Raksts

Saeimas deputāta solījums (zvērests)


Datums:
15. decembris, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Psihoze - man grūti piemeklēt citu vārdu, lai raksturotu ažiotāžu ap deputātu zvērestu 11.Saeimā.

Kādi ir psihozes simptomi?

Pirmo reizi par deputāta svinīgā solījuma (zvēresta) pārkāpšanu ar bargāko ētikas komisijas arsenālā esošo sodu sodīts deputāts. Šāda soda tiesiskums – apšaubāms (par to skat.tālāk), piemērošana – selektīva. Saeimas komisija pieprasījusi no Centrālās vēlēšanu komisijas izniegt ziņas par deputātiem, kas piedalījušies parakstu vākšanā referenduma rīkošanai. Šāds pieprasījums, manuprāt, no CVK prasa veikt antikostitucionālu rīcību (par to arī vēlāk), lai gan CVK šobrīd uzskata, ka var to izpildīt ar 50% varbūtību. Deputātu grupa piedāvā padarīt daudz bargākus sodus par turpmākiem deputāta svinīgā solījuma pārkāpumiem, nemainot ne ļoti visaptverošo solījuma tekstu, ne tā pārkāpumu izvērtēšanas procedūru, kas ir klaji politizēta.

Pagaidām nevienam valdošās koalīcijas deputātam nav pieticis drosmes publiski pateikt, ka nu jau ir pārkāptas sarkanās līnijas. Referenduma par divām valsts valodām kontekstā acīmredzot dominē priekšstats, ka tieši šādu rīcību – nerēķināties ar metožu tiesiskumu vai pat veselo saprātu – vēlētājs arī sagaida. Un iespējams, ka tā pat ir taisnība. Galu galā – kas var retorikas līmenī būt pievilcīgāks kā iniciatīva sodīt deputātus par zvēresta pārkāpšanu? Bet tas neattaisno Saeimu, jo deputātiem, atšķirībā no vidējā vēlētāja, ir gan iespējas, gan pienākumi par saviem lēmumiem konsultēties ar cilvēktiesību juristiem un prognozēt to sekas.

Tādēļ nolēmu savā blogā aprakstīt dažus novērojumus, kas man šķiet svarīgi,vērtējot gan jau notikušo, gan turpmākās iniciatīvas.

1. Kā Latvija tika pie deputāta zvēresta?

Vārda “zvērests” vēsturiskās un reliģiskās konotācijas ap šo vārdu rada senatnīguma oreolu. Deputāta zvērests izklausās pēc mūžsenas tradīcijas, kas konstitūcijā bijusi no laika galiem.

Bet Latvijā vēl tikai pirms 10 gadiem deputātiem šāds solījums nebija jādod. Deputāta zvērests nav rituāls, ko konstitūcijā būtu ielikuši tās “tēvi”, 1920.gada Satversmes sapulce.

Atgriežamies 2002.gadā. Pavasaris. Tas ir vēlēšanu gads – deputāti zina, ka rudenī būs vēlēšanas. 7.Saeimai nav sevišķi daudz, ar ko lepoties. Hmmm. Kā paveikt ko vēlētāju acīs populāru? Pareizi! Vēlētāja simpātijas rada cieta nostāja nacionālos jautājumos. Sak, gan jau tiks novērtēta nerimstoša cīņa par latviešu valodu, pret – krievu valodu. Grūti gan ko fundamentāli jaunu izdomāt, jo 1998.gadā jau Satversmē tika ielikta norma, ka latviešu valoda ir valsts valoda. Taču ko tik neizdarīsi, lai pierādītu vēlētājam aktīvu darbību! Rezultātā Satversme tiek izraibināta ar jaunām normām:

  1. Saeimas darba valoda ir latviešu valoda.
  2. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda.
  3. Ikvienam ir tiesības saņemt atbildi latviešu valodā. Tas nekas, ka šīs lietas arī bez jaunām normām varēja izsecināt no Satversmes 4.panta (valsts valodas statuss latviešu valodai) un Satversme ir izteikti lakoniska konstitūcija, kurā neiederas liekvārdība. Kopā ar šiem grozījumiem, lai nevienam nerastos šaubas, ka deputāti stāv latviešu valodas sardzē, konstitūcijā tiek paredzēts arī deputāta zvērests (solījums). Tā pilnais teksts skan šādi:
    “Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”[li]Lūk tā Latvijas konstitūcija tika pie deputātu zvēresta.

2. Sodi par zvēresta pārkāpumiem: kādēļ problemātiski?

Trīs iemesli, kādēļ es uzskatu, ka būtu nepareizi sodīt deputātus par pašreizējā zvēresta teksta pārkāpšanu:

Pirmais iemesls. Kā vērtēt – kas ir un kas nav zvēresta pārkāpums?

Izlasām vēlreiz augstāk redzamo zvēresta tekstu.

Deputāts apsola ievērot likumus. Vai, pārkāpjot braukšanas ātrumu, viņš ir pārkāpis zvērestu? Ja dienu nokavē iesniegt ienākumu deklarāciju? Savlaicīgi nenotīra sniegu?

Deputāts apsola aizstāvēt demokrātisku valsti. Vai publiski iestājoties par valsts budžeta līdzekļu nepiešķiršanu tautas nobalsošanas sarīkošanai, deputāts pārkāpj Satversmi? Vai aicinot balsot pret konstitūcijas grozīšanu, lai piešķirtu tiesības tautai atlaist Saaeimu, tiek pārkāpts likums?

Deputāts apņemas stiprināt Latvijas suverenitāti. Iesaistīšanās un aizvien dziļāka integrēšanās pārnacionālās organizācijās mazina valstu suverenitāti – vai deputāti pārkāpa Satversmi, 2004.gadā aicinot Latviju iestāties Eiropas Savienībā? Balsojot par Lisabonas līgumu?

Deputāts apņemas savus pienākumus veikt godprātīgi. Vakardienas piemērs, kad Saeimas ētikas komisija, manuprāt, pieprasīja CVK veikt antikonstitucionālu darbību – ziņot par konkrētām fiziskām personām, kas piedalījās parakstu vākšanā – vai tā ir godprātīga rīcība, ja izrādītos, ka deputāti šajā jautājumā nav konsultējušies ar cilvēktiesību juristiem? Vai balsojums Saeimā, atsakoties izskaidrot sava balsojuma motīvus, ir sodāma rīcība? Vai avīžu lasīšana un sarunāšanās Saeimas sēžu laikā ir zvēresta pārkāpums?

Iemesls, kādēļ deputātu zvēresta teksts ir tik aptuvens: tas arī ir bijis iecerēts kā simbolisks solījums, kura vienīgās juridiskās sekas ir tādas, ka ja solījums nav teikts, tad deputāts neiegūst mandātu. Vēlētājs ir tas, kam jāizvērtē: deputāts pilda savu solījumu vai nepilda (tādēļ pelnījis nosodījumu, nepārvēlēšanu.)

Otrais iemesls. Kas izvērtēs – vai zvērests ir vai nav ticis pārkāpts?

Šobrīd vērtēšanu ir uzņēmusies Saeimas mandātu komisija, kas sastāv no dažādu frakciju deputātiem un lēmumus pieņem ar balsu vairākumu. Kā jau var noprast, praksē tas nozīmē – ja vairākums grib, tad deputāts tiek sodīts, ja negrib – netiek sodīts. Līdz šim neesmu redzējusi kādus principos balstītus, labi argumentētus lēmumus par to, kādēļ vienām sūdzībām par deputātu rīcību komisija pievienojas, citas – noraida. Skaidrs, ka pat profesionāliem tiesnešiem būtu sarežģīti izvērtēt soda piemērošanu par pretrunām ar tik abstrakti formulētu tekstu kā deputātu zvērests. Kvalitatīvs darbs prasa nopietnu analīzi ne tikai par to, ir vai nav formāli zvērests pārkāpts, bet arī – vai nav kādi augstāki cilvēktiesību principi, kas demokrātiskā sabiedrībā neļauj deputātu par šādiem pārkāpumiem sodīt.

Nikolaja Kabanova gadījums ir labs piemērs. Deputāts savā zvērestā apsolījis stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, pēc tam parakstoties par valsts valodas statusa piešķiršanu arī krievu valodai. Šādas tiesības – piedāvāt jautājumu referendumam, izpausmes brīvību – konstitūcija aizsargā jebkuram Latvijas pilsonim. Manuprāt, konkrētajā gadījumā ir visai skaidrs – lai gan, ja vēlas, deputāta rīcību var morāli nosodīt kā konfliktu ar solījuma tekstu, tomēr viņš ir rīkojies konstitucionāli. Līdzīgi kā Lielbritānijā deputāti zvēr būt uzticīgiem karalienei un viņas pēctečiem (tas ir vienīgais solījums zvērestā!), taču šis zvērests neuzliek deputātam kādus īpašus pienākumus attiecībā uz monarhiju. Ja deputāts to vēlas, viņš vai viņa var publiski uzstāties par pāreju uz republikānisku režīmu, monarhijas pilnvaru samazināšanu, jo galu galā deputātam arī ir cilvēktiesības.

Var jau būt, ka deputātu zvēresta pārkāpumu izvērtējumus var uzticēt kādai neitrālai, ar autoritāti apveltītai institūcijai, bet es tādu Latvijā (un arī citās demokrātiskās valstīs) neredzu.

Trešais iemesls. Kā sodīt par zvēresta pārkāpumiem?

Ņemot vērā to, cik sarežģīti ir noteikt, kas ir vai nav atzīstams par zvēresta pārkāpumu, un to, ka pagaidām neredzu institūciju, kas spētu vērtēt neitrāli, bez politiskām intrigām, esmu ārkārtīgi skeptiska par bargākiem sodiem svinīgā solījuma pārkāpējiem. Portālā manabalss.lv atrodama iniciatīva, kur piedāvāts noteikt, ka „deputāta zvēresta laušanas gadījumā deputāts zaudē tiesības atrasties šajā amatā ar šo brīdi un nevar tikt izvirzīts kā deputāta kandidāts arī jebkad turpmāk. Ar šo brīdi viņš vairs nevar ieņemt arī citus amatus valsts pārvaldē un pašvaldībās.” Man grūti iedomāties labāku politiskās izrēķināšanās veidu, kā pārmest konkurentam zvēresta pārkāpumu, – ja vairākums vēlas, katram deputātam var atrast nesenā pagātnē rīcību, kas, pēc vairākuma domām, nebija godprātīga, neatbilda kādam likumam vai bija pretrunā demokrātijai. Pat ja šāds pienākums tiktu uzticēts tiesai, zvēresta teksts ir pārāk neskaidrs, lai par tā pārkāpumiem varētu piemērot tik bargus sodus. Jau šobrīd Latvijas likumi paredz septiņus gadījumus, kad deputāts zaudē mandātu vai mandāts var viņam tikt atņemts – tie visi ir salīdzinoši viegli pārbaudāmi, maksimāli izslēdz subjektīvismu, politisko ieinteresētību:

  1. notiesāts par noziedzīgu nodarījumu [tikko stājas spēkā spriedums, deputāts ir uzskatāms par izslēgtu no Saeimas sastāva];
  2. ievēlēts, pārkāpjot Saeimas vēlēšanu likuma noteikumus [tie izsmeļoši noteikti likumā];
  3. neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai [vajadzīgs kompetentās institūcijas atzinums] ;
  4. ieņem ar deputāta mandātu nesavienojamu amatu [noteikti konkrētā likumā];
  5. vienas kārtējās sesijas laikā neattaisnotu iemeslu dēļ nav apmeklējis vairāk nekā pusi no Saeimas sēdēm [apmeklējums tiek uzskaitīts];
  6. izdarījis nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nozieguma izdarīšanas saslimis ar gara slimību, kas atņēmusi viņam iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt [tiesas spriedums];
  7. likumā noteiktajā kārtībā atzīts par rīcības nespējīgu [par to lemj tiesa].

Man nav padoma, kā starp šiem jau tā daudzskaitlīgajiem izslēgšanas pamatiem ielikt arī deputāta zvēresta pārkāpumus (tā, lai ieguvums sabiedrībai būtu lielāks, nekā risks kādu dienu ieraudzīt politiski motivētu kāda deputāta izslēgšanu no parlamenta).

Paralēli šiem pārkāpumiem, par kuriem deputāts var tikt izslēgts no Saeimas, Latvijā deputātiem ir saistošs arī deputātu ētikas kodekss, kur atrodami, piemēram, pienākumi būt atsaucīgam attieksmē pret sabiedrību un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, atturēties no pašmērķīgas izrādīšanās Saeimas tribīnē. Šādus daudz nekonkrētākus, vairāk ētiska rakstura pārkāpumus kontrolē paši deputāti. Atbilstoši arī sodi ir mazi. Pats bargākais – deputāta vārda publicēšana Latvijas Vēstnesī.

3. Kā palielināt deputātu atbildīgumu?

Tādēļ, manuprāt, – ja vēlamies palielināt deputāta atbildīgumu, būtu jāskatās citos virzienos, ne uz juridiskām sankcijām par solījuma pārkāpšanu.

Kontrolei par solījumu izpildi – gan priekšvēlēšanu solījumu, gan deputāta amata svinīgo solījuma – būtu jābūt vēlētāju ziņā. Dārgie vēlētāji, nāksies mums visiem kļūt gudrākiem! Domāsim paši līdzi tam, ko deputāti dara. Ja, mūsuprāt, pārkāpts zvērests – lūgsim deputātu publiski skaidrot savu rīcību, stāstīsim citiem pilsoņiem par to, ka deputāts rīkojies negodprātīgi, morāli nosodīsim. Šim nolūkam var veidot visdažādākās pilsoniskās iniciatīvas: parakstu vākšanas par to, ka kādam deputātam būtu jānoliek mandāts, interneta lapas, kur apkopotos dati par iespējamiem pārkāpumiem u.tml.

Vispār jau vērtējumam par to, ir vai nav deputāts pārkāpis kādas ētikas normas (deputātu ētikas kodeksu), nevajadzētu būt atkarīgam no Saeimas vairākuma iegribas. Iespējams, ka deputātu ētikas kodeksa pārkāpumu izvērtēšanā var iesaistīt neitrālus ētikas vērtētājus (piemēram, ētikas kursu lektorus augstskolās). Saeimas ētikas komisijas darbam jākļūst daudz publiskākam – tās atzinumiem jābūt internetā (tā, lai var novērtēt argumentācijas kvalitāti; to, vai attiecībā uz dažādu frakciju deputātiem netiek attiecināti dubulti standarti). Šiem atzinumiem jābūt rakstiskiem – proti, publiskai argumentācijai jābūt gan tad, kad deputāti pievienojas kādai sūdzībai, gan arī tad, kad sūdzība tiek noraidīta. Iespējams, iedzīvotāju grupām var tikt piešķirta iespēja pastāvīgi iesniegt sūdzību komisijā par kādu deputātu ētikas kodeksa pārkāpumu (tā, lai komisija bez attiecīgā iesnieguma izskatīšanas sēdē nevarētu atrakstīties) .

Noslēgumā varu izteikt apbrīnu tam, cik prasmīgi vēl 2011.gadā dažiem deputātiem izdodas manipulēt ar sabiedrību un saviem kolēģiem. Pagaidām izskatās, ka Saeimas vairākums pat neaizdomājas, kādu bumeranga efektu viņi paši var radīt. Katram var gadīties nokļūt mazākumā, kļūt par Saeimas vairākuma vēlētāju piesaistes instrumentu vai politiskās izrēķināšanās objektu.

Arī vēlētājiem būtu ļoti ieteicams nevis ļauties skaistajai retorikai par deputātu sodīšanu par zvēresta pārkāpšanu, bet domāt līdzi. Domāt līdzi gan tam, kādēļ zvērests pēkšņi tieši tagad izmantots kā politisks instruments, un kādas var būt šādas rīcības ilgtermiņa sekas.

P.S. Visbeidzot, daži vārdi par Saeimas ētikas komisijas vēršanos pie CVK, pieprasot informāciju par to, kuri deputāti parakstījušies par referenduma rīkošanu Satversmes grozījumiem valsts valodas jautājumā. Manuprāt, no CVK tiek pieprasīta prettiesiska rīcība. Lai arī cik ļoti mani personiski interesētu, kuri deputāti, piemēram, 2008.gadā NEparakstījās par Satversmes grozīšanu, lai dotu tiesības tautai atlaist Saeimu (jo daudz ko raksturo par attieksmi pret demokrātiju, kas, starp citu, arī ir daļa no svinīgā solījuma) vai kuri deputāti vispār nav piedalījušies pēdējos dažos referendumos, es apzinos, ka CVK nav tiesīga šādu informāciju izpaust. Informācija par personas politisko pārliecību, līdzīgi kā, teiksim, medicīniska rakstura informācija, ir sensitīvi personas dati – bez pašas personas piekrišanas tos nedrīkst izlikt publiskai apskatei. CVK šos datus ir ieguvusi konkrētam mērķim, – lai pārliecinātos, ir vai nav pietiekams pilsoņu skaits, lai rīkotu referendumu. Citiem mērķiem šos datus apstrādāt nedrīkst.

Un mani nepārliecina arguments, ka Saeimas komisija ir priviliģētā situācijā tādēļ, ka viņi kontrolē deputātu ētikas kodeksa izpildi. Bez īpaši likumā atrunāta tiesiska pilnvarojuma izpaust šādus datus par privātpersonām – ir viņi deputāti vai nav viņi deputāti – valsts institūcijas nav tiesīgas. Savādāk būtu jāpieņem, ka Saeimas komisija varētu regulāri skaidrot no drošības dienestiem, vai gadījumā nav parādījusies kāda informācija, kas ļauj apšaubīt deputātu spējas godprātīgi pildīt savus pienākumus (aizbildinājums: ētikas kodeksa 20.punkts). Aptaujāt restorānus, naktsklubus par to, vai gadījumā kāds deputāts nav redzēts alkohola reibumā (14.punkts), augstskolas – par to, kuri deputāti nepilda savu pienākumu pastāvīgi izglītoties (17.punkts), bankas – par deputātu kontu statusu, lai uzzinātu, cik racionāli deputāts izmanto viņam piešķirtos līdzekļus (13.punkts). Arī deputātiem ir cilvēktiesības – gan uz vārda brīvību, gan uz privāto dzīv. Šīs tiesības nozīmē arī privātuma aizsardzību attiecībā uz privātām politiskām izvēlēm – ko šis konkrētais indivīds veicis kā privātpersona, pilsonis, nevis 11.Saeimas deputāts. Šīs kapacitātes jāmāk nodalīt. Ģimenē, ar draugiem cilvēks sarunājas kā privātpersona (A.A.; A.B.; A.C), nevis kā Saeimas deputāts. Saeimas komisijās, plenārsēdēs – oficiālā kapacitātē, kā deputāts. Saeimā balso arī kā deputāts, tādēļ sabiedrība var prasīt balsojumu publiskumu. Referendumos, vēlēšanās – kā privātpersona, tādēļ darbojas arī visi privātumu sargājošie principi.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!