Raksts

Savdabīguma slazdā


Datums:
20. jūlijs, 2004


Autori

Marija Golubeva


Foto: A. Jansons © AFI

Pieņemot, ka visiem viss ir skaidrs, sabiedrībai tiek atņemta iespēja nemitīgi samērot ideoloģiju ar sociālo un politisko realitāti, bet indivīdiem ir grūtāk izvēlēties sev pieņemamas politiskās vērtības. Līdzīgi kā padomju laikā preču tirgū – negribat komplektu, neņemiet. Kāds paņems.

Ir grūti runāt par politiskām ideoloģijām Latvijā, izmantojot tikai valodnieku apstiprināto leksikas krājumu. Tā, zināmas grūtības sagādā visai ierobežota iespēja tikt saprastai, kad lietoju vārdiņu “intersubjektivitāte”, bet bez šī vārda, manuprāt, runāt par Latvijas sabiedrības politiskajām vērtībām nav viegli.

Ir, protams, “mentalitāte”, bet tā īsti neder. Kopīgu izpratni par to, kas ir pareizi, un kas nav, ja tā nebalstās racionālā argumentācijā, bet pastāv “pati par sevi”, var saukt par mentalitāti, bet precīzāk būtu to saukt par intersubjektivitāti, kaut gan šis vārds acīmredzot vēl nav izturējis Terminoloģijas komisijas pārbaudi. Intersubjektivitāte nozīmē “kopīgais subjektīvais” pēc principa “mums par to nav jāvienojas, mums viss ir skaidrs – esam taču savējie”. Mūsu sabiedrībai ir diemžēl raksturīga tieksme par politiķu pārstāvētām vai vismaz deklarētām vērtībām runāt, paļaujoties uz šo kopīgo subjektīvo izpratni par lietām. Tāpēc varam stundām ilgi skaidrot savu ideoloģisku nostāju ārzemniekam vai pat blakus dzīvojošam citas etniskas kopienas pārstāvim, un nav izslēgts, ka sarunas beigās viņš nesapratīs mūsu politisko motivāciju labāk nekā pirms tam.

Viens piemērs: pirms diviem gadiem kādās indiešu kāzās greznā Londonas viesnīca sēdēju blakus britu pārītim, un trīsdesmitgadīgais puisis man stāstīja, ka nesen jautri pavadīja laiku sava partnera firmas darbinieku ballītē. Sarunai turpinoties, jutos spiesta pieminēt, ka Latvijas sabiedrībā homofobijas līmenis ir krietni augstāks nekā Anglijā, kā piemēru minot bijušo kolēģi, kura atklāti deklarēja naidu pret gejiem. Un vieglprātīgi piebildu – tas viņai laikam bija iepotēts, strādājot ideoloģisko darbu komunistiskajā partijā. “Nevar būt!”, reaģēja puisis. “Komunisti taču ir kreisie!”.

Britu puiša izbrīnu par kreisuma atšķirīgo izpratni PSKP ideoloģijas kontekstā es atceros bieži, kad dzirdu kādu Latvijas politiķi kārtējo reizi pieminot “kreisos” un “labējos”. Kaut kā bez manāmas skaidrošanas un īpaši nedebatējot Latvijas sabiedrība ir pieņēmusi, ka “kreisie” nozīmē vai nu Maskavas ietekmes atbalstītājus, vai nu vienkārši krievus, un svētā pārliecībā turpina lietot vārdu savienojumu “kreisās partijas” šajā izpratnē, ignorējot to nozīmi, kas ir šim jēdzienam mūsdienu Eiropas kontekstā. Pārpratuma saknes droši vien ir meklējamas šādā amizantā loģiskā ķēde: Krievija (PSRS) agrāk bija komunistu valsts – visi krievi bija (joprojām ir?) komunisti – komunisti ir kreisie – tas nozīmē, visi krievi ir kreisie. Līdzīgā garā varam secināt, ka visi (kārtīgi) latvieši ir labēji. Un skaidrs, ka arī turpmāk par “labējām” partijām jābalso visiem Latvijas patriotiem – vienalga, vai tā ir lauku tante, kas labprāt sagaidītu no valsts lielāku pensiju vai bezmaksas medicīnas aprūpi, vai jauna karjeriste, kurai nebūtu iebildumu, ja valstī būtu izteiktāka dzimumu līdztiesības politika, jo viņai liekas, ka kolēģiem-vīriešiem šefs ātrāk paaugstina algas.

Tāpēc nav viegli paskaidrot vidusmēra Latvijas iedzīvotājam, ka Latvijas valdības, arī pašreizējā, kurā ietilpst kvēli labēja Tautas partija, konsekventi īsteno kreisu politiku, piedāvājot neatcelt īres griestus, kas neļauj namīpašniekiem brīvi izmantot savu privātīpašumu, vai īstenojot klaju zemnieku kā šķiras protekcionismu (ko ļoti atbalsta, piemēram, Francijas kreisie).

EP vēlēšanas tikai nedaudz mainīja politisku apzīmējumu (birku?) lietojumu, jo partijām tomēr nācās integrēt savās programmās dažas ES “radniecisko” ideoloģiju tēzes. Tāpēc TB/LNNK programmā parādījās apņēmība nepieļaut viendzimuma laulības, un Sociālistiskā partija solīja kvēli atbalstīt 35 stundu darba nedēļu (PSRS laikā darba nedēļā bija 40 stundas). Tomēr kopēja aina īpaši nemainījās – politiskajās debatēs Saeimā un ārpus tās cilvēki turpina lietot neprecīzus ideoloģiskus apzīmējumus, vai nu neapzinoties to neprecizitāti, vai nu provinciāli lepojoties ar kārtējo savdabīguma izpausmi.

Diemžēl, neprecizitātei ir cena. Pieņemot, ka visiem viss jau ir skaidrs (kurš skaidrojis?), sabiedrībai tiek atņemta iespēja nemitīgi debatēt par tai aktuālām idejām, samērojot ideoloģiju ar sociālo un politisko realitāti, un indivīdiem ir būtiski apgrūtināta iespēja izvēlēties politisko vērtību klāstā tādas, kas apmierina tieši viņa vai viņas individuālas vajadzības un intereses. Analoga situācija pastāvēja padomju laikos patēriņa preču tirgū: cilvēkam piedāvāja izvēlēties nevis to, kas viņam pašam bija vajadzīgs, bet to, ko ražotājiem bija vieglāk saražot. Negribat kreisumu komplektā ar Maskavu vai neoliberālismu ar nacionālismu – neņemiet. Kāds paņems. Un mandāti tik un tā būs.

Kas būtu darāms, lai Latvijas politisko ideoloģiju leksika kļūtu “caurspīdīgāka”? Ir nepieciešama reāla interese vismaz no sociālo zinātnieku puses, un, lai cik garlaicīgi tas skanētu, rūpīgs darbs pie jauna diskursa veidošanas un izplatīšanas. Tomēr, ja tas nenotiks, valsts pilsoņiem un tiem, kas vēlas par tādiem kļūt, būtu vērts apzināties – esošā situācija nav mūsu interesēs, ja gribam kontrolēt politisko eliti, nevis vadīties pēc tās radītajiem stereotipiem.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!