Foto: jek
Satversmes 72. panta piemērošanas gadījumā Saeima ir zaudējusi kompetenci lemt par strīdus jautājumu, kas pāriet pilsoņu kopumam.
Pirmo reizi kopš Satversmes pieņemšanas Valsts prezidents ir izmantojis savas Satversmes 72. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības — 2007. gada 10. martā Vaira Vīķe-Freiberga apturēja likumu „Grozījumi Nacionālās drošības likumā” un „Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā” publicēšanu uz diviem mēnešiem.[1] Satversmes 72. pants kā tāds tiek piemērots tikai otro reizi (pirmo reizi 1998. gadā viena trešā daļa Saeimas locekļu pieprasīja apturēt grozījumu Pilsonības likumā publicēšanu, kurai sekoja tautas nobalsošana). Līdz ar to jautājumu šā Satversmes panta satura izpratnē ir vairāk, nekā skaidru atbilžu. Šajā rakstā mēģināšu īsumā iezīmēt galvenos pieturas punktus Satversmes 72. panta izpratnē.
Plašs noregulējums
Satversmes 72. pants noteic: „Valsts Prezidentam ir tiesības apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. Viņam likuma publicēšana ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Šīs tiesības Valsts Prezidents vai viena trešā daļa Saeimas locekļu var izlietot desmit dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā. Šādā kārtā apturētais likums nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Ja augšminēto divu mēnešu laikā šāds pieprasījums neienāk, tad pēc šī laika notecēšanas likums ir publicējams. Tautas nobalsošana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no visiem deputātiem.”
Jau formulējuma līmenī Satversmes 72. pants piesaista uzmanību. Tajā viena panta ietvaros ir apkopoti seši teikumi, kas, ņemot vērā Satversmes lakonismu, ir kaut kas ārkārtējs. Nākamais tik apjomīgs pants ir Satversmes 68. pants ar pieciem teikumiem, taču 68. pants paplašinājās tādā apmērā tikai ar 2003. gada grozījumiem Satversmē, paredzot Latvijas dalības Eiropas Savienībā nosacījumus. Papildus tam ar Satversmes 72. pantu cieši ir saistīti arī nākamie trīs Satversmes panti —73., 74. un 75. pants, paredzot vienotu konstitucionālo tiesību institūtu —Valsts prezidenta tiesību apturēt likuma publicēšanu un šā institūta piemērošanas kārtību.[2] Šis plašais institūta noregulējums parāda to lielo nozīmi, kādu tam piešķīra Satversmes sapulce. Atšķirībā no daudziem citiem jautājumiem Satversmē, 72. pantā paredzētās Valsts prezidenta pilnvaras ir noregulētas ļoti skaidri un precīzi.
Tautas veto
Valsts prezidenta tiesība apturēt likuma publicēšanu Satversmes sistēmā ir ietverta nodaļā par likumdošanu, tādējādi paredzot, ka šī ir Valsts prezidenta funkcija, kuru tas īsteno likumdošanas jomā.
Šī tiesība minēta kā nākamā pēc Valsts prezidenta tiesības prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu Saeimā (veto tiesība, Satversmes 71. pants). Tas savulaik ļāva izteikt minējumus, ka Satversmes 72. pantā ir paredzēts īpatnējs Valsts prezidenta veto paveids. Taču profesors Kārlis Dišlers argumentēti ir parādījis, ka šī institūta centrālā jēga nav vis kāda speciāla valsts galvas pilnvara, bet gan pilsoņu kopuma tiesība izteikt savu protestu pret Saeimas pieņemtu likumu.[3] Tautas nobalsošana notiek tikai tad, kad to pieprasa 1/10 daļa vēlētāju. Savukārt Valsts prezidents tikai ir tiesīgs iniciēt 1/10 daļas vēlētāju parakstu vākšanu, proti, apturot likuma publicēšanu, ļaut tautai izteikties.
Pēc savas būtības, ņemot vērā Satversmē iekļauto tautas nobalsošanu klasifikāciju,[4] Satversmes 72. pants paredz fakultatīvo referendumu. Šāda tautas nobalsošana par pieņemto likumu nenotiek uz Satversmes normas pamata vienmēr, bet gan tikai tad, kad to ierosina subjekts, kuram Satversme piešķir šādas tiesības. Tādēļ šāda tautas nobalsošana uzskatāma par fakultatīvu iepretim Satversmes 77. pantā paredzētajai obligātajai tautas nobalsošanai un Satversmes 78. pantā paredzētajai automātiskajai nobalsošanai.[5]
Šādas fakultatīvas tautas nobalsošanas nolūks ir nevis Saeimas pieņemtā likuma atkārtota pieņemšana, bet gan tā atcelšana. Saeimas pieņemtam likumam atkārtota pieņemšana nav nepieciešama. Pilsoņu kopumam Satversme paredz tiesību noraidīt Saeimas pieņemtu likumu. Tāpēc Satversmes 72. pantā nostiprinātais tautas nobalsošanas veids uzskatāms par fakultatīvo referendumu ar veto raksturu.
Apturēšanas ierosinātāji
Saskaņā ar Satversmes 72. panta pirmo teikumu, Valsts prezidents ir tas subjekts, kurš, apturot likuma publicēšanu, ierosina tautas viedokļa noskaidrošanu. Šāda konstrukcija atbilst Satversmes sistēmai, kad Saeimas un pilsoņu kopuma attiecībās likumdošanas jomā kā starpnieks uzstājas Valsts prezidents (sal.: Satversmes 78. pants).
Valsts prezidentam ir tiesības apturēt likuma publicēšanu. Tas nozīmē, ka viņam šajā ziņā ir rīcības brīvība, proti, nav stingru priekšrakstu, kādos gadījumos Valsts prezidents pēc savas gribas var izmantot Satversmes 72. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības. Tomēr domājams, ka tas parasti notiks, piegriežot vērību sabiedrības iniciatīvai un izvērtējot, vai pastāv sabiedrības nopietna vēlēšanās, lai tautai tiktu dota iespēja izteikties par to, vai tā nevēlas par attiecīgo likumu tautas nobalsošanu.[6] No Satversmes 72. panta komplicētās procedūras loģikas izriet, ka Valsts prezidents droši vien izšķirsies tikai par likuma publicēšanas apturēšanu tad, kad tajā skartais jautājums būs principiāli svarīgs un nozīmīgs Latvijas valstij.
Satversmes 72. panta otrais teikums paredz vēl vienu subjektu, kas var apturēt likuma publicēšanu. Viena trešā daļa Saeimas locekļu var pieprasīt, lai Valsts prezidents aptur likuma publicēšanu. Šādā gadījumā gribu vērsties pie tautas izteic viena trešā daļa Saeimas locekļu, savukārt Valsts prezidents izpilda ar Satversmi tam uzlikto pienākumu —pamatojoties uz deputātu pieprasījumu, aptur likuma publicēšanu. Šajā teikumā ir nostiprināts „mazākuma tiesību likums”, kā tas dēvēts Satversmes komentārā.[7] Ar Satversmes 72. panta otro teikumu opozīcijai tiek garantētas tiesības principiālos jautājumos par likuma saturu savu strīdu ar parlamenta vairākumu nodot suverēna — Latvijas tautas izlemšanai tautas nobalsošanā.
Nobalsošanai — ne visi likumi
Valsts prezidents var apturēt Saeimas pieņemta likuma publicēšanu. Taču Satevrsme nepieļauj jebkura likuma nodošanu tautas nobalsošanai Satversmes 72. panta kārtībā.
Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm (Satversmes 73. pants). Papildus tam tautas nobalsošanas nolūkā nevar apturēt likumus, kurus Saeima ir pieņēmusi kā steidzamus (Satversmes 75. pants).
Diskutabls jautājums ir par to, vai Satversmes 72. panta kārtībā tautas nobalsošanai var nodot Saeimas pieņemtus grozījumus Satversmē. Tiesību zinātnē par to nav pausts pilnīgi noteikts viedoklis.
Valsts prezidenta akts
Gan gadījumā, kad Valsts prezidents likuma publicēšanu aptur pēc savas iniciatīvas, gan tad, kad to pieprasa viena trešā daļa Saeimas locekļu, Valsts prezidents jāpaziņo lēmums par likuma publicēšanas apturēšanu un likuma teksts ar publikāciju oficiālajā laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”.[8]
Šajā aspektā nozīmīgs jautājums ir par to, vai Valsts prezidenta lēmums par likuma publicēšanas apturēšanu ir uzskatāms par rīkojumu Satversmes 53. panta otrā teikuma izpratnē. Ja šāds Valsts prezidenta lēmums ir uzskatāms par rīkojumu, tad, lai tas būtu spēkā, ir nepieciešams, lai to līdzparaksta Ministru prezidents vai attiecīgais ministrs.
Profesors Kārlis Dišlers šajā ziņā paudis skaidru viedokli: „Paziņojums par likuma apturēšanu pēc būtības ir rīkojums, jo uz šī paziņojuma pamata Centrālā vēlēšanu komisija stājas pie referenduma izvešanas. Tāpēc gadījumā, kad Valsts prezidents aptur likumu uz savu iniciatīvi, attiecīgam aktam vajadzīga ministru prezidenta vai kāda ministra (uz kura resoru apturētais likums attiecas) līdzparakstīšana. Turpretim gadījumā, kad likums tiek apturēts uz trešdaļas Saeimas locekļu pieprasījumu, kontrasignācija kļūst lieka, jo šinī gadījumā Valsts prezidenta griba vairs nekrīt svarā: likuma apturēšanai ir jānotiek uz Satversmes noteikumu pamata. Tamdēļ gadījumā, kad likums tiek apturēts uz trešās daļas Saeimas locekļu pieprasījumu, šis fakts ir jāatzīmē arī paziņojumā par likuma apturēšanu.”[9]
Valsts prezidentes 2007. gada 10. marta paziņojums nav līdzparakstīts. Ņemot vērā Kārļa Dišlera viedokli, varētu uzskatīt, ka šajā situācijā ir pārkāpta Satversme. Tomēr Satversmes piemērošanas prakse liecina, ka bieži vien jautājums par to, vai attiecīgās Valsts prezidenta pilnvaras īstenošanai ir nepieciešama kontrasignācija, tiek izlemts prakses ceļā. Savukārt prakse šobrīd ir izveidojusies tā, ka no Satversmes viedokļa skaidru sistēmu, kad ir un kad nav nepieciešama kontrasignācija, izveidot nevar.[10] Līdz ar to visu izšķir prakse, kādā veidā pirmo reizi attiecīgā Valsts prezidenta tiesība tiek izmantota.
Šajā gadījumā Valsts prezidente likuma publicēšanu ir apturējusi bez kontrasignācijas. Ja Ministru kabinets vai Saeimas vairākums pret šādu Valsts prezidenta rīcību necels iebildumus, bet gan to akceptēts, tad domājams, ka turpmāk pavisam noteikti kontrasignācija šādos gadījumos nebūs nepieciešama.
Panta procedūra
Valsts prezidentam vai vienai trešdaļai Saeimas locekļu tiesības apturēt likuma publicēšanu jāizmanto desmit dienu laikā no likuma pieņemšanas Saeimā. Tāds pats termiņš ir arī Valsts prezidentam noteikts veto tiesību izmantošanai (Satversmes 71. pants). Ja Valsts prezidents šo desmit laikā nav paziņojis par likuma publicēšanas apturēšanu, viņam likums ir jāizsludina (Satversmes 69. pants).
Pēc šāda Valsts prezidenta paziņojuma publicēšanas Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāuzsāk vēlētāju parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai. Tautas nobalsošana tiek rīkota nevis automātiski, kad to iniciējis Valsts prezidents vai viena trešdaļa Saeimas locekļu, bet tikai tad, kad papildus tam vismaz viena desmitā daļa vēlētāju ir parakstījusies par nepieciešamību rīkot tautas nobalsošanu. Šāda prasība kalpo kā drošības līdzeklis tam, ka tautas nobalsošanai tiks nodots jautājums, kurš patiešām interesē un uztrauc lielu sabiedrības daļu.
Saskaņā ar likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 7. panta pirmo daļu vēlētāju paraksti tiek vākti 30 dienas. Ja šajā laikā nepieciešamais vēlētāju paraksts netiek savākts, pēc divu mēnešu termiņa, uz kuru bija apturēta likuma publicēšana, likums ir publicējams.
Savukārt, ja šajās 30 dienās tiek savākts nepieciešamais parakstu skaits, tad Centrālā vēlēšanu komisija trīs dienu laikā izsludina tautas nobalsošanu. Tautas nobalsošanai jānotiek ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tās izsludināšanas dienas (likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu 10. panta otrā daļa).
Tauta balso par likuma atcelšanu. Tādēļ nobalsošanā jautājums tiek formulēts negatīvi, proti, vai Jūs esat par Saeimas pieņemtā likuma atcelšanu. Tādā gadījumā tie, kas vēlas, lai likums stājas spēkā, balso „pret”, savukārt tie, kas ir par likuma atcelšanu, balso „par”.
Saskaņā ar Satversmes 74. pantu, lai likums būtu atcelts, ir nepieciešams, lai tautas nobalsošanā piedalās vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un vairākums balso par likuma atcelšanu. Ja nobalsošanā nepiedalās vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, likums nav atcelts. Tāpat likums nezaudē spēku arī tad, ja, piedaloties nepieciešamajam vēlētāju skaitam, balsotāju vairākums izsakās pret likuma atcelšanu.
Iespēja apturēt nobalsošanu
Satversmes 72. panta sestais teikums paredz vienu gadījumu, kādā iespējams apturēt tautas nobalsošanu. Saeima var vēlreiz balsot par likumu, kura publicēšana ir apturēta. Ja likums tiek pieņemts ar ne mazāk kā trīs ceturtdaļu visu deputātu balsu, tautas nobalsošana nav jārīko un Valsts prezidentam ir jāizsludina likums. Ja Saeima šādā veidā atkārtoti pieņem likumu, pirms uzsākta vēlētāju parakstu vākšana, nav jārīko arī parakstu vākšana.[11]
Tā ir vienīgā iespēja izvairīties no Satversmes 72. pantā paredzētās tautas viedokļa uzklausīšanas procedūras. Jebkāds cits risinājums neaptur nedz parakstu vākšanu, nedz arī tautas nobalsošanu, ja savākts nepieciešamais parakstu skaits.
Pēc tam, kad paziņojums par likuma publicēšanas apturēšanu ir publicēts, nedz Valsts prezidents, nedz viena trešā daļa Saeimas locekļu vairs nevar to atsaukt. Tāpat arī tas, ka Saeimas vairākums izdara grozījumus likumā un ņem vērā mazākuma vai Valsts prezidenta iebildumus, neaptur nedz parakstu vākšanu, nedz tautas nobalsošanu.
Nepieciešams izvērtēt, vai gadījumā, kad likuma publicēšana apturēta tautas viedokļa noskaidrošanai attiecīgajā jautājumā, likumdevējs var pieņemt citu likumu, kas regulē strīdus jautājumu. Autors sliektos domāt, ka jautājums, par kuru tauta ir uzaicināta izteikties, līdz tautas nobalsošanas rezultātu paziņošanai Saeimā nevar tikt skatīts. Saeima Satversmes 72. panta piemērošanas gadījumā ir zaudējusi kompetenci lemt par strīdus jautājumu, kas pāriet pilsoņu kopumam.
_______________________________
[1] Valsts prezidenta paziņojums Nr.1. Latvijas Vēstnesis, 10.03.2007., Nr.42.
[2] Pleps J. Starptautiskie līgumi: kad tauta var lemt? http://www.politika.lv/index.php?id=3329, 01.11.2005.
[3] Dišlers K. Valsts prezidenta suspensīvais veto un pilsoņu kopuma absolūtais veto L.R. Satversmē. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1929, Nr.1/2, 12. – 14.lpp.
[4] Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 109. – 112.lpp.
[5] Dišlers K. Referendumu veidi Latvijas Republikas Satversmē. Jurists, 1930, Nr.3.
[6] Dišlers K. Latvijas Valsts prezidenta kompetence. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1922, Nr.3, 116.lpp.
[7] Vanags K. Latvijas valsts satversme. L.Rumaka apgāds Valkā, 1948. 1990.g. pārspiedums, 49.lpp.
[8] Likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 6. panta pirmā daļa.
[9] Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 167.lpp. Sk. arī: Dišlers K. Latvijas Valsts prezidenta kompetence. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1922, Nr.3, 448.lpp.
[10] Pleps J., Pastars E. Vai Valsts prezidents, veicot apžēlošanu, pārkāpj Satversmi. Jurista Vārds, 12.03.2002., Nr.5(238), 26.03.2002., Nr.6(239).
[11] Dišlers K. Referendumu veidi Latvijas Republikas Satversmē. Jurists, 1930, Nr.3.
Aizmuguriskā likumdošana (intervija ar Jutu Strīķi)
Neatliekamība bez pamatojuma — grozījumi drošības iestāžu likumos un Satversme