Foto: touterse
Kuras ir tās lietas, kas pēkšņi var kļūt tik nepieņemas, ka, izmantojot savu varas pozīciju, par tām jāsoda „vainīgo”? Kas var kalpot par gana labu iemeslu, lai cilvēku izslēgtu no politiskās telpas?
Turpinot komentāru sēriju par deputātu runu un valodas lietojumu Saeimas sēdēs, uzgāju izteikumu, kam varbūt ir ciešāka sasaiste ar šobrīd publiskajā telpā apspriestajām problēmām, kā citiem. Lai arī šobrīd aktuālāka ir saruna par politisko atbildību un pašiniciatīvu, lai to uzņemtos, nekā aktīvu kāda politiķa sodīšanu par vienu vai otru darbību/lēmumu, vismaz normatīvā plaknē abas šīs lietas, manuprāt, ir cieši saistītas.
Tas tāpēc, ka abos gadījums aktuāls ir jautājums par to, kādai ir jābūt noteiktu sabiedrības grupu rīcībai, lai tā tiktu uzskatīta par adekvātu un cik stingras robežas ir vispār iespējams novilkt noteiktam amata aprakstam. Jebšu, citiem vārdiem sakot, kur beidzas “tas ir tavs likumā noteiktais pienākums” (apgalvojums, kas, jāatzīst, bieži būs atkarīgs no attiecīgā likuma/regulējuma interpretācijas) un sākas “kur ir tavs veselais saprāts?”.
Runājot pat konkrēto izteikumu – tas, ka valodas referendums bija un ir sāpīga tēma lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, nav nekāds noslēpums. Diez vai atrastos daudz tādu cilvēku, kam šajā lietā viedokļa nav un kam tas liktos tāds samērā garlaicīgs jautājums, kam būtībā nav nekādas nozīmes. Arī es nepiederu pie tādiem. Un tomēr V. Poriņas citāts man liek aizdomāties par to, cik ļoti tālu šīm sajūtām/viedoklim var ļauties un kurā brīdī ir absolūti nepieciešams spēt novilkt robežu un nostāties tajā pusē, kur racionālais arguments uzvar. Man šķiet, ka ir vērts apstāties kaut uz brīdi un par to padomāt.
Tātad, pēc būtības, distancējoties no konkrētā gadījuma satura – ja cilvēks darbojas politiskā partijā, droši vien varam pieņemt, ka viņam ir gana spēcīgi uzskati, kas viņu motivē un kurus viņš vai viņa vēlas aizstāvēt, meklējot dažādus ceļus, lai to izdarītu. Vairākiem šādiem apvienojoties konkrētu mērķu labā, rodas domubiedru grupas un reizēm arī partijas, kurās darbojoties tad tālāk kopīgiem spēkiem var censties šos savus mērķus sasniegt. Šeit gan droši vien būtiski atcerēties, ka šim procesam pēc definīcijas ir jābūt brīvprātīgam – tu esi partijas biedrs tādēļ, ka vēlies tāds būt un nevis tādēļ, ka tevi kāds ir noalgojis vai draudot iebiedējis.
Savukārt ieklausoties citātā, šķiet, jāsecina, ka būšanu partijā ir jānopelna un ka biedra statusa atņemšana ir instruments, kuru var pielietot, lai ar kādu citu partiju/indivīdu izlīgtu mieru, vai arī lai atriebtos kādam par rīcību, kas, mūsuprāt, ir pavisam aplama.
Ok, es varu pieņemt to, ka pastāv vispārēja likumdošana, kas jebkuram cilvēkam ir jāievēro, ka ir arī statūti, par kuru ievērošanu kādas konkrētas grupas biedri vienojas (parasti grupas dibināšanas brīdī vai indivīda pievienošanās brīdī) un ka gadījumā, ja tie tiek pārkāpti, cilvēks no grupas biedra kļūst par ne-biedru. Tomēr tie ir tādi lietussargi, kas stāv pāri konkrētām cilvēka personīgajām izvēlēm konkrētos dzīves brīžos. Vai arī nē? Ja nē, kuras tad ir tās lietas, kas pēkšņi var kļūt tik nepieņemas, ka tu, izmantojot savu varas pozīciju, par tām sodi „vainīgo”? Kas var kalpot par gana labu iemeslu, lai cilvēku izslēgtu no politiskās telpas un kurš ir tiesīgs par to lemt?
Labi, vēl var runāt arī par tādu lietu kā tādām biedra darbībām, kas ir pretrunā ar partijas pamatvērtībām – punkts, kuru, visticamāk, atradīsim jebkuras politiskās partijas statūtos. Tomēr arī tad, visticamāk, ka brīdī, kad attiecīgais cilvēks partijas rindās ir stājies, viņš ir bijis labi informēts par to rīcību kopumu, kas šajā kategorijā ietilpst un apzināsies ar ko riskē, ja izvēlēsies rīkoties pretrunā šīm vērtībām.
Par visām pārējām indivīda personīgajām izvēlēm runājot, novilkt robežas ir teju neiespējami. Pie situācijas, kad mums katram ir savs unikāls, atšķirīgs, īpašs viedoklis, kas sakņojas dažādās vērtību sistēmās, sodīt kādu pēc savas vērtību skalas un pārliecības ir rīcība, kuru var raksturot tikai kā autoritāru. Proti, ir jāsaprot, ka pie scenārija, kur indivīds A saka: „Šī Jūsu biedra X rīcība bija tieši tik ļoti nepieņemama, ka to neattaisno nekas – tieciet, lūdzu, no X vaļā, ja gribat ar mums pa draugam”, ir jābūt gatavam, ka B teiks: „Visu cieņu, A, bet mūsu statūtus interpretējot, nekādi pārkāpumi nav veikti, attiecīgā X darbība notika saskaņā ar likumu un X tiesībām uz brīvu izvēli un ar X statusu mēs tirgoties neplānojam”. Un tas ir OK!
Lai nu kā. Pārstāvot viedokli, ka referendums nesa vairāk posta, kā labuma, es tajā pat laika lieliski apzinos, ka teiciens par izlietā ūdens nesasmelšanu šeit lieti noder. Mūsu pieredze ir tieši tāda, kāda tā ir. Jautājums vienīgi, ko mēs ar šo pieredzi iesāksim un kā rīkosimies turpmāk – iesim izķert ‘nodevējus’ jebšu mēģināsim izkāpt no aizplīvuroto-acu-domāšanas-kastes un meklēsim jaunus risinājumus. Galu galā jebkura, pat vissāpīgākā pieredze, tomēr ir pieredze pati par sevi un gudro no muļķa atšķir tas, ka gudrais mācīsies no jebkuras pieredzes, ko dzīve tam piespēlē.
Projekts „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” tiek īstenots, izmantojot EUR 12 710 piešķīrumu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ar EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta starpniecību. Projekta mērķis ir ir dot ieguldījumu kvalitatīvas politikas īstenošanā Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot valsts attīstībai labas pārvaldības un līdzdalības demokrātijas jomās.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors.