Foto: E. Rudzītis © AFI

Ebreju gudrie pirms vairākiem gadsimtiem izstrādāja likumus, kas skar cilvēku uzvedību dažādās dzīves situācijās, tajā skaitā saskarsmē ar citām tautām. Svarīgākie man šķiet divi atzinumi: izturies pret svešinieku ar tādu cieņu kā pret sevi un esi lojāls pret valsti, kurā dzīvo. Vai tā nav integrācijas formula?

Latvijas sabiedrības un Eiropas integrācijas procesiem ritot, nākas bieži dzirdēt bažas, ka gan latvieši, gan cittautieši varētu zaudēt savu identitāti, savu valodu, asimilēties un izzust.

Īpaši aktuāls šis jautājums ir skaitliski nelielām mazākumtautībām, kuras atrodas stiprā dominējošo kultūru ietekmē.

Šajā sakarā, manuprāt, varētu noderēt ebreju tautas daudzpusīgā vēsturiskā pieredze.

Divus gadu tūkstošus, dzīvojot ārpus savas vēsturiskās dzimtenes, izkaisīti pa visu pasauli, runājot dažādās valodās, aktīvi piedaloties citu tautu kultūru attīstībā, ebreji pratuši saglabāt sevi kā vienotu tautu. Viņu dzīvesveidu noteica morāli ētisko, sadzīvisko, tiesisko noteikumu kopums – Tora un Talmuds.

Ielūkojoties ebreju vēsturē, redzam, ka viņiem bija pastāvīgi jābalansē starp divām iespējām: būt tādiem kā citas tautas, pieņemot apkārtējo dzīvesveidu, kas garantēja līdztiesību un drošību, vai pieturēties pie savām tradīcijām, būt atšķirīgiem, kas izraisīja neizpratni un ar to saistītos aizspriedumus un naidu.

19. gadsimtā Eiropā iestājās emancipācijas laikmets un visi saņēma vienādas tiesības. Liela daļa ebreju metās prom no geto un miestiņiem, kur bija spiesti dzīvot gadsimtiem ilgi. Viņi vēlējās iepazīt pasauli, tehnikas un zinātnes sasniegumus, piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Tieši šajā laika posmā ebreji deva ievērojamu ieguldījumu daudzu valstu un pasaules ekonomikas, zinātnes un kultūras attīstībā. Daudzi no šiem cilvēkiem bija pārliecināti, ka vecās tradīcijas nevienam nav vajadzīgas, un atteicās no sociālās un kultūras vides, kurā atradās līdz šim.

Sākumā šķita, ka strauja ebreju integrācija nozīmēs ebreju tautas asimilāciju un pastāvēšanas beigas. Tomēr tas nenotika, kaut gan zināmā mērā šī problēma pastāv arī mūsdienās. Pielāgojoties jauniem apstākļiem, pārveidojās pati ebrejība, saglabājot savu būtību.

Daļa ebreju joprojām stingri pieturas pie tradicionālā ebreju dzīvesveida un reliģiskajiem noteikumiem. Vairākums, neuzskatot sevi par reliģioziem, tomēr neatsakās no savas tautas vērtībām un tradīcijām.

Šīs atziņas ir raksturīgas arī Latvijas ebrejiem, kas apmetušies šeit pirms vairāk nekā četrsimt gadiem.

Pašlaik pēc oficiāliem datiem Latvijā dzīvo ap 10 000 ebreju. Vairākās Latvijas pilsētās – Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Jūrmalā, Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē, Ludzā, Talsos – pastāv kopienas, kuru uzdevums ir nodrošināt ebrejiem iespējas pilnvērtīgi realizēt savas intereses un apmierināt vajadzības, saglabāt tradīcijas un nacionālo identitāti.

Ebrejiem ir divas sinagogas Rīgā un Daugavpilī, divas skolas, slimnīca, sociālās aprūpes centrs, kopienas centrs, muzejs, kapi. Pērn tika dibināta Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome.

Latvija ir kļuvusi par svarīgu Eiropas ebreju diasporas zinātnes centru. Šeit notiek starptautiskas konferences, iznāk grāmatas par ebreju vēsturi un kultūru, Latvijas Universitātē darbojas Jūdaikas studiju centrs. Lielu darbu ebreju vēstures smagākā perioda – holokausta – apzināšanā un izpētē veic arī Latvijas Vēsturnieku komisija un muzejs „Ebreji Latvijā”.

Kā atzīst kopienas vadība, ebreji izjūt labvēlīgu attieksmi pret kopienu no valsts un pašvaldību amatpersonu un institūciju puses.

Tomēr, ebreju kopienai ir arī savas problēmas.

Par kopienas biedriem sevi ir apliecinājusi tikai apmēram puse Latvijā dzīvojošo ebreju. Pārējie acīmredzot nejūt vajadzību pēc ebrejiskuma, netiecas būt kopā ar saviem tautiešiem. Tas izraisa lielas bažas un liecina par augstu asimilācijas līmeni.

Maz ir bērnu un jauniešu. Vaina ir ne tikai zemajā dzimstībā, bet arī augstajā jaukto laulību skaitā: pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem vairāk par 85% ebreju laulājas ar citu tautību partneriem. Diemžēl, tādās ģimenēs bērns ne vienmēr tiek audzināts ebreju kultūrvidē. Savukārt jauniešiem grūti atrast sev ebreju dzīvesbiedru, jo izvēle ir skaitliski ierobežota.

Vairākās mazās kopienās biedru skaits ir no 15 līdz 70, arī cilvēku vidējais vecums krietni pāri sešdesmit. Visticamāk, pēc dažiem gadiem šīs kopienas beigs pastāvēt.

Gandrīz nav palicis to, kas runā jidišā – ebreju valodā. Tā ir visas Austrumeiropas problēma – jidiša pratēji un kopā ar viņiem savdabīgā un bagātā ebreju kultūra tika iznīcināta, un to vairs nav iespējams atjaunot. Ebreji tagad galvenokārt runā tās valsts valodā, kurā dzīvo.

Tā sanācis, ka daudzi ebreji atbrauca uz Latviju padomju laikā, par savu dzimto valodu uzskatīdami krievu valodu. Tāpēc kopienās biežāk var dzirdēt ebrejus runājam krieviski. Tas pamazām mainās, jo jaunā paaudze brīvi runā arī latviski.

Gribētos izteikt arī dažas atziņas, kas skar sabiedrības integrācijas procesus un mazākumtautību organizāciju darbību.

Pēdējā laikā, mainoties apstākļiem Latvijā un Eiropā, kļuvis skaidrs, ka nepieciešama jauna izpratne par nacionālo biedrību vietu un lomu sabiedrībā, kas veicinātu kvalitatīvas pārmaiņas šo organizāciju darbībā un iesaistītu tās sabiedrības integrācijas procesos. Kopiena nevar aprobežoties tikai ar kultūras un mākslas jautājumiem, ne jau tikai dziedāšana tautas tērpos un izstāžu rīkošana būtu nacionālo biedrību galvenais uzdevums. Tiem jānodarbojas ar tautiešu izglītošanu, informēšanu, sociālo aprūpi, dažāda veida interešu un vajadzību apmierināšanu, ieskaitot palīdzību darba vai savas tautības dzīves partnera meklēšanā. Mazākumtautību organizācijām jārada jaunas savas kultūras izpausmes un organizācijas darbības formas, kas veicina pilsonisko līdzdalību un attīsta apziņu, ka katra etniskā minoritāte ir Latvijas tautas neatņemama daļa un cieši saistīta ar valsts nākotni.

Liela daļa mazākumtautību organizāciju vadītāju pieņem un atbalsta šo nostāju. Šāda izpratne un attieksme jūtama arī no valsts amatpersonu puses, kas ļauj cerēt, ka Latvijā veidojas integrēta pilsoniska sabiedrība.

Ebreju gudrie pirms vairākiem simtiem gadu izstrādāja likumus, kas skar cilvēku uzvedību dažādās dzīves situācijās, tajā skaitā saskarsmē un blakus pastāvēšanā ar citām tautām. Vissvarīgākie man šķiet divi atzinumi: izturies pret svešinieku ar tādu cieņu kā pret sevi pašu un esi lojāls pret valsti, kurā dzīvo. Vai tā nav integrācijas formula?