, triju eiroparlamentāriešu un bijušās ārlietu ministres parakstītā manifestā netiek pieminētas ne reizi. Nu ko — laiki mainās. Eiropa gan manifestā figurē kā kulturāls lielums (Rīga kā “Ziemeļeiropas metropole” u.c.), bet noteikti ne kā politiska vienība. Īsi sakot: Latvija ir apdraudēta, tādēļ mums ir jākonsolidējas un jābūt gataviem uz visu.

Tieši no šās perspektīvas rodas nākamais jautājums par manifestā uzsvērto “apliecinošo patriotismu”. Manuprāt, šāds patriotisms patiešām Latvijai ir vairāk nekā vajadzīgs. Patiešām, mums ir nepieciešama tāda mīlestība uz savu zemi, kas balstītos nevis latviešu mazvērtības kompleksos, vēsturiskā revanšismā un cittautiešu gānīšanā, bet gan pamatotā lepnumā par demokrātisku, plaukstošu un modernu Latvijas valsti, kura pilsoniski iekļautu ne tikai pamatnācijas, bet arī citu tautību piederīgos. Šāds patriotisms vispirms prasītu cieņas pilnas attiecības pret valstī dzīvojošajiem cittautiešiem, kuru integrāciju Latvijas sabiedrībā politiskajā dzīvē dominējošie latvieši pieņemtu par savu nozīmīgu un nopietnu uzdevumu ne tikai vārdos, bet arī darbos. Apliecinošs patriotisms, pēc manām domām, prasītu no pamatnācijas uzņemties atbildību par visas Latvijas sabiedrības kopīgo nākotni — arī par tiem, kurus līdzšinējās etnopolitikas kļūdas ir atsvešinājušas no atjaunotās Latvijas valsts.

Nezinu, vai arī Kalniete un Kristovskis ar apliecinošo nacionālismu saprot kaut ko līdzīgu. Dažas intonācijas manifestā patiešām liecina par šādu, vairāk politiski un mazāk etniski nacionālu orientāciju. Piemēram, demokrātiskie patrioti apņemas veicināt “Latvijas nacionālo pašapziņu” — jācer, ka līdz šim vēl nedzirdētā vārdu kombinācija nav nejaušība vai politkorekts eifēmisms. Tomēr jārēķinās, ka šāda, iekļaujoša nacionālisma uzturēšana noteikti būs grūtāka par sekošanu jau pastāvošajām tradīcijām, kas jebkuru pretimnākšanu krievvalodīgajiem un nepilsoņiem uzskata par vājuma pazīmi. Vienmēr būs iespējams izvēlēties vieglāko un labi iestaigāto ceļu. Tā vietā, lai patiešām ļautu cilvēkiem demokrātiskas līdzdalības ceļā apzināties sevi par saimniekiem dzimtajā zemē, demokrātiskie patrioti noteikti jutīs kārdinājumu sākt skraidīt līdzi visādiem neonacistiem, mēģināt apturēt naturalizāciju, no Saeimas tribīnes dārdināt lāstus pār Latvijas “nelojālajiem” krieviem, ciešā sadarbībā ar plineriski-buzajeviskiem provokatoriem kurināt etnisko naidu publiskajā telpā, atklāti ņirgāties par cilvēktiesībām — īsi sakot, darīt visu to pašu, ko TB/LNNK “dzelzs divīzija” veiksmīgi dara jau ilgāku laiku. Gribētos cerēt, ka tas tā nebūs — lai cik daudz labu izteicienu arī nebūtu veltīts cerību tēmai.

__________

Demokrātisko patriotu manifests

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!