Foto: Matt
Tradīcija, ka latvieši par nelatviešiem, bet nelatvieši par latviešiem izsakās katrs savā mediju telpā, rada sajūtu, ka “mēs zinām, kā viņi domā”, nemaz nejautājot viedokli “otrai grupai”.
Mēs dzīvojam daudzveidīgā sajaukumā, taču mediji katrai no grupām otru grupu rāda kā svešos, atšķirīgos, citus, latviešu un nelatviešu attiecības atspoguļojot pēc vienas shēmas. Vienāds ir arī abu grupu mediju skatījums pašiem uz sevi: latviski rakstošie mediji veido apdraudētu, daudzcietušu latviešu tēlu, kamēr krieviski rakstošajos medijos krievi parādās kā bezspēcīgi, apvainoti un — ar ierobežotām tiesībām. Savukārt medijos atspoguļoto tematu un avotu izpēte parāda diezgan stabilas plašsaziņas līdzekļu uzvedības tradīcijas un nemainīgas pieejas. Galvenais grupu attiecību strupceļa iemesls — vienveidīgi mediju viedokļi un to avoti.
Šādas ir tendences, ko rāda Sabiedriskās politikas centra Providus veiktais monitorings Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai. Tā gaitā pētnieki analizējuši politiķu runas plenārsēžu laikā, likumdošanas iniciatīvas, kā arī Latvijas mediju saturu. Monitoringa mediju sadaļas galvenais mērķis bija izvērtēt, kā laikrakstos un radio programmās krievu un latviešu valodā atspoguļotas dažādas sabiedrības mazākumgrupas, kādu attieksmi izsaka viedokļu avoti, kas ir galvenie runātāji un kādi ir to argumenti. Tomēr divdesmit vienu mēnesi ilgajā pētījumā no 2007.gada marta līdz 2008.gada decembrim iezīmējās dažas ļoti nozīmīgas likumsakarības, kas raksturo atsevišķu mediju sarunas veidu par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem.
Riskējot saņemt uzbrukumus no vairākām pusēm un vienlaikus saglabājot tiesības uz interpretācijas subjektivitāti, savus vērojumus vēlos ilustrēt ar piemēriem un analīzi par latviešu un krievvalodīgo attiecību atspoguļojumu vairākos medijos, jo uz šīm sabiedrības grupām attiecas lielākā daļa pētījuma datu. Šajā rakstā minēšu piemērus no laikrakstiem Vesti Segodnja, Latvijas Avīze, Neatkarīgā Rīta Avīze un Latvijas Radio 1 raidījuma Krustpunktā.
Mēs — „savējie”, viņi — „citi”
Pirmie iespaidi ir ļoti līdzīgi — latviešu laikraksti par krievvalodīgajiem, nelatviešiem, nepilsoņiem runā gandrīz tāpat kā krievu laikraksti par latviešiem. No visām pētījumā identificētajām stratēģijām pētījuma gaitā arvien nozīmīgāka kļuva pašmarginalizācija. Tā mēs nosaucām viedokļos, tekstā un kontekstā uzrādīto attieksmi, kas parāda savu grupu kā bezspēcīgu, beztiesisku, proti, dažāda veida mēģinājumus pamatot savas grupas izslēgšanu no publiskās telpas un politikas. Latviešu un krievvalodīgo pašmarginalizācija medijos tiek pielietota divējādi — no vienas puses tā attaisno pasivitāti, neiesaistīšanos, savu ciešanu nemitīgu uzsvēršanu un saistīšanu ar visām iespējamajām parādībām, no otras puses — tā tiek izmantota, lai uzsvērtu, ka “savai grupai” ir lielākas tiesības un nozīmīgākas intereses nekā “citai grupai”. Vēl divas biežāk tekstos sastaptās stratēģijas — grupa rada problēmas pārējai sabiedrībai, tāpēc kopumā tā ir nelabvēlīga. Proti — viena vai dažu indivīdu izteikumi, uzvedība tiek attiecināta uz visu grupu un turpmāk izmantota tās raksturošanai.
Lasot daudzos tekstus, bija iespēja analizēt arī žurnālistikas un redakciju darba īpatnības. Abu valodu mediji pastāvīgi tur gatavībā vienādas shēmas, bet žurnālisti un redaktori kā svarīgākie “vārtu sargi”, kas nosaka visiem kopīgās informācijas raksturu, regulāri atražo jau iepriekš sacīto. Dažādiem notikumiem tiek piemēroti vienveidīgi skaidrojumi, būtībā — nenotiek patiesības noskaidrošanas process, bet tiek piemeklēta informācija, kas apstiprina agrākos pieņēmumus vai jau zināmus secinājumus. Pārāk daudzi jautājumi tiek skaidroti, tos vērtējot tikai pēc šo notikumu dalībnieku nacionālās piederības, bet neredzot tajos citas pazīmes vai cita rakstura attiecības. Piemēram, 2008.gada vasaras abu referendumu dalībniekus mediji analizē pēc nacionālās pazīmes, nelatviešu piedalīšanos parādot kā apdraudošu un piemirstot, ka referendumu jautājumi skāra visām sabiedrības grupām kopīgas intereses. Plaši izskanējušie gadījumi lidostā Rīga vai Narvessen, kur runa bija par apkalpošanas laikā izvēlēto valodu[ 1 ], tika parādīti kā nacionāls, nevis klienta un servisa personas konflikts, divu indivīdu sadursme vai arī jautājums par pieklājību.
Lai pierādītu, ka “otra grupa” nav labvēlīga, laikrakstiem noder jebkuri fakti, kam var pieskaņot jau gatavus argumentus. Piemērs no 2008.gada 5.augusta Neatkarīgās Rīta Avīzes raksta Traumatologa Valda jaunie laiki citā Latvijā satura, kurā fiksēti izslēdzoši izteikumi par cittautiešiem. Rakstā dziesminieks Kaspars Dimiters saka: “Tomēr… tas ir arī ļoti bīstams skaitlis, jo balsojušo latviešu pārsvars pār balsojušajiem cittautiešiem nav tik pārliecinoši liels. Tas nozīmē, ka uzšūmētajiem jāpadomā dziļāk, kas notiks nākamo vēlēšanu gadījumā, ja cittautieši sajutīs savu partiju uzvaras iespējamību”.
Tomēr vēl bīstamāk ir tad, ja mediji izmanto tikai „gatavus” apgalvojumus bez konkrētiem faktiem un argumentiem. Piemēram, Latvijas Avīze publicējusi apgalvojumu: „Bažas drīzāk var izraisīt apstāklis, ka ne visi pilsoņu tiesību ieguvēji ir lojāli Latvijai, ne visi apzinīgi pilda pilsoņu pienākumus. Daži pat cenšas saglabāt okupācijas laika paliekas gan valodā, gan dzīvē. Tādēļ nesteigsimies izdāļāt pilsonību!” Latvijas Avīzei raksturīgi, ka savu redakcionālo pārliecību kā apgalvojumu uzvedinošos jautājumus žurnālisti uzdod intervētajai personai.
Latvieši cieš, krievi — beztiesiski
Latvijas Avīze savās lappusēs arī pastāvīgi uzsver domu, ka latvieši ir apdraudēti, lai gan ir ļoti maz faktu vai argumentu, kas to apstiprinātu. Šī pārliecība tiek uzturēta kā aksioma, lai izvērtētu notikumus, vēstures norises, dotu raksturojumu cilvēkiem un reizēm arī apzīmogotu tos, kas iebilst pret šādu nostāju. Latviešu kā apdraudētu un daudz cietušu attieksmes otra puse ir doma, ka nelatvieši ir latviešiem nelabvēlīgi, uz viņu aktivitātēm jāskatās ar aizdomām, ka abu sabiedrības grupu intereses ir pretrunīgas.
Lai ilustrētu minēto novērojumu, var noderēt šāds citāts no 2008.gada 29.aprīļa Latvijas Avīzes raksta Pamattauta apdraudēta. Ko darīt?: “Neviens priekšlikums nevar būt par radikālu, ja tas nāk par labu valstij un tautai. Par valstij labvēlīgu priekšlikumu iebilst vai nu gļēvi, bailīgi un savtīgi cilvēciņi, kuriem nevajadzētu nodarboties ar politiku, vai atklāti vai maskējušies nelabvēļi, kuri nereti darbojas kādas citas valsts interesēs. Šobrīd Latvijā, pēc jaunākajiem datiem, atrodas apmēram 350 000 krievvalodīgie sveštautieši — nepilsoņi, kas ar laiku var iegūt pilsonību. Ja to iegūtu pēkšņi visi uzreiz, tad tikpat pēkšņi tiktu iznīcināta Latvijas neatkarība, un pēc kāda laika pārkrievošanas rezultātā arī latviešu tauta. Pilsonības piešķiršanai seko nelabvēlīgi pret Latvijas neatkarību un latviešiem noskaņoto krievvalodīgo partiju elektorāta palielināšanās proporcionāli jauno pilsoņu skaita palielinājumam.”
Savukārt uz pašmarginalizāciju norāda šāda 2008. gada 29.novembrī rakstā Dodiet vārdu jauniešiem! Izteiktā doma: “Šobrīd tauta jūtas apspiesta, nedroša un neticīga. Tikai drosmīgākie spēj cīnīties pretī, un tas arī daudziem šķiet radikāli.”
Latvijas Avīzes izteiktā pārliecība atspoguļojas gan šīs avīzes lasītāju, gan arī Latvijas radio 1 klausītāju izteikumos, parādot mediju paustās attieksmes kultivācijas efektu. Ja auditorija uzticas teiktajam, tad mediju paustais ar laiku kļūst par pārliecību. To raksturo šāda 2008.gada 10.jūnijā Latvijas radio klausītāja paustā frāze: “Beidzot tam prātiņam ir jānāk. Ja mēs paši neko nedarīsim, neņemsim savās rokās varu, tauta, tad mums būs beigas. Mums nodedzinās visu Jūrmalu, mainīs zonējumu un pārdos krieviem.”
Savukārt Krievu valodā iznākošās preses uzmanības centrā ir Latvijas valdības un vadošo politisko spēku kritika. Tas ir pat veselīgi, ja, vērtējot lēmumus, rīcību vai faktus, tie netiktu tik cieši saistīti ar pārliecību par to, “ kādi ir latvieši” un “cik grūti” ir krieviski runājošajiem vai nepilsoņiem. Avīze Vesti Segodnja pavisam neitrālas ziņas pasniedz ar tendenciozu virsrakstu vai foto parakstu, kas ziņu liek saprast noteiktā, ar nacionālo piederību saistītā interpretācijā. Otrs šīs avīzes paņēmiens — nenozīmīgus, bet radikālus marginālu politisko spēku pārstāvju viedokļus pasniegt kā ietekmīgus, tos izcelt un atkārtot, liekot saprast, ka tā domā lielākā daļa latviešu. Piemēram, tā kultivēts nacionālradikālā Aivara Gardas teiktais: „Krieviski runājošie bagātnieki ir apzaguši latviešus. Un vienīgais variants, kā šie bagātnieki var izpirkt savus grēkus — finansiāli palīdzēt okupantiem aizbraukt no Latvijas.”[ 2 ]
„Viņi ir tādi!”
Gandrīz divus gadus ilgais pētījums parāda tematiskas atšķirības, nevis izmaiņas attieksmē. Lai arī tekstos parādās abas grupas iekļaujošas stratēģijas, tomēr pārsvarā jūtama atsvešinātība, neuzticēšanās un atsevišķos gadījumos arī naidīgums. Domāju, ka viens no šīs situācijas cēloņiem ir žurnālistikas kvalitāte. Izpētot rakstu avotus, atklājās, ka par visai sabiedrībai būtiskām problēmām izsakās ļoti šaurs personu loks. Lielāko daļu no minētajām un arī citām kādu sabiedrības grupu izslēdzošajām stratēģijām savos izteikumos pauž žurnālisti, politiķi vai iedzīvotāji. Tādējādi mediji nodrošina vienveidīgu skatījumu uz dažādām problēmām, bet auditorijas viedokļi tiek piemeklēti pēc principa, lai tie atkārtotu redakcijas attieksmi. Vienīgais pārliecinošais izņēmums no pētījumā iekļautajiem medijiem ir Latvijas radio1.
Savukārt tradīcija, ka latvieši izsakās par nelatviešiem, bet nelatvieši par latviešiem katrs savā mediju telpā, rada sajūtu, ka “mēs zinām, kā viņi domā”, nemaz nejautājot viedokli “otrai grupai”. Mediju tekstos šīs grupas nesaskaras, komfortabli paliekot katra savā pašas kultivētajā pārliecībā. Ar laiku “otra grupa” kļūst arvien nepatīkamāka un neizprotamāka. Netiek pieliktas pūles, lai savus uzskatus par to, “kādi ir citi”, pārbaudītu un konfrontētu ar “otras grupas” pārstāvju teikto. Būtībā tā ir patukša un neperspektīva saruna ar savu spoguļattēlu. Ironiski varētu teikt, ka katra grupa sēž pie spoguļa un pārliecina sevi, ka “viņi ir tādi”. Protams, pārliecību iegūt nav grūti, jo netraucē cits skatījums. Ja redakcijas nav gatavas paplašināt savu informācijas avotu spektru, atkal un atkal pārbaudot savu attieksmi, tad mediju demonstrētā politika ved strupceļā. Tā turpina iecementēt stereotipus, aizspriedumus, neuzticēšanos un komunikācijas problēmas starp latviešiem un nelatviešiem.