Raksts

Samocītā imunitāte: Ulmes negadījums


Datums:
20. septembris, 2005


Autori

Jānis Pleps


Foto: N. Mežiņš

Ja deputātiem patīk lemt par kāda kolēģa vainu vai nevainīgumu, Satversmē var iekļaut impīčmenta procedūru, nosakot, ka deputāti par pārkāpumiem ir atbildīgi parlamenta priekšā. Sods gan tādā gadījumā nebūtu 15 diennaktis administratīvā arestā vai 250 lati, bet amata zaudēšana.

Viens no nozīmīgākajiem pēdējo gadu konstitucionālās politikas jautājumiem neapšaubāmi saistīts ar Satversmē noteiktās deputātu neaizskaramības[1] pārskatīšanu[2]. Diskusiju rezultātā ir panākta noteikta vienprātība, ka mūsdienu demokrātijā Saeimas deputātiem nav nepieciešama neaizskaramība administratīvo pārkāpumu lietās. Deputāti ir iesnieguši grozījumu projektu, lai šo neaizskaramības sašaurinājumu atspoguļotu arī Satversmes 30.pantā[3], tikai diemžēl tas vēl nav pieņemts un pagaidām Satversme joprojām nosaka, ka deputātam nevar uzlikt administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas.

Kamēr grozījums klejo Saeimas gaiteņos, deputāti turpina izdarīt administratīvos pārkāpumus un Saeima turpina lemt par savu locekļu (ne)izdošanu administratīvai sodīšanai. Jaunākie piemēri bija 15.septembra sēdē, kad lēma par deputātiem Arvīdu Ulmi (ZZS) un Edgaru Jaunupu (JL). Plašsaziņas līdzekļos lielāku ievērību izpelnījās pēdējā negaidītais solis, noliekot deputāta mandātu, taču attiecībā uz deputātu neaizskaramību daudz nozīmīgākas ir debates par A. Ulmes izdošanu, jo tās uzskatāmi atspoguļoja Saeimas locekļu izpratni par Satversmes 30.panta procedūras būtību[4].

Ulmes pārkāpums un Saeimas attieksme

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa lūdza Saeimu izdot administratīvai sodīšanai deputātu A. Ulmi par sabiedriskā pasākuma organizēšanu pretēji likuma „Par gājieniem, sapulcēm un piketiem” prasībām. Atbildība par šā likuma pārkāpumiem noteikta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 174.3pantā; likums par to ļauj piespriest administratīvo arestu līdz 15 diennaktīm vai naudas sodu līdz 250 latiem.

Nekas sevišķi nežēlīgs panta sankcijā nav paredzēts. Taču šāds secinājums rodas, lasot kodeksu, nevis, klausoties deputātu debates par A. Ulmes izdošanu tiesāšanai. Tā, Juris Dobelis (TB/LNNK) deklarēja, ka „mūsu princips bija aizstāvēt leģionārus, aizstāvēt nacionālos partizānus. Šinī brīdī mūsu frakcijas princips būs aizstāvēt Arvīdu Ulmi”, savukārt Leopolds Ozoliņš (ZZS) uzsvēra – „Ulme nekad nav nobijies bijušās VDK priekšā un šodien vēl cieš no apvainojumiem. Viņš nav baidījies no milicijas un patreiz arī, es domāju, viņš nebaidās no šīs tiesas”. Šīs aizstāvības runas vedināja uz secinājumu, ka A. Ulmi izdošanas gadījumā sagaidītu kāda nežēlīga un sevišķi mokoša izrēķināšanās, ar kādām monarhiem patika sodīt nepakļāvīgos tautas priekšstāvjus tajos laikos, kad radās praktiskā nepieciešamība pēc deputātu neaizskaramības[5].

Ko Saeima apsver, lemjot par deputāta izdošanu?

Saeimas tiesības izlemt Satversmes 30.pantā[6] noteiktos jautājumus paredz tiesības pieņemt politisku lēmumu. No tāda viedokļa Paulis Kļaviņš (JL) pamatoti izdarīja secinājumu, ka „šajā gadījumā nav darīšana ar gluži juridisku jautājumu, šī ir ētiski politiska lieta”.

Satversmes 30.panta formulējums paredz Saeimas rīcības brīvību – Saeimai ir tiesības gan izdot deputātu kriminālvajāšanai vai administratīvā soda uzlikšanai, gan atteikties izdot. Šajā aspektā būtisks jautājums ir par to, pēc kādiem kritērijiem Saeimai būtu jāpieņem viens vai otrs lēmums, kādi apsvērumi ir nozīmīgi lēmuma pieņemšanā.

Atbilde uz to ir atvasināma no deputātu neaizskaramības mērķa, kādēļ tā ir ietverta Satversmē. Ar deputātu neaizskaramības noteikšanu konstitucionālais likumdevējs tiecies sasniegt divus mērķus:

a) nodrošināt parlamenta pareizu un netraucētu funkcionēšanu;

b) pasargāt parlamenta locekli pret nepamatotām un politiski motivētām apsūdzībām, kas pret to vērstas no izpildvaras puses[7].

Savukārt no šiem mērķiem ir atvasināmas tās lietas, kas Saeimai jāizlemj, piemērojot Satversmes 30.pantu. Parlaments lemj, vai konkrētā deputāta izdošana kriminālvajāšanai vai administratīvā soda uzlikšanai nekavēs parlamenta pareizu un netraucētu funkcionēšanu, un pārbauda, vai lūgumam izdot konkrētu deputātu pamatā nav politiski motivētas apsūdzības. Satversmes 30.pants neparedz Saeimas tiesības vērtēt pēc būtības deputāta izdarīto nodarījumu un lemt par viņa vainu; šis jautājums ir tiesībsargājošo iestāžu kompetencē.

Diemžēl Saeimas deputātiem drīzāk gan šķiet, ka Satversmes 30.pantā paredzētās parlamenta tiesības līdzinās impīčmentam, kurā parlamentam būtu tiesības lemt par konkrētā Saeimas deputāta vainu. Vismaz debates par A. Ulmes izdošanu administratīvai sodīšanai vairāk izklausījās pēc debatēm par Arvīda Ulmes vainu un viņam piespriežamo sodu, kā tas parasti notiek impīčmenta procedūras kārtībā, nevis lemšanas par deputāta izdošanu. Uz šo apstākli Saeimas sēdē pilnīgi pamatoti aizrādīja Guntis Bērziņš (JL): „Mēs šodien Saeimā nevis darām to, kas Saeimai jādara, bet mēs faktiski šeit rīkojam tiesu. Mēs debatējam, vai Arvīds Ulme ir vainīgs, vai nav vainīgs [..] Mūsu uzdevums ir piekrist, ka Arvīdu Ulmi vajag nodot tai instancei, kurai vajag šo jautājumu izlemt – tā ir Latvijas Republikas tiesa [..] Darīsim to, ko mums šeit šodien vajag darīt, atļausim šo jautājumu izšķirt tiesai un nevis izšķirsim to šeit, un izliksimies it kā mēs paši būtu tiesā”.

Tomēr šie vārdi izskanēja tukšumā, jo deputāti, lemjot par A. Ulmes izdošanu, bija paspējuši izvērtēt gan pašu administratīvo pārkāpumu, gan likuma regulējuma problēmas un Satversmes piemērošanas aspektus, nerunājot nemaz jau par LAPK 32.panta otrajā daļā minētajiem apstākļiem, kas ņemami vērā, nosakot administratīvo sodu. Pēteris Simsons (LPP) uzstāja, ka A. Ulmi nevar izdot tiesāšanai, jo likuma regulējums, kuru deputāts ir pārkāpis, neatbilst Satversmei. Vladimirs Buzajevs (PCTVL) dalījās personiskajā pieredzē likuma „Par gājieniem, sapulcēm un piketiem” pārkāpšanā un atzina, ka tiesu prakse liecina, ka par līdzīgiem pārkāpumiem, kādu izdarījis Arvīds Ulme, administratīvos sodus neuzliek. Pēteris Tabūns (TB/LNNK) un L.Ozoliņš uzsvēra A. Ulmes pārkāpuma leģitīmo mērķi – vēršanos pret geju un lesbiešu gājienu, savukārt Indulis Emsis (ZZS) vērsa kolēģu uzmanību uz A. Ulmes nopelniem padomju varas graušanā.

Vispār deputāti apsvēra un diskutēja tos jautājumus, kas būtu izspriežami ar tiesas nolēmumu, taču tā vietā pilnīgi aizmirsa izdiskutēt tos apstākļus, kas būtu jāizvērtē, lemjot par deputāta izdošanu tiesāšanai. Kā minēja Dzintars Ābiķis (TP), „mēs taču šeit nenotiesāsim Arvīdu Ulmi un nelemsim par to, vai viņu sodīt vai nesodīt [..] šajā gadījumā to taču izlems tiesa [..] mēs nobalsosim, ka ļausim viņa jautājumu tiesā izskatīt. Tiesa izvērtēs visus „par” un „pret” un izlems, vai Arvīds Ulme ir pelnījis sodu”.

Ko darīt?

Saeimas debates un ierastais lēmums neizdot kārtējo deputātu administratīvajai sodīšanai vedina meklēt risinājumus deputātu neaizskaramības problēmai. Neapšaubāmi, ka mūsdienu demokrātiskā tiesiskā valstī deputātu neaizskaramība vairs nekalpo tiem mērķiem, kādiem tā tika radīta. Pazīstami krievu zinātnieki pat atzīst, ka mūsdienās nepieciešams pārskatīt konstitūciju struktūru, kas veidojās laikā, kad „parlamenti cīnījās pret karaļu absolūtismu, kad nepakļāvīgos deputātus karaļu gvarde slodzīja cietumos uz nenoteiktu laiku, bet parlamentus padzina ar spēku”, izslēdzot vairākas parlamenta privilēģijas attiecībā pret izpildvaru[8].

Iespēja Administratīvajā tiesā pārsūdzēt lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu garantē pietiekamu deputāta tiesisko aizsardzību, lai parlaments varētu būt drošs, ka tā locekļi netiks politiski vajāti.

Tai pat laikā, ja deputātiem patīk lemt par kāda kolēģa vainu vai nevainīgumu noteikta nodarījuma izdarīšanā, iespējams Satversmē iekļaut impīčmenta procedūru – par izdarītajiem pārkāpumiem deputāti ir atbildīgi parlamenta priekšā un parlaments, ja atzīst deputātu par vainīgu, anulē deputāta mandātu. Impīčmenta procedūrā sods ir nevis 15 diennaktis vai 250 lati, bet gan amata zaudēšana, tāpēc deputātiem laikam gan izdevīgāk būtu vienkārši svītrot no Satversmes 30.panta vārdus „vai uzlikt viņam administratīvo sodu”.

Ar savu lēmumu Saeima lielā mērā nodemonstrēja neuzticēšanos tiesu varai. Lai arī Paulis Kļaviņš drosmīgi manifestēja, ka „mēs ieceļam tiesnešus un mēs atceļam tiesnešus no šīs vietas, no Saeimas”, tomēr vairums deputātu izteica bažas par tiesu spēju pareizi piemērot likuma „Par gājieniem, sapulcēm un piketiem” normas. No Saeimas tribīnes visnotaļ plaši tika iztirzāta rajona tiesu prakse, uzliekot administratīvos sodus par šā likuma pārkāpumiem, un laikam grūti noliegt, ka arī ar gājienu brīvību mūsu valstī viss nav kārtībā[9].
______________________________________

[1] Deputāta neaizskaramība (Satversmes 29., 30.pants) ir deputāta imunitātes elements līdzās deputāta neatbildībai (Satversmes 28.pants). Pamatā tieši deputāta neaizskaramība tiek saprasta kā imunitātes būtiskākais elements.

[2] Sk. plašāk: Kaņeps A., Pastars E. Neaizskart neaizskaramo!?, 09.12.2003.; Pleps J. Satversmes 30.pants: kā grozīt?, 16.12.2003.; Pastars E., Kaņeps A. Ciktāl deputātam būt imūnam? Diena, 09.01.2004.; Kaņeps A., Pastars E. Vai deputāti ļaunprātīgi izmanto savu imunitāti. Diena, 22.03.2005.

[3] 2005.gada 26.maijā attiecīgo likumprojektu (reģ. Nr. 1229) Saeimā iesniedza Linda Mūrniece, Kārlis Šadurskis, Ēriks Zunda, Augusts Brigmanis un Māris Grīnblats. 2005.gada 2.jūnijā Saeima likumprojektu nodeva komisijām.

[4] Saeima pēc debatēm nolēma neizdot deputātu Arvīdu Ulmi administratīvā soda uzlikšanai. Par izdošanu balsoja 27 deputāti, pret bija 44 deputāti, savukārt 11 deputāti atturējās.

[5] Sk. arī: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2004, 393. – 395.lpp.

[6] Attiecībā uz Satversmes 30.pantu izdarītie secinājumi pamatā attiecas arī Satversmes 29.pantu, kas satur līdzīgu regulējumu. Abi iepriekšminētie Satversmes panti kopumā veido vienotu deputātu imunitātes regulējumu.

[7] Kaņeps A., Pastars E. Neaizskart neaizskaramo!?, 09.12.2003.

[8] Хабриева Т. Я., Чиркин В. Е. Теория современной конституции. Москва, Норма, 2005, c.120. – 121.

[9] Plašāk par šiem jautājumiems sk.: Pastars E. Pulcēšanās brīvības slazdi. Diena, 11.08.2005.; Pastars E. Labs precedents pulcēšanās brīvības izpratnei. Jurista Vārds, Nr.31(386), 23.08.2005.


Grozījums Latvijas Republikas Satversmē

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!