Raksts

Satversmes 30. pants: kā grozīt?


Datums:
16. decembris, 2003


Autori

Jānis Pleps


Foto: G. Dieziņš © AFI

Satversmes 30. panta izslēgšana politizēs kriminālvajāšanu pret Saeimas locekli un radīs vēl lielāku deputātu patvaļu – pret deputātu brīvi varēs ierosināt kriminālvajāšanu, taču tā faktiski nebūs iespējama, jo pirms katras kriminālprocesuālās darbības veikšanas, kas ierobežo deputāta brīvību, būs jālūdz Saeimas piekrišana.

Pēdējās nedēļās visai plaši izskanējis Andra Kaņepa un Edgara Pastara ierosinājums[1] grozīt Satversmes 30. pantu, atļaujot pret deputātiem sākt kriminālvajāšanu un viņus administratīvi sodīt, neprasot iepriekšēju Saeimas piekrišanu. Es gribētu aicināt šādu priekšlikumu rūpīgi izvērtēt.

Ļoti iespējams, ka Saeimas deputātu imunitātes regulējums ir pārskatāms, tomēr tas ir tiesībpolitisks jautājums, par kuru jālemj konstitucionālajam likumdevējam. Piemēram, varētu ņemt vērā apsvērumu, ka Latvijā pārņemtais imunitātes regulējums atbilst tradicionālajai sistēmai par izpildvaras un parlamenta pretnostādījumu un nepieciešamību parlamenta locekļus aizsargāt pret izpildvaras patvaļu. Tai pat laikā Satversmē nav paredzēti nekādi šķēršļi valdošajai koalīcijai politiski izrēķināties ar nevēlamu opozīcijas deputātu, jo lēmuma pieņemšanai par deputāta imunitātes zaudēšanu var pietikt ar valdību atbalstošā Saeimas vairākuma balsīm. Kā lai neatgādina, ka Latvijas parlamentārajā praksē vērienīgākā 30. panta piemērošana notika 1933. gadā, kad Saeima izdeva tiesāšanai visu Strādnieku un zemnieku frakciju. Kvalificēta balsojuma paredzēšana Satversmē radītu lielāku drošību opozīcijai. Reāli šāds grozījums laikam gan nav panākams, jo politiski tas būs viennozīmīgi vērtējams kā deputātu tiekšanās paplašināt savu imunitāti.
Risinot jautājumu, vai saglabājama deputātu imunitāte pret kriminālvajāšanas uzsākšanu, ar nožēlu jākonstatē, ka autori savā pētījumā ir pieļāvuši nelielu tehnisku misēkli. Tas saistās ar faktu, ka deputāta neaizskaramība ir regulēta divos Satversmes pantos. Autori izdara it kā loģisku secinājumu, ka 29. panta regulējums ir primārais, nosakot, ka „Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pret viņu kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personības brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima”, savukārt 30. pants ar prasību Saeimai lemt par deputāta kriminālvajāšanas uzsākšanu tikai paplašina šīs privilēģijas. Līdz ar to autori secina, ka 30. pantu kā privilēģiju paplašinājumu šķietami viegli var no Satversmes izņemt, centrālo regulējumu saglabājot 29. pantā. Tomēr šādam uzstādījumam neatbilst ne Satversmes abu normu tapšanas priekšvēsture, ne arī autoritatīvs attiecīgo pantu skaidrojums. Satversme neradās tukšā vietā, tajā tika ietvertas daudzu tā laika moderno konstitūciju normas. Arī Satversmes 29. un 30. pants pēc būtības ar atsevišķām izmaiņām ir pārņemts no Veimāras 1919. gada konstitūcijas. Citēsim šīs konstitūcijas 37. pantu – „Nevienu reihstāga un landtāga locekli nevar sesijas laikā bez tā nama piekrišanas, kuram viņš pieder, saukt par noziedzīgo nodarījumu pie tiesas atbildības vai apcietināt, izņemot gadījumu, kad deputāts ir notverts pie nozieguma pastrādāšanas vai vēlākais nākošās dienas rītā. Līdzīga piekrišana ir vajadzīga pie ikkatras citas personības brīvības ierobežošanas, kas varētu traucēt deputātu pie amata izpildīšanas. Reihstāga un landtāga locekļa jebkāda tiesas vajāšana vai jebkāda apcietināšana vai citāda personīgās brīvības aprobežošana tiek sesijas laikā atcelta, ja to prasa attiecīgais nams, pie kura pieder deputāts”.[2]

Attiecīgais Veimāras konstitūcijas pants norāda skaidru sistēmu, kā kopsakarā skatāmi Satversmes 29. un 30. pants. Līdz ar to Satversmes 30. pants kā centrālā norma regulē deputāta neaizskaramību, savukārt 29. pantā ietverti speciālie gadījumi, kas var iestāties tikai pirms deputāta izdošanas kriminālvajāšanai.[3] Tādējādi priekšlikums izslēgt Saeimas kompetenci lemt par deputāta izdošanu kriminālvajāšanai pārvēršas absurdā, no kā jau netieši ir brīdinājis Latvijas Senāts.

Autori prasa svītrot 30. pantu, lai sašaurinātu deputātu neaizskaramības robežas. Diemžēl kļūdaina 29. un 30. panta sasaiste noved pie tā, ka, cenšoties mazināt deputātu imunitāti, autori iestājas par vēl plašākiem imunitātes nosacījumiem, jo viņi neprasa 29. panta grozīšanu. Satversmes 30. panta izslēgšana politizēs kriminālvajāšanu pret Saeimas locekli un radīs vēl lielāku deputātu patvaļu. Latvijas Senāts atzina, ka „no Satversmes 30. panta teksta loģiskā iztulkojuma (per argumentum e contrario) slēdzams, ka Saeimai pēc tam, kad viņa izpildījusi likumā paredzēto funkciju, kas pastāv vienīgi atļaujas došanā deputāta vajāšanas uzsākšanai, nepiekrīt izpildīt nekādas funkcijas, kas ietilpst tālākā gaitā”[4], respektīvi, Saeima pēcāk nevar iejaukties attiecīgajā kriminālvajāšanā Satversmes 29. panta kārtībā, lemjot par katru kriminālprocesuālo darbību, kas aprobežo deputāta personas brīvību. Savukārt autori ierosina pilnīgi pretējo – „pret deputātu varētu sākt kriminālvajāšanu, proti, uzsākt visas kriminālprocesuālās darbības, kuras nebūtu pretrunā ar Satversmes 29. pantu”. Līdz ar to gadījumos, kad deputāts izdarījis kriminālnoziegumu, tas netiktu ar vienu balsojumu izdots kriminālvajāšanai ar visām no tā izrietošām sekām, bet Saeima šādas kriminālvajāšanas gadījumā lemtu par ikvienas deputāta personas brīvību ierobežojošas kriminālprocesuālās darbības pieļaujamību. Šāds autoru piedāvājums ir juridisks nonsenss, kas absolūti nav savienojams ar demokrātiskas tiesiskas valsts izpratni. Ja 30. pants tiks strīpots, pret deputātu kompetentas institūcijas brīvi varēs ierosināt kriminālvajāšanu, taču tā faktiski nebūs iespējama. Lai deputātam piemērotu vai grozītu drošības līdzekli, būs vajadzīga Saeimas sankcija. Lai deputātu piespiedu kārtā atvestu uz nopratināšanu, ja viņš izvairās no tās, būs vajadzīga Saeimas sankcija. Lai veiktu kratīšanu pie deputāta vai piespriestu deputātam sodu, bez Saeimas piekrišanas nevar iztikt. Vai mēs gribam dzīvot valstī, kur Saeima izlems, kā veicama deputāta kriminālvajāšana? Tā vietā jāpiekrīt drīzāk Senātam, kas atzīst – „kad Saeima pieņēmusi lēmumu, ar kuru atļauts uzsākt pret deputātu vajāšanu, atkrīt likumā paredzētais formālais šķērslis deputāta saukšanai pie atbildības, iedarbojas tiesu varas aparāts ar visām šim aparātam piemītošām varas funkcijām pilnā to apjomā un lietas tālākā, kā iepriekšējās, tā tiesas izmeklēšanas gaita jau automātiski padota procesuāliem noteikumiem, kuri saistoši tiesu varas orgāniem”.[5] Savukārt idejas autori grib panākt, lai procesa virzītājs pirms katras kriminālprocesuālās darbības veikšanas lūgtu Augstā nama piekrišanu, lai tiesnesis pirms notiesājoša sprieduma taisīšanas, amata tērpā dotos uz Jēkaba ielas namu pēc Saeimas piekrišanas, jo bez tās viņš nebūs tiesīgs pieņemt notiesājošu spriedumu. Par kādu tiesu varas neatkarību te vairs var runāt? Kriminālprocesa kodekss nosaka, ka kriminālprocesa uzdevums ir ātri un pilnīgi atklāt noziedzīgus nodarījumus (2.p.), bet par kādu pilnīgu noziedzīgu nodarījumu atklāšanu un pierādījumu iegūšanu var būt runa, kad Saeima pēc brīvas izvēles var atļaut kratīšanas veikšanu un var arī neatļaut to darīt, ja Saeima var aizliegt deputātu piespiedu kārtā atvest uz tiesu?

Līdz ar to neprecīzs Satversmes normu iztulkojums ir izraisījis bīstamu ierosinājumu. Akceptējot šo ierosinājumu, tiks pārkāpts Satversmes 83.un 86. pants[6], jo prokuratūra un tiesa vismaz vienas kategorijas lietās tiktu padota Saeimas politiskai kontrolei. Un tāpēc Satversmes 30. pants vismaz daļā par kriminālvajāšanu nebūtu svītrojams. Patiesībā šajā 30. panta daļā perfekti izpaužas varas dalīšanas būtība. Saeimai ir ekskluzīva tiesība lemt, vai tā pieļaus sava locekļa kriminālvajāšanu, bet, kad tā ir lēmusi, tā vairs tiesu varas darbībā iejaukties nevar. Savukārt, ja vienkārši pilnībā tiek izslēgts 30. pants, Saeima uz 29. panta būs tiesīga ietekmēt krimināllietas virzību. Senāts pat pieļāvis iespēju, ka atteikums kādas kriminālprocesuālas darbības veikšanai, kas saistīta ar deputāta brīvības aprobežojumu, varētu tikt traktēts kā lēmums neļaut veikt kriminālvajāšanu.[7]

Turpretī ierosinājums par Saeimas locekļu administratīvu sodīšanu savā būtībā nav juridiski atspēkojams, jo tā izslēgšana būtiski nemaina deputāta imunitāti regulējošo Satversmes pantu sistēmu. Līdz ar to šim grozījumam vairāk ir tiesībpolitisks saturs, un tas vairāk saistās ar stipru konstitucionālo tradīciju trūkumu. Konstitucionālā realitāte sastāv no konstitucionālajām normām, konstitucionālās prakses un konstitucionālās kultūras, izpratnes par konstitūcijas normu patieso jēgu un juridiski korektas prasmes konstitucionālās normas īstenot. Valstīs, kurās konstitucionālā kultūra ir augstā līmenī un konstitucionālā prakse ir attīstījusies ilgā laika posmā, nav nepieciešams apspriest nepieciešamību grozīt konstitucionālās normas, ko var nepamatoti izmantot atsevišķu priekšrocību radīšanai, jo tās vienkārši netiek piemērotas. Vai arī mūsu Saeimas deputātiem būtu grūti uzskatīt, ka 30. pantā tie nevar atteikt deputāta izdošanu administratīvai sodīšanai? Attiecīgajā balsojumā deputāti varētu vienkārši formāli katru reizi piekrist atsevišķa deputāta administratīvai sodīšanai. Tas ļautu, pirmkārt, izslēgt atsevišķu deputātu izvairīšanos no atbildības par administratīvo pārkāpumu veikšanu, un tai pat laikā, otrkārt, saglabātu tradicionālo parlamenta privilēģiju izlemt jautājumu par atsevišķa tā locekļa neaizskaramību. Valstīs ar attīstītu konstitucionālo kultūru šādas lietas konstitūcijā nebūtu rakstāmas, bet Latvijā acīmredzami tas ir nepieciešams. Tāpēc varbūt vienkāršāk būtu neko nesvītrot no 30. panta laukā, bet šo pantu papildināt ar otru daļu – „Saeimas piekrišana Saeimas locekļa administratīvai sodīšanai nevar tikt liegta, ja vien Saeima nekonstatē, ka Seimas loceklis tiek vajāts politisku iemeslu dēļ”, ietverot sevī Saeimas konstitucionālu pienākumu likt tās loceklim atbildēt par savu nodarījumu. Pie tam Satversmē šāds obligātais deputātu balsojums nebūtu nekāda novitāte, jo arī Satversmes 68. pantā ir paredzēts formāls balsojums – pēc tautas nobalsošanas Saeima, lemjot par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, konstitucionāli nav tiesīga lemt pretēji tautas gribai, kas pausta nobalsošanā.

Noslēgumā varētu ierosināt grozījumu pieņemšanu deputātu imunitātes jautājumos nodot tautas izšķiršanai. Satversmē ir paredzēti divi subjekti, kas to tiesīgi grozīt, – Saeima un Latvijas tauta. Tā kā jautājums par deputātu imunitāti lielā mērā skar tieši pašus Saeimas deputātus, ļoti apšaubāms, vai tie būs spējīgi objektīvi un neieinteresēti izšķirt šo jautājumu. Kā nekā nevar aizmirst seno romiešu principu, ka neviens nevar būt par tiesnesi savā paša lietā, jo, lai tiktu pieņemts taisnīgs lēmums, tā pieņēmējam jābūt objektīvam un brīvam no pašlabuma meklējumiem un aizspriedumiem.[8] Līdz ar to, ja tiek grozīts deputāta imunitātes regulējums, es kā Latvijas Republikas pilsonis pieprasu, lai tas tiktu izdarīts brīvā tautas nobalsošanā. Deputāts ir suverēnās tautas kalps, un par viņa privilēģijām ir jālemj pašai tautai.

_________________
[1] Kaņeps A., Pastars E. “Neaizskart neaizskaramo!?”, politika.lv, 09.12.2003

[2] Citēts pēc: Cielēns F. Latvijas Republikas Satversmes noteikumi par deputātu imunitāti // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1929, Nr. 3/4, 90. lpp.

[3] Diemžēl šajā vietā plašāk nav iespējams atklāt dzelžaino Senāta Apvienotās Sapulces argumentāciju Jāņa Goldmaņa lietā, bet interesenti var sk.: Latvijas Senāta Apvienotās Sapulces 1928. gada 18. maija spriedums // Latvijas Senāta spriedumi (1918. – 1940.). 1. sēj. Senāta Apvienotās sapulces spriedumi. Rīga, 1997, 177. – 181. lpp. Autora vērtējumā šis spriedums ir viens no labākajiem konstitucionālo normu iztulkojumiem, ko veikušas tiesas Satversmes spēkā esamības periodā kā starpkaru posmā, tā arī mūsdienās.

[4] Latvijas Senāta Apvienotās Sapulces 1928. gada 18. maija spriedums // Latvijas Senāta spriedumi (1918. – 1940.). 1. sēj. Senāta Apvienotās sapulces spriedumi. Rīga, 1997, 178. lpp.

[5] Latvijas Senāta Apvienotās Sapulces 1928. gada 18. maija spriedums // Latvijas Senāta spriedumi (1918. – 1940.). 1. sēj. Senāta Apvienotās sapulces spriedumi. Rīga, 1997, 178. lpp.

[6] 83. pants nosaka, ka tiesneši ir neatkarīgi un tikai likumam padoti, savukārt 86. pants nosaka, ka tiesu var spriest tikai tie orgāni, kam šādas tiesības piešķir likums.

[7] Latvijas Senāta Apvienotās Sapulces 1928. gada 18. maija spriedums // Latvijas Senāta spriedumi (1918. – 1940.). 1. sēj. Senāta Apvienotās sapulces spriedumi. Rīga, 1997, 180. lpp.

[8] Sk. plašāk: Satversmes tiesas tiesneses Anitas Ušackas atsevišķās domas lietā Nr. 2002-20-0103 “Par likuma “Par valsts noslēpumu” 11.panta piektās daļas un Ministru kabineta 1997.gada 25.jūnija noteikumu nr.226 “Valsts noslēpuma objektu saraksts” XIV nodaļas 3.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam”.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!