Raksts

Sava valsts


Datums:
20. augusts, 2008


Autori

Dita Arāja


Tas bija baisi. Pamodusies jau jutu, ka kaut kas nav labi — virtuvē skaļi skanēja radio un vecāki satraukti sarunājās.

Bija 1991.gada 19.augusts, un Padomju Savienībā bija noticis pučs. Paziņojot, ka toreizējais jau grūstošās PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs veselības dēļ nav spējīgs vadīt valsti, bet patiesībā turot viņu mājas arestā, varu PSRS bija pārņēmuši drošības iestāžu vīri, kas sevi sauca par Ārkārtējā stāvokļa valsts komiteju. Un šī komiteja prasīja visu jau atšķelties sākušo padomju republiku bezierunu pakļaušanos. Viņi ar spēku un varu gribēja padomiju atkal padarīt par vienotu un nedalāmu.

Man togad pēc dažām dienām bija jāuzsāk mācības vidusskolas 12.klasē. Nezinu, kādas izjūtas cilvēkiem bija Rīgā, kur braukāja padomju armijas tanki, kur ielas un tilti bija bloķēti, bet pat 170 kilometrus prom no galvaspilsētas, manā dzimtajā mazpilsētā Madonā un laikam arī manā dzīvē, kā man šķita, laiks bija apstājies. Pirms pāris gadiem taču jau bija sākusies pilnīgi cita ēra, kas lupatās satrieca un gruvešos sagāza manu oktobrēna un pioniera laiku, stāstus par Pavļiku Morozovu un Zoju Kosmodemjansku, Ļeņina slavināšanu un būtībā — visu bērnību. Ar katru dienu atklājās jaunas un jaunas lietas. Jau manas astotās klases laikā lietainā 18.novembrī, kuru toreiz svinēju pirmoreiz, bijām kopīgi dziedājuši tautas dziesmas un virs vietējā kultūras nama uzvilkuši sarkanbaltsarkano karogu. Jau bijām kopīgi sadevušies rokās Baltijas ceļā, biju atklājusi savas ģimenes vēstures stāsta ilgi slēptās lappuses, un, jā, protams, bijām kopīgi skaitījuši par Latvijas neatkarības atjaunošanu de iure 1990.gada 4.maijā atdotās balsis, un kopīgi arī bijām pārdzīvojuši 1991.gada janvāra barikāžu dienas. Bet nu… Bet nu bija pavisam citādāk. Tik jau savā ļoti zaļajā jaunībā sapratu — tagad visam tam jaunajam var pienākt gals. Beigas. Un jau iztēlojos, kā manu tēti tāpat kā kādreiz vectēvu aizved kaut kur projām. Un varbūt pat mūs visus — ne tikai manu ģimeni, bet visu tautu — noslauka no šīs zemes virsas. Man bija ļoti, ļoti bail.

Vēl baisāku noskaņu padarīja Latvijas televīzijas ieņemšana. Ar mammu bijām izgājušas no mājām, bet, kad atgriezāmies, vecmamma sēdēja tādā kā absolūtā klusumā un paziņoja — omonieši ir ieņēmuši televīziju. Televizorā — tumša bilde. Un pēc laika ieņēma arī Latvijas radio. Atceros, tonakt kā tādu mīļu spēļu lācīti līdzi gultā paņēmu radiouztvērēju un klausījos, kā tomēr no kādas slepenas vietas netālu no Rīgas Latvijas radio turpina raidīt. Kopš tā laika man bailes iedveš vārdu savienojums „pēdējās ziņas”. Tolaik, vēl pēc padomju modes, radio diktori, uzsākot ziņu pārraides, sacīja — jūs klausāties pēdējās (nevis kā tagad — jaunākās) ziņas. Es ar savu pārbaiļojušos prātu vārdu „pēdējās” tieši tā arī ļoti burtiski uztvēru — pēdējās šajā, atjaunotās neatkarības ērā. Pēdējās, jo pēc tām vairs nebūs nekā vai arī būs kas ļoti, ļoti slikts.

Bet par laimi tās šausmīgās, tās bija tikai nepilnas trīs dienas. Jau 21.augusta priekšpusdienā, šķiet, viss bija beidzies. Nezinu gan, cik tas atbilst patiesībai, bet tagad it kā redzes atmiņā skatu tādas kā fotogrāfijas, kur bija redzams pučists un kādreiz arī Latvijas kompartijas vadonis Boriss Pugo. Nošāvies. Varas pārņēmēji neitralizēti. Un nākamais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins — uz tanka Maskavā. Interesanti, ka no puča beigām tā ļoti labi atceros tikai to atvieglojuma sajūtu, kad viss bija cauri. Un prieku. Jo valsts apvērsums 21.augustā Latvijai atnesa neatkarību de facto.

Tagad domāju — kaut arī ar interesi sekojām līdzi, kuras valstis atkal un atkal ir atzinušas Latvijas neatkarību, tomēr, šķiet, tolaik īsti to notikumu patieso vēsturisko nozīmību neizpratu. Jo manā apziņā galvenokārt bija beidzies murgs. Un vairs nevajadzēja baidīties. Un tikai pēc daudziem, daudziem gadiem kārtējo reizi ar prieku un pateicību jākonstatē, cik viss labi iegadījies — man ir dots dzīvot laikā, kad atjaunojās mūsu valsts. Ne tikai vēstures grāmatās izlasīt, bet izjust ar katru šūnu — caur bailēm, caur bēdām, caur nolemtības un posta, caur nevaldāma prieka un atvieglojuma sajūtu. Mana pasaule no plakanām pasakām par Ļeņinu ir pārveidojusies par daudzdimensionālu brīvības stāstu. Par nebeidzamu stāstu, es ļoti ceru. Jā, šajā brīvajā valstī ir milzums negatīvu lietu, kas bendē mums dzīvi un dzen pilsoniskā depresijā, bet… Bet, ja mēs tikām galā ar vienoto un nedalāmo, vai netiksim galā ar saviem valsts nozadzējiem? Jo paši pamati jau mums ir. Un šie pamati man katru 18.novembri liek vēl un vēlreiz padomāt — cik tomēr labi, ka mums ir sava valsts.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!