Foto: E. Rudzītis © AFI
Lai arī Satversmes tiesas spriedums par Olaines bīstamo atkritumu dedzinātavu ir valdībai labvēlīgs, tā lielākā vērtība ir brīdinājums citām iestādēm pievērst lielāku vērību efektīvai sabiedrības informēšanai un iesaistīšanai projektu apspriešanā.
LR Satversmes tiesa ir pasludinājusi spriedumu lietā, kur divdesmit Saeimas deputāti apstrīdēja valdības lēmuma par bīstamo atkritumu dedzinātavas izveidošanu Olainē atbilstību Satversmei un vairākiem likumiem[1]. Spriedums ir zīmīgs ar to, ka Satversmes tiesa pirmo reizi skaidroja Satversmes 115. pantu, kas nosaka, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Par lietas komplicētību liecina kaut vai tas, ka tiesas sēdēm bija nepieciešamas trīs dienas, kas kopš Satversmes tiesas izveidošanas bija nepieredzēts “maratons”.
Jāatzīst, ka sarežģītais tiesas process norādīja uz vairākām tiesu sistēmas un likumu problēmām. Proti, jebkuras konstitucionālās tiesas ideja un galvenā funkcija ir rūpēties, lai valstī tiktu ievērota tiesību normu (normatīvu aktu) hierarhija – lai, izdodot jaunus likumus vai grozot tos, jaunās tiesību normas nenonāktu pretrunā ar juridiski augstāka spēka tiesību normām. Tomēr Satversmes tiesas likums paredz iespēju Satversmes tiesā apstrīdēt ne tikai likumu un tiesību normu, bet arī Ministru kabineta izdotu aktu (rīkojumu) atbilstību likumā noteiktajai hierarhijai. Šādi MK rīkojumi tomēr pēc savas juridiskās dabas vairāk atbilst administratīva akta pazīmēm. Dažās Eiropas valstīs ir zināms arī tāds termins kā populārsūdzība, kad administratīvu aktu var apstrīdēt arī tās personas, uz kurām tas tieši neattiecas, bet kuru intereses tas skar netieši. Tāpēc vislabāk būtu, ja šo lietu par apstrīdēto MK rīkojumu izskatītu administratīvajā tiesā. Taču, tā kā Latvijā tādas vēl joprojām nav izveidotas un arī populārsūdzības Latvijas likumdošana neatzīst, šo “robu” aizpilda Satversmes tiesa un Olaines iedzīvotāju intereses pārstāvēja Saeimas deputāti.
Savā spriedumā Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētais Ministru kabineta rīkojums vispār nav izvērtējams un saistāms kopsakarībā ar Satversmes 111. pantā noteiktajām tiesībām – prasību valstij aizsargāt cilvēka veselību. Tāpat Satversmes tiesa nosprieda, ka MK rīkojums arī nav pretrunā Satversmes 115.pantam.
Jāuzsver, ka Satversmes likuma kārtībā apstrīdēts tika pats MK tiesību akts par bīstamo atkritumu iekārtu izvietošanu un nevis nākotnē paredzamās to darbības iespējamās negatīvās sekas. Tieši šo atšķirību acīmredzot nespēja saprast turpat tiesas zālē klātesošie Olaines iedzīvotāji, kuri Satversmes tiesas spriedumu uzņēma ar dziļu nožēlu un pat sašutumu, uzskatot, ka “uz zemes nav taisnības”. Turklāt, lai sadedzināšanas iekārtas varētu sākt darboties, būs nepieciešams saņemt atļauju piesārņojošu darbību uzsākšanai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas reģionālajā pārvaldē, bet jau iekārtām darbojoties – jāievēro visi ar likumu noteiktie piesārņojuma robežnormatīvi.
Spriedumā Satversmes tiesa pirmo reizi skaidroja Satversmes 115. panta, kas nosaka, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, jēgu. Šis Satversmes pants, pirmkārt, uzliek valstij pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu, otrkārt, piešķir indivīdam tiesības iegūt vides informāciju un līdzdarboties ar vides izmantošanu saistītu lēmumu pieņemšanā.
Jau konkrētie zemākstāvošie speciālie likumi paredz publisko sabiedrisko apspriešanu trīs reizes. Papildus individuāli jāinformē īpašnieki, kuru nekustamie īpašumi atrodas piesārņojošās darbības ietekmes zonā.
Lai arī spriedums bija labvēlīgs valdībai, tomēr vienlaikus Satversmes tiesa atzina, ka sākotnējā Ietekmes uz vidi novērtējuma sabiedriskā apspriešana un darba ziņojuma sabiedriskā apspriešana notikusi formāli un neatbilst Orhūsas konvencijas garam (Latvija konvencijai bija pievienojusies, bet tobrīd tā vēl nebija ratificēta). Uz to norāda fakts, ka no 13 tūkstošiem Olaines iedzīvotāju projekta sabiedriskajā apspriešanā piedalījušies tikai pārdesmit cilvēku, un lielākā daļa no viņiem bijuši pilsētas domes deputāti. Līdz ar to, sabiedrība nav bijusi pienācīgā un saprotamā veidā informēta un nav izzināts tās viedoklis. Šo likuma prasību galvenais mērķis ir nevis radīt papildus grūtības kāda projekta īstenošanā, bet gan panākt to, lai konkrētais lēmums pēc iespējas atbilstu sabiedrības vairākuma interesēm. Ņemot vērā šos argumentus, kas bija ietverti sprieduma secinājuma daļā, jāatzīst, ka sprieduma nolēmuma daļa būtībā ir pretrunā ar tiem. Kāpēc tomēr Satversmes tiesa atzina, ka rīkojumus ir izdots atbilstoši tiesību normām, būtu tikai nojaušams, jo paša spriedumā tas precīzi nav norādīts.
Pirmkārt, pieteikums bija acīmredzami juridiski vāji argumentēts, kas norādīja uz to, ka iesniedzējs īsti neizprot Satversmes tiesas funkciju, kur emocijām nav nekāda nozīme. Ja pieteikumu iesniegtu nevis Saeimas deputāti, bet, piemēram, indivīds, tas visticamāk vispār netiktu izskatīts. Tāpēc tik neprofesionāli sagatavots pieteikums droši vien bija viens no iemesliem, kāpēc spriedums bija par labu Ministru kabinetam. Otrs faktors ir tīri ekonomisks – sadedzināšanas iekārtu izvietošanas projektā jau bija ieguldīti ļoti prāvi finansiālie līdzekļi, kuri ietu zudumā. Tajā paša laikā jāsaka, ka projekta autoriem neatradās krietni mazākas summas, kas bija nepieciešamas atbilstošai sabiedrības informēšanai. Treškārt, ja rīkojums tiktu atzīts par neatbilstošu Latvijas tiesību normām, grūti būtu noteikt vainīgo, konkrētu atbildīgo amatpersonu. Ceturtkārt, agri vai vēlu no šāda valdības rīkojuma par bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtu tik un tā nevarētu izvairīties, jo bīstamie atkritumi Latvijā ir jāiznīcina. Un valdība, apstiprinot pašvaldības piekrišanu un izdodot šo rīkojumu, tiek uztverta kā institūcija, kuras galvenā funkcija ir noteikt iekārtu izvietošanas ģeogrāfisko vietu.
Protams, nevar noliegt to, ka sabiedrībai gandrīz vienmēr ir un būs negatīva attieksme pret šādiem projektiem, pat īpaši neiedziļinoties to būtībā. Kā atzīmēja viens no tiesas sēdes oratoriem – argumenti pret pārliecību nedarbojas. Taču šajā gadījumā, būtiskākais trūkums bija tas, ka sabiedrības lielākā daļa (3/4) nebija pat informēta par iekārtu izvietošanu savas pašvaldības teritorijā. Lai arī Satversmes tiesas spriedums atzina, ka MK rīkojums nav pretrunā Satversmes 115.pantam un it kā viss formāli ir kārtībā, tomēr sprieduma lielākā vērtība ir brīdinājums citām valsts un pašvaldības iestādēm un amatpersonām pievērst lielāku vērību efektīvai sabiedrības informēšanai un tās iesaistīšanai projektu apspriešanā un izvērtēšanā, lai tā nekļūtu tikai par ķeksīša pasākumu.
____________________________
[1] Spriedums pasludināts 2003.gada 14.februārī lietā, kurā tika apstrīdēta 2001.gada 8.augusta Ministru kabineta rīkojuma Nr.401 “Par bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtas izvietošanu Olainē” atbilstība LR Satversmes 111. un 115. pantiem, kā arī Atkritumu apsaimniekošanas likuma, likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”, likuma “Par piesārņojumu” un likuma “Par vides aizsardzību” normām.
Ilma Čepāne "Kā aizsargāt jūras piekrasti", Latvijas vēstnesis, 17.12.2002