Raksts

Satversmes tiesas lēmums kā mazākais kopsaucējs


Datums:
18. decembris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: pollyalida

Analīze par Satversmes tiesas lēmumu referendumu jautājumos

Pavirši skatoties, Satversmes tiesas (ST) ilgi gaidītais šodienas lēmums par referendumiem ir reti garlaicīgs. Bez grandiozām, Latvijas vēsturi mainošām idejām, visai tehnisks, turklāt vēl lieta izbeigta, nepieņemot spriedumu pēc būtības.

Bet zinātajiem ST sprieduma maģija slēpjas tieši tajos jautājumos, par ko ST principā varēja lemt, bet savu iemeslu dēļ atteicās to darīt. Šis ir tas gadījums, kad nelemšana ir tikpat nozīmīga kā lemšana.

Spriedums tika gaidīts vēl vasaras sākumā, bet tas nāca tikai decembrī. Satversmes tiesa apzināti ieturēja ļoti ilgu pauzi – tā, lai tai būtu pēdējais vārds pēc ilgām diskusijām gan juristu kopienā, gan sabiedrībā kopumā par februāra referendumu, Konstitucionālās komisijas atzinumu par Satversmes kodolu, CVK lēmumu par automātiskās pilsonības piešķiršanas iniciatīvu.

Tieši tādēļ daudzi, tai skaitā arī es, pieņēmām, ka Satversmes tiesa izmantos iespēju savā spriedumā salikt punktus uz i.

Nekā tamlīdzīga! Satversmes tiesas lēmums ir reti, šai tiesai pat neraksturīgi piesardzīgs. Šķiet, ka tiesneši ir vienojušies par to, ko matemātikā sauc par zemāko kopīgo saucēju, un nav spēruši ne soli tālāk.

Un, ziniet, man šķiet, ka tas ir labi!

Bet pirms es izskaidroju savas pozitīvās attieksmes iemeslu, no sākuma neliels apskats par Lielajiem Jautājumiem, kur Satversmes tiesa izvēlējās paklusēt.

Par ko Satversmes tiesa atteicās lemt?

1) Satversmes tiesa šajā lēmumā pilnībā ignorē šīs vasaras un rudens diskusiju par Satversmes kodolu ar visiem ar to saistītajiem jautājumiem. Proti, vai maz tāds pārkonstitucionāls princips eksistē? Ja eksistē, kāds ir tā saturs? Ja eksistē un tā saturs ir nosakāms, vai tas ir maināms likumdošanas, t.sk. referendumu ceļā? Vai Latvijai ir kādi nemainīgi mērķi, identitāte, jēga? Satversmes tiesa vismaz šobrīd izvēlējās neiet šajā Konstitucionālo tiesību komisijas iezīmētajā virzienā. Virziens potenciāli varētu būt nozīmējis ļoti būtisku Latvijas konstitūcijas pārinterpretāciju.

2) Satversmes tiesa arī savā lēmumā attiecās risināt jautājumus par to, vai februāra referendums par divām valsts valodām: a) bija/nebija pretrunā konstitucionālajām pamatvērtībām; b) drīkstēja/nedrīkstēja notikt. Mums joprojām uz šo jautājumu nav atbildes un, iespējams, nekad arī nebūs. Tas nav slikti – iespējams, šis ir jautājums, kas tā arī var palikt juristu teorētiskajām diskusijām un nākotnes vērtējumam. Referendums ir noticis – valsts iestādes to ir pieļāvušas, tauta ir balsojusi, rezultāts ir pārliecinošs, ST nav pateikusi, ka tas bija antikonstitucionāls.

3) Satversmes tiesa arī atteicās vērtēt jautājumu, vai tai kā tiesai ir tiesības izvērtēt Satversmes grozījumu atbilstību Satversmei – vai Satversmes tiesa principā ir kompetenta izskatīt lietas, kur tiek apstrīdēta nevis kāda parasta likuma atbilstība konstitūcijai, bet gan pašas konstitūcijas grozījumu atbilstība konstitucionālajiem pamatprincipiem? Piemēram, iedomājamies, ka februārī vairāk nekā puse balsstiesīgo pilsoņu būtu nobalsojuši par divām valsts valodām un kāds mēģinātu apstrīdēt šo grozījumu atbilstību konstitūcijas pamatprincipiem: ST pagaidām nav pateikusi, vai tā drīkst skatīt šāda veida lietas.

Kādēļ man šķiet, ka tas ir labi, ka ST spriedumā nevar atrast konkrētas atbildes uz šīm problēmām? Tādēļ, ka visi trīs ir ārkārtīgi svarīgi (to sekas ir īpaši tālejošas) un reizē strīdīgi. Par tiem gan juristu kopienā, gan sabiedrībā kopumā ir bijusi pietiekami asa diskusija, ļoti dažādi viedokļi.

Šādos apstākļos tas ir labi, ka Satversmes tiesa atstāj tik fundamentālu jautājumu risināšanu mierīgākam laikam – tad kad veselo saprātu vairs tik ļoti neiekrāsos nesen notikušās iniciatīvas, referendumi un inovatīvas konstitucionālās idejas. Tādēļ tas, ka spriedumā uzsvars likts uz vairāk tehniskiem, procesuāliem jautājumiem, manuprāt, ir labi. Tiesas pašierobežošanās šajā konkrētajā situācijā ir gudrs lēmums.

Par ko Satversmes tiesa tomēr lēma?

ST lēmumā ir vairāki interesanti momenti, bet no tiem, manuprāt, svarīgākie ir divi:

1) Satversmes tiesa daļēji izskaidroja, ko nozīmē pilsoņu iniciatīvām Satversmē noteiktais kritērijs – ka tam jābūt “pilnīgi izstrādātam”. ST apstiprināja divus principus, par kuru patiesumu neviens arī iepriekš nešaubījās – proti, ka iniciatīvai ir jābūt noformētai kā likumprojektam un tā nevar paredzēt iniciatīvas, kas vispār ar likumu nav regulējamas (piemēram, piešķirt/atņemt kādam būvatļauju, izraidīt kādu no valsts u.tml.)

Un tad ST pasludināja vēl arī trešo principu, kas gan bija strīdīgs: “par pilnīgi izstrādātu nav atzīstams likumprojekts, kas tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām” vai Latvijas starptautiskajām saistībām. Šis ST lēmums līdz ar to atrisina strīdu par to, vai CVK ir jāvērtē, vai iesniegtā iniciatīva atbilst Satversmei. Atzīšos, ka es šajā strīdā biju tajā pusē, kas uzskatīja, ka CVK šādas kompetences nav – ja likumdevējs būtu vēlējies ne tikai tehniskās izstrādātības, bet arī konstitucionalitātes kontroli, tad tam būtu jābūt konstitūcijā skaidri paredzētam, līdzīgi kā tas ir, piemēram, Šveices konstitūcijā. ST argumentācija mani nepārliecina par pretējo (par to nedaudz vairāk vēlāk), bet respektēju, ka ST ir institūcija, kam šajā jautājumā ir gala vārds.

2) CVK apliecina, ka “pilnīgas izstrādātības” kontrolētājs ir Centrālā vēlēšanu komisija, kā arī prezidents un varbūt arī Saeima (par to ST nav precīza – skat.zemāk). Ja likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts, tad valstī ir institūcijas, kas šo likumprojektu var apturēt – pēc tam to lēmums ir pārsūdzams tiesā. ST lēmumā nav analīzes par to, vai šīs institūcijas principā ir piemērotas konstitucionalitātes kontroles veikšanai.

Par ko Satversmes tiesa it kā lēma, bet tā arī neatbildēja

Lai gan kopumā ST lēmumu vērtēju atzinīgi, tomēr ir četri jautājumi, par kuriem tomēr būtu gaidījusi lielāku skaidrību:

1) Cik īsti ir stopkrānu tautas iniciatīvai? Viens, divi vai trīs? ST skaidri pateica, ka stopkrāns ir CVK, kas var atteikt iniciatīvas iesniedzējiem, pamatojoties, piemēram, uz to, ka iniciatīva ir pretrunā Satversmei. Bet pieņemam, ka CVK iniciatīvu neaptur! Vai iniciatīvas organizētāji var atviegloti nopūsties un gaidīt referendumu? Nē, nevar! Kad savākti 1/10 vēlētāju paraksti, iniciatīva nonāk pie prezidenta. Tad, ja viņš nepiekrīt CVK viedoklim, ka ar iniciatīvu viss ir kārtībā, tad, citējot ST, “valsts prezidenta funkcijām ar savā rīcībā esošiem tiesiskajiem līdzekļiem jāgādā par to, lai tiku ievērotas Satversmes normas un principi.” Sapratāt? Es nē. Tad kas viņam jādara: ar īpašu lēmumu jāatsaka? Jādod atpakaļ CVK? Ko šādā situācijā darīt iesniedzējiem? Vai viņi var apstrīdēt prezidenta lēmumu?

Labi, pieņemsim, ka prezidents arī nenorauj stopkrānu un iniciatīva nonāk Saeimā. Vai Saeima var kaut kādā procedūrā “nelemt” par likumprojektu tā, lai tas neaiziet uz referendumu? ST lēmums šajā brīdī kļūst ļoti neskaidrs. Manuprāt, atbildes tur nav.
Vai šāda situācija, kad gan CVK, gan prezidents “palaiž” iniciatīvu, bet Saeima “iespītējas”, ir reāla? Protams, atceramies februāra referendumu! Tas nebūtu noticis, ja Saeima uzskatītu, ka tai ir kaut mazākās tiesiskās iespējas to apturēt. Politiskas spēlītes ap, iespējams, sabiedrības mazākuma ierosinātiem jautājumiem manā izpratnē nav nekas labs.

2) Kāds ir “pilnīgas izstrādātības” kā konstitucionalitātes pārbaudes standarts? Vai katru reizi, kad CVK, prezidents, (Saeima) sašaubās par iniciatīvas konstitucionalitāti, šīm institūcijām ir tiesības apturēt tās tālāko virzību? Vai arī šaubām ir jābūt būtiskām? ST skaidru atbildi uz šo tik strīdīgo jautājumu (arī valsts valodas un pilsonības iniciatīvu kontekstā!) nedod. Vienīgā frāze, kas, iespējams, orientē domāt par kaut kādu latiņu, ir ST pārdomas, ka diez vai Saeimā nonāks (izturot CVK un prezidenta filtru) tādi likumprojekti, kas ACĪMREDZAMI neatbilst augstāka juridiskā spēka normām.

Bet vai acīmredzama, nepārprotama pretruna konstitūcijai ir vai nav priekšnoteikums tam, lai CVK un prezidents maz apsvērtu kādu iniciatīvu apturētu? Vai jebkuras šaubas var būt leģitīms iemesls iniciatīvu bloķēt, ar kurām iniciatoriem turpmāk būs jārēķinās? No lēmuma tas nav skaidrs.

3) ST savā lēmumā tiesības atteikt tautas iniciatīvas iesniedzējiem, pamatojoties uz likumprojekta nepilnīgu izstrādātību (neatbilstību konstitūcijai), atvasina no likumdevēja vispārējiem pienākumiem. Proti, ievērot augstākā juridiskā spēka normas un respektēt tajās nostiprinātās konstitucionālās vērtības. ST pasaka, ka šis pienākums attiecas ne vien uz Saeimu, bet arī tautu.

Bet ziniet, interesantais šajā loģikā nav tā daļa ar tautu, bet gan uz Saeimu! Ja tautai ir aizliegts piedāvāt tādus likumprojektus, kas varētu būt pretrunā Satversmei, vai arī Saeimā šāda veida ierosinājumi nav pat balsojami? Man ir grūti iedomāties, kā tas būtu iespējams, it sevišķi ņemot vērā to, cik daudz ST ir nācies Saeimas pieņemtos strīdīgos likumus atcelt kā antikonstitucionālus. Bet ja Saeimā tiek “pieciesti” konstitucionāli šaubīgas deputātu idejas, kādēļ tautai jāprezumē augstāki standarti – proti, konstitucionāli šaubīgas iniciatīvas nemaz netiek līdz referendumam? It sevišķi tādēļ, ka gan par Saeimas, gan tautas iniciatīvām pēc to pieņemšanas vēl ir Satversmes tiesas kontrole, kas vēl papildus samazina reāla kaitējuma riskus.

(4) Visbeidzot, es, goda vārds, no ST lēmuma nesaprotu, ko darīt CVK un/vai prezidentam, un/vai Saeimai, ja tautas iniciatīvā tiek piedāvāti konstitūcijas grozījumi, līdzīgi kā tas bija februāra referendumā. ST attiecībā uz sevi atteicās lemt, vai tā maz ir tiesīga vērtēt konstitūcijas grozījumu atbilstību konstitūcijas pamatprincipiem, bet “piesegt” arī pārējās institūcijas laikam neiedomājās. Manā izpratnē tas nozīmē, ka tagad paliek spēkā CVK iepriekšējā prakse konstitūcijas grozījumus (nevis parastu likumprojektu!) vērtēt pēc diviem ” pilnīgas izstrādātības” kritērijiem – vai noformēti kā likumprojekts, vai regulē normatīvi regulējamus jautājumus, – bet nevērtēt, vai tie atbilst konstitūcijas pamatprincipiem (ņemot vērā, ka tie nav ne definēti, ne arī īpaši kaut kur atzīts to īpašais pārākums par pārējo konstitūcijas tekstu). Bet skaidri ST šo nav pateikusi. Vajadzēja, jo šī ir pārāk reāla un jau pieredzēta situācija.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!