Raksts

Saeimas dāvana demokrātijas dzimšanas dienā


Datums:
17. novembris, 2011


Autori

Roberts Putnis


Nu neticēju! Neesmu es nekāda Nobela komisija, kas miera prēmijas avansā izsniedz.

No politiķiem ir svarīgi sagaidīt darbus, nevis vērtēt solījumus. Rīkojuma nr. 2 eiforija arī mani vasarā bija pārņēmusi, lai gan neticēju ne Zatlera administratīvajām iemaņām, ne harizmātiskajām spējām izveidot veiksmīgu jaunu partiju. Vēl mazāk ticēju viņa „kodolam”, kas „veselus” divus mēnešus „upurējās valstij” posmā starp vecajiem un jaunajiem valsts amatiem.

Bet šodien jaunā Saeima noorganizēja tiešām vērtīgu dāvanu Republikai tās dzimšanās dienā, kas nebūtu bijusi iespējama bez rīkojuma nr. 2. Tagadējā “tiesiskuma (un visa tā pārējā) koalīcijas” seja Solvita Āboltiņa vēl pirms nepilna pusgada laulības ar Lembi un prezidenta amata iegūšanas vārdā ar vieglu roku vislabprātāk Strīķi ar visu iestādi būtu sadalījusi pa Rīgas policijas iecirkņiem. Bet šodien KNAB ir jauns vadītājs.

Kontekstā ar jaunākajām politiskajām norisēm 92 deputātu jāvārds pilnīgi noteikti nav nekāds patiess „uzticības kredīts”, lai gan Streļčenokam noteikti tas tā politiski korekti ir jāvērtē. Vairākumam balsotāju minētajā politiskajā kontekstā īsti nebija citas saprātīgas politiskās izvēles. Un labi tā. No otras puses tās 92 balsis noteikti liecina arī to, ka Saeimas absolūtam vairākumam no Streļčonoka nav bail. Tas nerunā viņam par labu. Ceru, ka tas paliks tikai mans sarkastisks joks.

KNAB likums katram no tā līdzšinējiem priekšniekiem ir devis varu un brīvību. To apliecināja Strīķes apkarošana, Loskutova lietussargi un Vilnīša gulbja dziesma. Streļčenokam ir visas iespējas to izmantot. Svarīgākie instrumenti šīs iespējas izmantošanai viņam nāk līdzi neatkarīgi no Saeimas balsojuma – respekts un cieņa KNAB iekšienē. Tas ir svarīgi tāpēc, ka KNAB likums paredz svarīgus demokrātiskus kolektīvās vadības instrumentus, kas ir mazpazīstami gan Latvijas menedžeru, gan politisko lēmumpieņēmēju aprindās, bet pilnīgi nebija zināmi Vilnītim. Bez darbinieku aizmugures KNAB nav vadāms.

Tas pats KNAB likums paredz arī nozīmīgu citu iestādes darba uzdevumu – līdzās apkarošanai, veikt arī aktīvu korupcijas prevenciju. Līdz šim šis bija viens no tiem retajiem punktiem, par kuriem KNAB varēja varbūt ne smagi kritizēt, tomēr kādu skeptisku piebildi atļauties. Vismaz sabiedrības uztverē šī iestāde primāri tiek uztverta pamatā kā apkarotājs. Vienmēr esmu bijis skeptisks pret šādu KNAB ievirzi, jo personiski ticu demokrātiskiem procesiem un sabiedrības iesaistes nepieciešamībai arī tad, ja tas šķiet dārgāk, ilgāk un neērtāk. Ticu, ka tā sanāk ilglaicīgāk.

Taču tagad esmu spiests atkāpties un atzīt, ka riskantā līdzšinējā KNAB taktika ar ieročiem un visu likuma bardzību vērsties pret “pūderētajiem un manikīrotajiem” valsts apzadzējiem sevi ir attaisnojusi un nesusi līdzi nozīmīgas demokrātiskas politiskas pārmaiņas. Tomēr Streļčonoka (faktiski vienīgais) trūkums paliek viņa „operatīvais” tēls, kas atbilst de facto KNAB kolektīva pašizpratnei par savu darbu un uzdevumiem. Tāpēc vienīgais, ko vēlu viņam: plašu skatu un jaunas idejas kā ne tikai salikt cietumos ar lielu naudu, kareivīgiem advokātiem, jaudīgiem medijiem un slēptu poltiisko varu līdz zobiem bruņotus noziedzniekus, bet arī rosināt tālākas politiski sabiedriskas pārmaiņas.

Tad KNAB darbam varētu sanākt (vēl) stabilāki, drošāki un ilglaicīgāki rezultāti. Cīņas sparu Streļčenokam varam arī nevēlēt, tā būs gana. Arī demokrātiskās republikas sargs viņš būs labs. Tas viņam avansā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!