Raksts

Saša, man nav vajadzīga tava nauda!


Datums:
17. aprīlis, 2007


Foto: T.Kalniņš © AFI

Bez priekšvēlēšanu tēriņu limitiem vēlēšanas kļūst nevis par ideju un partiju programmu cīņu, bet sacensību starp oligarhiem. Ja bagātajiem ļauj nopirkt tik daudz reklāmas, cik ir viņu spēkos, viņi monopolizē politisko diskusiju.

Pilns intervijas teksts angļu valodā

Kā naudas ietekme uz politiku atšķiras vecajās un jaunajās demokrātijās?

Kādam ir jāmaksā par politiku. Politiska sistēma nevar pastāvēt bez naudas. Vēlēšanas ir dārgas, politiskās partijas ir dārgs projekts. Naudai ir no kaut kurienes jānāk, citādi demokrātija kā dzīva sistēma nevar pastāvēt. Taču ievērojamākā atšķirība starp stabilām demokrātijām un pārejas valstīm, ja skatāmies uz cilvēku ieguldījumu politikā, ir tāda, ka pārejas valstīs ļoti bieži tiek investēts īstermiņā kādu konkrētu interešu labā. Cilvēki investē politikā, jo viņi grib ātrus rezultātus, daži pat uz politiku raugās kā uz teicamu veidu, lai vairotu savu labklājību. Faktiski daudzās Centrāleiropas valstīs ir daudzkārt ienesīgāk investēt politikā nekā biržā. Ja jūs tiekat ievēlēts, jums ir pieeja konfidenciālai informācijai, no kuras jūs varat gūt labumu. Simtiem politiķu ir kļuvuši par miljonāriem, pateicoties tam, ka viņi ir ievēlēti.

Citiem vārdiem, pārejas demokrātijas valstīs politika tiek uztverta kā viena no biznesa formām?

Jā, diemžēl tā tas ir daudzās Centrāleiropas valstīs. Īpaši [pagājušā gadsimta] deviņdesmitajos gados daudzi cilvēki uz politiku skatījās kā uz iespēju kļūt turīgiem. Pat Rietumu demokrātijās joprojām ir sastopami individuālās korupcijas gadījumi. Neviena no valstīm nav imūna pret problēmām, kas skar naudu un politiku. Atšķirības ir galvenokārt attieksmē pret politiku. Tāpat deviņdesmitajos gados mums Centrāleiropā bija sistēmiskas korupcijas problēmas, kamēr Rietumu valstis saskārās ar individuālo korupciju. Katrā demokrātijā ir sistēmiskās korupcijas periods, kad lielākā daļa naudas sistēmā ir korumpēta, jo nāk no nenosakāmiem avotiem. Diemžēl daudzas jaunās demokrātijas joprojām saskaras ar šo problēmu. Taču Kanādai un Apvienotajai Karalistei ir izdevies reformēt savas sistēmas. Dažas no šīm reformām sākās jau deviņpadsmitā gadsimta beigās. Apvienotajā Karalistē deviņpadsmitajā gadsimtā lielākā daļa politisko partiju finanšu nāca no slepenā dienesta fonda. Es varētu runāt stundām, minot līdzīgus piemērus no Vācijas, Francijas, Itālijas vēstures, un visas šīs valstis ir gājušas cauri šaušalīgiem skandāliem. Apvienotajā Karalistē viena no lielākajām kompānijām maksāja leiboristiem un pēc tam prasīja premjerministram ietekmēt Rumānijas prezidenta lēmumu, lai kompānija varētu uzvarēt konkursā. Francijā uzņēmums Elf tika apsūdzēts gandrīz vai ikviena Āfrikas prezidenta piekukuļošanā, kā arī prezidenta [Fransuā] Miterāna privātās šķiršanās apmaksāšanā. Tātad ir bijuši daudzi korupcijas gadījumi, tomēr valstis ir spējušas ieviest mehānismus, lai palielinātu caurspīdību un atbildīgumu. Pārejas valstīs šis process tagad tikai sākas. Manuprāt, Latvija ir labs piemērs tam, cik ātri iespējams reformēt sistēmu un izveidot labu likuma realizēšanas aģentūru — Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Tagad jūs ejat cauri sistēmas ieviešanas procesam, un šajā ziņā jums ir problēmas.

Vai jūs varētu minēt piemērus, kādi ir modeļi, lai iedzīvinātu caurspīdību un atbildīgumu partiju finanšu sistēmā?

Katra regulējoša sistēma sastāv no trim pamata blokiem, ko varētu salīdzināt ar piramīdu. Pirmais un pats svarīgākais ir partiju iekšējā kontrole. Politiskajām partijām ir jāzina, no kurienes tās ņem naudu un kā priekšā tās šī iemesla dēļ ir atbildīgas. Jums ir jāpazīst jūsu ziedotāji un jāsaprot, kādas būs sekas ņemot naudu no kāda indivīda vai kompānijas. Centrālajā un Austrumeiropā politiskajām partijām trūkst stingru iekšējās kontroles mehānismu. Partijas kases turētājiem diezgan bieži tiek norādīts, ka jāpieņem nauda no konkrētiem donoriem, un varbūt tikai trīs četri cilvēki zina, no kurienes nauda nāk. Partijas ierindas biedriem gan par to nav ne jausmas, jo priekšvēlēšanu kampaņas laikā par to netiek runāts.

Otrs ļoti svarīgs komponents ir neatkarīga un spēcīga tiesībsargājošā institūcija, kas uzrauga un pārbauda partiju finanses, kā arī soda partijas un kandidātus par pārkāpumiem. Ir svarīgi uzsvērt, ka šādai institūcijai ir jābūt neatkarīgai gan finansiāli, gan profesionāli. Tai no valsts ir jāsaņem pietiekami daudz naudas, lai varētu strādāt, jo partiju finanšu kontrole un uzraudzība ir ļoti dārga. Vienlaikus šai institūcijai ir jābūt brīvai savā darbībā un tai nedrīkst kāds no malas noteikt, kuras partijas auditēt un kuras — sodīt. Šai institūcijai ir jābūt atbildīgai parlamenta un sabiedrības priekšā, bet to nedrīkst izmantot, lai izrēķinātos ar opozīciju. Un atkal — daudzās Centrāleiropas valstīs šādas institūcijas ir tikai tapšanas procesā, bet es vēlētos uzsvērt, ka Latvija ir pozitīvs piemērs, jo jums ir viena no trim spēcīgākajām šāda veida institūcijām. Pārējās divas, kuras es minētu kā piemēru, ir Francijā un Apvienotajā Karalistē.

Trešais svarīgais komponents ir pilsoniskās sabiedrības un mediju uzraudzība. Ja šādas ārējas kontroles nav, var rasties savstarpēja slepena noruna starp partijām un tās kontrolējošo institūciju — mēs jūs neaiztiksim tik ilgi, kamēr jūs neaiztiksit mūs. Tas nozīmē — kontrolējošā institūcija nesodīs un neuzraudzīs partijas, jo pretējā gadījumā politiķi tai nepiešķirs naudu. Bez pilsoniskās sabiedrības un mediju uzraudzības partiju finanšu kontroles sistēma agrāk vai vēlāk sabruks. Ja mēs skatāmies uz rietumvalstīm, tad redzam, ka politiskos skandālus, piemēram, Votergeitu un Vācijas kanclera Helmūta Kola skandālu [saistībā ar partijas ziedojumiem] ir raisījusi pētnieciskā žurnālistika. Es domāju, Latvija arī ir brīnišķīgs piemērs tam, ko un kā žurnālisti un NVO dara.

Tiešām? Raugoties no iekšienes, šķiet, ka mūsu pilsoniskā sabiedrība ir diezgan vāja.

Ja paskatāmies preses publikācijas un NVO rekomendācijas, tad es nu gan neteiktu, ka NVO un mediji Latvijā ir vāji. Varbūt tie arī nav tik stipri, kā gribētos, tomēr tas, ka tie ir pievērsuši uzmanību daudzām ļoti nozīmīgām lietām, ir laba zīme. Austrumeiropā joprojām ir valstis, kur mediji nedrīkst uzdot tādus jautājumus, kādus uzdod žurnālisti Latvijā, pat nerunājot par to, kā NVO Latvijā kontrolē partiju finanses. Latvijā partijām savi ziedojumi desmit dienu laikā ir jāpublisko KNAB interneta mājas lapā, un tas ir apbrīnojami, salīdzinot ar situāciju citās valstīs, kur detalizēta informācija par partiju finansēm nav pieejama vispār vai arī to var uzzināt tikai vairākus mēnešus pēc vēlēšanām.

Jūs minējāt pamatkomponentus partiju finanšu kontrolē, bet kā ir ar leģitīmajiem kampaņu tēriņu ierobežojumiem? Valdošās partijas Latvijā grib tos atcelt.

Nesen Eiropas Padome izstrādāja rekomendācijas partiju finanšu sistēmas reformai, un tajās ir ļoti skaidri pateikts, ka ikvienai dalībvalstij vajadzētu ieviest tēriņu limitus. Tātad partiju izdevumu ierobežojumi lēnām kļūst par Eiropas standartu. Ja partijas domā par to atcelšanu, tas būs pretrunā ar Eiropas labo praksi.

Tomēr šīs rekomendācijas valstīm nav juridiski saistošas?

Eiropas Padome nav Eiropas Komisija, un tās lēmumi ir tikai rekomendējoši, tomēr tie ir saistoši dalībvalstīm, un tas ir Eiropas standarts. Kaut arī tēriņu ierobežojumus ir ļoti grūti iedzīvināt, es tos atbalstu, jo tie nodrošina zināmu vienlīdzību. Iedomājieties, kas notiktu, ja sistēma atļautu jums priekšvēlēšanu kampaņai tērēt tik daudz naudas, cik vien jūs varat atļauties? Tā būtu netieša balsu pirkšana, jo jūs kampaņas laikā varētu atļauties, piemēram, dārgus koncertus ar Madonnas piedalīšanos, jūs dāļātu cilvēkiem T—kreklus, apmaksātu viņiem dārgus ēdienus un dzērienus, un vēlēšanas pārtaptu par tirgus placi. Tēriņu ierobežojums ir viens no galvenajiem faktoriem, kas vēlēšanas no tā pasargā.

Un vēl — raugoties ilgtermiņā, politiskās partijas tikai iegūst no limitiem, kaut īstermiņā tos var uzskatīt tikai un vienīgi par kavēkli, jo partijas domā — kādēļ gan ierobežojumi neļauj mums uzvarēt vēlēšanās, kādēļ neļauj tērēt visu no oligarhiem un citiem donoriem savākto naudu? Tomēr, ja partijas paraudzītos tālākā perspektīvā, tad tās varētu pārliecināties, ka limiti tās atbrīvo no fokusēšanās tikai uz miljonu latu vākšanu un tām būtu daudz vieglāk veltīt laiku politiskajām aktivitātēm.

Kādas sekas Latvijā būtu tēriņu griestu atcelšanai?

Dažos gados vēlēšanas kļūtu ļoti dārgas un tajās nevarētu kandidēt 99,9% valsts iedzīvotāju. Vai tad tā tiešām ir pārstāvnieciskā demokrātija, kurā absolūtais iedzīvotāju vairākums nav spējīgs kandidēt vēlēšanās? Nē, šāda valsts kļūst par oligarhu valsti.

Jūs sacījāt, ka tēriņu ierobežojumu ieviešana ir ļoti smags darbs. Kāds ir efektīvākais ceļš uz partiju tēriņu uzraudzības iedzīvināšanu?

Daži pesimisti teic — kāda jēga ierobežojumiem, ja nauda savu ceļu atradīs tāpat. Jā, cilvēki ir ļoti radoši un, ja tiek bloķēta viena naudas tērēšanas iespēja, viņi allaž atrod apkārtceļus. Tādēļ nav ko brīnīties, ka tas ir noticis arī Latvijā caur trešo personu politiskajām reklāmām — tas bija tikpat paredzams kā tas, ka saule uzlēks no rīta. Tas parāda, ka demokrātija Latvijā ir sasniegusi zināmu briedumu. Politiķi vienmēr nolīgs labākos juristus, kas atradīs aplinkus ceļus, un tieši tādēļ Apvienotajā Karalistē tiek regulēti arī trešo personu izdevumi. Ja jūs kā trešā persona kampaņas laikā gribat piedalīties publiskajā diskusijā un reklāmās, tad jums ir attiecīgi jāreģistrējas un tad uz jums attiecas konkrēti tēriņu limiti.

Daži cilvēki gan argumentē, ka trešo personu reklāmas ierobežojumi ir vārda brīvības pārkāpumus, tomēr bez tiem vēlēšanas kļūst nevis par ideju un partiju programmu cīņu, bet gan pārvēršas par sacensību starp bagātiem indivīdiem, kas uz galda noliek 10 000 dolāru un nopērk TV reklāmu. Mēs esam nonākuši pie secinājuma — ja bagātajiem indivīdiem ļauj nopirkt tik daudz reklāmas, cik ir viņu spēkos, tad viņi monopolizē politisko diskusiju.

Kā Jūs, iespējams, zināt, pērn pirms Saeimas vēlēšanām atsevišķu partiju reklāmas kampaņas organizētāji un pat partiju biedri kā trešās personas veidoja un izvietoja politiķu un partiju reklāmas.

Es sacītu, ka pat pašreizējie Latvijas likumi neļauj viņiem to darīt. Jums ir ļoti laba ziedojumu definīcija, un šīs reklāmas es klasificētu kā ziedojumu “graudā”. Vēl interesantāk būtu, ja šie cilvēki nebūtu saistīti ne ar vienu partiju, bet ar savām reklāmām uzbruktu kādai no partijām. Kam tad viņi būtu ziedojuši? Šis ir viens no iemesliem, kā dēļ ir jāregulē trešo personu tēriņi, jo negatīvu reklāmu ir grūti klasificēt kā ziedojumu.

Bet kā iespējams regulēt trešo personu reklāmas?

Tāpat kā to dara citas demokrātijas — nāk klajā ar kritērijiem, nosakot, kuri drīkst reklamēties, iepriekš nereģistrējoties kā trešās personas, bet kuriem ir jāreģistrējas un kādi ir tēriņu limiti. Protams, kāds šo regulējumu var apstrīdēt tiesā, argumentējot ar vārda brīvības pārkāpumu, taču tiesu prakse šajā procesā ir ļoti dabiska lieta. Vairākums Eiropas tiesu parasti uzskata, ka, lai vēlēšanas padarītu “tīras” un uzticamas, ir jāierobežo naudas ietekme uz politiskajām partijām un kandidātiem.

Un kā iespējams izskaitļot tēriņu limitus? Latvijas partijas apgalvo, ka 20 santīmu uz vienu vēlētāju ir pārāk niecīga summa.

Es nezinu, kā ir noteikti 20 santīmi, taču, ja politiķi tos kritizē, tad viņi kritizē paši savu darbu, jo parlaments taču pieņēma likumu, nosakot priekšvēlēšanu tēriņu limitu. Es nedomāju, ka šiem ierobežojumiem ir jābūt kā akmenī cirstiem. Nē, tie laiku pa laikam ir jāpārskata. Vislabākā prakse ir Kanādā, kur ar partiju finansēm un priekšvēlēšanu kampaņu saistītie jautājumi tiek pārskatīti ik pēc trim četriem gadiem. Es neredzu problēmu tēriņu limita mainīšanai, ja vien tas notiek godīgu un caurspīdīgu diskusiju rezultātā un ja parlaments izvērtē un izšķiras par to, kas valstij ir labākais variants. Ja politiķi saka, ka limiti ir par maziem, tad lai viņi piedāvā argumentus un apstiprinājumu, lai ar kampaņas budžetu pierāda, ka ar tik nelielu summu nav iespējams piedalīties priekšvēlēšanu sacensībā. Bet, ja izšķiršanās par tēriņu griestu paaugstināšanu ir notikusi aiz slēgtām durvīm un bez publiskas diskusijas un mediju un NVO līdzdalības, tad tas nav īpaši veselīgas demokrātijas process. Limiti ir jāpārskata atklātā un atbildīgā ceļā.

Bet kādus kritērijus ievērot, nosakot limita summu?

Viens no kritērijiem — cik daudz partijai izmaksā komunikācija ar katru vēlētāju, cik daudz izmaksā viena TV reklāma, viens plakāts, viena brošūra. To var izskaitļot akadēmiski un konsultējoties ar reklāmas aģentūrām.

Kādas ir priekšrocības un trūkumi valsts budžeta finansējumam partijām?

Parasti man runāšana par valsts budžeta finansējuma priekšrocībām aizņem piecas sešas stundas (Smejas). Bet ir trīs pašas svarīgākās priekšrocības. Pirmā — finansējuma avotu dažādība. Tas nozīmē — jums kā politiskajai partijai vai deputāta kandidātam nav jādodas pie oligarha un jāsaka: “Klausies, Saša, man vajadzīga nauda kampaņai, tu tapsi atalgots, kad mani ievēlēs!” Jums nebūs jāpaļaujas uz bagātiem indivīdiem, bet jums būs alternatīva — saņemsit naudu no valsts un būsit atbildīgs pilsoņu, vēlētāju un valsts priekšā. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Ja jums ir tikai privāti ziedojumi un visi — no bagātiem donoriem, tad jūs tā īsti nepārstāvat ierindas vēlētāja viedokli un intereses. Valsts finansējums ļauj politiķiem pateikt ziedotājiem: “Redzi durvis? Man nav vajadzīga tava nauda!”

Otrkārt, valsts nauda partijām ļauj pievērsties aktivitātēm, kuras citādi tās nemaz nedarītu. Naudu var novirzīt pētniecības centriem, jaunatnes organizācijām, partiju kongresiem. Valsts var noteikt, kur nauda tērējama. Privātie ziedojumi parasti tiek tērēti tikai kampaņām. Un, treškārt, valsts nauda paver iespēju jauniem cilvēkiem un sievietēm iekļūt politikā.

Vai varat minēt piemērus, kur labi darbojas valsts finansējums partijām?

Pastāstīšu par sistēmu, kas man pašam patīk vislabāk, kā arī par sistēmu, kas ir izgāzusies. Patlaban esmu ļoti kritisks pret sistēmu, kuru pats palīdzēju veidot Polijā. Deviņdesmito gadu beigās mēs izlēmām, ka vēlamies atbīdīt oligarhus no politiskās sistēmas, un, lai to izdarītu, vajadzēja ieviest valsts finansējumu. Nu politiskās partijas Polijā saņem aptuveni 80 miljonus eiro par to, ka četrus gadus tās ir parlamentā. Tā ir ļoti liela nauda, kas partijām ļauj veidot profesionālu kampaņu, iedibināt reģionālās nodaļas visā valstī un nepaļauties uz milzīgiem privātiem ziedojumiem.

Vai tas attiecas uz visām partijām?

Nē, valsts finansējumu dabū tikai tās partijas, kas vēlēšanās ir ieguvušas 3% vēlētāju balsu. Barjera, lai iekļūtu parlamentā, ir 4%, taču sistēma nodrošina, ka arī neiekļuvušajām, bet barjerai ļoti tuvu esošām partijām tiek dota vēl otrā iespēja. Tomēr visām partijām nevar dot vienādu naudas summu, jo, ja tā darīs, tad nākamajā dienā vēlēsies reģistrēties dučiem jaunu partiju. Tā tas notika Nigērijā, kur pēc valsts finansējuma ieviešanas uz reģistrāciju pieteicās 35 jaunas partijas. Līdzīgi notikumi attīstījās arī Bosnijā. Ir jābūt kādam ierobežojošam slieksnim, un, ļoti iespējams, labākais veids tā noteikšanai ir vēlēšanās iegūto balsu skaits.

Partiju ikdienas aktivitāšu nodrošināšanai vislabākā sistēma ir Kanādā un Vācijā, kur partijām ir saskaņotā finansējuma sistēma. Tas nozīmē — ja persona vēlas ziedot partijai, tā no valsts saņem nodokļa atlaidi, savukārt valsts attiecīgo summu pārskaita partijas kasē. Šī sistēma ir radīta, lai iedrošinātu mazos ziedotājus, kamēr Polijas sistēma ir novedusi pie tā, ka partijas vairs neuztraucas par privāto ziedotāju piesaisti. Tādējādi starp partijām un ziedotājiem un vēlētājiem rodas plaisa. Tādēļ nav labi, ka partijas ir atkarīgas tikai un vienīgi no valsts, jo tā atkal ir otra galējība.

Patlaban Eiropā ir tikai divas valstis, kurās partijām nav valsts finansējuma, un tās ir Moldova un Latvija. Moldova valsts finansējumu plāno ieviest šovasar, līdz ar to bez šīs sistēmas paliks tikai Latvija.

Bet nodokļu maksātāji nevēlas, ka viņu nauda tiek dota partijām, jo uzskata tās par korumpētām.

Jautājums par valsts finansējumu ir ļoti līdzīgs jautājumam par nāvessodu. Gandrīz visās Eiropas valstīs publiskais viedoklis atbalsta nāvessodu un tāpat gandrīz visās demokrātijās cilvēki ir pret partiju finansēšanu no valsts. Piemēram, Polijas aptauju dati rāda — lielāks daudzums cilvēku tic, ka uz Marsa ir dzīvība, nevis tam, ka ir godīgi politiķi. Bet cilvēki nesaprot, ka pastāv izvēle starp valsts finansējumu, kad ikviens zina, cik daudz naudas partijas saņem un ka process tiek kontrolēts, un starp necaurspīdīgu un nelegālu partiju finansēšanu “zem galda”, ļaunprātīgi izmantojot valsts resursus.

Dažas valstis ir veidojušas vērienīgas iedzīvotāju pārliecināšanas kampaņas, un, piemēram, Lielbritānijā, pateicoties šādai kampaņai, cilvēki pirmo reizi vēsturē teiks, ka atbalsta regulētas un caurspīdīgas politiskās partijas. Polijā mēs cilvēkiem jautājām, vai viņi būtu ar mieru maksāt divus zlotus, kas ir aptuveni 50 santīmi, politiskajām partijām, ja tas palīdzētu novērst korupciju, un 58% no aptaujātajiem atbildēja “jā”. Taču, kad viņiem jautāja, vai politiskajām partijām vajadzētu saņemt naudu no valsts budžeta, apstiprinoši atbildēja tikai 17% aptaujāto. Jūs redzat — ja cilvēkiem parāda cēloņsakarības, viņi šo ideju atbalsta.

Pirmām kārtām ir vajadzīga laba publiskā kontrole un tikai tad var domāt par valsts finansējumu partijām. Ja jūs ieviešat valsts finansējumu jau korumpētā sistēmā, tas nestrādās, jo nav jēgas tīram ūdenim pievienot saindētu. Ūdens vienalga ir un paliek saindēts.


Attieksme pret priekšvēlēšanu kampaņas tēriņu ierobežošanu. Latvijas iedzīvotāju aptauja

Labot jumtu vai nojaukt māju?

Partiju tēriņu ierobežošana – ārvalstu pieredze un ieteikumi Latvijai

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!