Raksts

Saeimas vēlēšanu rezultāti: kā tos pārsūdzēt?


Datums:
10. oktobris, 2006


Autori

Jānis Pleps


Foto: A.Strokins

Tā kā Saeimas vēlēšanu pareizības un deputātu pilnvaru pārbaude ir nodota Saeimai, ar likumu nav iespējams šo funkciju nodot citam valsts varas orgānam – tiesai. Principā, lai nodotu šo funkciju, nepieciešami attiecīgi grozījumi Satversmē.

Saeimas vēlēšanas ir pagājušas. Lai gan grūti prognozēt, vai 9.Saeimas vēlēšanas tomēr nenotiks atkārtoti. Šīs ir pirmās vēlēšanas pēc grozījumu Saeimas vēlēšanu likumā[1] spēkā stāšanās, kas paredz vēlēšanu rezultātu pārsūdzēšanu tiesā. Vēlēšanu naktī dažu mazāko partiju līderi jau solīja vērsties tiesā, lai panāktu notikušo vēlēšanu atcelšanu.

Šajā rakstā ne tik daudz vērtēsim notikušo vēlēšanu pareizību, bet gan īsumā iezīmēsim galvenos mezglu punktus normatīvajā regulējumā, kas attiecas uz vēlēšanu pārsūdzēšanu.

Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā

Pasaulē vēsturiski pastāv divi modeļi, kā tiek pārbaudīta vēlēšanu pareizība un deputātu iegūtie mandāti. Kā vēsturiski pirmais parlamentārisma attīstības gaitā izveidojās vēlēšanu pareizības un iegūto deputātu pilnvaru pārbaude, ko veic pats parlaments. Šajā modelī vēlēšanu pareizības kontrole ir politiska, attiecīgo jautājumu izlemjot ar deputātu balsojumu, kas izslēdz jebkādas diskusijas par sanākušā parlamenta nelikumību. Savukārt laika gaitā šis politiskais kontroles modelis laikam īsti neattaisnojās, jo arvien dominējošāka kļūst vēlēšanu pārbaude tiesas ceļā – pēc vēlēšanām ieinteresētajām personām tiek dota iespēja pārsūdzēt vēlēšanu rezultātus. Dažādās valstīs gan atšķiras tiesas, kurās šis pieteikums iesniedzams. Parasti tās ir vai nu attiecīgās valsts konstitucionālās vai augstākās vispārējās jurisdikcijas tiesas, lai gan dažkārt tiek veidotas arī speciālas „vēlēšanu tiesas”.[2]

Latvijas konstitucionālajā sistēmā ar grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā arī ir veikta pāreja uz sistēmu, kurā vēlēšanu pareizības pārbaude notiek tiesas ceļā. Saeimas vēlēšanu likuma 54.panta pirmā daļa noteic, ka atsevišķus (tikai likumā expressis verbis paredzētus) lēmumus, kas tiek pieņemti vēlēšanu laikā, ir iespējams pārsūdzēt vai nu Administratīvajā apgabaltiesā, vai arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir tiesīgs izskatīt:

  • pieteikumu par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu, ar kuru noraidīta pieteicēja sūdzība par vēlēšanu iecirkņa komisijas balsu skaitīšanas protokola tiesiskumu (Saeimas vēlēšanu likuma 35.1 panta otrā daļa);
  • pieteikumu par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu (Saeimas vēlēšanu likuma 51. panta pirmā daļa) un
  • pieteikumu par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu atsevišķos gadījumos pārdalīt vēlēšanās iegūtos mandātus (Saeimas vēlēšanu likuma 52.1 panta otrā daļa).
  • Vēlēšanu pareizības pārbaude

    1) Ko var pārsūdzēt

    Atbilstoši likuma konstrukcijai, pieteicējam pieteikums ir jāiesniedz nevis par pašu vēlēšanu pareizību kā tādu, bet tikai par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma, ar kuru tiek apstiprināti vēlēšanu rezultāti, kā administratīvā akta atcelšanu.

    Teorētiski iespējami vairāki gadījumi, kad varētu tikt iesniegts pieteikums par šāda Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma atcelšanu.

    Pirmkārt, ir iespējams, ka balsu skaitīšanas procesā pieļautas kļūdas vai arī, sagatavojot Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu, ir pieļauta kļūda. Proti, pieteikuma iesniedzējs pārsūdz lēmumu nevis tādēļ, ka vēlēšanu norisē būtu pieļauti pārkāpumi, bet gan tādēļ, ka galīgais akts nav sastādīts pareizi.

    Otrkārt, pārsūdzot šo lēmumu, pieteikuma iesniedzējs var norādīt uz vēlēšanu norisē pieļautajiem pārkāpumiem, kas ir ietekmējuši vēlēšanu rezultātus, un notikušās vēlēšanas nav uzskatāmas par brīvām, vispārējām, tiešām, vienlīdzīgām, aizklātām un proporcionālām (Satversmes 1. un 6.pants).[3] Taču šajā gadījumā, lai atceltu Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu, nepieciešams, lai pieļautie pārkāpumi būtu pierēķināmi Latvijas Republikai, proti, pārkāpumus ar savu darbību vai bezdarbību būtu pieļāvusi Centrālā vēlēšanu komisija vai citas valsts varas institūcijas. Šie pārkāpumi aptver ne vien pašu nobalsošanas procesu, bet visu vēlēšanu procesu, ieskaitot vēlēšanu sarakstu iesniegšanu un politisko partiju aģitāciju.[4]

    Nepareiza prakse ir atkārtotu vēlēšanu noteikšana gadījumos, kad notikusi vēlētāju balsu pirkšana, ko veic privātpersonas. Privātpersonu pieļautie vēlēšanu procedūras pārkāpumi ir demokrātijas izpratnes un politiskās kultūras jautājums; ja balsis netiek pirktas vēlēšanu iecirkņos un to neveic valsts amatpersonas, tad šādu iemeslu dēļ vēlēšanas nav pamata atcelt.

    Uz jautājumiem, cik nopietniem jābūt vēlēšanu pārkāpumiem, lai atceltu vēlēšanas, un par ko var iesniegt pieteikumus, pilnībā atbildēs tikai Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments. Tomēr droši vien, ka paliek spēkā vispārējie administratīvā akta atcelšanas nosacījumi. Un šajā kontekstā viens no svarīgākajiem ir pieļauto pārkāpumu būtiskums. Neapšaubāmi, ka nebūtisku pārkāpumu gadījumā Saeimas vēlēšanu rezultāti nebūtu atceļami.[5]

    2) Kādā veidā izskata pieteikumu

    Likumdevējs noteicis, ka vēlēšanu rezultātu pārsūdzības lietas ir piekritīgas administratīvajai tiesai – Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam. Teorētiski lietas tiek izskatītas administratīvā tiesas procesa kārtībā. Tomēr tas nenozīmē, ka tiesvedības procesuālos jautājumus noteic Administratīvā procesa likums, proti, ka šīs lietas tiek izskatītas vispārējā administratīvā tiesas procesa kārtībā.

    Saeimas vēlēšanu likumā likumdevējs ir iestrādājis pietiekami daudz administratīvi procesuālo normu, kas ļauj runāt par speciālo administratīvo tiesas procesu vēlēšanu lietās.

    Pirmkārt, likumdevējs ir samazinājis tiesas instanču skaitu. Vēlēšanu pareizības pārbaude notiek tikai vienā tiesas instancē – Augstākās tiesas Senātā (Saeimas vēlēšanu likuma 54.panta pirmā daļa). Tas gan nenozīmē, ka vēlēšanu pārbaude notiek kasācijas kārtībā; vēlēšanu lietās Senātam ir pirmās instances tiesas kompetence, kādu to noteic Administratīvā procesa likuma un Saeimas vēlēšanu likuma normas.

    Otrkārt, pieteicējam ir noteikti saīsināti pieteikuma iesniegšanas termiņi (Saeimas vēlēšanu likuma 51.panta pirmā daļa), kā arī tiesai ir noteikts termiņš, kādā ir jāizskata un jāpieņem nolēmums lietā (Saeimas vēlēšanu likuma 54.panta trešās daļas 1.punkts).

    Treškārt, likumdevējs ir koriģējis pierādīšanas pienākumu. Saskaņā ar Administratīvā procesa likumu lietu izskatīšanā tiek ievērots objektīvās izmeklēšanas princips. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 103.panta otro daļu „tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku novērtējumu”. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150.panta trešo daļu pieteicējam atbilstoši savām iespējām jāpiedalās pierādījumu savākšanā. Savukārt šā paša panta ceturtā daļa paredz tiesas pienākumu piedalīties pierādījumu vākšanā, ja administratīvā procesa dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav pietiekami.

    Savukārt Saeimas vēlēšanu likuma 54.panta ceturtā daļa noteic, ka pieteicējam ir jānorāda pieteikuma pamatojums un ka pierādīšanas pienākums ir administratīvā procesa dalībniekiem. Šajā gadījumā speciālās tiesību normas expressis verbis uzliek pierādīšanas pienākumu pilnībā procesa dalībniekiem. Tas nozīmē tikai to, ka tam, kurš pārsūdz vēlēšanu rezultātus, jāpamato, kādēļ viņa pieteikums ir apmierināms, un jāiesniedz to apliecinoši pierādījumi. Tas prima facie norāda uz to, ka vēlēšanu lietas Senāts izskata atbilstoši sacīkstes principam, kas vairāk raksturīgs civilprocesam. Jautājums par to, vai Saeimas vēlēšanu likuma 54.panta ceturtā daļa pilnībā izslēdz objektīvo izmeklēšanu vai tikai to padara piemērojamu ierobežotā apjomā, droši vien pilnībā tiks atbildēts tiesu praksē

    Ceturtkārt, Saeimas vēlēšanu likums noteic ikviena vēlēšanu lietā pieņemta tiesas nolēmuma nepārsūdzamību, kā arī tiesas iespēju noteikt saīsinātus procesuālos termiņus atsevišķu procesuālo darbību veikšanai, lai lietu izskatītu likumā noteiktajā termiņā (Saeimas vēlēšanu likuma piektā un sestā daļa).

    Piektkārt, pieteikuma iesniegšana par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu neaptur lēmuma darbību (Saeimas vēlēšanu likuma 51.panta otrā daļa). Tas nozīmē, ka, ja, piemēram, novembra mēneša pirmajā otrdienā nav pieejams galīgais tiesas nolēmums, jaunievēlētā Saeima ir tiesīga sanākt un lemt par savām pilnvarām (Satversmes 12.pants un 18.panta pirmais teikums).

    Procesuālais regulējums ir veidots ļoti komplicēts, kas ārkārtīgi apgrūtina vēlēšanu atcelšanu. Pieteikuma iesniedzējam uzliktais pierādīšanas pienākums, saīsinātie pieteikuma termiņi un nosacījums, ka pārsūdzētā lēmuma darbība netiek apturēta, neapšaubāmi padarīs vēlēšanu atcelšanu par ārkārtas notikumu valsts dzīvē, nevis par ikreizēju parādību pēc vēlēšanām.

    Saeimas vēlēšanu likuma regulējuma satversmība

    Procesuālajās tiesībās ierasts, ka tiesa, uzsākot izskatīt lietu, vispirms pārliecinās par savu kompetenci izskatīt konkrēto lietu. Šajā gadījumā it kā problēma nepastāv – Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta kompetence ir paredzēta Saeimas vēlēšanu likumā. Tomēr būtu pārbaudāma šo normu, kas piešķir Senātam šādas kompetences, atbilstība Satversmei. Prima facie grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā šķiet Satversmei neatbilstoši.

    Pirmkārt, kā jau iepriekšminēts, pastāv divi modeļi kā pārbaudāma vēlēšanu pareizība. Un Satversmē, kā to uzskatāmi apliecina Satversmes sapulces stenogrammas, iestrādāts viens no šiem modeļiem, proti, parlaments pats lemj par vēlēšanu pareizību un savu locekļu pilnvarām, kā to noteic Satversmes 18.panta pirmais teikums.

    Atbilstoši vispārējās mācības par valsti atziņām valsts konstitūcijas ietvaros ir viskompetenta (omnipotenta), respektīvi, tā ir tiesīga noregulēt visus valsts dzīves jautājumus, pieņemot juridiski saistošus lēmumus.[6] Tiesības pārbaudīt vēlēšanu pareizību un deputātu pilnvaras ir viens no valsts kompetences elementiem. Valsts kompetence konstitūcijā izsmeļoši tiek sadalīta starp valsts varas orgāniem. No šīs tēzes izriet divas konsekvences: (1) nevar būt valsts kompetence, kas nav piešķirta kādam valsts varas orgānam un (2) visu valsts varas orgānu kompetenču kopskaits veido valsts kopējo kompetenci. Viena valsts orgāna kompetenci nevar palielināt, iepriekš nesašaurinot Satversmes likuma tekstā citu valsts varas orgānu kompetenci, tāpat arī jaunu valsts varas orgānu var izveidot, tikai pārdalot līdz šim noteikto valsts varas orgānu kompetenci Satversmē.[7]

    Tā kā Saeimas vēlēšanu pareizības un deputātu pilnvaru pārbaude ir nodota Saeimai, ar likumu nav iespējams šo funkciju nodot citam valsts varas orgānam – tiesai. Principā, lai nodotu šo funkciju, nepieciešami attiecīgi grozījumi Satversmē.

    Teorētiski gan ir iespējams arī mainīt Satversmes 18.panta pirmā teikuma izpratni. Saeimas vēlēšanu likuma grozījumi samērā veiksmīgi savieno tiesas kontroli ar Saeimas tiesībām pārbaudīt deputātu pilnvaras. Tā kā, ja Satversmes 18.panta pirmais teikums būtu vienīgais arguments par grozījumu Saeimas vēlēšanu likumā neatbilstību Satversmei, autors būtu pārliecināts, ka grozījumi Satversmē nav nepieciešami.

    Otrkārt, Satversmes teksts kopumā izslēdz jebkādu tiesas iespēju atcelt vēlēšanu rezultātus un sarīkot atkārtotas vēlēšanas. Satversmes 12.pants expressis verbis noteic, ka oktobra mēneša pirmajā sestdienā ievēlētā Saeima sanāk uz pirmo sēdi novembra mēneša pirmajā otrdienā. Nekādi izņēmumi šajā gadījumā nav paredzēti, ja tiesa atceļ vēlēšanu rezultātus.

    Satversmes 13.pantā ir norāde, ka Saeima var sanākt uz pirmo sēdi arī citā datumā, taču šajā gadījumā tas iespējams tikai tad, ja iepriekšējā Saeima ir bijusi atlaista. Savukārt Saeimas atlaišanu regulē Satversmes 48. – 50.pants, kas šo tiesību piešķir pilsoņu kopumam tautas nobalsošanā pēc Valsts prezidenta iniciatīvas.

    Satversmes tekstā nav atstāta sprauga starp Saeimas vēlēšanām un jaunievēlētās Saeimas pirmo sēdi, lai varētu atcelt Saeimas vēlēšanas un paspēt sarīkot jaunas vēlēšanas. Tāpat arī Satversme kā vienīgo valsts varas orgānu, kas var pārtraukt ievēlētas Saeimas pilnvaras, atzīst pilsoņu kopumu. Savukārt šo jautājumu pilsoņu kopuma izlemšanai ir tiesīgs nodot tikai viens subjekts – Valsts prezidents, kurš pie tam riskē ar savu amatu (Satversmes 50.pants).[8]

    Līdz ar to Satversmē nav iestrādāts mehānisms, kā būtu izpildāms varbūtējs Augstākās tiesas Senāta spriedums par atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu. Varētu pieļaut, ka Saeimas vēlēšanu likumā vēlēšanu pārsūdzības mehānisms iestrādāts, pieņemot, ka vēlēšanas nekad nebūs jāatceļ. Taču šāda likumdevēja rīcības interpretācija ir visnotaļ tiesisko nihilismu sekmējoša. Ja tiek paredzēta pārsūdzība, jāparedz kaut vai tikai normu līmenī tomēr regulējums abiem gadījumiem, kas notiek, ja pieteikums tiek apmierināts vai attiecīgi noraidīts.

    Treškārt, Satversmes normu sistēmas konstrukcija par jaunievēlētās Saeimas sanākšanu liecina, ka Satversmē ir iestrādāta likumīgu vēlēšanu fikcija. Lai ar kādiem procesuāliem pārkāpumiem notikušas vēlēšanas, sanākusī Saeima ir uzskatāma par likumīgi ievēlētu, ja tā apstiprina pati savas pilnvaras. Saeimas balsojums par pilnvaru apstiprināšanu atceļ jebkādas šaubas par Saeimas ievēlēšanas pareizību un padara to par likumīgu valsts varas orgānu, kas ir tiesīgs īstenot tam piešķirto kompetenci. Satversme pat neparedz iespēju pašai Saeimai konstatēt, ka tā ir ievēlēta nepareizi, un tādēļ noteikt jaunas vēlēšanas.

    Tāpat Satversme neparedz atkārtotas vēlēšanas. Satversme paredz tikai jaunas Saeimas vēlēšanas. Tas nozīmē, ka atbilstoši Satversmei vienu Saeimu var ievēlēt tikai vienu reizi.

    Līdz ar to varam secināt, ka atkārtotas Saeimas vēlēšanas Satversme nepieļauj. Tāpat Satversmei neatbilstoša ir Augstākajai tiesai piešķirtā kompetence pārbaudīt vēlēšanu pareizību.

    Ko darīt?

    Klasiskais jautājums – kas tad būtu šādā gadījumā darāms? Acīmredzami, ka Saeimas vēlēšanu likuma grozījumi, kas paredz tiesas kompetenci pārbaudīt vēlēšanu pareizību, ir pareizi un atbilstoši mūsdienu izpratnei par demokrātiskas tiesiskas valsts organizāciju. Taču šobrīd, pirms Satversmē ir bijuši kādi grozījumi, šī kompetence ir antikonstitucionāla, un ir apšaubāms, vai Augstākā tiesa var pārbaudīt 9.Saeimas vēlēšanu pareizību.

    Ja domājam par grozījumiem Satversmē, tad droši vien vispareizākais risinājums būtu iestrādāt kādu nelielu pieturas punktu šādām Augstākās tiesas tiesībām. Satversmes teksts pieļauj dažādas iespējas. Viena iespēja būtu Satversmes 48.panta papildināšana ar jaunu otro daļu šādā redakcijā – „Valsts prezidents atlaiž Saeimu uz Augstākās tiesas sprieduma pamata”. Šādā gadījumā gan notiktu nevis atkārtotas, bet jaunas vēlēšanas. Lai panāktu atkārtotu vēlēšanu iespēju, Satversmē būtu nepieciešami plašāki grozījumi, tajā skaitā arī koriģējot jaunievēlētās Saeimas sanākšanas termiņu.

    Tomēr nepārprotami var apgalvot, ka vēlēšanu pareizības modeļa maiņa ir iespējama tikai ar grozījumiem Satversmē.

    __________________

    [1] Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā. Latvijas Vēstnesis, 2006. 23. marts, Nr.48(3416).

    [2] Plašāk sk.: Gutmans A. Deputātu mandātu pārbaudīšana. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1926, Nr.2/3, 101. – 120.lpp.; Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920 – 1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 2006, 488. – 498.lpp.

    [3] Saeimas vēlēšanu pamatprincipu analīzi sk.: Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra spriedums lietā Nr. 2002-08-01 „Par Saeimas vēlēšanu likuma 38. panta pirmās daļas otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 6., 8., 91. un 116. pantam”.

    [4] Sk. arī: Levits E. Normatīvo tiesību aktu demokrātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana: teorētiskie pamati. Likums un Tiesības, 2002, Nr.9(37), 264. – 265.lpp.

    [5] Par būtiskiem un nebūtiskiem pārkāpumiem vispārēji sk.: Briede J. Administratīvā akta tiesiskums. Grām.: Administratīvais process: likums, prakse, komentāri. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2005, 213. – 216.lpp.

    [6] Levits E. Valsts un valsts pārvaldes juridiskā struktūra un pamatjēdzieni. Jaunā Pārvalde, 2002, Nr.1(31), 4.lpp.; Levits E. Rakstu krājums administratīvajiem tiesnešiem. Rīga: Publisko tiesību institūts, 2003, 43.lpp.

    [7] Turpat.

    [8] Dišlers K. Vēl viens ierosinājums, pie tam nekonstitucionāls. Tautas Tiesības, 1927. 15. jūnijs, Nr.11/12, 331.lpp.


    Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

    Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!