Foto: © AFI

Izskatās, ka Saeimas atbildīgā komisija no partiju finansu kontroles mehānismiem atbalstīs tikai aizņēmumu aizliegumu, sarežģītu definīciju ziedojumiem, ko nevarēs atspoguļot deklarācijās, un prasību publiskot vēlēšanu gada pirmo sešu mēnešu finanses.

Politiskās reklāmas apjoms medijos ir kļuvis par galveno priekšvēlēšanu cīņu ieroci, tāpēc vēlēšanu kampaņas izdevumi rada apburto loku – jo vairāk naudas priekšvēlēšanu kampaņā iegulda konkurenti, jo vairāk līdzekļu nepieciešams, lai gūtu panākumus vēlēšanās. Rietumvalstis pazīst šo problēmu un apkaro to ar dažādām likumdošanas metodēm – Beļģijā ir ieviesti ierobežojumi politisko kampaņu izmaksām, Lielbritānijā – aizliegta apmaksāta politiska reklāma, Francijā – savukārt aizliegti ziedojumi no uzņēmumiem.

Latvijas politiskās partijas kontrolējošā likumdošana pašreiz ir liberāla un partiju deklarācijas nav pakļautas kontrolei. Kā savā pētījumā par Latvijas partiju finansēšanu atzinis Pasaules Bankas eksperts Roberts Dāls, “politisko partiju finansu regulēšanas uzlabojumi ir pakāpenisks un ilglaicīgs process, Latvijai pienācis laiks šo procesu sākt”.

Partiju finansu regulēšanas uzlabošanai Saeimā pašlaik ir divi ierosinājumi – Latvijas Ceļa (LC) iesniegtie un atbildīgās Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sagatavotie. Ja pieņemam, ka pirmie ierosinājumi ir pussolis uz priekšu partiju finansu plūsmu kontrolē, tad atbildīgās komisijas priekšlikumi ir tikai ceturtdaļsolis.

Aizņēmuma aizliegums

LC ierosināja un atbildīgā komisija ir atbalstījusi normu, ka politiskajām partijām aizliegts ņemt aizņēmumus. Šis ir tipisks piemērs politisko partiju finansēšanas klasiķa Maikla Pinto-Dušinska atziņai, ka “likumdošanas normu ieviešanu parasti veicina vai nu politiski skandāli vai arī kāda konkrēta problēma”. Debates sākušās pēc tam, ka Tautas parija (TP) savā deklarācijā 2000.gadā uzrādīja, ka saņēmusi Ls 362 000 “bezprocentu” aizdevumu, bet 2001.gadā Sorosa fonda – Latvija (SFL) un Delnas projektam iesniegtajā atskaitē šī summa vairs neparādījās.

Pakalpojums kā ziedojums

Cita iniciatīva tapusi saistībā ar ziedojumu uzskaites grūtībām. Politiskās partijas saņem bezmaksas pakalpojumus, kuriem nereti ir liela tirgus vērtība, bet partiju deklarācijās tie neparādās. LC ierosināja līdztekus naudas un finansu līdzekļiem kā ziedojumu noteikt arī pakalpojumu.

Atbildīgā komisija it kā atbalsta un pat papildina šo normu, “ziedojumu” definīcijā ietverot “visa veida bezatlīdzības labumus, tai skaitā – pakalpojumus, tiesības, [..] atteikšanās no kādas tiesības un citas darbības, ar kurām politiskajai partijai tiek piešķirts kāds labums”. Jāpiekrīt komisijas vadītājam, TP priekšsēdētaja vietniekam Jānim Lagzdiņam, ka šī definīcija ietver plašāku iespējami koruptu darbību loku. Tomēr var arī iebilst. Pirmkārt, ir lietderīgi par ziedojumiem partijai domāt partiju finansu deklarāciju kategorijās, jo tas taču ir dokuments, kuru valsts iestādēs iesniedz un kuru sabiedrības kontrolei pakļauj politiskās partijas. Kā finansu deklarācijā iestrādāt “tiesības vai attiekšanos no tām”? Baidos, ka, sastopoties ar definīcijas grūtībām, partija vienkārši izvēlēsies likumā noteikto nedeklarēt.

Otrkārt, politiskās partijas finansu deklarācijas iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam, kas atkārtoti ir skaidrojis, ka deklarācijas pārbauda tikai “pēc formas” un nevis “pēc būtības”. Ja pieņemam, ka vienīgā reālā kontrolinstitūcija partiju finansu deklarācijai ir sabiedrība, nav grūti iedomāties, ka tik sarežģīti formulētu ziedojumu ceļam nav iespējams izsekot.

Priekšvēlēšanu kampaņas izmaksas

Apzinīgs vēlētājs grib izdarīt informētu izvēli, tāpēc ir pamatota sabiedrības vēlme zināt, no kurienes nācis politisko partiju finansējums un cik naudas partija A tērējusi priekšvēlēšanu kampaņai. Tas palīdz izšķirt, vai partiju popularitāte atkarīga no dārgu sabiedrisko attiecību speciālistu darba, vai tā ataino elektorāta vēlmes. Atbildīgā komisija noraidīja LC ierosinātos grozījumus likumā Par sabiedriskām organizācijām un apvienībām, kuri paredzēja partijas priekšvēlēšanu kampaņas izdevumus apmaksāt no atsevišķa fonda. Šis grozījums bija neskaidri noformulēts, un vislabāk šo jautājumu būtu risināt ar partiju finansēšanas likuma palīdzību, kurš paredzētu, ka partijas finansu deklarācijā norāda izdevumus par reklāmas kampaņu. Pašlaik gan atbildīgās komisijas, gan LC piedāvātajā variantā finansu deklarācija paliek nemainīgi virspusēja, un izdevumi reklāmām tiek iekļauti kategorijā “izdarītie citi izdevumi, kuru summa pārsniedz 1000 latus”. Tādējādi, situācija, kad no partiju deklarācijām nav iespējams secināt, cik politiskās partijas tērē priekšvēlēšanu kampaņām, turpinās. SFL un Delna, balstoties uz secinājumiem, kas gūti, novērojot politisko partiju finansu plūsmas pirms pašvaldību vēlēšanām 2001.gadā, atbildīgās komisijas deputātiem iesniedza ierosinājumus, kuri paredz detalizētāku finansu deklarācijas formu. Tie atsaucību neguva, tāpat bez ievērības tika atstāts ierosinājums partiju finansu deklarācijā atsevišķi uzrādīt no fiziskām un juridiskām personām saņemto ziedojumu kopsummas, lai būtu iespējams labāk noteikt fizisko un juridisko ziedotāju proporcijas politiskās partijas ziedotāju lokā.

Atskaites

LC ierosinājis, ka partijas finansu deklarācijas iesniedz divreiz gadā – 1.martā un 1.septembrī. Atbildīgā komisija piedāvā partiju finanses divreiz deklarēt tikai Saeimas vēlēšanu gadā. No finansu atklātības viedokļa tas, protams, ir vairāk nekā vienu reizi, tomēr šis ir vienīgais arguments par labu minētajai normai. Iznāk, ka 1.septembrī, apmēram mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām, politiskā partija deklarēs ieņēmumus un izdevumus par periodu no janvāra līdz jūnijam. Intensīvākais politiskās reklāmas laiks trīs mēnešus pirms vēlēšanām paliks to interesentu ziņā, kuriem piecus mēnešus “pēc” vēlēšanām rūpēs partiju deklarāciju studēšana. Ar šo normu tiek ignorēts arī TP politiskās konferences ierosinājums “TP frakcijai iesniegt izskatīšanai Saeimā grozījumus [..], nosakot, ka politiskās partijas, kas piedalās Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, pirms tām publisko informāciju par vēlēšanu kampaņas izdevumiem un sniedz informāciju par vēlēšanu kampaņas finansētājiem”. Līdzīgu priekšlikumu atbildīgās komisijas deputātiem izteica arī SFL un Delna, tomēr šī iniciatīva netika ņemta vērā.

Pašlaik izskatās, ka no atbildīgās komisijas uz likumprojekta otro lasījumu Saeimā netiks nekas vairāk kā aizliegums partijām ņemt aizņēmumus, sarežģīti formulēta un deklarācijās nerealizējama ziedojumu definīcija un formāls noteikums, ka partijas finansu deklarāciju Saeimas vēlēšanu gadā iesniedz divreiz. Šiem partiju finansu kontroles priekšlikumiem cits vērtējums kā vien “ceturtdaļsolis” nederēs.