Pirms pāris nedēļām parakstīju arodbiedrību aicinājumu paredzēt Satversmē iespēju tautai atlaist Saeimu. Šis lēmums nenāca viegli - argumenti par un pret tautas izvēli pirms termiņa atsaukt parlamentu tobrīd šķita apmēram līdzsvarā.

No vienas puses, šāds mehānisms ir vēlams, jo:

• Kāds gan ir leģitīms pamatojums tāda parlamenta darbam, kuram pilsoņu kopuma vairākums vairs neuzticas? Vai šādā situācijā vispār var runāt par demos kratos (tautas vara)?
• Es vadījos no prezumpcijas, ka demokrātija ir sargājama vērtība. Ja ievēlētais parlaments rīkojas tā, lai šo vērtību sagrautu (pakļaujoties “oligarhu” diktātam, graujot svarīgāko parlamenta atsvara mehānismu – likuma varu) pilsoņu kopumam ir jābūt efektīvam mehānismam, kā pret to cīnīties, vēl pirms ir pienācis parlamenta beigu termiņš. Pretējā gadījumā viegli iedomāties situāciju, kad parlamenta vairākums uz demokrātijas rēķina nostiprina savu varu (piemēram, nosaka, ka tikai iepriekšējā parlamentā pārstāvētās partijas var piedalīties vēlēšanās; ierobežo vārda un pulcēšanās brīvību) un ir iznīcinājis visas institūcijas, kas pret to varētu iebilst. Pēc piemēra tālu nav jāskatās: mums kaimiņos jau ir divas valstis, kur formāli vēlēšanas notiek, bet reāli par demokrātiju var runāt tikai ar lielām atrunām.

Spēcīgākais arguments pret tautas tiesībām atlaist Saeimu – pārstāvnieciskā (reprezentatīvā) demokrātija prezumē, ka starp tautas pārstāvjiem un vēlētājiem ir zināma distance. Proti, deputātiem vēlētāja griba nav saistoša – parlamentā darba iespaidā (apspriedes ar nozaru speciālistiem, ikdienas diskusijas par politikas aktualitātēm) deputātu uztverei par demokrātiju būtu jābūt “apgaismotākai”, nekā vidējam pilsonim. Iespēja pirms termiņa atsaukt parlamentu var radīt kaitīgas sekas – deputāts būs motivēts cieši pieturēties pie tobrīd starp vēlētājiem populāriem uzskatiem un tādēļ nespēs pieņemt ilgtermiņā vajadzīgus lēmumus (sāpīgas sociālās reformas, sabiedrības “izstumto” grupu cilvēktiesību paplašināšana, u.tml.)

Es parakstīju arodbiedrību likumprojektu , jo mana “demokrātijas intuīcija” aprēķināja, ka Latvijas gadījumā ieguvumi pārsvers riskus. Taču sajūta nav omulīga. Tā ir vienmēr, kad nespēju savu viedokli pamatot ar skaidru loģisku argumentu ķēdi, kurā ir integrētas atbildes uz visiem pretargumentiem.

Uzskatot, ka tas ir skaidrojams ar manām nepilnīgajām zināšanām, sāku atsvaidzināt zināšanas par demokrātiju, parlamentiem un tautas suverenitāti. Atklājās divas lietas: (1) manas zināšanas par demokrātiju tiešām nav pietiekami dziļas; (2) skaidrojums, kādēļ es nespēju skaidri atbildēt uz šobrīd Latvijā aktuālo jautājumu par Saeimas atlaišanu, ir tāds, ka VIENNOZĪMĪGAS ATBILDES UZ ŠO JAUTĀJUMU MŪSDIENU DEMOKRĀTIJAS FILOZOFIJĀ NAV.

Turpmāko blogu sadalu divās daļās, lai katrs, kas vēlas uzzināt manus galvenos secinājumus, to varētu ērti izdarīt (lapaspuses apakšā – II sadaļa):

I daļa. Tajā atrodamas interesantākās atziņas no kādas nesen izlasītas grāmatas par reprezentatīvo demokrātiju.

II daļa. Mana šī brīža argumentācija (balstoties uz B.Manina grāmatā atrodamajām atziņām) , kādēļ arodbiedrību piedāvātais projekts nav pretrunā reprezentatīvās demokrātijas būtībai. Šo daļu var lasīt arī neizlasot visu iepriekšējo!

__________________________________________________________________

I daļa. Atziņas no grāmatas The principles of Representative Government.”

Tas, kas tagad sekos, ir interesantākās atziņas par pārstāvniecības demokrātiju no 1997.gada Bernard Manin grāmatas “The principles of Representative Government.” Šī grāmata ir lieliska – noteikti labākā, ko es par šīm tēmām esmu lasījusi. Uzreiz brīdinu, ka tur nebūs skaidras atbildes uz jautājumu par to, vai tauta var vai nevar pirms termiņa atlaist parlamentu, taču atbildes neesamību atsver citas interesantas atziņas par pārstāvniecības demokrātiju, un šīs atziņas ļoti palīdz starp kokiem nepazaudēt mežu:

• Reprezentatīvās pārvaldes – “neīsta” demokrātija? Mūsdienās tiek izšķirtas “tiešās” demokrātijas (pilsoņi paši lemj par likumiem) un “reprezentatīvās” pārvaldes (pilsoņi ievēl pārstāvjus, kas viņu vietā pieņems likumus). Mūsu apziņā tie ir divi demokrātijas paveidi. Taču patiesībā reprezentatīvā pārvalde sākotnēji NEBIJA iecerēta kā demokrātijas paveids. Tas, ko mēs saucam par repezentatīvām pārvaldēm/demokrātijām, sakņojas institūciju sistēmā, kurām nebija nekāda sakara ar tautas varu. (1.-2.lpp)
• Vai vēlēšanas ir demokrātiskākais kandidātu atlases mehānisms? Demokrātija nav neatraujami saistīta ar vēlēšanām. Atēnu demokrātijā kandidātu atlase uz daudziem amatiem notika ar izlozes palīdzību. Grieķijā lozēšana tika uztverta kā tipiska demokrātijas iezīme. Pat vēl vairāk – lozēšana tika uzskatīta par demokrātisku , kamēr vēlēšanas – par vairāk oligarhisku vai aristokrātisku atlases mehānismu (27.lpp.) Šādi, piemēram, tika atlasīti 600 no 700 maģistrātiem. Tiem, uz kuriem krita loze, bija jāiztur vēl viens pārbaudījums: pārbaude, vai viņi atbilst maģistrātiem izvirzītajiem kritērijiem, vai viņu izturēšanās pret saviem vecākiem ir bijusi apmierinoša, vai viņi ir nomaksājuši nodokļus un izgājuši militāro dienestu. Indivīds, par kura oligarhiskajām simpātijām bija publiski zināms, varēja tikt noraidīts. Katram pilsonim bija tiesības izvirzīt pret maģistrātu prasības un pieprasīt viņa atkāpšanos ar neuzticēšanās balsojumu. (8.-13.lpp) Iemesls, kādēļ jaunajos laikos izloze vairs netika uzskatīta par leģitīmu kritēriju amatpersonu atlaseim – dabisko tiesību teorētiķu (no Grocija līdz Russo) uzskats, ka politisko varu var attaisnot tikai ar pārvaldāmo piekrišanu (consent), tautas gribu. Tikai tāda vara ir leģitīma. Tātad bija mainījusies demokrātijas izpratne: vairs nebija tik svarīgi nodrošināt, lai pilsoņiem būtu vienlīdzīgas iespējas ieņemt politikas amatus (ko labāk nodrošina izloze), bet gan par daudz svarīgāku kritēriju tika atzīts tas, vai amata ieņēmēji bauda pārējo atbalstu (un to labāk nodrošina vēlēšanas). Tas nozīmē, ka radās jauna izpratne par pilsonību – pilsoņi tika uzlūkoti kā politiskās leģitimitātes avoti, nevis kā personas, kas varētu pašas gribēt ieņemt politiskus amatus. Šis 18.gadsimtā dominējošais uzskats vēl šobrīd šķiet “pašsaprotams” veids, kā skatīties uz pilsonību, lai gan tā ir tikai viena no iespējamām pilsonības koncepcijām (85.-92.lpp.)
• Reprezentatīvās demokrātijas priekšrocības pār tiešo demokrātiju. Iemesli, kādēļ tiešā demokrātija vairs nav plaši izplatīta, nav tikai tādi, ka mūsdienu valsts ir sarežģīta un pilsoņu ir pārāk daudz (lai gan tas, protams, arī!). Medisons uzskatīja, ka reprezentatīvai demokrātijai ir citas priekšrocības pār tiešo demokrātiju. Pārstāvju ievēlēšanas rezultāts ir “to refine and enlarge public views by passing them through the medium of a chosen body of citizens, whose wisdom may best discern the true interest of their country and whose patriotism and love oj justice will be least likely to sacrifice it to temporary or partial considerations. […] Under such a regulation it may well happen that the public voice, pronounced by the representatives of the people, will be more consonant to the public good than if pronounced by the people themselves, convened for the purpose.” Tātad – tautas pārstāvji savu īpašo personības iezīmju dēļ spēj labāk izvērtēt, kas ir sabiedriskais labums, nekā pati tauta. Franču revolūcijas laikā attaisnojams reprezentatīvai demokrātijai bija savādāks: proti, ka mūsdienu komerciālajās sabiedrībās pilsoņiem nav brīva laika, lai pastāvīgi sekotu līdzi sabiedrības lietām, tādēļ arī šajā jomā ir vajadzīga darba dalīšana, politikai ir jākļūst par profesiju. (2-3.lpp.)
• Reprezentatīvo režīmu pazīmes. Bernard Manin izdala četras tās pazīmes: (1) Tie, kuri valda, savos amatos nonāk regulāru vēlēšanu rezultātā; (2) Valdītāju lēmumu pieņemšana ir līdz noteiktai pakāpei neatkarīga no vēlētāju gribas. Šī koncepcija ir uzvarējusi konkurences cīņā ar alternatīvām koncepcijām, kas deputātu uztvēra tikai kā vēlētāja gribas izpildītāju – deputātam nav tiesības rīkoties pretrunā viņa vēlētāju vēlmēm; (3) Pārvaldāmie ir tiesīgi bez valdītāju kontroles paust savu viedokli un politiskās vēlmes; (4) par politiskiem lēmumiem notiek debates. (6.lpp.)
• Vai reprezentatīvā demokrātijā deputāti ir neatkarīgi no vēlētāju gribas? Reprezentatīvas sistēmas parasti nepieļauj divas prakses, kas mazinātu ievēlēto pārstāvju neatkarību: (1) imperatīvie mandāti un (2) pārstāvju atsaukšana. 18.gadsimta Anglijā radās ideja, kas guva atbalstu, ka parlamentārieši pārstāv visu nāciju, nevis savu vēlēšanu apgabalu. Vēlēšanu apgabala vēlētājiem tādēļ nebija tiesību sniegt parlamentārietim saistošas instrukcijas (imperatīvos mandātus). (163.lpp.) Bet iemesls, kādēļ pārstāvju atsaukšana nav plaši izplatīta mūsdienu demokrātijās, nav tik skaidrs un viegli izskaidrojams: “Though a practicable system, revocability was never established in any lasting fashion, presumably on grounds of principle rather than for purely practical reasons.” (166.lpp.)

Liriska atkāpe: Ļoti iesaku izlasīt pieminēto grāmatu! Līdzās jau apskatītajiem jautājumiem, tur ir arodamas ļoti interesantas atziņas par, piemēram, par:

__________________________________________________________________

II daļa. Vai arodbiedrību projekts ir pretrunā reprezentatīvās demokrātijas jēgai?

Ko var secināt par arodbiedrību iesniegto projektu, vadoties no reprezentatīvās demokrātijas koncepciju vēstures? Piedāvāju dažas tēzes:

1) Mūsdienu demokrātiju pamatā ir pieņēmums (kas šobrīd ir uzvarējis konkurences cīņā ar alternatīvām koncepcijām), ka valsts varas leģitimitātes avots ir pilsoņu piekrišana tam, ka pār viņiem valda konkrētas personas. Demokrātijas teorijas pašas par sevi nepasaka, cik bieži šis pilsoņu akcepts var tikt pausts – piemēram, vai vēlēšanas reizi četros gados ir vienīgais rādītājs, lai pateiktu, vai pilsoņu piekrišana pastāv/nepastāv, vai arī pilsoņi var izvēlēties savu attieksmi paust biežāk. Tātad šis pieņēmums pats par sevi nedod atbildi uz interesējošo jautājumu (skat.sadaļas virsrakstu).

2) Reprezentatīva demokrātija var tikt izprasta dažādi: tomēr šobrīd populārākās koncepcijas uztver deputātus par tautas pārstāvjiem, kuri ir zināmā mērā no saviem vēlētājiem neatkarīgi (ir pieļaujams, ka deputāta viedoklis un politiskie lēmumi atšķiras no viņa vēlētāju vēlmēm). Vēsturiski ir bijušas arī citas koncepcijas: piemēram, uzskatīt, ka deputātiem ir jādara tikai tas, ko vēlas viņu vēlētāji (deputāts – tikai savu vēlētāju gribas izpildītājs). Imperatīvais mandāts (konkrētas vēlētāju prasības, kas deputātam obligāti jāīsteno) ir pieļaujams otrās, bet ne pirmās koncepcijas ietvaros. Taču iespēja atsaukt pārstāvjus nav tas pats, kas imperatīvais mandāts: tas samazina, bet neizslēdz deputāta neatkarību no vēlētājiem. Tas, cik lielā mērā šāda iespēja atbilst reprezentatīvās demokrātijas būtībai, nav politikas teorijā atrisināts jautājums. Šajā jautājumā saduras divu veidu “loģikas”: (1) deputātu darbība ir leģitīma tikai tad, ja pilsoņi ir piekrituši, ka šie deputāti ir savos amatos – tādēļ jo biežāk pilsoņi pauž savu attieksmi, jo precīzāk var noteikt, vai dotais parlaments ir leģitīms; (2) reprezentatīvās demokrātijas populārākās koncepcijas prasa zināmu distanci starp vēlētājiem un viņu ievēlētājiem pārstāvjiem – tādēļ jo mazāk deputātiem būs jābaidās no tā, ka viņus atsauks no amatiem pirms 4 gadu termiņa iztecēšanas, jo labāk demokrātijai. Tātad arī šis pieņēmums pats par sevi nedod atbildi uz interesējošo jautājumu. Mūsdienu reprezentatīvajām demokrātijām nav raksturīgi ļaut pirms termiņa atsaukt ievēlētos pārstāvjus, taču tas nenozīmē, ka pārstāvju atsaukšana ir pretrunā ar reprezentatīvās demokrātijas jēgu.

3) Iemesli, kādēļ populārākās reprezentatīvās demokrātijas koncepcijas paredz deputātu neatkarību no vēlētājiem: (1) Medisona uzskats: vēlēšanu process garantē, ka vēlēšanās tiek atlasīti paši labākie tautas pārstāvji (“kuru viedums labāk spēj izšķirt valsts patieso interesi un kuru patriotisms un taisnīguma mīlestība neļaust valsts intereses upurēt īslaicīgu apsvērumu labad.”); (2) deputāti sava statusa dēļ ir kompetentāki (apgaismotāki) politikas jautājumos (jo tā ir viņu profesija), tādēļ spēj sekmīgāk (nekā pilsoņu kopums) novērtēt, kāda veida lēmumi ir vai nav sabiedrības interesēs. Ja šādi argumenti uz kādu politikas sistēmu nav attiecināmi (manuprāt, uz Latviju laika posmā gadu pēc 9.Saeimas vēlēšanām to piesaukšana ir smieklīga), tad nav arī leģitīmu iemeslu, kādēļ neļaut vēlētājiem atteikties no parlamenta, kas strādā slikti, un pirms likumā noteiktā termiņa ievēlēt jaunu parlamentu. Tomēr svarīgi ir arī tas, lai, ieviešot šādu mehānismu, Saeimas deputātiem nākotnē joprojām būtu iespējas pieņemt valstij svarīgus, bet sabiedrībā nepopulārus lēmumus (piemēram, algu jautājumi, seksuālo minoritāšu tiesības), Saeimai referenduma ceļā netiekot atlaistai. Tādēļ Saeimas atlaišanas mehānismam ir jābūt pietiekami smagnējam, lai ar tā palīdzību nebūtu iespējams paralizēt kopumā godprātīga parlamenta darbu. Nepieciešamība savākt 1/10 parakstu no balstiesīgajiem iedzīvotājiem un prasībai uz referendumu ierasties vismaz pusei no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos pilsoņu skaita, ir politiski sarežģīti īstenojams mehānisms.

Secinājums? Manuprāt, šāds: arodbiedrību piedāvātie Satversmes grozījumi paredz pietiekami politiski sarežģīti īstenojamu Saeimas atlaišanas mehānismu, lai tas būtu savietojams ar reprezentatīvo demokrātiju. Vienlaicīgi šāda tautas nobalsošana ļautu pārliecināties par pilsoņu atbalstu ievēlētajam parlamentam un varētu kalpot kā atsvars parlamenta vairākuma destruktīvai rīcībai, kas vērsta uz demokrātijas “demontāžu”.