Raksts

Saprast Krieviju


Datums:
10. marts, 2008


Autori

Viktors Makarovs


Foto: no personīgā arhīva

Recenzija par grāmatām Edward Lucas, The New Cold War: How the Kremlin Menaces Russia and the West un Dmitri Trenin, Getting Russia Right.

Krievija atkal ir ārpolitisko tēmu topā. Latvijā gan interese par kaimiņvalsti nekad nav mazinājusies, bet no lielo spēlētāju skatu punkta Krievija jau kādu laiku ir bijusi tikai viena no daudzām tēmām. Taču tagad Krievija parādījusies uz pasaules politikas skatuves, un tai ir savas domas par to, pēc kāda scenārija un kā spēlēt. Citiem šī scenārija jēga nav skaidra un izraisa bažas un aizdomas. Tikmēr Krievijas „skatuves tēls” kļūst arvien nepatīkamāks. Šai problēmai ir veltītas divas angļu valodā publicētās grāmatas. Abas ir uzmanības vērtas, lai gan dažādu iemeslu dēļ. Abas grāmatas argumentē, ka Krievija jāuztver nopietni, taču „kāpēc” un „kā” — uz šiem jautājumiem tiek sniegtas ļoti atšķirīgas atbildes.

Maskavas garā roka

Pie varas Krievijā ir nākuši ļoti slikti un bīstami cilvēki. Viņu “garās rokas” stiepjas pār visu Eiropu. Gatavojieties jaunai (un dārgai) konfrontācijai ar Krieviju. Šī, īsumā, ir The Economist korespondenta Edvarda Lukasa (Edward Lucas) grāmatas galvenā doma.[1] Īsais grāmatas nosaukums izsaka visu: „Jaunais aukstais karš”.

Lukass apraksta varas evolūciju Krievijā 90. gados un parāda, kā veidojās „Putina sistēma”. Viņš raksta, kā [Borisa] Jeļcina laikmeta elites korumpētība un cinisms diskreditēja demokrātijas idejas, kaut gan norāda, ka diez vai kādam citam līderim būtu izdevies 90.gadu beigās, tūlīt pēc komunisma sabrukuma panākt būtiski labāku rezultātu. Autora galvenā tēze — līdz ar Putina “tronī kāpšanu” varu Krievijā sagrāba VDK. Lukass sniedz kritisku skatu uz Putina Krieviju. Jaunais režīms dažiem “oligarhiem” nozīmēja krišanu, taču daudziem citiem atnesa zelta laikmetu — korupcija pieņemas spēkā un likuma vara ir tikai joks. Politiskās brīvības un vārda brīvība tiek apspiestas. Ir parādījušies jauni politieslodzītie un varas politiskās atriebības upuri (Poļitkovska, Ļitviņenko), atdzimst politiskā psihiatrija. Parlamentārā demokrātija ir tīrā imitācija.

Lukass nosoda Rietumu vēlmi investēt Krievijā (esot amorāli iepirkt Rosneft aktīvus, kas tika atņemti JUKOS). Ļaut Krievijai iepirk Rietumeiropas enerģētikas infrastruktūru ir bīstams oportunisms. Tas ir bīstami, jo, kā uzskata autors, Krievijas rīcību vada jauna ideoloģija, „suverēnā demokrātija” — tā ir antirietumnieciska, tai piemīt impēriskais revanšisms un „staļinizēts” skats uz vēsturi, un tā nebūt nav demokrātiska.

Austrumeiropa ir uz konfrontācijas priekšējās līnijas. Krievija cenšas no jauna atgūt kontroli pār postpadomju valstīm un nekautrējas šim nolūkam izmantot vietējo separātismu (Moldovā, Gruzijā), krievu minoritātes (Igaunijā, Ukrainā), specdienestus un enerģētiku. Arī sliktā pārvaldība postpadomju valstīs palielina Krievijas ietekmes iespējas.

Lukass sarāj ES par nespēju konsolidēties Krievijas priekšā. Tas ir slikti, jo Krievija cenšas izmantot plaisu starp Austrumu un Rietumu valstīm. Īpaši bīstama ir Eiropas atkarība no Krievijas energoresursiem, kur spēlē „starp rūdītu lielmeistaru un saujiņu neuzmanīgu un ķildojošos amatieru”[2] Eiropa ir zaudētājos. Eiropā pietrūkst gan politiskā mugurkaula un nav vienota energoresursu tirgus, bet Gazprom ir necaurspīdīga un korumpēta struktūra, kas darbojas Kremļa ārpolitiskajās interesēs. Īpaši asu kritiku izpelnās Vācija un citas valstis, kas ir pozitīvi noskaņotas pret Krievijas Nord Stream projektu.

Lukass secina, ka Kremlis ir sācis auksto karu pret Rietumiem. Tāpēc Rietumiem būtu jāatvadās no partnerības ilūzijām un jāatbild uz izaicinājumu — jāstiprina transatlantiskā vienotība, jāizslēdz krievu kompānijas no līdzdalības ES enerģētiskajā infrastruktūrā un jāierobežo pieeja kapitālu tirgiem, kā arī jāmazina to starptautisko institūciju loma, kuras Kremlis var paralizēt (ANO, EDSO). Bet Lielajā astotniekā Krievijai vispār nav ko darīt.

Lukasa grāmata ir informācijas bagāta un labi uzrakstīta; tās dedzīgajai brīvības un demokrātijas aizstāvībai nevar nepiekrist. Taču grāmata sanākusi slikta, jo tā ir arī tendencioza, brīžiem histēriska, un tās analīze ir konsekventi primitīva un greiza.

„Krievija vs. citi” situāciju atreferējumi parasti atbilst patiesībai, taču tikai daļēji. Pievēršoties Krievijas attiecībām ar Igauniju, Lukass pareizi norāda, ka Krievijas pārmetumi par „masveida cilvēktiesību pārkāpumiem” ir demagoģiski, un pamatoti kritizē Krievijas ārpolitisko spiedienu uz mazo valsti 2007. gada „pieminekļa krīzes” laikā (kibersabotāža, uzbrukumi igauņu diplomātiem u.t.t.). Lai cik provokatīva būtu Krievijas politika, tā vienkārši oportūnistiski izmanto „vājās vietas” tur, kur tās eksistē. Problēmas sakne ir jāmeklē citur — Igaunijā (līdzīgi kā Latvijā) attiecības starp valsti un tās krievvalodīgajiem iedzīvotājiem ir problēmu un neuzticēšanās pilnas. Lielā mērā šo situāciju radījusi pašas valsts rīcība un (it īpaši) retorika. Šo divu Baltijas valstu drošību stiprinātu etnolingvistisko nesaskaņu atrisināšana, nevis lepnā retorika par atrašanos „aukstā kara frontes līnijā”.

Pārāk bieži Lukasa alarmisms ir balstīts apgalvojumos, kas neiztur kritisku pārbaudi. Viņš raksta, ka enerģētikas jomā Bulgārija ir “Krievijas kabatā”[3]. Patiesībā Bulgārijas piemērs parāda tieši Krievijas pozīcijas ievainojamību: kā atzīmē liberāls krievu eksperts Vladimirs Milovs, Bulgārijai un Gazprom pieder vienādas daļas South Stream gāzes vada bulgāru posma. Tas nozīmē, ka Bulgārija kā tranzītvalsts var bloķēt krievu gāzes eksportu.[4] Turklāt Bulgārija plāno piedalīties ES atbalstītajā Nabucco projektā. Krievija ir un vēl ilgi paliks pamata avots Eiropas gāzes patēriņam. Tas ir vienkāršs ģeogrāfisks fakts, nevis Kremļa sazvērestība. Krievijas līdzšinējā politika, piemēram, atteikums parakstīt Enerģētiskās Hartas Līgumu, tikai padara tās pozīciju vājāku rietumnieciski orientētu tranzītvalstu priekšā. Krievija grib maksimizēt savu peļņu no energoresursu eksporta, bet atkarība ir abpusēja, un to nemaina arī piegādes infrastruktūras iegāde.

Lukasa secinājums, ka VDK ir sagrābusi varu Krievijā, liekas acīmredzami pareizs, bet pārāk vienkāršots. Ir taisnība, ka varas iestādēs un varai tuvajā biznesā ir būtiski pieaudzis to cilvēku skaits, kas ir cēlušies no armijas un izlūkdienestiem. Vislabāk šo parādību ilustrē Putina tuvākie sabiedrotie. Taču „čekisti” nav nedz vienota, nedz arī vienīgā ietekmīga Krievijas varas elites daļa. Dalījums “čekistos” un “pārējos” neatspoguļo politisko aktoru intereses, motivācijas un rīcību. Un visbeidzot, kā atzīmē viena no labākajām Krievijas politikas analītiķēm Lilija Ševcova[5], Putins konsekventi stimulē konfliktu starp „čekistu” grupējumiem un ierobežo to ietekmi, pašsaglabāšanās nolūkā nepieļaujot varas sviru koncentrāciju VDK ‘audzēkņu’ rokās.

Cenšoties piestādīt pēc iespējas garāku rēķinu Kremlim, Lukass laiku pa laikam piesauc stipri apšaubāmus argumentus. Sīks, bet raksturīgs piemērs atrodams sadaļā par Krievijas mazākumtautību situāciju. Lukass ar vienu argumentu izšķir strīdu par tatāru valodas pārvešanu no kirilicas uz latīņu alfabētu: pirmais esot piemērots slāvu valodām, “bet izkropļo visas citas valodas.”[6]. Ir vairāki labi argumenti par labu latinizācijai, taču Lukass izvēlas tieši šo muļķīgo un rusofobisko. Viņš arī nolemj nepieminēt nevienu pretargumentu (ka alfabēta nomaiņa uz laiku ietekmētu rakstītprasmes līmeni un sarežģītu kultūras tradīcijas kontinuitāti, un arī sarežģītu dzīvi tatāru kopienās ārpus Tatarstānas). Šīs daudzās puspatiesības un nepamatoti apgalvojumi nav vienkārši atsevišķas „blusas” — uz tām turas Lukasa secinājumi.

Taču tendenciozitāte ir tikai viena problēma. Otrā ir tā, ka Lukass izlaiž pārāk daudz ko no tā, kas nepieciešams, lai saprastu, kas ir mūsdienu Krievija. Priekšnosacījumi tiem ļaunumiem, par kuriem raksta Lukass, sakņojas Krievijas sabiedrībā un vesturē pirms Putina. Kremļa politiku nevar saprast ārpus šī sociālā un vēsturiskā konteksta. Trešā un izšķirošā problēma ir tā, ka Lukasa (kopumā pamatotā) Kremļa kritika nesniedz Krievijas politisko elišu interešu, rīcības un stratēģijas analīzi. Kā jaunais aukstais karš saskan ar Kremļa interesēm paliek tikpat neskaidrs, kā “jaunā aukstā kara” jēga.

Daudzi Lukasa ieteikumi (turpināt tirdzniecību, panākt vienot ES politiku attiecībās ar Krieviju, aizstāvēt Rietumu vērtības) ir tikpat pareizi, cik banāli. Daži ir muļķīgi un bīstami, kā, piemēram, ieteikums eiropiešiem nekritizēt publiski ASV ārpolitiku, pat tad, ja tas ir pamatoti (tas sagādāšot pārāk lielu prieku Krievijai). Taču galvenais Lukasa ieteikums parādās pašā grāmatas nosaukumā. Tas ir arī visbīstamākais.

Kopumā Lukass varēja sniegt kritisku, bet tomēr dziļu ieskatu Krievijas tagadnē, taču uzrakstīja karikatūru ar sensacionālisma piegaršu. Šis darbs iepriecinās tos, kuri jau zina, ka Krievija ir ļauna, un tikai meklē papildu pierādījumus. Tiem, kas vēlas saprast Krievijas sabiedrību un politiku, un kā ar to jārīkojas Rietumiem, atbildes jāmeklē citur.

Kapitālisma vēlais bērns

Laba vieta, kur sākt, ir Karnegī centra pētnieka Dmitrija Treņina grāmata „Saprast Krieviju pareizi”.[7] Autors, kas pieder pie liberālās un rietumnieciskās akadēmiskās vides, uzskata, ka Krievija ir kas vairāk par vienkārši Putina Krieviju. Tiem, kas uzveļ Kremlim atbildību par demokrātijas trūkumu Krievijā, ir taisnība, bet tikai daļēji: otrā puse patiesības ir zemais pieprasījums pēc demokrātijas šajā valstī. Krievi nav ne pilnīgi apātiski, ne pasīvi, ne arī pakļāvīgi. Viņi vienkārši fokusējas uz savām praktiskajām interesēm. Un tieši šīs praktiskās intereses agrāk vai vēlāk novedīs krievus atpakaļ pie politikas, jo, par spīti visam tam, ko pamatoti atzīmē kritiķi, šajā Krievijā darbojas spēcīgi spēki, kas bīda Krieviju uz priekšu. Šie spēki ir nauda, privātīpašums (tas rada interesēs balstītu pilsonisko sabiedrību) un patērētāju sabiedrība (prasīgie patērētāji ir rītdienas prasīgie pilsoņi). Krievija ir atvērta uz āru un, salīdzinot ar padomju laikiem, tās iedzīvotāji bauda daudzas svarīgas tiesības. Tas attiecas arī uz vārda brīvību — kaut arī elektronisko mediju sviras ir valdības rokās, internets un prese darbojas samērā brīvi. Tam visam ir ļoti svarīgas sekas: Krievijas sabiedrībā un tās vērtību sistēmā notiek bezprecedenta pozitīvas pārmaiņas.

Uz Krieviju jāraugās kā uz dzimstošu kapitālistisku ekonomiku, nevis kā uz neveiksmi cietušu demokrātiju[8]. Tieši kapitālistiskā modernizācija atnesīs likuma varu un demokrātiju Krievijā. Demokrātija ir kapitālisma vēlais bērns, kas seko pēc liberālās un konstitucionālās attīstības. Treņins nesaka, ka šāda attīstība ir neizbēgama (viņš apzinās gan Krievijas iepriekšējās vēsturiskās neveiksmes uz šīs taciņas, gan faktorus, kas varētu traucēt veiksmīgam iznākumam šoreiz: Krievijas kapitālisms joprojām ir primitīvs un brutāls, politiskais režīms ir autoritārs, un tā padotie ir politiski pasīvi).

No iepriekšminētā izriet arī Treņina ieteikumi Rietumiem, kuriem ir milzīga netiešā ietekme attiecībās ar Krieviju, tāpēc Rietumiem jāuztver Krievija nopietni, bet ņemot vērā tās vēsturi. Starp Krieviju un Rietumiem nav fundamentālu pretrunu. Kulturālas atšķirības pastāv, tomēr vienas civilizācijas ietvaros. Vērtību plaisa starp Krieviju un Rietumiem nav ideoloģiska, bet atspoguļo dažādas vēsturiskās „pieturvietas”. Krievu ārpolitikas veidotājiem rūp pragmatiskās intereses (Russia’s business is business[9]). Šīs intereses, protams, ne vienmēr sakrīt, tāpēc attiecībās ar Rietumiem krievi saskata iespējas gan partnerībai un sadarbībai (īpaši attiecībās ar ES), gan konkurencei (īpaši attiecībās ar ASV). Krievija vairs nav impērija, un tā vairs nelolo cerības atkal integrēt postpadomju telpu, taču, būdama lielvalsts, tā saskata šajā telpā svarīgas intereses, un cenšas stiprināt tur savu ietekmi.

Arī Rietumiem jāvadās no konkrētajām interesēm, izvairoties no iesaistīšanās Krievijas iekšpolitikā. Atsevišķu politisku spēku (gan valdības liberāļu, gan opozīcijas) atbalstīšana vai atmešana ir bīstama. Rietumiem jāprasa no Krievijas, lai tā izpilda savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, bet nedrīkst arī pieļaut dubultstandartus. Krievijai ir svarīgs austrumvalstu piemērs. It īpaši tas attiecas uz Ukrainu („alternatīvo Krieviju”), tāpēc tās integrācija Rietumos nāks par labu arī Krievijai.

Treņins oponē Lukasa domubiedriem, kas uzskata Krieviju par draudu, kurš ir jāielenc un kuram ir jāpretojas. Viņaprāt, šī perspektīva ir nepareiza nevis tāpēc, ka tā ir „nelaipna”, bet tāpēc, ka tā dezorientē. Viņš piedāvā citu stratēģiju. Rietumiem jāveicina Krievijas tālākā atvēršanās — caur iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā, Rietumu kompāniju nostiprināšanos Krievijā un krievu kompāniju ielaišanu Rietumu tirgos, ja tās darbojas atbilstoši likuma normām. Eiropai nav jābaidās no enerģētiskās atkarības no Krievijas, jo Krievijas pamata intereses ir nevis politiskas, bet prozaiski-materiālas. „Enerģētiskais ierocis” draud tur, kur ir subsīdijas un cenu atlaides.

Ja viss ritēs labi, Krievija nevis piebiedrosies eiro-atlantiskajiem Rietumiem (kā tas notika ar Austrumeiropas valstīm), bet kļūs rietumnieciskāka un iekļausies globālajos Jaunajos Rietumos, kurus vieno tādi jēdzieni kā privātīpašuma tiesības, likuma vara un valdības atbildība. Šī perspektīva negarantē, ka Krievija vienmēr būs patīkams partneris, bet sola produktīvākas un paredzamākas attiecības.

Treņina cerīgais skats uz Krieviju (piemēram, ka krievu kapitālismam piedzims demokrātijas bērns), izraisa diskusijas, taču akadēmiskā objektivitāte un kompetence padara viņa grāmatu par vienu no labākajām Krievijas analīzēm. Tiem, kas meklē atbildes uz „Krievijas jautājumiem”, Treņina darbs ir obligātā lasāmviela.

_____________________

[1] Edward Lucas: The New Cold War: How the Kremlin Menaces Russia and the West, Bloomsbury, 2008

[2] 212 lpp.

[3] 230.lpp.

[4] http://www.milov.info/articles.php?id=707

[5] http://www.svobodanews.ru/Transcript/2008/01/21/20080121200051273.html

[6] 70.lpp.

[7] Dmitri V. Trenin.: Getting Russia Right, Carnegie Endowment for International Peace, 2007, 129.lpp.

[8] 112.lpp.

[9] Krievijas lieta ir bizness (angļu val.)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!