Foto: Bert Bollox

Pašlaik sabiedrisko mediju finansēšanas modelim ir divi trūkumi. Pirmkārt, finansēšanas neprognozējamība un nespēja ilgākā termiņā plānot mediju attīstību. Otrkārt, raidorganizāciju budžetu atkarība no ikgadējiem politiskajiem lēmumiem.

Lai gūtu priekšstatu, kā nevajag finansēt sabiedriskos medijus, tālu nav jāmeklē. Pietiek paskatīties, kā tiek finansēta Latvijas televīzija (LTV) un Latvijas radio (LR), jo līdz pavisam nepilnīgam un sabiedrisko mediju būtību apdraudošam modelim pietrūkst pavisam nedaudz — vēl tikai būtu jāatņem iespēja abām Latvijas sabiedriskajām raidorganizācijām darboties reklāmas tirgū, lai tās būtu atkarīgas tikai no ikgadējiem politiskajiem lēmumiem un pavisam pietuvotos valsts mediju statusam.

Sabiedriskā apraide tiek definēta kā satikšanās vieta, kur visi sabiedrības pilsoņi ir “laipni gaidīti un uztverti kā vienlīdzīgi”. Tas ir „informēšanas un izglītošanas līdzeklis, kas ir pieejams visiem un paredzēts visiem neatkarīgi no sociālā un ekonomiskā statusa”.[1] Neiztirzāšu jautājumu, vai visi šie raksturojumi piemīt arī LR un LTV, jo šim jautājumam veltāms atsevišķs pētījums, taču ir skaidrs, ka neatkarīgi no abu mediju pašreizējās darbības Latvijas mediju vidē tieši sabiedriskie mediji ir viena no pēdējām cerībām uz kvalitatīvu žurnālistiku.

Viens no sabiedrisko mediju darbības balstiem klasiski ir sabiedrisko mediju finansējums. Piemēram, starptautiskā konsultāciju firma McKinsey & Company pētījumā par sabiedriskajām raidorganizācijām visā pasaulē uzsvērusi, ka ir daudzas jomas, kas nosaka sabiedrisko raidorganizāciju ilgtermiņa panākumus tirgū, taču pats svarīgākais ir raidorganizāciju finansējums.[2] Gatavojoties solītajām publiskajām diskusijām par LR un LTV apvienošanu, kuru pozicionējums pēc pašlaik publiskajā telpā pieejamās informācijas ir jauna sabiedriska medija veidošana uz LR un

LTV pamatiem, būtiski noteikt, ka viens no apspriežamajiem jautājumiem ir sabiedriskā medija finansēšanas modelis. Citādi “jaunais sabiedriskais medijs”, pat ja tāds tiešām tiks izveidots, būs defektīvs.

Nestabils un atkarīgs

McKinsey & Company sava pētījuma izklāstā norādījusi uz vairākiem būtiskiem sabiedrisko mediju finansēšanas raksturojumiem. Proti, sabiedrisko mediju finansējumam jābūt:

nozīmīgam, lai sabiedriskās raidorganizācijas būtu patiess pretsvars komerciālajām raidorganizācijām;
neatkarīgam no politiskajām un komerciālajām ietekmēm;
paredzamam — jābūt nodrošinātai tā stabilitātei un ilgtermiņa raksturam. Ja netiek nodrošināta stabilitāte, ir lielas iespējas, ka finansējums kļūst par raidorganizāciju ietekmēšanas līdzekli;
augošam reizē ar raidorganizāciju izmaksām, vienkāršam un taisnīgam, lai izvairītos no politiskajām konfrontācijām.[3]

Pašreizējā situācija pierāda, ka LTV un LR finansējums neatbilst gandrīz nevienam no iepriekšminētajiem kritērijiem, taču kopumā būtiskākie trūkumi esošajam modelim ir divi. Pirmkārt, tā neprognozējamība un nespēja ilgākā termiņā plānot mediju attīstību. Vienīgais stabila finansējuma garants — Radio un televīzijas likuma norma, kas paredz, ka sabiedrisko raidorganizāciju finansējums nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā gadā[4]. Šī norma gan izrādījās viegli pārkāpjama ar argumentu, ka likums Par valsts budžetu normatīvo aktu hierarhijā atrodas augstāk.

Otrais pašreizējā finansēšanas modeļa trūkums ir raidorganizāciju budžetu atkarība no ikgadējiem politiskajiem lēmumiem. Pirms diviem gadiem televīzijas eksperts no Francijas Mišels Vilfērs (Michel Willefert), runājot par iespējām izdarīt politisku spiedienu uz LTV, sniedza precīzu vērojumu: „Tagad politiķi varbūt pat domā, ka televīzija pieder viņiem.”[5] Latvijas politiķu diskursā ir identificējamas vairākas pazīmes, kas liecina, ka viņu izpratnē naudas devēju statuss tiešām viņus padarījis par sabiedrisko mediju īpašniekiem vai vismaz ļauj uzstādīt medijiem savus noteikumus, kas politiķiem traucē pieņemt racionālus lēmumus par LR un LTV finansējumu. Viens no šādiem piemēriem izriet no kādreizējā LTV ģenerāldirektora Rolanda Tjarves atmiņām, kad aptuveni pirms 10 gadiem toreizējais premjers valsts budžeta apspriešanas laikā viņam kā toreizējam LTV vadītājam teica: „Kāpēc mums jādod jums nauda, ja jūs neko labu par mums nerādāt?”[6] Taču iespējams atrast arī nesenākus piemērus. Virkne izteikumu, kas iekļaujas šajā diskursā, izskanēja arī janvārī Saeimas Budžeta un finanšu komisijas sēdē. Tajā bija paredzēts skatīt jautājumu par LR un LTV finansiālajām grūtībām, taču sēde pārvērtās galvenokārt par žurnālistu pelšanu.[7]

Tikai divas iespējas

Sabiedrisko mediju finansēšanas modeļi dažādās Eiropas valstīs atšķiras atkarībā no valstu sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem kontekstiem. Kā optimālie Latvijas sabiedrisko mediju finansēšanas modeļi aplūkojami divi. Pirmajā gadījumā galvenais finansējuma avots būtu abonentmaksas, savukārt otrajā gadījumā finansējums sabiedriskajām raidorganizācijām tiktu piesaistīts kādam ekonomiskajam rādītājam. Līdz šim visbiežāk runāts, ka sabiedriskajiem medijiem varētu novirzīt kādu daļu no iekšzemes kopprodukta (IK) summas. Abi šie modeļi ir variējami atkarībā no tā, vai sabiedriskajiem medijiem tiktu ļauts darboties reklāmas tirgū.

Abonentmaksa dažādos avotos dēvēta par vēsturisko un ideālo sabiedrisko mediju finansēšanas formu. Tās lielākā priekšrocība — tas tiešām būtu tiešs sabiedrības maksājums par sabiedriskajiem medijiem. Pašreizējais modelis, lai arī LTV un LR tiek finansēta no nodokļu maksātāju naudas, nerada pārliecinošu iespaidu, ka sabiedrisko mediju finansētājs ir sabiedrība, kam jau šajā situācijā ir visas tiesības būt prasīgākai pret LTV un LR. Uzskatu, ka LTV un LR finansēšana no sabiedrības līdzekļiem nepalīdz stiprināt arī paši sabiedriskie mediji. Pat vēl vairāk — daļa informācijas par šīs pašas nodokļu maksātāju naudas izlietojumu no sabiedrības acīm tiek slēpta. Salīdzinoši nesens piemērs šādai tendencei ir LTV atteikšanās publiskot informāciju par raidījumu izmaksām 2009.gada nacionālā pasūtījuma apspriešanas kontekstā, aizbildinoties ar komercnoslēpumu.[8]

Abonentmaksas priekšrocība ir arī tā, ka tas būtu stabils un drošs sabiedrisko mediju finansēšanas avots, kas maksimāli samazinātu iespējas politiski ietekmēt masu medijus. Tiesa, abonentmaksas apjomam jābūt gana elastīgam, piemērojoties situācijai un mediju vajadzībām. Arī abonentmaksas ieviešanas gadījumā saglabātos nepieciešamība pēc valsts investīcijām sabiedriskajos medijos, jo, visticamāk, Latvijā abonentmaksa varētu nosegt tikai nacionālā pasūtījuma izpildei nepieciešamos līdzekļus, savukārt valsts būtu atbildīga par mediju tehnoloģisko nodrošinājumu.

Taču abonentmaksai var identificēt arī gana daudz trūkumu. Pirmkārt, Latvijā ir pārāk mazs tirgus. Otrkārt, šāds sabiedrisko mediju finansēšanas modelis ietver sevī arī sarežģītu un dārgu administrēšanas sistēmu. Eiropas pieredzē var atrast vairākus abonentmaksu iekasēšanas modeļus. Tās iekasē gan dažādas speciāli veidotas administrācijas, gan pasts un vairākās valstīs arī elektroenerģijas piegādes uzņēmumi. Piemēram, Grieķijā un Kiprā abonentmaksa tiek pieskaitīta rēķinam par elektroenerģiju, un to maksā katru otro mēnesi[9] Tomēr būtiskākais trūkums, kas arī padara mazticamu iespēju, ka Latvijā varētu tikt ieviestas abonentmaksas, ir tas, ka tā uz iedzīvotāju pleciem tiktu uzlikts papildus nodokļu slogs, jo tas būtu obligāts nodoklis par sabiedrisko apraidi neatkarīgi no tā, vai cilvēki ir LTV un LR skatītāji un klausītāji. Lai gan daudzās valstīs ir noteikti abonentmaksu atvieglojumi vairākām iedzīvotāju grupām, piemēram, pensionāriem, bērniem, maznodrošinātajiem[10] un arī Latvijā šādus atvieglojumus varētu paredzēt, šis jautājums vienalga radītu gana lielu spriedzi sabiedrībā. Jautājums tiktu pozicionēts “kāpēc man viņiem jāmaksā, ja es viņus neskatos un neklausos”, un nav arī nekādu indikāciju, ka politiķi varētu nosvērties par labu šādam lēmumam.

Labākais kompromiss

Alternatīva abonentmaksām ir kādam ekonomiskam rādītājam piesaistīts finansējums, kas līdz šim mediju speciālistu vidū pozicionēts kā labākais kompromiss, ja nav iespējams ieviest abonentmaksu. Arī fiksēta procenta no iekšzemes kopprodukta (IK) noteikšana samazinātu iespējas politiski ietekmēt mediju finansējumu un līdz ar to arī LTV un LR darbu, kā arī ir gana stabils, lai mediji varētu prognozēt savu attīstību arī vidējā termiņā.

Tiesa, tas nebūtu tiešs sabiedrības maksājums, kas nozīmē, ka sabiedrība, visticamāk, varētu arī palikt tikpat mazprasīga pret LR un LTV kā līdz šim. Savukārt sabiedriskajiem medijiem, izpaliekot tiešajiem maksājumiem, būtu risks kļūt atsvešinātiem no auditorijas.

Jebkurā gadījumā — vai LTV un LR finansēšanas modeļa pamatā būtu abonentmaksas vai fiksēts procents no IK — pastāv jautājums par finansējuma apjomu no konkrētā avota. Tam jābūt gana lielam, lai nodrošinātu medijiem stabilitāti, taču tajā pašā ne tik lielam, lai tie varētu uzturēt lielus administratīvos aparātus vai arī nodrošināt tādu darba samaksu, kas pārspēj pat komercmedijus.

Finansējuma apjoms vislielākajā mērā ir saistīts ar citu konceptuālu izšķiršanos — vai sabiedriskajiem medijiem ir jādarbojas reklāmas tirgū. Pašlaik uz Centrālās un Austrumeiropas fona LR un LTV ir raidorganizācijas ar augstu reklāmas proporciju kopējā budžetā.[11] Argumentus par un pret varētu minēt katrai no šīm pieejām. Ja LTV un LR pamestu reklāmas tirgu, vispirms priecātos komerciālās raidorganizācijas, kas jau vairākkārt pārmetušas, ka sabiedriskie mediji deformē tirgu. Turklāt tādā gadījumā mazinātos risks, ka LTV un LR programmu politika balstīsies uz nepieciešamību pelnīt, nevis pildīt sabiedriskā medija misiju. Pirms gada tieši šādas bažas daļā sabiedrības jau radīja LTV vadības publiskie paziņojumi par programmas maiņu, kas jau tika apzīmēti kā LTV ģenerāldirektora Edgara Kota „Betmena kultūra”. Arguments bija tieši nepieciešamība palielināt auditoriju, lai piesaistītu reklāmdevējus un gūtu lielāku peļņu, taču LTV vadības izteikumi liecināja, ka auditorijas piesaistīšanā varētu tikt izmantoti komerctelevīziju paņēmieni.

Tajā pašā laikā es tomēr atbalstu pieeju, ka sabiedriskajiem medijiem jāļauj darboties arī reklāmas tirgū. Arī Eiropā arvien vairāk sabiedrisko raidorganizāciju izvēlas jaukto finansēšanas modeli, kas ļauj tām saņemt gan publisko, gan komerciālo finansējumu. LR un LTV nepieciešamībai darboties reklāmas tirgū ir vairāki skaidrojumi. Pirmkārt, tas palielina mediju neatkarību no citiem finansējuma avotiem. Otrkārt, LTV un LR jebkurā gadījumā ir jāveido programmas, kas piesaista auditoriju, meklējot jaunas pieejas, kā pasniegt skatītājiem un klausītājiem kvalitatīvu saturu, tiesa gan, atsakoties no stereotipa, ka satura kvalitāte nesaistās ar auditorijas kvantitāti.

Nebūtu nopietni

Par Elektronisko mediju likumprojektu, kurā arī jānosaka LTV un LR finansēšanas modelis, atbildīgās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēde Ingrīda Circene (JL) skaidro, ka rasta politiska vienošanās LTV un LR finansēšanas kārtību nemainīt, jo piesaistīt valsts dotāciju IK krīzes laikā “nebūtu nopietni”, bet abonentmaksu ieviešana nozīmējot dārgu un sarežģītu administrēšanas mehānismu, turklāt tas būtu jauns nodoklis uz sabiedrības pleciem.[12] Taču, manuprāt, tieši otrādi — nebūtu nopietni arī pārnest pašreizējās LR un LTV finansēšanas nepilnības uz jauno Elektronisko mediju likumu, tādējādi neradot pamatu kvalitatīva un patiesi sabiedriska medija veidošanai.

_______________________________

[1] Public broadcasting. Why? How? Sk.internetā (24.08.09): www.unesdoc.unesco.org/images/0012/001240/124058Eo.pdf

[2] Svilāns, I. (2007.). Reklāma kā finansējuma avots sabiedriskajās raidorganizācijās. Maģistra darbs. Rīga: Banku augstskola. 20.lpp.

[3] Public broadcasting. Why? How? Sk.internetā (24.08.09): www.unesdoc.unesco.org/images/0012/001240/124058Eo.pdf

[4] Radio un televīzijas likums, 5.pants 4.daļa

[5] www.diena.lv/lat/politics/talking/…

[6] www.politika.lv/temas/mediju_kritika/6899/

[7] Lulle, B. (2009, 15.janv.). Politiķi grautiņos vaino medijus. NRA. 4.lpp

[8] Piem., Burāne, K., Kreicberga, Z. Ko slēpj LTV un NRTP? Sk.internetā (24.08.09.): www.delfi.lv/archive/print.php?id=22563314

[9] Svilāns, I. (2007.). Reklāma kā finansējuma avots sabiedriskajās raidorganizācijās. 70.lpp.

[10] Turpat. 22.lpp.

[11] Turpat. 64.lpp.

[12] Dreijere, V. (2009, 16.jūn.). Iecementē esošo situāciju. Diena. 6.lpp.