Raksts

Saskaņas centrs — varaskārā opozīcija


Datums:
24. augusts, 2010


Autori

Didzis Melbiksis


Foto: AFI, Inga Kundziņa

Dīvaina šķiet Saskaņas centra nespēja virzīt būtisku jautājumu — nepilsoņu tiesības vēlēt pašvaldības, toties tajā pašā laikā panākot uzturēšanās atļauju izsniegšanu investoriem.

Politika.lv turpina rakstu sēriju, kurā mēs analizēsim, kā 9.Saeimas partijas ir pildījušas savus solījumus, ko devušas pirms četriem gadiem – pirms 2006. gada parlamenta vēlēšanām.

Saskaņas Centrs (SC), lai gan ar 17 vietām 9. Saeimā kļuva par trešo lielāko frakciju, tomēr tā arī nesasniedza katras partijas nozīmīgāko mērķi — iekļūt valdībā. Varētu padomāt, ka tieši ar to SC arī skaidros neizpildītos solījumus vēlētājiem. Taču tā nebūt nav. Kad ierodos uz sarunu ar SC frakcijas priekšsēdētāja vietnieku Valēriju Agešinu, viņš man pasniedz rakstisku atskaiti par padarīto šajā mandātperiodā. “Es nekādā gadījumā negatavojos aizbildināties ar to, ka mēs bijām opozīcijā un opozīcija nevar panākt itin neko.

Tā ir vāju cilvēku nostāja. Mēs neesam tādi,” tā Agešins atbild uz manu jautājumu, vai atrašanās opozīcijā netraucē pildīt solījumus vēlētājiem. Uz A4 formāta lapas sarindotie sasniegumi, protams, nav īstenoti bez citu partiju atbalsta. Izņemot tos gadījumus, kad SC ir vērsusies Satversmes tiesā. Tā tas bija, piemēram, ar tiesā apstrīdēto un galu galā par Satversmei neatbilstošu atzīto pensiju samazināšanu 2009. gadā. “Mēs pierādījām, ka ar Satversmes tiesas palīdzību — labā nozīmē, likumīgajā nozīmē — var piespiest Saeimas vairākumu strādāt. Un arī valdību,” ar manāmu lepnumu balsī norāda viens no SC līderiem.

Vainīgi — visi pārējie

Jāatzīst, sociālajā sfērā SC ir gan solījis, gan šo to arī īstenojis:

„Mēs panācām pensionāriem nelikumīgi atņemto iztikas līdzekļu atdošanu un pilna apmēra pensiju saglabāšanu;”
„Mums izdevās noraidīt nepamatoto likumprojektu par PVN paaugstināšanu līdz 23%;”
„Ministriem, kuri atstāj amatu, turpmāk vairs nemaksās tūkstošiem latu lielas kompensācijas;”
„Jaunie vecāki, kuri audzina bērnu līdz gada vecumam, ieguva tiesības strādāt un vienlaicīgi saņemt pabalstu.”
Tie ir daži piemēri no Agešina atskaites par 9. Saeimā padarīto. Taču ne vienmēr tas noticis tik konsekventi, kā varētu vēlēties. Kad vaicāju, kā veicies ar 2006. gadā solīto 200 latu minimālo algu jau tuvāko divu gadu laikā, Agešins pauž zināmas šaubas par šī konkrētā solījuma lietderību: “Vienmēr, pirms rakstīt priekšvēlēšanu programmā konkrētu ciparu, mēs ļoti nopietni diskutējam. Un vienmēr mūsu cilvēku vidū ir deputātu kandidāti, partijas biedri, kuri uzskata, ka nav jāraksta konkrēts cipars. Es principā šai idejai piekrītu un uzskatu, ka jānodrošina atalgojums vai pensija, kas vismaz līdzinātos iztikas minimumam.”

Pie vainas ir tie, kuri visus šos gadus ir bijuši pie varas. Tie ir visi, izņemot SC.

Taču ar pašreizējo algu līmeni Latvijā SC nekādā ziņā neesot apmierināts. “Atalgojums mūsu valstī ir unikāls pēdiņās”, norāda Agešins. To esot grūti salīdzināt ar cilvēku ienākumiem Rietumeiropā vai Ziemeļeiropā. Bet kāpēc gan ir tāda situācija, ja uz iepriekšējām vēlēšanām daudzas partijas solīja lielākas algas? Protams, ir krīze, bet tad taču nevajadzētu žēloties un salīdzināt mūs ar daudz attīstītākām valstīm! Politiķim uz to ir ļoti konkrēta atbilde. “Šeit, es pateikšu jums godīgi, mēs neesam pie vainas. Pie vainas ir tie, kuri visus šos gadus ir bijuši pie varas. Tie ir visi, izņemot SC,” secina Agešins. Te gan derētu atgādināt, ka minimālā alga pēdējo četru gadu laikā tomēr ir būtiski palielināta un pašlaik ir 180 latu. Un to darīja tieši varas partijas, ne opozīcija.

Valdībā mūžam nelūgtie

Agešins atgādina arī to, ka citas partijas nereti vispirms noraida SC priekšlikumus, bet vēlāk tie atkal parādās tikai ar citiem iesniedzēju parakstiem, no citam partijām. Tā Saeimā ir pieņemts — opozīcijas virzītos jautājumus ir jānoraida pat tad, ja tie ir sakarīgi. Nomainām autorus, un tad atkal viss ir kārtībā! “Mēs neapbižojamies, mums nav žēl,” attrauc Agešins. Tomēr SC mērķis jau pirms četriem gadiem bija iekļūt valdībā un pašiem diktēt spēles noteikumus. Katru reizi pirms jaunas valdības veidošanas ir bijušas diskusijas, vai nevajadzētu iesaistīt arī SC. Turklāt partija ir gatava sadarboties ar visiem, izņemot TB/LNNK. Bet nē, SC valdībā neviens tā arī neaicināja, un to ir grūti vērtēt citādi kā šīs partijas lielāko neveiksmi. Agešins tam daļēji piekrīt. Jā, esot valdībā, varētu panākt daudz vairāk daudz īsākā laikā. Taču būšana opozīcijā neesot lielākā problēma. “Mūsu galvenais trūkums ir tas, ka mēs nevaram, mums nav kapacitātes pastāstīt visiem Latvijas iedzīvotājiem par saviem panākumiem, par paveikto. Mums kaut kā nesanāk sevi paslavēt par panākumiem, tikai taisnoties par kaut kādām Maskavas spalvainajām rokām,” uzsver Agešins.

Mums kaut kā nesanāk sevi paslavēt par panākumiem, tikai taisnoties par kaut kādām Maskavas spalvainajām rokām.

Tilti līdz Maskavai, līdz Pekinai

Vai tieši vairāk vai mazāk atklāta promaskaviskā stāja neatbaida partijas no sadarbības ar SC? Agešins tam īsti negrib piekrist. Viņaprāt, tam ir virkne iemeslu. Piemēram, tas, ka SC kategoriski iestājas pret pensiju samazināšanu. Vai arī tas, ka partija atbalsta progresīvo ienākumu nodokli. Visas runas par SC ciešajām saitēm ar Krieviju esot tā pati vecā zupa, ko ne jau pirmo reizi vēloties uzsildīt nacionāli noskaņotās partijas. “Jā, patiešām, ļoti viegli ir baidīt mazus bērnus un vecus ļaudis ar “sarkanajiem”, kā šeit kliedz viens otrs no tribīnes,” saka Agešins. Kā tad lai vērtē SC priekšvēlēšanu solījumus veidot aktīvākus biznesa kontaktus ar Austrumu kaimiņiem un veicināt Eiropas Savienības (ES) sadarbību ar Krieviju? Kā skaidro Agešins, tās ir pragmatiskas, vairāk ar ekonomiku saistītas lietas. Galvenais, lai politiķi netraucē šo attiecību attīstību! Tad, sadarbojoties uzņēmējiem, varēs celt tiltus, nevis nocietināt robežas. Turklāt runa nav tikai un vienīgi par Krieviju, klāsta Agešins: “Es nepārspīlētu pārmērīgu draudzību ar Krieviju. Es pateiktu citādāk — mēs esam par to, lai Latvija beidzot kļūtu par tiltu starp Rietumiem un Austrumiem. Un es uzskatu, ka jādraudzējas ar visiem, ne tikai ar Rietumeiropu un ASV, bet arī ar Krieviju un, piemēram, Ķīnu.” Tā teikt, pragmatiski un viltīgi jāizmanto savs ģeogrāfiskais stāvoklis.

Sanāk gan zināma pretruna — politiķi starpvalstu sadarbību traucēt nedrīkst, taču bez viņu aktīvas iejaukšanās arī nekas nesanāks. Cik tālu celsim tiltus ekonomiskās sadarbības vārdā? Norādu uz SC pērn noslēgto sadarbības līgumu ar Putina partiju Vienotā Krievija. Vai šajā gadījumā tilts nav drusciņ par tālu aizsniedzies? Kā izrādās, SC ir noslēgti līgumi ar ne vienu vien kreisi centrisku partiju citās valstīs. Pat ar Ķīnas Komunistisko partiju! SC izvēlas stiprus partnerus, tāpēc arī sākta sadarbība ar Putina partiju, skaidro Agešins: “Tā ir spēcīgākā varas partija. Ja mēs gatavojamies kļūt par varas partiju, mums jādraudzējas ar varas partijām.” Atliek vien cerēt, ka draudzība tiks noturēta demokrātijas robežās un kaimiņvalsts varas partijas autoritārās iezīmes netiks noliegtas, vai, pasarg’, Dievs, vēl ieviestas arī pie mums! Tāpat atklāts paliek jautājums, ko darīs SC, ja pie varas Krievijā tomēr tiks opozīcija? Iespējams, šāda doma pat netiek pieļauta.

Krievu miljonārus gaidot

Tomēr nekādā gadījumā nevar teikt, ka SC būtu pret demokrātiju un cilvēktiesībām. Viens no SC vistuvākajiem jautājumiem ir nepilsoņu situācija, un tas ir cieši saistīts ar demokrātisko procesu veicināšanu un Rietumeiropā pieņemtajām cilvēktiesību normām. Diemžēl jāatzīst, ka šeit ir bijis vairāk vārdu, nekā darbu. Arī iepriekšējās vēlēšanās nepilsoņiem tika solītas tiesības vēlēt pašvaldībās, tāpat tika runāts par profesiju un amatu ierobežojumu atcelšanu. No tā nav piepildījies nekas, lai gan Saeimā ik pa laikam tika iesniegti attiecīgie priekšlikumi. Zīmīgi, ka savukārt daudz strīdīgākie imigrācijas atvieglojumi ārvalstu investoriem ar Tautas partijas (TP) atbalstu tika pieņemti. Citu valstu (pirmkārt jau, protams, Krievijas) uzņēmējiem tagad ir vieglāk saņemt uzturēšanās atļauju Latvijā. Taču šeit dzīvojošie krievvalodīgie joprojām nevar balsot pašvaldību vēlēšanās, lai gan Latviju par to jau sen kritizē starptautiskās cilvēktiesību organizācijas. Agešins atzīst, ka uzturēšanās atļaujas investoriem pagaidām nav īpaši pieprasītas: “Ko rāda prakse? Ka mēs varbūt varam runāt par cilvēku desmitiem, nevis kaut kādiem tūkstošiem. Es, tieši otrādi, būtu priecīgs, ja pie Latvijas robežām stāvētu miljonāri no Krievijas ar čemodāniem, bet diemžēl tas tā nenotiek.” Jāatzīst, arī daudzi nepilsoņi nestāv rindā uz naturalizāciju. Varbūt tas ir tieši tāpēc, ka profesiju un amatu ierobežojumi vairs nav tik lieli kā agrāk? Agešins tomēr uzskata, ka būtiska loma šeit ir psiholoģiskajam aspektam. Cilvēki gluži vienkārši nenaturalizējas tāpēc, ka jūtas aizvainoti — kāpēc gan viņiem jāiziet kāda īpaša procedūra, kamēr citi saņem pilsonību tāpat vien? Varbūt tā arī ir. Taču dīvaina šķiet SC nespēja virzīt būtisku jautājumu (nepilsoņu tiesības vēlēt pašvaldības), toties tajā pašā laikā panākot uzturēšanās atļaujas investoriem. Kāpēc tā? Agešins atbildi liek meklēt citur: “Šis jautājums jāuzdod apvienībai Par Labu Latviju. Tieši viņi atbalstīja šo mūsu ierosinājumu, lai paplašinātu to cilvēku loku, kuri var saņemt termiņa uzturēšanās atļauju.”

Arī iepriekšējās vēlēšanās nepilsoņiem tika solītas tiesības vēlēt pašvaldībās, tāpat tika runāts par profesiju un amatu ierobežojumu atcelšanu. No tā nav piepildījies nekas.

Runājot par solījumiem vēlētājiem un to nepildīšanu, interesants ir SC solījums panākt, lai vēlētājiem būtu iespēja atsaukt deputātus. Lieki piebilst, ka šis solījums nav izpildīts. Runa ir par pāriešanu uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu, tātad attiecīgi būtu nepieciešams grozīt Satversmi. Tas, ka jāķeras klāt valsts pamatlikumam, gan neesot nekāda problēma — tādas esot tautas un tās ievēlēto pārstāvju tiesības. Diemžēl, kā norāda Agešins, neviena cita Saeimā pārstāvētā partija nav atbalstījusi viņu ideju. Tomēr solis pareizajā virzienā esot tas, ka beidzot atcelts lokomotīvju princips. “Arī agrāk, arī 2006. gadā, atšķirībā no visām partijām un apvienībām mēs jau strādājām bez lokomotīves principa,” viņš stāsta. Tomēr pašlaik esot paveikta tikai “tāda pusreforma”, līdz mažoritārai sistēmai vēl tāls ceļš ejams. Vai galamērķis vispār tiks sasniegts? To Agešins nevar garantēt, taču ideālā situācijā deputātam esot jājūt atbildība, lai tādi, kuri slikti strādā Saeimā, savā dzimtajā pilsētā kaunētos pat pa ielu ar suni pastaigāties. Tad nu nobeigumā aicinu Agešinu novērtēt savas partijas ieguldījumu šī konkrētā solījuma izpildē. Atbildi tomēr nesaņemu, jo politiķis uzskata, ka likt atzīmi ir skolotāja prerogatīva. Un skolotāja lomā šoreiz esot vēlētāji. Ja vēlas, 2. oktobrī varēs ielikt divnieku tiem, kas strādājuši slikti. Galu galā viss tāpat ir atkarīgs no vēlētājiem, atgādina Agešins: “Kalvīti ievēlēja vēlētāji, un pēc tam viņu nežēlīgi lamāja. Bet ievēlēja paši vēlētāji, ne jau es. Lūk, tā!” Tā gan. Arī SC ir ievēlējuši Latvijas pilsoņi. Lamāt, vērtēt un reizi četros gados ievēlēt vai neievēlēt atkal ir pilsoņu ziņā. Atsaukt deputātus — ne SC, nedz arī kādus citus — vēlētājiem pagaidām nav ļauts, tikai solīts.


Kandidāti uz delnas

Saskaņas centrs

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!