Raksts

Satversmes kodola atzinums: pirmie iespaidi


Datums:
23. septembris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Kādēļ šaubos par to, ka Konstitucionālo tiesību komisija tiešām ir atklājusi ... Satversmes kodolu

Piebilde 11.oktobrī – rūpīgi iepazīstoties ar KTK atzinuma pilno tekstu, sapratu, ka tomēr nepildīšu savu solījumu papildināt šo blogu ar atbildēm uz manis uzdotajiem jautājumiem par KTK gala secinājumiem. Tas tad kļūtu vēl nepārskatāmāks. Tā vietā gatavojos šeit pat, portālā politika.lv sagatavot eseju sēriju par šo atzinumu.
Nespēju piekrist KTK uzstādījumiem par ļoti plašu jautājumu loku, un domāju, ka katrs no tiem ir pelnījis atsevišķu diskusiju.

Pagaidu plāns:
1. Kā tika konstruēts Satversmes kodols jeb Satversmes kodols kā fikcija;
2. Zinātniskums un juristu atzinumi;
3. Dinamiskie koncepti – ja “demokrātijas” koncepta saturs mainās, kādēļ par nacionāliem jautājumiem joprojām jādomā kā pirms 100 gadiem?
4. Jurisprudences vieta un robežas;
5. Idejas par konstitūcijas pamatvērtībām: kā tas ir citās valstīs? Kā šī loģika (ne)attiecas uz Latviju?
6. “Kodola” saturs: objektīvi vai voluntāri noteikts?
7. Par ārpuskonstitucionālajiem principiem: kur ir to jēga un problēmas?
8. Ideja par valsts mūžīgumu: vai var pamatot?
9. Satversmes preambula: laba/slikta ideja?
10. Satversmes pantu iekšējā hierarhija: vai to ir iespējams leģitimēt?
11. Likumdevēja pašierobežošanās: vai tiešām viss ir tik pašsaprotami?
12. Par Šmitu, Dišleru un Sjejesu kā autoritātēm, domājot par demokrātiju: kur ir problēma?
13. Pieņēmums, ka valstij ir nemainīgi mērķi: kur ir problēma?
14. Pieņēmums, ka valstij ir nemainīga identitāte: kur ir problēma?
15. Konstitūcija “materiālā nozīmē” – problemātika;
16. “Uzticība konstitūcijai” vai revolūcija: kādēļ tā ir viltus izvēle?
17. Kas ir drošības garants: iebalzamēšana vai atvērtība pārmaiņām?
18. Par juridiskajām mistifikācijām jeb kādēļ sabiedrībai jāseko līdzi tam, ko dara juristi?
19. Satversmes tiesas iespējas vērtēt vēl nepieņemtu likumu: kur ir riski?

Diez vai eseju būs tieši 19 – gan jau izdomāšu veidu, kā vismaz dažas no šīm problēmām apvienot vienā tekstā.

Sākotnējais bloga ieraksts:

Precīzi pirms nedēļas Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija publiskoja Viedokļa par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu gala secinājumus.

Man šķiet, ka Latvijas publiskajā telpā joprojām nav izpratnes par to, cik ļoti tālejošs ir šis atzinums: kam tādam nav precedenta. Un šeit es nerunāju tikai par tūlītējām sabiedriski politiskām sekām – proti, ka šis atzinums var kļūt par ieganstu aizliegt rīkot referendumu par Latvijas pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Vēl tālejošāka ir doma par Satversmes preambulu. Šāda preambula teorētiski ļautu transformēt jebkura Satversmes panta jēgu – turklāt par izmaiņām nerīkojot obligātos referendumus, kā Satversme šobrīd to paredz dažu tās pamatpantu maiņas gadījumā.

Bet pati radikālākā ideja šajā atzinumā: juridiskās interpretācijas ceļā, izrādās, iespējams nonākt līdz sarakstam ar jautājumiem, kas nav maināmi likumdošanas ceļā ne Saeimā, ne referendumos. Proti, ka izpratne par to, kas ir un kas nav konkrētās sabiedrības “nemaināmie pamati” (kodols) nāk nevis no tautas vai no Saeimas, bet gan no juristiem tiesas procesā.

Tik tālejošiem secinājumiem, kas skar mūsu valsts pašus pamatus, ir vajadzīgs ļoti nopietns pamatojums. Diemžēl pagaidām pamatojuma teksts vēl nav publiski pieejams; manuprāt, “palaist tautās” secinājumus bez pamatojuma bija kļūda. Jo bez analītiskā pamatojumā izsekojamās domu gaitas šie secinājumi izskatās nepārliecinoši. Dažas argumentācijas līnijas aizvaino veselo saprātu – pat teorētiski pieņemot, ka šis iespaids ir mānīgs un atzinuma pilnais teksts visu saliks pa plauktiņiem.

Bet pieņemot, ka līdz atzinuma pilnajam tekstam vēl kāds brīdis būtu jāgaida, nolēmu izveidot sarakstu ar jautājumiem, uz kuriem man ir vajadzīgas atbildes, lai pārliecinātos, ka gala secinājumi ir pamatoti. Kad pilnais teksts būs pieejams, atzīmēšu, kuriem no jautājumiem ir saņemtas atbildes un kuriem – nē. Vārdu sakot – šis bloga ieraksts vēl laika gaitā mainīsies. Ja pilnajā tekstā atbildes nebūs vai tās nešķitīs pietiekami labi argumentētas, nāksies atkal ilgā un lasītājiem mokošā procesā nodarboties ar demistifikāciju – parādot, kā nedaudz atšķirīgs skatījums uz katru no jautājumiem varēja radikāli mainīt secinājumus par šiem mūsu valstij tik svarīgajiem jautājumiem. Līdzīgi kā to jau darīju integrācijas jautājumu kontekstā.

1. Gala secinājumu pirmā sadaļa – mūsdienu valsts būtība

1.1. 348.paragrāfā ir aprakstīti valsts uzdevumi. No kurienes tie ņemti? Proti, vai tiem ir empīrisks raksturs – tie vienkārši ir novērojami par to, ko mūsdienu valstis reāli dara, vai normatīvs raksturs – proti, KTK apgalvo, ka šīs ir lietas, ar kurām valstij ir obligāti jānodarbojas? Ja tiem ir normatīvs raksturs, kas to nosaka (no kā izriet tieši šādi un ne savādāki valsts uzdevumi)? Vai tas ir izsmeļošs obligāto uzdevumu saraksts vai tikai piemēri?

1. 2. 349.paragrāfs. Kāds ir teorētiskais pamatojums tēzei, ka “tauta postulē valstsgribu izveidot un uzturēt savu valsti ar attiecīgu mērķi, jēgu un saturu”? Ko nozīmē valsts “mērķis, jēga un saturs”? Kādēļ tas tiek pieņemts kā kaut kas, kam valstij ir esenciāli jāpiemīt? Ja KTK apgalvo, ka šie “mērķi, jēga un saturs” tiek konkretizēti konstitūcijā, tad kā tiek atrisināta pretruna, nākamajā teikumā apgalvojot, ka konstitucionālajai varai “paliek saistoši satversmes varas uzstādījumi”? Tātad satversmes vara netiek konstitūcijā atspoguļota izsmeļoši? Kas ir tas, kas “paliek pāri”? Pēc kādām pazīmēm nosaka to, kas “paliek pāri” (valstsgriba, kas neatspoguļojas konstitūcijā)? KAS (piemēram, kura institūcija) nosaka to, kas paliek pāri? Kādēļ šie “pāri paliekošie” uzstādījumi, kas nav tikuši ielikti konstitūcijā, joprojām pēc konstitūcijas pieņemšanas ir kādam saistoši? Kas to pamato?

Pie reizes – paragrāfa pēdējam teikumam, šķiet, nav nekādas cēloņsakarības ar iepriekšējo teikumu, tādēļ ir mulsinoši, ka to ievada vārds ” tādēļ” – konstitucionālisms, tautas pašierobežošanās ar konstitūciju, ir atzīts un nekontroversiāls princips, bet kāds tam sakars ar iepriekšējo paragrāfa tekstu?

1.3. 350. paragrāfā – kāds ir saturs vārdam “uzticība konstitūcijai” (ko tas nozīmē kokrētās izpausmēs)? Vai KTK šajā paragrāfā apgalvo, ka ir tādas izmaiņas konstitūcijā par kuru “grozīšanu nedrīkst tikt diskutēts” (kā tas izriet no teksta gramatiskās loģikas?). Ja jā, tad kāds ir šāda aizlieguma pamatojums – tam jābūt ļoti nopietnam, jo līdzšinējais pieņēmums ir bijis tāds, ka iespēja diskutēt par konstitūcijas izmaiņām nevardarbīgā ceļā ir cilvēku pamattiesība?

Vai KTK šajā paragrāfā apgalvo, ka pastāv ierobežojumi konstitūcijas grozīšanai, kas izriet nevis no pašas konstitūcijas, bet gan no “tiesību zinātnē un judikatūrā attīstītajiem un vispārēji akceptētajiem saturiskajiem ierobežojumiem”? Ja tā, kā pamatot šādu ierobežojumu demokrātisko leģitimitāti (it sevišķi, ja tie rodas tiesību zinātnē?) Kāds ir saturs vārdiem “vispārēji akceptētajiem”? Piemēram, kas nosaka, ka KTK minētais piemērs, ka demokrātija nedrīkst tikt nomainīta ar autoritāru režīmu, ir “vispārēji akceptēts” kā nepieņemams mēģinājums grozīt Satversmi (par spīti tiešam Satversmes tekstam, ka arī konstitūcijas otrais pants – demokrātijas princips – ir maināms, bet īpaši sarežģītā procedūrā?)

1.4. 351.paragrāfā – vai ir kāda pazīme, kas nošķirs to, ko KTK sauc par “miermīlīgu revolūciju”, no kāda konstitūcijas panta grozīšanas, kura saturiskās jēgas maiņa pēc daļas Latvijas konstitucionālo juristu domām nozīmē “neuzticību konstitūcijai”? Kāda rīcība ir “galēji antikonstitucionāla rīcība”, kurai jāpretojas gan tautai, gan valsts institūcijām (turklāt pēdējām ar “visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem”)? Vai “miermīlīgā revolūcija” ir “galēji antikonstitucionāla rīcība”?

1.5. 352.paragrāfā – kāda ir visa šī paragrāfa funkcionālā jēga? Pateikt, ka valsts ir vēsturiska parādība, kuras loma mazinās, bet to joprojām jāsargā? Ko nozīmē pienākums aizsargāt valsti? Vai tas ietver pienākumu pretoties “globalizācijas un citiem procesiem”?

2. Gala secinājumu otrā sadaļa – valsts konstitucionālā identitāte

2.1. 353. paragrāfā. Kādēļ ir nepieciešams pieņēmums par “valsts identitāti”? Kas to pamato? Kas to pamato tieši tādā veidā, kā to apraksta KTK?

Kas šajā filozofiskajā pārspriedumā “subjekta identitāte ir nesaraujami saistīta ar tā esību. Subjekta identitātes iznīcināšana nozīmē subjekta paša iznīcināšanu” domāts ar vārdu “iznīcināšana”? Pilnīga subjekta (valsts) anihilācija? Jebkura nozīmīga transformācija (ja tā, tad tēze par to, ka tas iznīcina subjektu, ir nekorekta – piemēram, cilvēks dzīves laikā var pamatīgi mainīties, nomainīt visu savu vērtību sistēmu, vienlaikus paliekot arī tas pats subjekts; ar valsti ir līdzīgi)? Kādas īpaši radikālas transformācijas (ja tā, tad tēze ir vēl pierādāma katrā gadījumā atsevišķi)?

2.2. Visā šajā sadaļā – vai KTK apgalvojums, ka katras valsts konstitucionālajai identitātei ir “unikālas iezīmes”, ir empīrisks vai normatīvs? Proti, vai tas vienkārši apraksta reālo dzīvi, kur neizbēgami katras sabiedrības pašpārvaldes modelis atšķirsies – piemēram, vieniem būs vajadzība pēc īpaša korupcijas apkarošanas biroja, citiem – nebūs, vieniem būs viena valsts valoda, citiem – četras; vai arī KTK normatīvi apgalvo, ka šīs unikālās konstitucionālās iezīmes ir kā īpaši sargājamas kā konkrētās valsts “identitāte”? Ja tā, kādēļ (kas pamato īpašo aizsardzību, kādēļ tā vajadzīga)? Vai šādi jāaizsargā katra atšķirība no citu sabiedrību “konstitucionālās identitātes”? Ja ne katra, – kā, pēc kādiem principiem izdalīt “īpaši saudzējamās”, bez kuram notiks “subjekta paša iznīcināšana”? Kas (piemēram, kuras institūcijas) šīs identitātes pazīmes noskaidros?

2.3. 361.paragrāfā – vai KTK ir principus, kas veido “valsts iekārtas identitāti” sarindojusi prioritārā secībā (proti, pirmā principu kategorija svarīgāka par otro, u.tml.)? Ja tā, kāds ir šī ranžējuma teorētiskais pamatojums?

3. Gala secinājumu trešā sadaļa – Satversmes kodols

3.1. Par visu sadaļu – vai visās valstīs, uz kurām KTK atsaucas kā tādām, kurām ir izpratne par konstitūcijas “kodolu”, šī izpratne ir identiska tam, ko Latvijai piedāvā KTK? Proti, principi, kuri nav maināmi parlamentārā vai referendumu ceļā? KTK atsaucas uz Austriju un Šveici kā valstīm, kurās, pēc KTK vārdiem līdzīgi kā Latvijā, konstitūcijas kodols pastāv nerakstītu konstitucionālu principu formā: kādā veidā šīs valstis ir nodefinējušas šo kodolu? Kas tajā ietilpst?

3.2. Argumentācijas ķēde no paragrāfa Nr.364. līdz 366. šobrīd aizvaino veselo saprātu; cerams, ka problēma atrisināsies pilnajā atzinuma tekstā. 364.arguments pasaka: “tas vien, ka Satversmes kodols nav ierakstīts Satversmes tekstā, nav pamatots arguments, lai noliegtu neaizskarama Satversmes kodola eksistenci nerakstīta konstitucionāla principa formā.” Nākamajā paragrāfā KTK izklāsta argumentus par to, kāds labums būtu no Satversmes kodola … ja tas eksistētu. Un tad 366.paragrāfu iesāk ar tekstu: “Tātad Satversmes kodols materiālā izpratnē ir to elementu kopums…” – tā, it kā pirms tam būtu pierādīts, ka tāds Satversmes kodols vispār eksistē!

Analoģija: 364. paragrāfs – tas vien, ka neviens nav redzējis Ziemassvētku vecīti, nav pamatots arguments, lai noliegtu viņa eksistenci. 365. paragrāfs – Ziemassvētku vecīša eksistēšana bērniem radītu lielu prieku. 366. Tātad – Ziemassvētku vecītis ir reāla parādība, kas vienas dienas laikā apdāvina visus pasaules bērnus.

Vai KTK sava atzinuma pilnajā tekstā ir paraudzījusies ne tikai iemesliem, kādēļ būtu labi pieņemt Satversmes kodola eksistenci (proti, ka tā būtu noderīga hipotēze), bet arī, VAI IR KĀDAS LIECĪBAS, KA TAS PATIEŠĀM LīDZ ŠIM ATZINUMAM IR EKSISTĒJIS? Kādas atsauces uz vēsturiskiem dokumentiem, referendumu rezultātiem utt., kas šo varbūt noderīgo fikciju apveltītu ar vismaz kaut kādu demokrātisku leģitimitāti (kaut vai kāds parlamentārietis būtu kaut kad atsaucies uz domu, ka Satversme kādos tās aspektos nav maināma? Turklāt tas būtu juristu vadošais viedoklis?) It sevišķi tad, ja mērķis ir pateikt, ka šis kodols demokrātiskā ceļā ir nemaināms?

3.3. 367.paragrāfs – pat pieņemot, ka Satversmes kodols ir reāls, – kas nosaka to, ka tas nav identisks ar Satversmes īpaši aizsargājamiem pantiem (1., 2., 3., 4., 6.,77)? Par šo pantu īpašo aizsardzību ir lēmusi Satversmes sapulce un Saeima. Kāda ir leģitimitāte jebkādām alternatīvajām teorijām, kas piedāvā Satversmes kodolu definēt savādāk? No kā šī leģitimitāte izriet?

4. Gala secinājumu ceturtā sadaļa – Latvijas valsts konstitucionālā identitāte

4.1. Visā šajā sadaļā – kāds saturs ir ielikts vārdā “latviešu nācija”? Kas ir tās pazīmes, kas ļauj kādu indivīdu ierindot šajā kategorijā kā latviešu nācijas pārstāvi? Ko nozīmē “nācija valststiesiskā izpratnē”, kāds ir šī koncepta saturs? Kāds ir teorētiskais pamatojums, kādēļ atsevišķi tiek nodalīti latvieši (lai kas arī viņi būtu) un citi Latvijas pilsoņi?

4.2. 371.paragrāfā – “šī vēlme dibināt un uzturēt pašai savu nacionālu valsti ir viens no Latvijas valsts valststiesisko identitāti raksturošajiem elementiem, kas to atšķir no jebkuras citas valsts pasaulē”. Kādi ir secinājumi no šāda apgalvojuma? Skat. mani 2.1. un 2.2. jautājumi

4.3. 375.paragrāfā – KAS un kādu iemeslu dēļ nosaka, ka “Latvijas valsts iekārtas identitāti raksturo četri virsprincipi”? No kurienes šie principi ņemti? Kādēļ tieši šie un nevis citi?

4.4. 379.paragrāfā – KTK apgalvo, ka Latvijas valsts iekārtai ir jāatspoguļo Latvijas kā nacionālas valsts valststiesiskā identitāte, jo citādi valsts iekārta ar šo identitāti būtu pretrunā. Pirmkārt, kādu iemeslu dēļ tiek uzskatīts, ka nacionāla valsts ir daļa no Latvijas valststiesiskās identitātes (lai kas arī ar šo identitāti būtu domāts – skatīt iepriekš)? Otrkārt, ja vēsturiski Latvija tika dibināta kā tikai latviešu valsts (kas pats par sevi ir strīdīgs apgalvojums), tad kādēļ šādam vēsturiskajam faktam ir vairāk nekā tikai vēsturiska nozīme? Kādēļ tam būtu konkrētā veidā jāatspoguļojas “valsts iekārtā”?

Divas varbūt neveiklas analoģijas, lai raksturotu loģisko problēmu: vai bērnam ir pienākums pildīt vecāku gribu par viņa nākotnes profesiju, kas tika pausta viņa ieņemšanas brīdī? Vai biedrība/uzņēmums var nolemt pilnībā pārprofilēt savu darbību, nemainot sākotnējo nosaukumu?

5. Gala secinājumu piektā sadaļa – Satversmes kodola aizskāruma liegums

5.1. 382.paragrāfs. Kā KTK nonākusi pie secinājuma, ka “no Satversmes Latvijas tautai izriet pienākums pastāvīgi uzturēt savu valsti”? Nenoliedzot, ka būtu labi, ja Latvija pastāvētu pēc iespējas ilgi, – kur KTK ir saskatījusi PIENĀKUMU? Vai tas, piemēram, ka mēs vai mūsu senči ir izveidojuši ko labu – piemēram, labdarības fondu, – uzliek mums pienākumu šo fondu uzturēt mūžīgi? Tam taču arī, pēc KTK vārdiem, “nav noilguma” un tas nav terminēts laikā?

Ceru, ka pilnais atzinuma teksts šo mistēriju izskaidros, jo savādāk mana spriestspēja raud, ko tādu redzot….

5.2. 382.paragrāfs otrais punkts. Līdzīgs jautājums – par demokrātisko iekārtu… lai arī cik man un KTK dārga ir demokrātija, bet no kā izriet pienākums Latvijas tautai to pastāvīgi uzturēt? Kāda funkcionālā jēga šajā paragrāfā bija pieminēt pašaizsargājošās demokrātijas konceptu?

5.3. 383.paragrāfā – šis ir mazāk svarīgi, bet vienkārši skaidrībai: kas vainas tiesību pozitīvismam? Kad pēdējo reizi lasīju tiesību filozofijas jaunāko literatūru, tā joprojām bija augstu respektēta tiesībfilozofiska teorija, protams, ja to korekti izprot

5.4. 383.paragrāfā – vai otrajā teikumā KTK netieši apgalvo, ka Satversmes kodola ideja neizriet no pašas Satversmes? Vai arī arguments ir tāds, ka tā neizriet no Satversmes tiešiem vārdiem, bet ir netieši no Satversmes izsecināma? Ja Satversmes kodola idejai nav vispār nekādas saistības ar Satversmes tekstu, tad kas to leģitimē? It sevišķi tādēļ, ka pati KTK nākamajos teikumos vēsturiski relativizē 4.maija deklarācijas lomu, kas kā dokuments varētu kalpot kā papildinājums/alternatīva Satversmes tekstam (kam piekrītu)? Vai šādi nevar relativizēt arī jebkuru citu papildinājumu (konstitūcijas ” materiālajā izpratnē” izpausmi), kas pastāv paralēli Satversmei? (t.sk. tādus, kurās būtu liecības par Satversmes kodolu)

5.5. 383.paragrāfā – kāds ir pamatojums, kādēļ KTK izmanto līdz šim gandrīz tikai ekoloģiskajās tiesībās pielietoto “paaudžu atbildības principu”, lai pamatotu Satversmes kodola eksistenci? Tas ir interesants, ļoti inovatīvs arguments, bet vai tam ir jebkādas paralēles tiesību filozofijas doktrīnā vai kādu citu valstu konstitucionālo tiesību domā?

Turklāt kādēļ KTK nomaina sākotnējo argumentu pret citu? “Mirušie nedrīkst valdīt par dzīvajiem” arguments Satversmes kodola kontekstā ir pielīdzināms argumentam – lai arī kādu jēgu Latvijas valsts dibināšanā ielika cilvēki, kas dzīvoja 1918.gadā, – 2012.gadā dzīvojošie Latvijas pilsoņi to var veidot pa savam. KTK to nomaina pret šādu argumentu: mūsu (2012.gadā) dzīvojošā paaudze ir atbildīga nākamo paaudžu priekšā un risina šo problēmu (nevis sākotnēji uzdoto problēmu par to,vai un kā 2012.gada tautu var absolūti ierobežot 1918./1922.gada tautas griba).

Jā, ar šādu nomainīto argumentu “cīnīties” ir vieglāk. Bet, nē, tas neatbild uz jautājumu, kādēļ mūsu paaudzi uz visiem laikiem būtu jāsaista šobrīd jau mirušo paaudžu gribai.

5.6. 383.paragrāfa ceturtajā pretargumentā KTK, šķiet, atkal nomaina sarežģītāku pretargumentu ar vieglāku – cerams, ka pilnajā atzinuma versijā ir analizēts nevis tas, vai PRINCIPĀ tautas griba var tikt ierobežota (diez vai mūsdienās kādam par šo jautājumu ir lielas domstarpības; protams, ka konstitūcija ierobežo arī tautu!), bet vai šo gribu var ierobežot absolūti – proti, ka tautai būtu aizliegts kādos aspektos konstitūciju mainīt. Tas teorētiski ir daudz grūtāk pamatojams ierobežojums. Vai pilnajā atzinuma tekstā tas ir izdevies?

5.7. visu šo jautājumu kontekstā ļoti problemātisks ir KTK apgalvojums (388.paragrāfā), ka “likumīgā un leģitīmā veidā vai procedūrā nedrīkst grozīt un līdz ar to iznīcināt latviešu nācijas izraudzīto un Satversmes kodolā ietilpināto Latvijas valsts konstitucionālo identitāti. Draudi vai mēģinājumi iznīcināt šo identitāti ir pretlikumīgi”. Tie paši jautājumi: 1) vai tāds kodols maz eksistēja pirms šī KTK atzinuma? 2) kas nosaka, kas ir un kas nav “latviešu nācijas izraudzītā Latvijas valsts konstitucionālā identitāte”? Kurā mirklī latviešu nācija šo identitāti izraudzījās (1918., 1922, nemitīgi?); 3) ko nozīmē “draudi vai mēģinājumi iznīcināt”? Arī iepriekš KTK minētās diskusijas?

5.8. Nevarēju atturēties no komentāra – to atsaukšu, ja atzinuma pilnajā tekstā būs atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem. Problēma ir tā, ka šo jautājumu kontekstā 390. un 391. paragrāfu teksti ir dziļi problemātiski. Tajos KTK definē, kas ir Latvijas valststiesiskās identitātes neaizskaramās daļas elementi un valsts iekārtas identitātes neaizskaramā daļa. Latvijā, tātad, par spīti tiešam Satversmes tekstam par visu pantu grozāmību, ir aizliegts:
A) pat tautai un Saeimai kopā atteikties no nacionālas valsts principa (pat ja tas pat Satversmē nekur neparādās);
B) atteikties no kādas būtiskas teritorijas daļas,
C) kopā ar citām valstīm izveidot jaunu valsti starptautisko tiesību izpratnē (uz redzēšanos, Eiropas federācija!), un vēl daudz ko citu.

Bez analītiskās un pamatojuma daļas visi šie ierobežojumi šobrīd izskatās pēc KTK voluntāras izvēles, šo elementu neaizskaramību nevis pierādot, bet gan proklamējot. Un, piedodiet, dārgie juristi, bet tā darīt vienkārši nedrīkst – tā pēc būtības ir radikāla konstitūcijas maiņa, bez šim nolūkam nepieciešamās demokrātiskās leģitimācijas!

6. Gala secinājumu sestā sadaļa – priekšlikumi Satversmes kodola atspoguļošanai Satversmes tekstā

6.1. Sākot ar 397.paragrāfu – vai KTK tiešām piedāvā precizēt Satversmes jēgu, pievienojot tai preambulu? Vai KTK apzinās, ka ar šo ir atvērusi legālas durvis konstitūcijas totālai pārdefinēšanai, kas var ļaut pamanīt jēgu arī konstitūcijas īpaši aizsargājamos pantos (turklāt bez obligātā referenduma, kur par konstitūcijas izmaiņām būtu jānobalso vairāk nekā pusei balsstiesīgo)? Es bez grūtībām varu iedomāties tādu preambulu, uz kuras fona vārds “demokrātija” Satversmes otrajā pantā izskatīsies pēc izsmiekla un tīri formāla kritērija…

6.2. 403.paragrāfā KTK apgalvo, ka Satversmes 78.pants jau šobrīd ļauj atteikt referenduma organizēšanu tad, ja piedāvātie grozījumi aizskar Satversmes kodolu. KTK to izsecina no Satversmes formulējuma, ka likumprojektam ir jābūt … pilnīgi izstrādātam. Man ir nācies redzēt dažādu valstu referendumu regulējumu un ar šādiem formulējumiem parasti tiek aptverts kas cits: proti, vai grozījumu piedāvājums pēc formas un satura ir “sakarīgs” (piemēram, noformēts kā likumprojekts nevis dzejolis vai proza)!

Ja kāda valsts grib ierobežot saturiskos jautājumus, kas nododami referendumā, tā to izdara ar atsevišķu pantu. Nu līdzīgi kā … mūsu pašu Latvijas konstitūcijā, kur aizliegts rīkot referendumus par nodokļiem, karu, utt! Kādu apsvērumu pēc KTK tik tālu atkāpās no 78.panta vārdu salikuma “pilnīga izstrādātība” vispārpieņemtās jēgas?

Un kāds ir šādas referenduma iniciatīvas konstitucionālās pārbaudes standarts – vai bloķēt var tikai tās iniciatīvas, kas ir acīmredzami pretrunā “Satversmes kodolam” vai visas, kas šo kodolu varētu skart (KTK formulējums: ” neaizskar Satversmes kodolu”)? Ja otrais, tad kā KTK piedāvā risināt pašatzīto konstitūcijas kodola nenoteiktības problēmu? CVK būs pienākums apturēt jebkuru iniciatīvu, līdz vairs pēc visiem tiesas procesiem nebūs nekādu aizdomu par to, ka iniciatīva skar kodolu? Kā to vispār var izdarīt bez Satversmes tiesas iesaistes?

6.3.404.paragrāfā – vai KTK ir samērojusi riskus: A) prezidentam apturot kāda svarīga likuma spēkā stāšanos dēļ varbūtējas pretrunas ar konstitūciju un nododot jautājumu izlemt ST, kas pie darba ķersies aptuveni pēc pusgada; un B) šī likuma spēkā stāšanos, vēlāk Satversmes tiesai to pasludinot par spēkā neesošu no pieņemšanas dienas? Šobrīd Latvijā darbojas variants B – ar ko tas ir sliktāks par KTK piedāvāto variantu A? Vai šādai sistēmai ir paralēles citās Eiropas konstitucionālajās tiesās? Ja nav, kādēļ?

Vai arī kādā citā Eiropas konstitucionālajā sistēmā konstitucionālajai tiesai ir pilnvaras ne tikai izvērtēt likumu atbilstību konstitūcijai, bet arī konstitūcijas grozījumu atbilstību konstitūcijas “kodolam”? Kādi ir argumenti, kādēļ Latvijā Satversmes tiesai būtu jāpiešķir tāda funkcija?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!