Raksts

Sarkozī kā parādība un radikālas idejas


Datums:
30. janvāris, 2008


Autori

Iveta Kažoka


Kopš 2007.gada novembra līdz pat šodienai Francijas laikrakstu un žurnālu recenziju lapās vērojams dīvains satraukums.

Tiek apspriests, slavēts, iznīcināts, nopelts franču filozofa Alain Badiou pirmais “bestsellers” De quoi Sarkozy est-il le nom? Aptuveni šo nosaukumu varētu tulkot kā “Ko apzīmē ar vārdu sarkozī?” vai “Kas ir sarkozī kā parādība?”

Alain Badiou ir beidzot “nokāpis” no saviem teorētiskajiem mākoņiem (esmu pārliecināta, ka pēc 30-50 gadiem viņš tiks vērtēts kā mūsu desmitgades svarīgākais domātājs – gan atzīšos, ka šobrīd vēl īsti nespēju lasīt viņa teorētiskās grāmatas) un uzrakstījis ko tādu, ko ir grūti nosaukt savādāk, kā par politisku manifestu. Tā ietvaros Badiou īpaši nesaudzē Francijas prezidentu (pēc atmiņas: “žurku cilvēks” vai “pats-mazākais-Napoleons”), taču skandāls nav tikai par to. Badiou ir atļāvies izteikt vairākas tādas domas, kas mūsdienu kapitālistiskajās liberāli demokrātiskajās valstīs ir tabū.

Tiem, kas nelasa franču valodā, raksturojumam minēšu pašas kontroversālākās (nav īpašas secības):

  1. Vēlēšanas ir neracionāla procedūra. Mūsdienu demokrātijās cilvēku balsojumi vēlēšanās nav saistāmi ar viņu pārliecību. Vēlēšanu izvēli nosaka afekti – turklāt politiskās partijas, mediji, arodbiedrības ir tās, kas šos procesus veicina. To pierāda 2002.gada prezidenta vēlēšanas, kad otrajā vēlēšanu kārtā iekļuva radikālais nacionālists Le Pens – saceltās psihozes apstākļos jaunieši un pat intelektuāļi tika emocionāli spiesti doties uz vēlēšanām, lai nobalsotu par citos apstākļos sev absolūti nepieņemamo Širaku. Apjukumu apliecina arī milzīgais neizlēmušo skaits dienu pirms vēlēšanām.
  2. Cilvēkiem ir iestāstīts, ka balsot ir ļoti svarīgi. Tad nu viņi dodas balsot par vienu no diviem kandidātiem, kurus savstarpēji nav iespējams nošķirt. Francijas vēlētāju apjukumu nodod, piemēram, tas, ka otrajā vēlēšanu kārtā vēlētājs mēdz savu izvēli mainīt. Tomēr gan valsts, gan mediji vienā balsī šo apjukumu uzdod par Patiesu Izvēli. Tā sekas: valdība var pasludināt, ka tai ir vēlētāju mandāts darīt visu, ko tā vēlas. Badiou uzskata, ka no ilūzijām ir jāatsakās, kategoriski noliedzot, ka vēlēšanas ir saistītas ar patiesu izvēli.
  3. Badiou iebilst pret mēģinājumiem saistīt līdzdalību vēlēšanās ar demokrātiju. Viņš saka, ka ir biedrējoši noraudzīties uz to, kā politiķi un komentētāji uzsver vēlēšanu dalībnieku skaita nozīmi. Viņi nevis pauž to, ko varētu saprātīgu sagaidīt: “Cilvēki tiešām aktīvi piedalījušies vēlēšanās. Ņemot vērā viņiem piedāvāto izvēli, par to patiesi būtu jābrīnās.” Tā vietā viņi apgalvo, ka augsti līdzdalības rādītāji ir demokrātijas uzvara. Taču, Badiou jautā, ja vēsture atkārtotos un atkal daudzi pilsoņi nobalsotu par Hitleru – vai tā arī būtu demokrātijas uzvara? Ja līdzdalības procents pats par sevi ir kas tāds, par ko būtu jāpriecājas, tas nozīmē, ka demokrātija tiek uztverta kā kaut kas tāds, kā saturs var būt jebkāds. Badiou nesaprot: kādēļ būtu jāciena vēlēšanu procedūra pati par sevi, ignorējot tās nestos rezultātus?
  4. Badious uzdod retorisku jautājumu: kādēļ ir vajadzīga konkurējošu partiju ilūzija, ja jau visa pasaule pieņem kapitālisma iekārtu, tirgus ekonomiku un pārstāvniecības demokrātiju kā tik pat objektīvas un pašsaprotamas parādības kā gravitācija? Par ko tad šīs partijas cīnās?
  5. Francijas problēma – abu lielo partiju programmas un līderu izteikumi atšķiras aizvien mazāk. Sarkozī konkurentes S.Royal runas ir līdzīgas, turklāt “sentimentāli sprediķveidīgas”. Badiou uzskata, ka Francijas kreisā ideja ir mirusi un šobrīd turpina pūt – tas nozīmē, ka tai līdzi bojā iet šī Francijas parlamentārisma specifika. Un tomēr, neskatoties uz kreiso neveiksmēm, Sarkozī ievēlēšana ir kaut kas gluži jauns – tas simboliski iezīmē citus laikus. Laiku, kur vairs nav dalījuma starp labējiem un kreisajiem. Tādēļ Sarkozi varēja doties ar miljonāra jahtu doties kruīzā uz Maltu. Pēc Badiou domām tas ir veids kā pateikt: “Kreisie vairs nevienu nebaida, lai dzīvo bagātie un nogrimst trucīgie!” Uz šī fona kreisie sāk just nostaļģiju pat pēc Miterāna, Golla un Širaka (kurš grāmatā tiek raksturots kā gollisma Brežņevs – kurš zina, ka nekā nedarīšana ļauj nomirt palēlināti) laikiem.
  6. Badiou pašreizējo Francijas politiku pēc noskaņas salīdzina ar to, kas bija 20.gadsimta 40.-tajos gados pie kolaboracionistu valdības (viņš to sauc par “petēnismu”). Francūži atkal ir gatavi padoties Ārējiem Apstākļiem – proti, šoreiz tam, ka ASV modelis ir vienīgais dzīvotspējīgais modelis, iztapīgums attiecībā pret varenajiem, bagāto dominēšana, trūcīgo smagais darbs, kontrole pār visiem, aizdomīgums pār Francijā dzīvojošiem ārzemniekiem, nicinājums pret cilvēkiem, kas veido savu dzīvi savādāku.
  7. Badiou ļoti asi uzbrūk Sarkozī par viņa izteikumu, ka beidzot būtu “jāpāršķir 1968.gada lapaspuse” (studentu nemieri). Badiou šo izteikumu dziļāko jēgu interpretē šādi: “Mēs, mūdienu reakcionāri, nevēlamies, lai mums rādās kaut kādi rēgi. Mēs gatavojamies līdz galam iznīcināt visas idejas par to, ka ir iespējama realitāte ārpus valsts likumiem, ārpus tās pasaules ierobežojumiem, kuros mēs dominējam. 1968.gada maijā cilvēki pateica, ka viņi vēlas šo realitāti, piemēram, jaunu aliansi starp jauniešiem un strādniekiem un centās, cik nu tas bija viņu spēkos, to noturēt.Lūk šo mēs nevaram paciest. Ne tikai tādu realitāti, bet pat domu par to. Mēs vēlamies, lai publiski un vienbalsīgi tiktu pasludināta rēga pazušana. Empīriskais komunisms ir pazudis, bet ar to nepietiek. Mēs vēlamies, lai tiktu iznīcinātas visas iespējamās komunisma formas. Mēs vēlamies, lai komunisma ideja pat hipotētiski vairs netiktu pieminēta.”
  8. Badiou epizodi ar Sarkozī kruīzu interpretē arī šādi: Sarkozī ir visiem pavēstījis to, ko viņi tāpat jau zināja. Proti – nav nekā labāka kā personīgais labums, un no šī brīža viss ir pakārtots preču aprites likumam. Sarkozī ar savu rīcību pierāda, ka korupcija nav netikums, bet mūsdienu pasaules centrs. Pirkt, tikt pirktam, amati, jahtas, dāvanas – vai jums pret to ir iebildumi? Ar Sarkozī nāk jauna lapaspuse attiecībās starp politiku un korupciju: tiek mēģināts iznīcināt pat ideju par to, ka kāds varētu būt nekorumpējams.
  9. Badiou piedāvā 8 punktus, kā cīnīties pret “sarkozismu”. 1) uzskatīt, ka iebraucēju/imigrantu strādnieki ir pelnījuši tādu pašu cieņu kā vietējie. Viņiem jābūt iespējām politiski organizēties un piedalīties politikā. Jo tieši no šiem cilvēkiem šobrīd ir vislielākās izredzes sagaidīt prasības pēc egalitāras politikas; 2) atzīt, ka māksla – neatkarīgi no laikmeta un izcelsmes – vienmēr ir pārāka par patērēšanas kultūras precēm. 3) atzīt, ka zinātne vienmēr stāv pāri tehnikai, neatkarīgi no tā, cik ienesīga ir tehnika (it sevišķi izglītības un pētniecības programmās). Jācīnās pret uzskatu, ka tam, kas nav ienesīgs, nav tiesību uz pastāvēšanu. 4) Jārada no jauna mīlestības jēdziens un tas ir arī jāaizsargā, jo tam tiek uzbrukts no dažādām pusēm – to banalizējot līdz seksuālo attiecību daudzveidības jautājumiem vai arī to vizualizējot kā savstarpēji izdevīgas līgumattiecības starp diviem brīviem un vienlīdzīgiem indivīdiem; 5)ārstam jāārstē pēc labākās sirdsapziņas visas slimības, neuzstādot vecuma, tautības, kultūras vai finanšu resursu kritērijus = ievērot zvēresta jēgu; 6) visi procesi, kas ir daļa no emancipācijas cīņas, ir jāuzskata par vērtīgākiem, nekā procesi, kas izriet no pārvaldes loģikas; 7)žurnālu, kas pieder bagātam menedžerim, nav jālasa nevienam, kas nav ne bagāts, ne menedžeris.Jo viņiem ir interese par to, lai savas intereses pasniegtu kā vispārējas intereses; 8) jāstiprina doma, ka ir tikai viena pasaule, kur visi cilvēki ir vienlīdz pelnījuši cieņu.Badiou atzīmē, ka šobrīd pasaulē ir milzīga nesamērība starp atvērtajiem preču un pakalpojuma tirgiem un slēgtajiem darbaspēka tirgiem. Kas nozīmē, ka cilvēki ir ieslēgti savās valstīs, pat ja tur izvēles ir ļoti maz un ja citu valstu pilsoņi gūst labumu no kapitāla viņu valstī. Dolāri un eiro visur ir “savējie”, bet cilvēki no trūcīgajām valstīm tiek uztverti kā tādi, kas nāk “no citas pasaules”. Visas pasaules tendence – celt jaunus mūrus (Izraēla/Palestīna; ASV/Meksika)
  10. Badiou pārmet Rietumu valstīm liekulību demokrātijas jautājumos – proti, tās uzskata, ka trešās pasaules vēlēšanās jāievēl pro-amerikāniskus un paklausīgus klientus. Ja tā nenotiek, piemēram, pie varas nonāk islamisti vai Palestīnā Hamas, tad Rietumi neiebilst pret demokrātiskā procesa pārtraukšanu, lai nepieļautu šāda režīma nokļūšanu pie varas vai arī jaunās valdības neatzīst.
  11. Badiou neapšaubāmi pati kontroversālākā doma – komunisms joprojām ir laba hipotēze. Patiesībā – tā esot vienīgā šobrīdējā hipotēze, tiklīdz no tās atsakās, notiek padošanās tirgus ekonomikas, parlamentārās demokrātijas (kas leģitimējot tirgus ekonomiku) un vismonstrozāko nevienlīdzību loģikai. Badiou uzskata, ka hipotēze ir jāturpina aizstāvēt, vismaz tik ilgi, kamēr tā ir vienīgā status quo alternatīva.

Kā var noprast, grāmata ir ļoti “nikna”. Nevaru iedomāties, ka kāds akadēmiķis “ar vārdu” ko tādu varētu nopublicēt mūsu reģionā. Šīs nav tās lietas, par kurām šeit tiek nopietnā līmenī diskutēts. Taču vai tas ir tādēļ, ka (1) šīs idejas nav pat diskusijas vērtas vai (2) par tām racionāla diskusija mūsdienu sabiedrībā vispār nav iespējama- proti, šīs tēmas un šādi uzskati ir TABŪ?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!