Foto: Nasser Nouri
Tuvajos Austrumos revolūcijas augļus baudīs nevis tie, kas aizsāka sacelšanos, bet gan tie, kas zinās, kā izmanīgi rīkoties jaunajos apstākļos.
Arābu paruna vēsta, ka „audzināt bērnus ir tāpat kā košļāt akmeņus”. Pilna mute ar akmeņiem šobrīd ir turpat vai lielākajai daļai Tuvo Austrumu reģiona valstu, kurām šogad pāri pleties Arābu pavasaris. Nu daļai no tām ir pienācis laiks „izauklēt” jauno valsts pārvaldi. Par spīti no jauna uzplaiksnījušajiem protestiem Ēģiptē turpmākos trīs mēnešus iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai beidzot arī viņu balsis, nevis iepriekš sagatavotu urnu saturs, noteiktu valsts politisko nākotni un ekonomisko attīstību. Tikmēr demokrātija lēnām vēl dzimst Sīrijā. Protesti tiek slāpēti ar ieroču palīdzību, nogalināti vairāki tūkstoši cilvēku[ 1 ], vismaz 10 000 devušies bēgļu gaitās. Pēc vairāku mēnešu neizteiksmīgas „pirksta kratīšanas” sarosījusies arī starptautiskā sabiedrība. Arābu līga apturējusi Damaskas dalību organizācijā, kā arī izstrādājusi ekonomiskās sankcijas, ko vērsīs pret Sīriju. ANO Cilvēktiesību padome sasaukusi ārkārtas sanāksmi, uzsverot, ka pret valdību vērsto protestu plosītā valsts ir uz pilsoņu kara sliekšņa.
Pēcrevolūciju dēmoni
Sīrijā protesti pret prezidenta Bašara al Asada režīmu aizsākās šā gada martā, iedvesmojoties no Ēģiptes un Tunisijas piemēriem. Iedzīvotāji Sīrijā vēl joprojām prezidentam pieprasa atkāpties, izbeigt civiliedzīvotāju nogalināšanu un spīdzināšanu un atbrīvot ieslodzītos protestētājus. Jordānijas Universitātes stratēģisko pētījumu centra pētniece Antonija Dimoua (Antonia Dimou) norāda, ka, starptautiskās sabiedrības vilcināšanās un neizteiksmīgie žesti attiecībā pret al Asada režīma zvērībām skaidrojami ar vēlmi reālpolitikas vārdā saglabāt pašreizējo oficiālās Damaskas status qou. Iespējams, ASV un Eiropas Savienību (ES) vairāk par nežēlīgo izturēšanos pret civiliedzīvotājiem biedējis tas, ka Sīrija pēc režīma maiņas vairāk varētu līdzināties Irākai 2003. gadā nekā Ēģiptei 2011. gadā.[ 2 ]
Tikmēr saslavētā Ēģipte cīnās ar saviem pēcrevolūcijas dēmoniem. Kaut arī pirms nedēļas faraonu dzimtenē ir sākušās parlamenta vēlēšanas, nav īsti skaidrs, vai cilvēki līdz galam ir sapratuši, kas šobrīd ir panākts, kāda tam būs loma viņu un Ēģiptes nākotnē un ka revolūcijas augļus baudīs nevis tie, kas aizsāka sacelšanos pret Mubaraka režīmu, bet gan tie, kas zinās, kā izmanīgi rīkoties jaunajos apstākļos. Vēlētājiem Ēģiptē nav politiskās izvēles pieredzes. Kaut arī aktivitāte jaunā likumdevēja ievēlēšanā ir salīdzinoši augsta[ 3 ], politikas analītiķi norāda, ka cilvēku izvēli vēlēšās nosaka emocijas. Tās lielākoties varētu nosliekties par labu vienai no vecākajām reliģiskajām kustībām reģionā – Musulmaņu brālībai. Ēģiptes vēstnieks Latvijā Usāma Almagdūbs to skaidro, pirmkārt, ar pieredzes trūkumu demokrātiskās vēlēšanās, otrkārt, ar cilvēku pārlieku uzticēšanos politiskajiem spēkiem, kas sev līdzi nes Dieva vārdu. Kā gan var neuzticēties cilvēkiem, kas ir tik tuvu Visaugstākajam? Šāda akla ticība tiek skaidrota ar ievērojamo analfabētismu valstī – aptuveni 28 % ēģiptiešu nemāk ne lasīt, ne rakstīt. Absolūtos skaitļos tas ir aptuveni 14 miljoni ēģiptiešu.
Sētas pārvalde
Tomēr interesantākais šajās vēlēšanās ir tas, ka šā brīža favorīts nemaz nevēlas reālu varu nemieru nomocītajā valstī. Tas nebūs ne ērti, ne izdevīgi. Musulmaņu brālība šo gadu laikā ir pietiekami cietusi no Mubaraka režīma, lai „nekāptu uz grābekļa” otro reizi. Pēc pārmaiņām Arābu valstīs pagājušā gadsimta 50-70. gados, kad dzima jaunie Sīrijas, Ēģiptes un Lībijas režīmi, bija vērojams savdabīgs valdības flirts ar islāmistu kustībām. Tomēr vēlāk, kad jauno diktatoru vara šajās valstīs bija nostiprinājusies, islāmisti tika uztverti kā drauds. Pielietojot dažādas, arī vardarbīgas, metodes, islāmistiem Ziemeļāfrikā un Levantes teritorijās nekas cits neatlika kā doties pagrīdē.
Jāuzsver, ka vēsturē ir piemēri, kas liecina – tiešas varas iegūšana islāmistiem var nākt par ļaunu. 90. gadu sākumā Alžīrijas Islāmiskā glābšanas fronte pārsteidzošā kārtā triumfēja parlamenta vēlēšanu pirmajā kārtā. Vēlēšanu otrā kārta tika atcelta, un iejaucās armija. Pasaule klusēja, bet Alžīrijā sākās pilsoņu karš. Tajā gāja bojā vismaz 200 000 cilvēku. Mācoties no vēstures, Musulmaņu brālības šā brīža mērķis ir kļūt par pilntiesīgu aktieri uz Ēģiptes politiskās skatuves. Turklāt Musulmaņu brālības līderi jau pavēstījuši – ja gadījumā viņi uzvarēs vēlēšanās, kustība nevēlas kontrolēt parlamentu, nevēlas ieņemt augstus amatus. Islāmisti vēlas veidot koalīciju un vadīt iekšpolitiskos procesus pa „sētas duvīm”.
Militāristiem savi plāni
Pie varas neraujas arī militāristi. Lai gan laiks līdz varas nodošanai civilajai valdībai ir novilcināts un solījumi to izpildīt ir novēlojušies, tomēr šobrīd mānīgi ir arī pārmetumi, ka Augstākā Militārā padome, kas pēc tautas sacelšanās pārņēma pagaidu valdības grožus savās rokās, vēlētos varu paturēt. Viņiem ir citi mērķi. Proti, Militārā padome jau ir izgaršojusi varas pīrāga garozu, tāpēc šobrīd pieliek zināmu daudzumu pūļu, lai sev uz priekšdienām nodrošinātu ērtu, netraucētu un bagātīgu dzīvi. Zināms, ka pēc parlamenta vēlēšanām jaunais likumdevējs ievēlēs īpašu Konstitucionālo komiteju, kas rakstīs valsts pamatlikumu. Lai tas būtu efektīvs, šobrīd tiek radīts vēl viens dokuments, kurā apkopos politiskās vienošanās par pamatjautājumiem. Attiecīgi šis saturs būs neatņemama jaunās konstitūcijas sastāvdaļa. Militārās padomes ģenerāļi šajā dokumentā ir izstrādājuši divus pantus, kas nosaka – Ēģiptes armija ir vienīgā, kas lemj par savu budžetu, kas ir konkrēta summa (nevis, piemēram, kādi procenti no IKP), un tā izlietojums nav publiski atklājams. Pret šādu ieceri iebilduši visi politiskie spēki. Tikmēr politikas analītiķi Huseīns Aga (Hussein Agha) un Roberts Mellijs (Robert Malley) uzskata – ja ģenerāļu ieceres neīstenosies dzīvē, par drīzu jaunās demokrātiskās Ēģiptes realitāti varētu kļūt militārās varas apvērsums.
Savukārt citi politikas vērotāji izsaka hipotēzi, ka Musulmaņu brālība ērtības labad vienkārši melo un nemaz nav noskaņota jaunām demokrātiskām pārmaiņām Ēģiptē. Kā uzskata aizsardzības politikas analītiķis Zaks Golds (Zack Gold), islāmistiem būtu jāpieliek pārāk lielas pūles, lai sagrābtu varu valstī un vēlēšanas kā tādas tiktu aizmirstas. To nepieļaus Ēģiptes sabiedrības divi pīlāri – militāristi un biznesa elite. Ēģiptes armija, kas katru gadu saņem no ASV vismaz 1,3 miljardus dolāru, diez vai vēlēsies „pazust” „Ēģiptes Islāmiskajā republikā”. Tiek pieļauta iespēja, ka šādā gadījumā Ēģiptes militārie spēki varētu iestāties sardzē pret islāma autokrātiju. Savukārt uzņēmēji nepieļaus šādas situācijas izveidi, jo saprot, ka šāds režīms var novest pie ekonomiskās izolācijas, līdzīgi kā tas ir Afganistānā, Irānā un Gazas joslā – Palestīnas autonomijā.[ 4 ]
Līdzsvara noturēšana
Notikumi Tuvajos Austrumos liek no jauna minēt, kāds spēku sadalījums nākotnē būs reģionā un kā tas ietekmēs ne vien vietējo cilvēku dzīves, bet arī to, cik nākotnē mēs varētu maksāt par degvielu. Šobrīd uz naža asmens balansē visa reģiona stabilitāte. Irāna var zaudēt savu „smadzeņu centru” un draugu Sīriju, ASV – savu partneri Ēģipti, Turcija – savu jauniegūto mediatora statusu, savukārt Irākas „nestabilā” stabilitāte var pavisam zaudēt pamatu. Iespējams, ka aktivizēsies reģionā dzīvojošās minoritātes – beduīni, kurdi, drūzi, un līdz ar to turpmākajos gados varētu būt gaidāmi arī jauni vardarbības uzliesmojumi.
ASV šobrīd nogaida, lai saprastu, kuri būs nākamie sarunu partneri. Protestētājiem tā pa īstam nepieslienoties, Vašingtona ar zināmām bažām gaida, vai būs iespējams samierināties ar Arābu pavasara sekām. Jāatzīst, ka visgudrāk šobrīd rīkojas Izraēla. Vai esat manījuši kaut vienu zīmīgu repliku no oficiālās Jeruzalemes? Klusēšana ir zelts. Izraēla šobrīd ļoti labi apzinās, cik maz tā spēj ietekmēt procesus reģionā un kādas likmes tiek liktas. Arābu pavasara izdošanos vai neizdošanos varēs redzēt vien pēc pāris vai pat vairāk gadiem. Lai kāds arī būtu gala iznākums, šobrīd ir skaidrs, ka ir vismaz viena pozīcija, kas nesusi pozitīvas pārmaiņas. Arābu pavasarim izdevies atmodināt panīkušo Arābu līgu, kas pēdējos gados vairāk atgādināja dažādu arābu valstu diktatoru klubiņu. Būtiski ir arī uzsvērt parlamenta vēlēšanu sarīkošanu Ēģiptē. Pagaidu pārvalde gan parūpējusies, lai vēlēšanu sistēma[ 5 ] būtu pēc iespējas sarežģītāka, tomēr jāatzīst, ka 58 miljoniem vēlētāju[ 6 ] ievēlēt 508 parlamenta deputātus pēc definīcijas nevar būt vienkārši.