Pēdējās nedēļas saules spilgtumu aizēnojošā politiskā komēta Edgars Zalāns ir, cerams (!), aiztraukusies garām Latvijas sabiedrībai bez katastrofālām sekām.
Neticu, ka šis bija tikai šovs un domāju, ka prezidents ir pieņēmis vienīgo pareizo lēmumu. Jautājums – kas būs viņa padomnieki tālākajā izvēlē? Ja šīsdienas trīs viesi – Bondars, Ronis un Bērziņš – nav kandidāti uz premjera amatu, tad viņi noteikti nav sliktākā valstī pieejamā izvēle padomnieku ziņā. Bet kā kandidātus viņus grūti nosaukt par tādām alternatīvām, kas nestu lūzumu tradīcijās. Varbūt vienīgi Aivis Ronis līdz šim ar savu darbību būtu pietiekami distancēti pozicionējies iepretim vispārējām politiskām norisēm, kamēr Bondars un Bērziņš ir un bija aktīvi spēlētāji pašiem labi zināmajā spēlē, kurā Latvijas sabiedrība vairs negrib raudzīties un kuras dēļ pat Edgars Zalāns nelasa avīzes.
Vai Godmanis būs labāks? Nepiekrītu. Kā krīzes menedžeris un ar atbilstošu harismu viņš mums noteikti kādu laiku radītu iespaidu, ka dara labu darbu. Turklāt esmu pat diezgan pārliecināts, ka viņš pats cieši, jo cieši ticēs sava darba labumam. Un te arī ir problēma, jo brīdī, kad kāds sāks iebilst, Godmanis neklausīsies, bet teiks “viens, divi, trīs”, pie katra cipara noliecot nākamo pirkstu, apgriezīsies un dziļā pārliecībā par savu taisnību pagriezīs muguru. Tā tas notika gan drošības likumu, gan Valsts prezidenta vēlēšanu, gan lemjot Alekseja Loskutova likteni. Godmanis tad bija procesa integrāla daļa ar pilnu pārliecību par savu kļūdu “labumu”. Un tieši pret šo pamācošo pirkstu skaitīšanu sabiedrība protestēja, jo tā iepretim 90tajiem šobrīd skaitīšanai lieto vairs ne pirkstus, pat ne kalkulatoru, bet jau datoru.
Vai bezpartejisks premjers būs labāks? No vienas puses it kā emocionāli jā, jo piepildīs cerības uz “lūzumu” iepretim līdzšinējām tradīcijām. Tomēr nedomāju, ka uzlabojums tiks tālāk par šo emocionālo līmeni. Te nepiekrītu TP runasvīram Marekam Segliņam, ka tas būtu “sviests, pilnīgs”, bet dīvainā kārtā piekrītu, ka tā ir principiāla problēma pat jau šauri juridiskā līmenī. Kā lai Saeimā pārstāvētās partijas nes atbildību, kuru sabiedrība prasa un kas Satversmē paredzēta, ja politikas centrā tiks ielikta bezpartejiska persona?
Latvijas politikai eksistenciāls ir jautājums par partiju spēcināšanu. Mums ilglaicīgi ir vajadzīgas daudz zinošākas, aktīvākas un atvērtākas partijas, kas ir gana kompetentas, lai formulētu politiskas pozīcijas, īstenotu tās un par tām atbildētu. Neskatoties uz īstermiņa risinājumu ar bezpartejisku valdību, ilgtermiņā tas būtu cirtiens Latvijas politiskajām partijām, kuras galu galā Saeimā tomēr lemtu par valdības piedāvātajiem un virzītajiem risinājumiem. Tā ir ārkārtīgi grūta konstelācija, kas izjauktu politisko lēmumu veidošanās institucionālo ceļu. Taču bez stabila institucionāla ceļa demokrātija kļūst vēl trauslāka un ievainojamāka.
Taču bezpartejisks premjers ar šo dzemdību kļūdas noteikto konflikta potenciālu mūs nenovēršami aizvestu tuvāk ārkārtas vēlēšanām. Un tad, protams, tieši viņš varētu būt jauna politiskā spēka kodols, kas uz pieejamo administratīvo resursu bāzes, protams, būtu nopietns konkurents tagadējiem politiskiem spēkiem. Taču ētiskas dabas problēma šādā prognozē ir tāda, ka bezpartejiskam premjeram noteikti jau tagad būtu jābūt – lai arī slēptām – partejiski politiskām ambīcijām, kas nozīmē, ka viņam tāpat būs – lai arī tikpat slēpts – kārdinājums izmantot šo konflikta potenciālu un novest valsti līdz ārkārtas vēlēšanām sev iespējami izdevīgā brīdī.
Tas būtu ļoti efektīvi un resursu taupoši īslaicīgām pārmaiņām. Vienīgais “bet” ir sabiedrība, kas pamanīs jau atkal skaistos solījumu vārdos tīto izdevīgumu. Tāpēc ētiskās kategorijās tas atkal nebūs tik ļoti mūsu sabiedrībai nepieciešamais lūzums un svītra zem amorālās politikas tradīcijām, bet gan tikai un vienīgi kārtējais iemesls atmest ar roku līdzdalībai savas valsts valdīšanā.