Foto: A. Jansons © AFI

Integrējoties ES, Saeima ir deleģējusi lielu daļu likumdevēja varas ES institūcijām un likumu veidošanā pieaugusi izpildvaras loma. Cik efektīvi darbojas vienīgā kompensācija - Eiropas lietu komisijas tiesības apstiprināt Latvijas oficiālās pozīcijas pirms to paziņošanas ES institūcijām?

Eiropas Savienības pētnieki kā vienu no būtiskākajām ES demokrātijas problēmām atzīmē pieaugošo izpildvaras lomu un parlamentu pārvēršanos par formālu “zīmoga licēju” uz valdības lēmumiem[1]. Nacionālajiem parlamentiem nav tiešas ietekmes uz lēmumu pieņemšanu ES līmenī, un vienīgais veids, kā tie var iesaistīties, ir kontrolējot valdību darbu. Visbēdīgāk šajā ziņā klājas Portugāles parlamentam, kas neīsteno praktiski nekādu ietekmi uz valdību ES lietās. Savukārt Dānijas, Zviedrijas un Somijas parlamenti ir visaktīvāk centušies mazināt šo tendenci, ieviešot plašas pilnvaras Eiropas lietu komisijām un nodrošinot tajās augstu darbaspēju[2]. Arī Saeimas Eiropas lietu komisijas (ELK) modelis tika pārņemts tieši no Dānijas parlamenta Folketinga[3]. Aktuāls jautājums tagad – cik efektīvi mūsu Saeimas deputāti spēj izmantot šo demokrātiskās kontroles mehānismu?

Līdz ar integrāciju ES ievērojami ir palielinājusies izpildvaras loma likumu veidošanā un saskaņošanā, turklāt Saeima lielu daļu savas likumdošanas varas ir deleģējusi ES institūcijām, kurās Latvijas viedokli pārstāv izpildvaras darbinieki. Kā kompensācija par šo varas zudumu Saeimas kartības rullī ir noteiktas ELK pilnvaras – komisija izskata Latvijas oficiālās pozīcijas par ES likumprojektiem un citām iniciatīvām un lemj par tām pirms paziņošanas ES institūcijām[4]. Praktiski tas nozīmē, ka ELK dod mandātu ministriem pārstāvēt Latviju dažādās ES Padomēs. Šis ir tas posms, kurā ar Latvijas pozīcijām iepazīstas vēlētie tautas pārstāvji, un šeit būtu jāpastāv iespējām ietekmēt izpildvaras lēmumus. Taču vai var runāt par reālu demokrātisku un parlamentāru kontroli, ja ELK par Latvijas pozīcijām uzzina pati pēdējā, turklāt tās iespējas pozīcijas mainīt ir stipri ierobežotas?

ELK parlamentārai kontrolei vajadzētu pildīt “vārtu sarga” funkciju – gadījumā, ja visas intereses nav ievērotas vai pozīcija ir nepilnīga, komisijai tā būtu jānoraida. Taču šobrīd ELK šādas iespējas ierobežo vairāki šķēršļi. Pirmkārt, likumi neparedz, kā rīkoties tālāk, ja tik sarežģītā procesā tapušās pozīcijas ELK sēdē netiek akceptētas. Teorētiski pozīcija būtu jāpārstrādā ministrijā, ko tā, iespējams, nespētu, jo mēdz gadīties, ka Ministru Padomes sēde Briselē ir paredzēta jau nākamajā dienā (piemēram, šā gada 23. februārī ELK apstiprināja pozīcijas 24. februāra Padomes sēdei Briselē, un tā nav vienīgā reize)[5]. Turklāt, līdz tam būtu jāsasauc Ministru Kabineta ārkārtas sēde, lai apstiprinātu jauno pozīcijas variantu. Bieži vien tieši laika trūkums attur ELK deputātus no pozīciju noraidīšanas.

Otrkārt, ELK saņem jau pilnībā gatavas pozīcijas un nav iesaistīta informācijas apmaiņā par tās izstrādes gaitu. Tas ierobežo iespējas ietekmēt pozīcijas saturu, jo viss starpinstitūciju saskaņošanas process jau ir noticis. Vismaz tajos jautājumos, kas ir politiski nozīmīgi, Saeimas ELK būtu jāiesaistās pozīciju satura tapšanā, ja vēlamies īstenot reālu parlamentāro kontroli.

Treškārt, ELK sastopas arī ar zināmu politisku spiedienu. Piemēram, Einars Repše kā valdības vadītājs savulaik nepārprotami norādīja, ka pozīciju neapstiprināšanu uztvers kā valdības sašūpošanas mēģinājumu. Saprotams, ka arī ministriju pārstāvji – eksperti sagaida, ka ELK, kurā šādu ekspertu nav, pozīciju apstiprinās un “pievērs acis” uz dažām nepilnībām.

Šo apstākļu dēļ laikā, kad Guntars Krasts bija ELK priekšsēdētājs un ELK sāka izskatīt pozīcijas pirmsiestāšanās periodā, tika noraidītas tikai divas pozīcijas, kaut arī ELK sēdēs bieži notika ļoti asas diskusijas. Komisijas priekšsēdētājs un konsultante atzina, ka bieži tika apstiprinātas nepilnīgas pozīcijas[6]. Oskara Kastēna vadības laikā no 2004.gada jūlija ELK nav apstiprinājusi tikai vienu pozīciju.

Saeimas ELK šobrīd atrodas ļoti neērtā situācijā – bieži vien sēdēs deputāti atklāj nepilnības ministriju sagatavotajās pozīcijās vai pat principā iebilst pret to idejisko saturu. Taču šobrīd sanāk, ka pozīcijas noraidīšana diezgan negatīvi ietekmētu Latvijas pārstāvniecību ES. Pilnīgi reāla ir situācija, ka Latvijas ministrs uz Padomes sēdi aizbrauc bez jebkādas pozīcijas vai vispār neaizbrauc. Iespējams, ka šis ir viens no iemesliem, kāpēc parlamentārieši nevēlas konfrontēt ar valdību un ministriju pārstāvjiem. Tas liecina par zemu politiskās atbildības līmeni, kā arī neizkoptām parlamentārās demokrātijas tradīcijām. Par politiskajām sekām šajā gadījumā nāktos maksāt Latvijas iedzīvotājiem, saskaroties ar tādu direktīvu prasībām, kuru pieņemšanā viņu intereses nav ievērotas.

Jāatzīmē, ka ELK patiesībā nav galvenā institūcija, kas ir atbildīga par pozīciju kvalitāti. Šī atbildība gulstas uz Ministru Kabinetu, kas apstiprina pozīcijas pirms to sūtīšanas uz ELK. Liela daļa nacionālo pozīciju tiek sagatavotas par ļoti specifiskiem un tehniskiem ES likumu jautājumiem, un šīs lietas vislabāk pārzina nozaru ministri un ministriju darbinieki, nevis deputāti. Tomēr šobrīd situācija ir tāda, ka Ministru Kabinetā pozīcijas tiek apstiprinātas tīri formāli, bez diskusijām, tāpēc bieži vien ELK nonāk slikti sagatavotas pozīcijas. Nevarētu apgalvot, ka situācija ar pozīciju kvalitāti ir kritiska, taču problēmas pastāv atsevišķās ministrijās[7]. Dziļāks pētījums šo tēzi noteikti apstiprinātu.

Situāciju varētu mainīt, no vienas puses, uzlabojot birokrātijas un Ministru Kabineta darbu, lai nepilnvērtīgas pozīcijas līdz ELK nenonāktu. Ironiski, bet kā atzīmē Petrs Kopečki[8], stabilai Rietumu demokrātijai ir raksturīga valdības dominēšana pār parlamentu. Tas varētu šķist efektīvākais un loģiskākais problēmas risināšanas virziens, tomēr, no otras puses, demokrātijā ir ļoti būtiski stiprināt parlamentu. Līdz ar to galvenais ELK uzdevums šobrīd ir pieprasīt Ministru Kabinetam nodrošināt augstu nacionālo pozīciju kvalitāti, kā arī reālas iespējas ELK pildīt “vārtu sarga” funkciju politiski nozīmīgos vai strīdīgos jautājumos.

Parlamenta kontroles īstenošanai pietrūkst vēl kāda būtiska lieta – ministri un ierēdņi šobrīd neatskaitās Saeimai par savu darbu ES institūcijās. Valdības atskaitīšanās parlamentam ir viens no nosacījumiem, kāpēc Skandināvijas valstīs aktīvā parlamenta modelis ir efektīvāks. Latvijas gadījumā šādas prakses pagaidām iztrūkst – spilgts valdības attieksmes piemērs ir premjera Induļa Emša neierašanās uz ELK sēdi 2004.gada 3.novembrī, kaut arī ELK bija izteikusi uzaicinājumu[9]. Taču pozitīvi ir tas, ka ELK sēdēs pēdējā laikā ir izskanējuši ierosinājumi šādu atskaitīšanās sistēmu ieviest. Tomēr tik ilgi, kamēr ELK “baidīsies” enerģiskāk īstenot savas tiesības, maz ticams, ka situācija uzlabosies.
_________________________

[1] Skatīt, piemēram, J. H. H. Weiler. The Constitution of Europe: “Do the New Closes Have an Emperor?” and Other Essays on European Integration. – Cambridge: Cambridge UP, 1999. – pp. 266-267

[2] Skatīt, piemēram, Bergman Torbjörn & Damgaar Erik. Delegation and Accountability in European Integration. – London: Frank Cass, 2000. – pp. 157-159

[3] Intervija ar bijušo Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju, tās izveidotāju Edvīnu Inkēnu (23.03.2004.).

[4] Saeimas kārtības rullis, – 90.-91.lpp.

[5] Laikā, kad ELK vadīja Guntars Krasts, komisija izteica Saeimas Prezidijam ierosinājumu pārcelt Saeimas sēdes uz piektdienu, lai Ministru Kabinets nacionālās pozīcijas apstiprinātu ceturtdienā, tādējādi maksimāli apzinot iespējamās pozīciju izmaiņas. Atbalstu šis priekšlikums neguva.

[6] Intervija ar bijušo ELK priekšsēdētāju Guntaru Krastu (29.03.2004.).

[7] Piemēram, Veselības, Labklājības un Ekonomikas ministrijās (šeit minētas tās ministrijas, kuru sagatavotās pozīcijas saņēmušas vislielāko kritiku). Gandrīz visās ministrijās ir problēmas ar sociālo partneru piesaistīšanu pozīciju izstrādē.

[8] Petr Kopecky. Structures of Representation: The New Parliaments of Central and Eastern Europe// Stephen White, Judy Batt & Paul G. Lewis (eds), Developments in Central and East European Politics 3, – Macmillan, 2003. – pp. 133

[9] Skatīt