Vēlos padalīties ar Rīgas vācu draudzes mācītāja Dr. Martin Grahl jaunākajā baltvācu izdevumā Baltische Briefe (10.2009) publicētajiem iespaidiem par Latvijas sabiedrību (izvilkumos).
Aizkustināja. It kā jau zināmas lietas, bet no malas pateikts tomēr ir skaudrāk. Orģināls atrodams šeit.
Politiskās vides vērtējums
Latvijas Satversmē nav Vācijas pamatlikumam līdzvērtīgā formulējuma “īpašums uzliek pienākumus”. Pat tāda doma pati par sevi jau šeit ir nepopulāra. Vērtība ir panākumiem. Visvairāk ziedojumu Latvijā aiziet talantīgo atbalstam, nacionāla mēroga vēstures projektiem un sportam, bet ne par labu sabiedrības vājākajiem locekļiem.
—-
Latvijas situāciju visprecīzāk raksturo jau pasaulē it kā aizmirstie nacionālā un ekonomiskā liberālisma jēdzieni. Primāra ir ekonomiska veiksme un nacionālistiski argumenti, kas ir liekami augstāk par solidaritāti sabiedrībā.
—-
Latvijas postpadomju sabiedrību raksturo apzināta pievēršanās “vēsturiskā uzvarētāja” sociāli ekonomiskajai iekārtai: mežonīgs kapitālisms apvienojas ar sajūtu, ka sistēma nav maināma. Daži lieli uzņēmumi faktiski ļoti viegli kontrolē visu tirgu un uzspiež savus noteikumus. Daži ir kļuvuši ļoti bagāti, bet tas lielā mērā ir noticis, pakāpjoties uz vājākajiem, un tieši tāpēc, ka Latvijā nepastāv sociālās atbildības regulējumi. Bagātajiem 25% ienākuma nodokļa likme “amerikāņu stilā” nozīmē paradīzi, tikmēr sabiedrības vairākumam tas ir milzīgs slogs. Nodokļa atlaides ģimenēm ar bērniem ir minimālas. Bet atšķirībā no Latvijas ASV pilsoņi ir gatavi uzņemties lielu daļu sociālo pienākumu brīvprātīgā kārtā.
—-
Sarežģītā sociālā situācija rada divas noteiktas sekas sabiedrības dzīvē: nacionālo jautājumu un pilsonisko iniciatīvu vājumu. Latvieši nav pārlieku draudzīgi un noteikti nerunā tik daudz kā itāļi, bet to vairs nevar saukt tikai par “ziemeļu mentalitāti”. Nedraudzīgums, vienaldzība un sociālās atbildības trūkums Latvijas sabiedrībā ir garā diktatūras laika sekas. Šai sabiedrībai nav mērķu. Un pilnīgi atvērts paliek jautājums par to, kurš šādus mērķus varētu radīt un kādiem tiem būtu jābūt.
—-
Pilsoniskā sabiedrība Latvijā pastāv tikai iedīgļos. Brīvā un atbildīgā pilsoņa jēdziens ir bez jebkāda satura. Komunismā sabiedrības dzīvi neveidoja brīvu personību saskarsme, tā tika “organizēta” un regulēta. Valsts un partija noteica individuālo identitāti, kuras paraugs bija “jaunais cilvēks”. Valsts intereses vienmēr atradās augstāk par individuālo cilvēcisko cieņu. Šīs valstiski ideoloģizētās identitātes vietā nu ir stājusies “tauta”. Un aiz šī jēdziena nereti tiek paslēpts individuālās pašapziņas un cieņas pret atšķirīgo trūkums. Šo mazvērtības kompleksu izlīdzina skaļi vārdi un neeksistējoša pilsoniskā atbildība. Vērtības un morāles normas tiek noliktas augstāk par sirdsapziņu.
—-
Uz āru politika izskatās konservatīva, lai gan patiesībā tāda tā nemaz nav, jo Latvijā nemaz nav nekā tāda, ko būtu vērts politiskā nozīmē “sargāt”. Politika pati rada tradicionālās vērtības, kuras visas ir saliekamas “izdomātās tradīcijas” jēdzienā (sal. Eric Hobsbawn, The Invention of Tradition, 1992).
Sociālā joma
Latvijas sociālo problemātiku var vērtēt kā simptomu sabiedrības vispārējam stāvoklim. Atmodas rezultātā tika pārtraukta okupācija, iestājās demokrātija un Latvija kļuva par ES dalībvalsti. Sociālā Atmoda Latvijā vēl nav notikusi, lai gan tieši tā ir pamats demokrātijas stabilitātei.
—-
Jāatzīst, ka sociālo iestāžu ziņā pēdējos divdesmit gados tomēr ir notikusi zināma attīstība sociālajā jomā. Ja padomju laikā problēmas tika nostumtas malā (izveidojot patversmes bērniem, invalīdiem un veciem ļaudīm ārpus apdzīvotām vietām), tad šobrīd valdošs ir “pietiekamās aprūpes” standarts. Tomēr nākamais solis izpaliek, un indivīds ar savām dvēseliskajām vajadzībām un nepieciešamo cieņu pret viņu joprojām nestāv uzmanības centrā. Invalīds netiek saskatīts kā sociāls partneris, viņš joprojām ir tikai “aprūpes priekšmets”. Pašpalīdzības grupas, iniciatīvas baznīcu ietvaros un pāris publikācijas medijos ir tikai pirmie iedīgļi šajā ziņā, kuriem nav plašas sociālās bāzes. Piemēram, Daugavpilī joprojām ir pašvaldības iestāde ar nosaukumu “sociālā māja”, kurā zem viena jumta dzīvo nabagi, bezpajumtnieki, invalīdi, bērni un vecie ļaudis. Tas atbilst klasiskai “nabagmājai”.
—-
Latvijā vēl šobrīd var ļoti labi sajust, ka nicinošā attieksme pret veciem cilvēkiem un invalīdiem bija viena no “reālā sociālisma” tumšajām lappusēm, kas pārāk reti ir tikušas aprakstītas. Gados jauni invalīdi joprojām tiek “izmitināti” pansionātos, bet Rīgas ielās tik reti sastopamie cilvēki ratiņkrēslos ir vai nu ubagi vai ārzemnieki. Universitāti ratiņkrēslos apmeklēt ir neiespējami. Tas nav mainījies kopš Zentas Mauriņas laika.
Baznīcu loma
Baznīcas nav sapratušas savu uzdevumu, lai gan varētu spēlēt milzīgu lomu sociālo jautājumu risināšanā un spriedzes mazināšanā. Piemēram, Luteriskā baznīca savā satversmē koncentrējas uz tādu pašizpratni, kuras centrā ir draudzes locekļu morālā standarta uzturēšana. Vispārējai atbildībai pret sabiedrību un diakonijas darbam kā draudzes pamatam, atbalstot savu tuvāko grūtos brīžos, netiek pievērsta faktiski nekāda uzmanība. Pareizticīgajiem caritas nozīmē badacietēju pabarošanu un mantu dalīšanu. Luteriskā baznīca diakoniju vērtē kā solidaritāti draudžu starpā, kas ir viens būtisks solis, bet neatbilst baznīcas daudz plašākajiem vispārējiem uzdevumiem sabiedrībā. Baznīcas izveidotās ielu bērnu patversmes un zupas virtuve patiesībā ir izveidotas tikai ar lielu spiedienu no ārzemēm. Arī starptautisko labdarības organizāciju darbs (Maltas ordenis, Johanieši, Samārieši, Diakonija, Sarkanais krusts) nav spējis panākt principiālas pārmaiņas domāšanā. Arī šo organizāciju projektus pamatā (un ar grūtībām) stutē palīdzība no ārzemēm.
Komentāri par rakstu: