Sarunas par Romānu: lēmumu pieņemšanas kultūras meklējumos

Foto: Sergejs Musatovs

Kāpēc lēmumu pieņemšanas kultūrai Latvijā piemīt negatīvas iezīmes, un kā tikt ar tām galā? Piezīmes pēc diskusijām Cēsīs, Madonā un Saldū.

Dažreiz caur cilvēka stāstu, nevis caur normatīvo aktu ietekmes izvērtējumiem, var labāk saprast, kā mūsu dzīvi ietekmē atbildīgu institūciju lēmumi. Lēmumu pieņemšanas kvalitātei un sekām veltījām PROVIDUS diskusiju ciklu, kuru ievadīja pagājušajā vasarā aktiera Artura Putniņa un režisora Edgara Niklasona sagatavotā monoizrāde – Romāna stāsts.

Visu Romāna dzīvesstāstu caurstrāvo citu cilvēku – amatpersonu – lēmumi.

Tas ir skolas lēmums izslēgt puisi pēc policijas lēmuma sastādīt administratīvo aktu par alkohola lietošanu, vēlāk – būvprojektu attīstītāja lēmums turpināt būvniecību kāpās, kamēr nav saņemt tiesas lēmums par tās apturēšanu, pie reizes neievērojot darba drošības prasības, kuru rezultātā mirst Romāna tēvs.

Tie ir daudzi citi lēmumi, kuru sekas iesprosto Romānu neapskaužamā situācijā, uz kuru viņš reaģē ar aizdošanos prom, uz Lielbritāniju.

Romāna stāstam pamatā divu reālu cilvēku un viņu paziņu piedzīvotais. Uz šo stāstu, protams, var paskatīties divējādi – vai nu no klasiskās konservatīvās perspektīvas (pats vainīgs visās savās bēdās), vai arī analizējot, vai tiešām lēmumu pieņemšanai valstī jāatstāj graujoša ietekme uz cilvēkiem, kas nonākuši nepatikšanās?

Diskusiju ciklā, ko atbalstīja Teterevu Fonds, PROVIDUS runāja par lēmumu pieņemšanu un ar to saistītām vērtībām un atbildību ar pašvaldību vadītājiem, Saeimas deputātiem, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, sociālo dienestu darbiniekiem, un daudziem citiem.

Trīs dažādās auditorijās – festivālā Lampa Cēsīs, kā arī publiskās diskusijās Madonā un Saldū – sarunu biedri nāca klajā ar savām piezīmēm, kāpēc, viņuprāt, lēmumu pieņemšanas kultūrai Latvijā piemīt negatīvas iezīmes, un kā tikt ar tām galā.

Festivāla Lampa diskusijas dalībniekiem tuvas bija zināšanu un vērtību tēmas: valsts vai pašvaldību līmenī zināšanās balstītās politikas trūkums ļauj pieņemt sasteigtus un necaurspīdīgus lēmumus, it īpaši, ja lēmumu pieņēmēju vērtības neietver sabiedrības labumu. Savukārt, Madonā diskusiju dalībnieki vairāk izcēla iedzīvotāju līdzdalības tēmu: vai lēmumi var būt labi, ja pirms tam to būtību un jēgu nekomunicē sabiedrībai? Dažreiz pašvaldības saskata aktīvo iedzīvotāju protestos tikai slikto – jo dāma jeb ‘tante’, kas skaļi protestē pret būvprojektu, tiek uztverta kā šķērslis investīciju piesaistei. Bet, kā atzīmēja viena no Madonas diskusijas dalībniecēm, problēma, iespējams, nav tajā, ka protestē – problēma, iespējams, ir tāpēc, ka pirms lēmuma pieņemšanas par projektu nenotika jēgpilna komunikācija ar vietējo kopienu, kas pārliecinātu iedzīvotājus, ka iecerētais projekts ir vēlams.

Sociālā dienesta un izglītības iestāžu darbinieki, kas piedalījās diskusijā Saldū, ikdienā lielākoties strādā ar bērniem un viņu ģimenēm, tāpēc viņi Romāna stāstā, pirmkārt, pamanīja bērnu un vēlāk jaunieti, kurš dažādu notikumu un lēmumu samezglojumu rezultātā tiek „zaudēts” – viņš dodas prom no Latvijas. Pārdomās dominēja jautājums – ko varēja un vajadzēja darīt citādāk, lai tā nenotiktu?

Tāpat Romāna stāsts it kā cita starpā izceļ vēl kādu jautājumu – kas būtu darāms, lai valsts reakcija uz likumpārkāpumiem būtu ne tikai formāla, bet arī jēgpilna un adekvāta? Kādi ir secinājumi, vērojot mijiedarbību starp ikdienišķiem stāstiem no dzīves un šo pašu stāstu ielikšanu rīcībpolitikas rāmī.

Ikdienas dzīves rāmī runa var būt par sliktu dienu, kurā viens cilvēks saticis draugu, apsēdies parkā un kopīgi izdzēris alus pudeli. Taču rīcībpolitikas rāmī šis pats stāsts var tikt skatīts kā likumpārkāpuma objekts, vērtēts no objektīvās puses, ar subjektu un subjektīvās puses analīzi, kas var beigties ar administratīvā pārkāpuma protokola noformēšanu un nepilngadīgā saukšanu pie likumā paredzētās atbildības.

Lēmums, ko pieņem pat visvienkāršākajā administratīvā pārkāpuma lietā var atstāt būtiskas sekas uz cilvēku dzīvi.

Cilvēki ir dažādi un redz šo pasauli un notikumus atšķirīgi – vienam tā ir nejauša tikšanās ar paziņu parkā, pāris „malki alus” un īsa saruna „ne par ko”, citam šī situācija ir tikai sodāma rīcība. Nesaprašanās pamatā ir vienas puses pārliecība, ka cilvēks neko ļaunu nav paveicis, un nav saprotams, par ko ir piemērots sods, un otras puses pārliecība, ka noticis acīm redzams likuma pārkāpums. Būtu labi, ja abas puses būtu gatavas sarunai, un ja lēmumu pieņemšanas kultūra šādas sarunas veicinātu.

Var vienīgi piekrist, ka lēmumu pieņemšanas procesam jābūt zināšanās balstītam, savukārt šo lēmumu ceļā pieņemtajam regulējumam – tādam, kas ļauj izvēlēties situācijai atbilstošu, samērīgu un jēgpilnu reakciju, nevis rīkoties formāli, ignorējot lēmumu ietekmi uz cilvēkiem. Bet bez atbildīgas, atvērtas un uz dialogu vērstas lēmumu pieņemšanas kultūras tas diez vai ir iespējams.

Turklāt, rīcībpolitikai jābūt ne tikai reaģējošai – vēlētāju pārstāvjiem Saeimā un pašvaldībās, kā arī izpildvarā strādājošajiem jāspēj raudzīties nākotnē un paredzēt gaidāmās norises, piedāvājot rīcībpolitikas priekšlikumus dažādiem attīstības scenārijiem.

Kā rāda šobrīd aktuālā migrācijas krīze Eiropas Savienībā, diemžēl ne tikai Latvijā ir jāstiprina politikas veidotāju gatavība paredzamiem un šķietami mazāk paredzamiem scenārijiem.

Finansiālu atbalstu diskusijām projekta “Diskusiju cikls Cēsīs, Saldū un Madonā” ietvaros sniedz Borisa un Ināras Teterevu fonds. PROVIDUS ekspertīzi atbalsta ES programma „Eiropa pilsoņiem”. Par saturu atbild Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS.