„Ērmoti dažkārt izskatās, kā tādas nevalstiskās organizācijas kā Delna vai Providus jaucas valsts varas darīšanās“, raksta Māris Krautmanis 19. maija „Neatkarīgajā Rīta Avīzē“. Sagadīšanās dēļ tieši šajā pašā dienā Saeimas namā notika nu jau par gadskārtējo tradīciju kļuvušais Saeimas un NVO Forums, kur politiķi gan plenārsesijās gan īpaši sasauktās komisiju sēdēs diskutēja ar apmēram simts visdažādāko sabiedrisko organizāciju pārstāvju no visas Latvijas (tajā skaitā Delnu un Providus, abu pēdējo pārstāvji turklāt pat bija ielūgti uzstāties un līdzvadīt vairāku komisiju sēdes).

Mani iespaidi par Saeimā pavadīto dienu ir visai raibi, tāpēc pieminēšu galvenās pretrunas un atziņas, kā arī dažus kuriozus:

Lai arī fons šim Forumam ir bijušās Saeimas priekšēdētājas I.Ūdres 2006.g. 30.martā parakstītā „Deklarācija par pilsoniskās sabiedrības attīstību Latvijā un sadarbību ar NVO“, kuras mērķis ir „nodrošināt pilsoniskās sabiedrības attīstību Latvijā un uzlabot Saeimas un NVO sadarbību, kā arī uzsverot NVO darbības nozīmi demokrātiskā valstī“ un kurā, cita starpā, Saeima ir atzinusi par nepieciešamu „īpaši atbalstīt NVO sadarbības tīklu izveidi, to darbību pilsoniskās sabiedrības attīstības jomā un citās sabiedriskā labumam jomās“, no dažu politiķu runām palika sajūta, ka demokrātiskajai sabiedrībai un sadarbībai veltītie vārdi nenāk no sirds un NVO līdzdalība politikā tiek paciesta ar gariem zobiem. Tā, piemēram, Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze savā pasākuma atklāšanas uzrunā kā pirmrindniekus sadarbībai ar NVO minēja Sociālo un darba lietu komisiju, kuras sēdēs katru nedēļu piedalās organizāciju pārstāvji un tur „netiekot runāts par politiku“, bet par konkrētām lietām – tā, it kā NVO klātbūtnes mērķis vis nebūtu ietekmēt politiku, kas taču ir tā lieta, ar ko Saeima nodarbojas.

Šo pretrunu pamanīja arī citi runātāji – gan LU viesprofesore, ELJA50 priekšēde Rasma Kārkliņa, gan Latvijas dzimumu līdztiesības apvienības līdzpriekšsēdētāja Inete Ielīte, kuras atgādināja par politiķu regulāriem uzbrukumiem un draudiem NVO par jaukšanos politikā un ārvalstu finansējuma avotiem. No politiķu puses to pieminēja tikai Sandra Kalniete. Ceru, ka arī citi politiķi pamanījās saskatīt šo pretrunu, jo rodas loģiski jautājumi: no vienas puses, saskaņā ar deklarācijām jūs aiciniet mūs līdzdarboties, tomēr no otras puses pārmetiet „iejaukšanos“? Naudas, ko piešķirt, Latvijai neesot, bet „ārvalstu nauda“ (kas vēlaizvien ir galvenais Latvijas NVO – izņemot sporta organizāciju – finanšu avots) ir kas nosodāms, pret ko jāvēršas un kas „jāpēta“?

Ārvalstu, konkrēti – Sorosa – ietekmi pieminēja arī Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Jānis Šmits (LC/LPP), kuram tas likās uztraucoši, caurskatot NVO sarakstu, kas bija pieteikušās dalībai komisijas sēdē. Sēdē gan aktīvi piedalījās arī Ģimenes Svētku organizētāji un Kristīgā Radio vadītājs, un tā liela sarunas daļa grozījās ap atbalstu tradicionālajām ģimenēm un laulības institūcijai, kā tā definēta mūsu Satversmē. Šmits palaida ap galdu riņķī grāmatu ar laulības dzīves padomiem krievu valodā, un uz manu ierosinājumu, ka ņemot vērā politiķu aktīvo gozēšanos ilustrētajos žurnālos ar savām jaunajām draudzenēm viņam vajadzētu to labāk izplatīt savu kolēģu, nevis NVO vidū, viņš bilda, ka grāmata ir viņa vienīgais eksemplārs un viņa frakcijā visi esot kārtīgi cilvēki.

Lai arī komisijas locekle Ingrīda Circene (JL) atgādināja, ka bērni dzimst ne jau laulības rezultātā, konkrēti, Latvijā ārlaulībā dzimst 60% bērnu, šī informācija vairāk izraisīja komisijas vadības pārsteigumu („vāks!“ klusiņām pie sevis murmināja Šmits) nevis vēlmi atzīt arī nereģistrētas/nepilnas ģimenes par līdztiesīgām sabiedrības šūniņām. Šmits runāja par tēvu atbildības veicināšanu ar konkrētu priekšlikumu – Tēvu dienas oficiālu atzīšanu. Kad vairākas sabiedriskās organizācijas atgādināja nepieciešamību atkalieviest skolās veselības mācību un dalīt par brīvu prezervatīvus, no komisijas vadības nekāds skaidrs viedoklis nenāca, lai gan es pati atceros kādreiz Papardes Zieda pārstāvju sacīto, ka tieši LPP politiķu attieksmes dēļ liegts finansējums līdzīgām NVO iniciatīvām. Šeit vietā būtu jautājums, ko man nebija iespēja uzdot klātienē – pēc kādiem kritērijiem politiķi lemj, kādas sabiedrības iniciatīvas atbalstīt, ja tās ir (neizbēgami) vairākas un savstarpēji pretrunīgas? Gan par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem, gan, piemēram, par diskriminācijas pazīmēm, atšķiras cilvēktiesību un reliģisko organizāciju viedoklis. Kas būs izšķirošais Latvijā, kur Satversmē nostiprināta ne tikai laulība starp vīrieti un sievieti, bet arī baznīcas un valsts šķirtība – starptautiskie laicīgie cilvēktiesību standarti vai baznīcas dogmas?

Vēl viens svarīgs jautājums, kas tika apspriests gan Cilvēktiesību komisijas sēdē, gan plenārsesijās, bija NVO pieejamo finanšu avotu ierobežotība. Kad Šmits nosauca cīņu pret vardarbību kā vienu no komisijas prioritātēm un arī vienu no šīsdienas dienaskārtības galvenajiem jautājumiem, Ināra Kehre no Latvijas Jaunatnes padomes (LJP) informēja, ka NVO – tai skaitā LJP – jau strādā ar vardarbības kavēšanas un novēršanas problēmu un Saeima varētu šīs aktivitātes atbalstīt. Sarunā par līdzekļu trūkumu iesaistījās arī citas NVO un Šmits, no vienas puses, atsaucās uz privātās partnerības likumu (vai projektu) Ministru Kabinetā, no otras puses informēja, ka, ja viņam būtu naudas drukāšanas mašīna, viņš labprāt visiem sadrukātu naudu, bet viņam tādas diemžēl neesot. Arī Augusts Brigmanis (ZZS) ierunājās, ka NVO iniciatīvas atdurtos pret Saeimas budžeta un finanšu komisiju un/vai valdību, un tad veicīgi devās uz koalīcijas padomes sēdi. Tad LJP pārstāve uzdrošinājās atgādināt, ka šeit pārstāvētajiem pozīcijas deputātiem taču ir kolēģi valdībā un ierosināja parunāt ar viņiem par atbalstu šeit paustajām iniciatīvām, uz ko gan klātesošie deputāti nereaģēja. Sanāk drusku strupceļš – ārvalstu nauda ir slikta, pašiem naudas drukāšanas mašīnas nav, bet ar savējiem parunāt arī nesanāk …

Medijiem un kino kā vardarbības un pornogrāfiska satura izplatītājiem komisijas priekšsēdētājs veltīja skarbus vārdus, un aicināja izteikties arī sev līdzās sēdošo Kristīgā Radio vadītāju Tāli Tālbergu. Tālberga kungs pieminēja Satversmes 16. pantu, kurā runāts par tikumību, un šausminājās par azartspēļu vietu izplatību Rīgā – nu trakāk kā Lasvagasā, ko pamanījuši arī viņa ārzemju draugi! Pēc sēdes es Tālbergam pavaicāju, vai viņš ir mēģinājis par šo problēmu runāt ar Rīgas Domi, kur taču arī pie varas baznīcai draudzīgie LPP politiķi. Viņš atbildēja īsi: jā, bet azartspēļu lobijs ir pārāk spēcīgs. Atkal sanāk pretruna, jo no vienas puses politiķi sludina tikumību un apzinās azarstspēļu ļaunumu, līdz kamēr no otras puses atduras pret … spēcīgu lobiju! Šajā spēlē, vismaz pagaidām izskatās, ka uzvarētājs ir nevis sabiedrības intereses (ko tautas kalpiem tā kā vajadzētu pārstāvēt), bet konkrēta biznesa lobijs, ar ko grūti sacensties pat baznīcai.

Komisijas sēdes nobeigumā vadītājs piekodināja, ka visi priekšlikumi sabiedriskajām organizācijām jāuzliek uz papīra juridiskā valodā, jo mums visiem esot pilna galva ar labiem priekšlikumiem bet tur viņi arī palikšot, ja neviens neparūpēsies par konkrētiem formulējumiem. No savas puses varu teikt vien to, ka sabiedriskās organizācijas jau to arī cenšas darīt savu iespēju robežās, vairāk un mazāk veiksmīgi/kvalitatīvi, un darīs to arī turpmāk, bet nevilšus rodas jautājums: kam tad domāti par mūsu nodokļiem algotie politiķi, komisiju konsultanti un juristi? Vai tikai tam, lai augstprātīgi kritizētu likumprojektu iniciatīvas, kad tās nonākušas līdz tautas nobalsošanai?

Kad pienāca brīdis pēcpusdienas plenārsesijā dažādu frakciju politiķiem runāt par sabiedrības līdzdalību kā demokrātijas pamatu, divi no viņiem vienkārši stāstīja par savām „mīļākajām organizācijām“, kurās paši darbojas. Baibai Rivžai (ZZS) tādas bija sieviešu NVO, konkrēti – Zontas, savukārt Dzintars Ābiķis (TP) kā veiksmīgu ietekmes piemēru minēja makšķernieku klubu Salmo, kurš izlobējis ar vides jautājumiem saistītas likumdošanas izmaiņas. Atzīšos, ka mani mazliet mulsināja personiskās pieredzes piesaukšana argumentācijai veiksmīgai sadarbībai ar sabiedriskajām organizācijām. Deputātiem taču jālemj par ļoti daudz dažādiem jautājumiem un jomām, tāpēc personiskā pieredze vairumā gadījumu nevar būt pietiekoša – vai pat gluži otrādi, tā var būt ierobežojoša un par izraisīt interešu konfliktu … šeit nāk prātā kāds citāts no Saeimas tribīnes, kur deputāts (vārdu neatminos) uzstājās kā eksperts izglītības jautājumos, jo, lūk, viņa sieva ir skolotāja. Tiešām ceru, ka politiķu redzesloks ir plašāks par ģimenes/privāto interešu apvārsni, un NVO iesaistīšana lēmumu pieņemšanā – jo īpaši tādu, ar ko nav personiskas attiecības – ir labs un objektīvs veids, kā to paplašināt.

Man prieks, ka, spriežot pēc kolēģu stāstiem, citās komisijās diskusijas bija konstruktīvākas un produktīvākas, un tika panāktas vienošanās gan par saturiskiem jautājumiem, gan sadarbības formātiem. Forums beidzās kopumā uz pozitīvas nots – citējot deputātu Gravu (JL), visi pievienojās korim, ka mīl NVO, izskanēja atbalsta vārdi no vairāku politiķu puses (konkrēti, A.Bērziņš un K. Pētersone (LC/LPP), Sandra Kalniete) finanšu avotu radīšanai un tie no pieciem zālē palikušajiem deputātiem, kas nebija aizsnaudušies, noklausījās Delnas padomes locekles Ineses Voikas kodolīgo prezentāciju par valstisko godaprātu, uzticības kredīta dinamiku un dažiem praktiskiem ieteikumiem, ko politiķi varētu darīt, lai uzticības kredītu atjaunotu tā zaudēšanas gadījumā.