Raksts

Sajūta, kam (ne)uzticēties


Datums:
16. septembris, 2008


Autori

Kaspars Rūklis


Foto: Marya

Ziņu aģentūrās ētikas kodeksus izkonkurē žurnālistu pašu „sajūta”, kā labāk rīkoties, taču lēmumu pieņemšanā tā var būt maldinoša.

Rakstiski formulēts ētikas kodekss Latvijas ziņu aģentūru ikdienas darbā ir mazāk nozīmīgs, nekā pašu pieredzē balstīta „iekšējā sajūta” par robežu starp ētisko un neētisko — jo ilgāk strādāts žurnālistikā, jo vieglāk “palaist ziņu” bez garām pārdomām. Tomēr ir gadījumi, kad žurnālista individuālās vērtības nesaskan ar profesionālajām un sociālajām vērtībām, un tad ir grūti pieņemt lēmumu, balstoties tikai uz sajūtam vien. Šie ir secinājumi, kas iegūti, intervējot redaktorus un analizējot ētikas kodeksus Latvijas ziņu aģentūrās LETA un BNS. Tā kā aģentūru redaktori atzīst savu lielo ietekmi ziņu aktualizēšanas procesā, būtu vēlams, lai vismaz vienas redakcijas robežās pastāvētu vienota izpratne par ētiskumu, ko visvieglāk nodrošināt, ievērojot kopīgi pieņemtus ētikas principus. Īpaši no zīmīgi tas ir Latvijas situācijā, kad žurnālistiem nav vienota ētikas kodeksa, kas būtu atzīts un tiktu izmantots. Salīdzinājumam tika apskatīti arī pasaules ziņu aģentūru Associated Press, Reuters, Deutsche Presse Agentur, Agence France Presse, ITAR-TASS, Interfax un Xinhua ētikas un rīcības principi.

Ētikas kodekss atvieglo dzīvi

Ikviena atbildīga žurnālista pienākums ir ievērot ētikas standartus, jo žurnālisti ietekmē visas sabiedrības viedokļa veidošanas procesu. Ētikas kodeksam jāatspoguļo medija pamatprincipi un tas, cik kritiski žurnālistiem jāizvēlas izmantojamie informācijas avoti, lai pasniegtā informācija būtu iespējami objektīva, un kā jārīkojas neskaidrās situācijās. Būtiski, lai katrs žurnālists šos principus izprastu un lietotu, jo no tā ir atkarīga medija profesionalitāte kopumā. Tas, ka žurnālistiem var būt vai nebūt pārliecība par to, kas ir vai nav ētiski, var atstāt acīmredzamu ietekmi uz medija saturu[ 1 ], līdz ar to medijs riskē ar savu uzticamību.

Pat informācijas avotu augstas konkurences apstākļos ziņu aģentūras visā pasaulē arī šodien turpina kalpot par svarīgāko ziņu piegādātāju citiem medijiem. Aģentūras nepilda masu medija funkcijas, bet tās ir „medijs citiem medijiem” — neaizstājams informācijas kanāls portāliem, radio, televīzijai, laikrakstiem. Lai arī mūsdienās internets ieņem milzīgu lomu starptautiskajā ziņu sistēmā, jo ir padarījis informācijas nogādāšanu pie gala patērētāja daudz vienkāršāku un operatīvāku, tomēr pat interneta portāli visbiežāk izmanto tieši ziņu aģentūrās tapušo saturu. Tāpēc aģentūru galvenais trumpis bija, ir un paliks nepārtraukts darbs tiešsaistes režīmā, pieredze un profesionalitāte informācijas atlasē, apstrādē un pasniegšanā.

Pasaulē darbojas aptuveni 120 starptautiskas un nacionālas ziņu aģentūras, kas ar informāciju nodrošina lielu skaitu klientu — pirmkārt jau medijus, bet arī valsts institūcijas, bankas, uzņēmumus un privātpersonas. Tās strādā par pirmo „vārtu sargu”, caur kuru plūst milzīgs daudzums informācijas, no kuras redaktori atlasa tos jaunumus, kurus uzskata par ziņu vērtiem. Tieši no viņu rīcības ir atkarīgs, ko lasīsim ziņās un kā tās tiks pasniegtas, vai saturs būs ētisks. Ziņu aģentūru ētikas un darbības principi dažādās pasaules valstīs mēdz atšķirties, un to esamība vai neesamība būtiski ietekmē paša žurnālista vai redaktora lomu ziņu atlases un pasniegšanas procesā.

Pasaules vadošo ziņu aģentūru ētikas kodeksos visbiežāk minēti šādi principi — godīgums, informācijas avotu uzticamība, informācijas ticamība un skaidrība, kā arī norādes rīcībai konfliktsituācijās un gadījumos, kad žurnālistam tiek piedāvāta samaksa un dāvanas. Aģentūrām ir būtiska arī pašu reputācija un izvairīšanās no konflikta situācijām ar ziņu avotiem. Tas palīdz aģentūrām izdzīvot sīvās konkurences apstākļos, jo ziņu biznesā nav nekā svarīgāka par auditorijas un ziņu avotu uzticamību.

Ārvalstu aģentūru ētikas kodeksu analīze šajā pētījumā neparādīja milzīgas atšķirības starp vadošo pasaules ziņu aģentūru izpratni par ētiskumu, tomēr pārsteidza tas, ka dažu prestižu starptautiska mēroga ziņu aģentūru, piemēram, Vācijas Deutsche Presse Agentur un Krievijas ITAR-TASS un Interfax ētikas kodeksi nebija publiski pieejami ne internetā, ne arī pēc īpaša lūguma. Komunikācijas teorētiķis Deniss Makveils[ 2 ] uzskata, ka ētikas kodekss atspoguļo ne tikai žurnālistikas profesionalitāti, bet arī mediju vēlēšanos sevi pasargāt no kritikas, it īpaši no ārējās iejaukšanās. Ja aģentūrai nav ētikas kodeksa, tad pastāv iespēja, ka tai nav definēti skaidri darbības principi un katrs žurnālists darbā vadās pēc savas vērtību un ētiskuma izpratnes, kas var būt ļoti dažāda. Taču žurnālistika ir viena no tām profesijām, kurā strādājošajiem bieži nākas pieņemt lēmumus, kas ietekmē plašu sabiedrību un par kuriem mediji var tikt kritizēti, līdz ar to skaidri formulēti ētikas principi ir nepieciešami[ 3 ]. Tieši rakstīti ētikas principi atvieglo lēmuma pieņemšanu par to, kam bijusi taisnība neviennozīmīgās situācijās.

Lai varu mierīgi gulēt

Mediju pētnieki Deivids Gordons un Džons Kitross[ 4 ] atklājuši, ka medijos strādājošie savus lēmumus balsta uz dzīves pieredzi, izglītību un mijiedarbību ar sociālajām grupām. To skaidri demonstrē arī aptaujātie LETA un BNS redaktori — lai arī abās aģentūrās pastāv rakstīti ētikas kodeksi, to nozīme ikdienas lēmumu pieņemšanā neesot visai liela, jo daudz vairāk vērā tiek ņemta žurnālistu pašu „iekšējā sajūta” par rīcības pareizību, tātad šie lēmumi ir subjektīvi. Redaktori skaidro, ka ētikas kodekss kā rakstīts dokuments nedod vēlamo efektu, ja žurnālistam nav izglītības un pašam savas profesionālās pieredzes. Latvijas aģentūru redaktoru atbildes uz jautājumu “kas ir ētika?” (skat. 1. tabulu) atbilst iepriekš citēto Rietumu pētnieku teiktajam. Redaktori atsaucas uz „iekšējo sajūtu”, vērtību sistēmu, kura katram cilvēkam ir individuāla. Abu ziņu aģentūru redaktori atzina, ka viņiem darbā bieži nākas aizdomāties par ētiku un ar to saistītām problēmām un jautājumu izvērtēšana ar personisko ētikas mērauklu ir pašsaprotama lieta.

Ko Jūs saprotat ar jēdzienu “ētika”?

Redaktoru atbildes aģentūrā LETA

“Ētika ir katra cilvēka paša iekšējās vērtību sistēmas.”
“Ētiska rīcība ir tad, kad es varu mierīgi gulēt.”
“Katram ir sava ētika, kā viņš to izprot, tie ir kritēriji, principi utt.”

Redaktoru atbildes aģentūrā BNS

“Ētika ir iekšējās sajūtas, gandarījums, ka tu esi objektīvs.”
“Es savā darbā ētiku uztveru kā kaut ko, kas man liek strādāt godīgi, lai es būtu godīga gan pret sevi, gan pret lasītāju, gan pret klientu.”
“Tas ir taisīt ziņas pēc sirdsapziņas, bet tas tā tīri individuāli. Visi saprātīgi kritēriji, kas daļā mediju tiek ievēroti – objektivitāte, godīgums.”

Sandra Veinberga[ 5 ] raksta, ka ziņu žurnālistikā eksistē noteiktas rutīnas, ar kuru palīdzību tiek filtrēts jaunumu klāsts, tāpēc materiāla šķirošanā un ziņu izvēlē lielu lomu ieņem redakcijas tradīcijas. Arī Latvijas aģentūrās tās ir svarīgas. Mazliet atšķiras tas, ko aģentūras sauc par „iekšējo uzstādījumu” — ziņu aģentūrā LETA tas ir “ziņot par visu” (kalpot par „notikumu kalendāru” un veidot hroniku), bet BNS — “ziņot par svarīgāko” (pildīt arī medija funkciju, skrupulozāk atlasot un veidojot publicējamās ziņas).

Svarīga lieta, kas iezīmējās pētījuma gaitā, bija dāvanas, ko žurnālistiem piedāvā ziņu avoti. Šis ir jūtīgs jautājums tādai neatkarīgai profesijai kā žurnālistika, tomēr visi redaktori atzina, ka žurnālisti ir tikai cilvēki un arī viņiem ir grūti būt vienaldzīgiem pret dāvanām. Laika gaitā dāvanu sūtītājs ir palicis piesardzīgāks un labi saprot, cik daudz un ko var dāvināt, jo zina, ka ar dāvanām žurnālistus neuzpirksi. Taču neviens no intervētajiem redaktoriem nespēja atbildēt, vai dāvanu saņemšana ietekmētu žurnālista objektivitāti, jo „gribētos jau ticēt, ka neietekmē”, bet tas paliek tikai katra paša žurnālista ziņā un atspoguļo profesionalitāti. To atzīmē arī komunikācijas teorētiķi Rīzs un Šūmeikera[ 6 ] — neviens ētikas kodekss nevar aprakstīt uzvedību jebkurā iespējamajā situācijā, tāpēc ētisko standartu interpretācija un specifiskie lēmumi ir jāpieņem žurnālistiem pašiem. Labi izstrādāts ētikas kodekss, kāds darbojas daudzos Rietumu medijos, „dāvaniņu” jautājumu aplūko ļoti konkrēti — tajā skaidri un gaiši pateikts, cik minūtes žurnālists drīkst mieloties pieņemšanā, līdz tā tiek uzskatīta par kukuļošanu, un ko no korporatīvajiem suvenīriem drīkst un ko nedrīkst pieņemt. Šādi ļoti konkrēti formulēti ētikas principi nāktu par labu arī Latvijas žurnālistikai.

Steigā piemirstā ētika

Aģentūras nosaka, kuras ziņas izplatīt tālāk medijiem, un ir „vārtu sargi”, kas izlemj, kuras ziņas nonāk sabiedrības dienaskārtībā[ 7 ]. Latvijas aģentūru redaktori atzīst, ka izjūt sacensības garu ne tikai ar otru ziņu aģentūru, bet arī ar citiem medijiem, piemēram, blogotājiem, sabiedriskās žurnālistikas portāliem, korporatīvajām interneta lapām, sociālajiem tīkliem. Ziņu aģentūru pētnieks Šrivastava[ 8 ] min 24 stundu ziņu kanālus kā galveno faktoru, kāpēc starp ziņu aģentūrām nemitīgi valda sacensība par to, kurš būs pirmais, lai informētu par notiekošo. Šajā straujajā ritmā bieži ētisko aspektu apsvēršanai atliek maz laika.

Vai žurnālisti ziņu aģentūrās izjūt atbildības sajūtu, strādājot sabiedrības labā un kalpojot sabiedrības interesēm? Mediju teorētiķis Marks Deuze[ 9 ] uzskata — lai arī žurnālistu viedokļi par ētikas kodeksiem un mediju uzdevumiem pasaulē nesakrīt, viņiem tomēr ir kopīga sajūta, ko nozīmē strādāt brīvi, godīgi un ētiski. Intervētie redaktori žurnālista kā sabiedrības „sargsuņa” funkciju tikai daļēji uzskata par ziņu aģentūras žurnālistu pienākumu, jo viņu darbā svarīgākais ir būt godīgam un objektīvam ziņu atlasē un pasniegšanā. Redaktori argumentē, ka plašākai sabiedrībai pieejamie mediji izteiktāk pilda „sargsuņa” funkciju sabiedrībā, jo ziņu aģentūras, būdamas medijs profesionāļiem, “mazāk potē viedokļus” un īsteno „konkrētas intereses”, tomēr zināmu atbildību sabiedrības priekšā izjūt arī ziņu aģentūru žurnālisti, jo viņi ir tie, kas paši pirmie notikumus pārvērš ziņās.

Jautājums par atskaites punktu objektivitātei, godīgumam un ētiskumam joprojām ir atklāts. Par to, visdrīzāk, varētu kalpot vienoti darba un ētikas principi, kuri ir skaidri rakstiski formulēti un saistoši visiem redakcijā strādājošajiem un kuri ir „iedzīvināti” praksē. Diemžēl Latvijas aģentūrās lēmumu pieņemšanā rakstītos kodeksus „izkonkurē” žurnālistu pašu „sajūta”, kā labāk rīkoties, turklāt katram žurnālistam tā taču var būt citādāka. Ja šie kodeksi pastāv, bet netiek izmantoti, iespējams, tie ir jāpārveido un jāraksta daudz praktiskāki — kā rokasgrāmatas, kuras skaidri formulē rīcību konkrētās situācijās. Piemēram, ja kāda persona rakstā tiek kritizēta, tai noteikti jābūt iespējai tajā pašā ziņu materiālā paust savu viedokli; ziņu avota X aicinājumu vakariņās žurnālists drīkst pieņemt tikai gadījumos, ja rēķinu var apmaksāt pats; ja žurnālista radinieks ir iesaistīts ziņu stāstā, žurnālists šo ziņu nedrīkst ne rakstīt, ne apstiprināt.

Spriežot pēc ziņu aģentūru redaktoru teiktā, šobrīd sabiedrībai nav nopietna pamata bažām, ka ziņu atlases lēmumi, kas balstīti uz „iekšējo sajūtu”, varētu apdraudēt sabiedrības tiesības saņemt vispusīgu un sabalansētu informāciju, tomēr tirgus ekonomikas apstākļos, kur valda tik daudz dažādu interešu, žurnālistiem būtu ļoti nopietni jādomā, kā godprātīgi veikt savu darbu, vienlaikus saglabājot arī neatkarību un profesijas prestižu sabiedrības acīs un neļaujot dažādajiem spēlētājiem informācijas laukā ar sevi manipulēt. „Iekšējā sajūta” kā būtiskākais kritērijs lēmumu pieņemšanai var izrādīties maldinoša.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!