Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Satversmes tiesas spriedums pensiju lietā norāda, ka lēmumus, kas vērsti uz valsts finansiālo grūtību risināšanu, nepietiek pamatot tikai ar atsauci uz šo finansu problēmu. Tiesa liek apzināties, cik patiesībā daudz darba jāiegulda katra lēmuma pieņemšanā.
Satversmes tiesa ir nospriedusi atcelt pensijas izmaksu ierobežojumus strādājošiem pensionāriem, sākot ar šī sprieduma publicēšanas dienu, t.i., 2002.gada 20.martu. Papildus citiem šī sprieduma pozitīvajiem aspektiem ir svarīgi ieraudzīt, ka tajā ne tikai izvērtēts un pieņemts lēmums par trīs pensionāru iesniegto sūdzību, bet arī sniegtas dažas mācību stundas valstisku lēmumu pieņēmējiem viņu turpmākajā darbībā.
Skaidrs, ka katram šis spriedums nozīmēs kaut ko citu. Daļa cilvēku būs priecīgi, ka turpmāk pieaugs viņu ikmēneša ienākumi un nebūs jāizvēlas starp divām alternatīvām – vairāk finansu līdzekļu vai aktivitāte sabiedriskajā dzīvē. Citiem šis spriedums vienkārši sniegs gandarījumu par indivīdu uzvaru pār valsti, kā arī pamudinās uz aktīvu rīcību gadījumos, kad būs apšaubāma valsts pieņemtā lēmuma atbilstība demokrātiskas valsts principiem. Būs arī noteikti tādi, kuriem, iespējams, nāksies “savilkt ciešāk jostu”, jo šie papildus nepieciešamie 4,6 miljoni latu sprieduma izpildei nenokritīs no zilām debesīm.
Tomēr bez jau iepriekš nosauktajiem ir vēl cilvēki, kas pieņem valstiskus lēmumus visās dzīves jomās. Nebūtu pareizi, ja šis Satversmes tiesas spriedums viņiem nozīmētu tikai negulētas naktis, domājot par to, kā izpildīt šo spriedumu, vai arī to, kā iedzīvotājiem “likt aizmirst” šo notikumu Saeimas vēlēšanu dienā. Jo Satversmes tiesas spriedums sniedz mācības valstisku lēmumu pieņēmējiem.
Pamatā šīs mācības izriet no Satversmes tiesas secinājumiem par pensijas izmaksu ierobežošanas strādājošajiem pensionāriem piemērotību, nepieciešamību un samērīgumu, kā arī no tiesas secinājumiem par tiesiskās paļāvības principa ievērošanu. Vispirms Satversmes tiesa prasa, lai pirms konkrēta lēmuma pieņemšanas valsts institūcijas pietiekami izvērtē sekas, kas var iestāties šī lēmuma rezultātā, kā arī citus iespējamos risinājumus, kas mazāk ierobežotu indivīdu tiesības. Tādā veidā Satversmes tiesa lēmuma pieņēmējam liek apzināties, cik patiesībā daudz darba ir jāiegulda katra lēmuma pieņemšanā. Konkrētas problēmas risinājums nevar veidoties, izvērtējot tikai vienas puses ieguvumus un zaudējumus, ja tas beigu beigās ietekmēs visas iesaistītās puses.
Lēmuma izvērtēšanas stadijā Satversmes tiesa prasa lēmuma pieņēmējam pamatot savu izvēli ar argumentiem, kuriem pēc sava rakstura ir jābūt pietiekami spēcīgiem. Pat samērā bēdīgā finansiālā situācijā nonākušais pensiju budžets nebija pietiekami spēcīgs arguments, lai ierobežotu strādājošo pensionāru tiesības saņemt visu viņiem pienākošos pensiju. Tas pamatā norāda, ka finansiālo grūtību rezultātā pieņemtiem lēmumiem, kas ir vērsti uz to, lai risinātu šīs finansiāla rakstura problēmas, ir jābūt pamatotiem ar kaut ko vairāk nekā atsauci tikai uz pašu problēmu. Īpaši ir jāuzsver, ka šajā lietā Satversmes tiesa šādu pieeju prasa tāda lēmuma izvērtēšanai, kas pieņemts sociālo tiesību jomā, kaut arī šo tiesību realizācija vispirms ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamajiem resursiem. Varētu domāt, ka tādā veidā Satversmes tiesa paaugstina šo standartu. Tomēr ir jāņem vērā, ka šajā lietā strīds bija par likuma normu, kas pieņemta četrus gadus pēc tam, kad valsts jau bija formulējusi savu politiku vecuma pensiju piešķiršanas un aprēķināšanas jomā, un tieši tāpēc atsauce tikai uz valsts ekonomisko situāciju nebija pietiekama. Nav izslēgts, ka spriedums būtu bijis citāds gadījumā, ja šādi ierobežojumi strādājošajiem pensionāriem būtu uzlikti 1995.gadā, kad Saeima pieņēma likumu Par valsts pensijām. Tāpēc šajā lietā apstrīdētās likuma normas izvērtēšana no samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem, šķiet, nozīmē tikai to, ka katram valsts pieņemtajam lēmumam ir jāatbilst demokrātiskas valsts principiem.
Bez šī piemēra par finansiālo resursu deficītu Satversmes tiesa sniedz vēl vienu mācību saistībā ar lēmuma pieņēmēja pienākumu pamatot savu lēmumu ar pietiekami spēcīgiem argumentiem. Un, proti, argumenti, kurus varētu izmantot vienā laika periodā, var nebūt vairs pietiekami spēcīgi, lai tos izmantotu kādā citā laikā. Šī atziņa netieši izriet no Satversmes tiesas secinājumiem par tiesiskās paļāvības principu. Atbildot uz Saeimas pārstāvja argumentu par to, ka jau iedibinātā sociālā nodrošinājuma sistēmā radušies satricinājumi šoreiz attaisno atkāpšanos no tiesiskās paļāvības principa, Satversmes tiesa norādīja, ka valstij bija pietiekami daudz laika pēc neatkarības atjaunošanas (līdz 1995.gadam), lai izvērtētu iepriekšējā likuma nepilnības un nepiemērotību valsts iespējām un izstrādātu jaunu vecuma pensijas piešķiršanas un aprēķināšanas sistēmu. Minētais Saeimas pārstāvja arguments, iespējams, būtu pamatots 90-to gadu sākumā. Taču, sākot ar 1995.gadu, tas vairs neiztur kritiku.
Šo augstāk uzskaitīto Satversmes tiesas sniegto mācību stundu neievērošanas rezultāts šajā lietā ir redzams Satversmes tiesas spriedumā, kurā norādīts arī, ka iespēja izvairīties no šāda rezultāta ir pašu lēmumu pieņēmēju rokās.
Satversmes tiesas lietas “Par likuma “Par valsts pensijām” ... atbilstību..." sprieduma teksts