Raksts

Saeimas atlaišana: pagātnes padomi


Datums:
29. jūlijs, 2008


Autori

Jānis Pleps


Foto: Beth

Mūsdienu diskusijas par tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu atgādina starpkaru perioda valstsvīru un juristu argumentus. Bet ir viena būtiska atšķirība — toreiz diskusija notika parlamentā un zinātnieku rakstos, bet šodien iespēja izlemt šo jautājumu tiek dota ikvienam pilsonim.

Vai vēlētājiem ir piešķiramas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu? Kādā veidā būtu pilnveidojams Satversmes regulējums par Saeimas atlaišanu? Šķiet, mūsdienās par šo jautājumu ir pausti visi iespējamie un neiespējamie viedokļi un argumenti. Galu galā — Valsts prezidenta izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija savu darbu uzsākusi tieši ar Saeimas atlaišanas regulējuma Satversmē pilnveidošanas iespēju izvērtējumu.[1]

Paralēli juristu diskusijām ir notikusi arī sabiedrības izšķiršanās. 1/10 daļa vēlētāju ir parakstījusies par grozījumiem Satversmē, kas vēlētājiem piešķirtu šīs tiesības. Tā kā Saeima attiecīgo Satversmes grozījumu projektu ir noraidījusi, saskaņā ar Satversmes 78. panta prasībām ir rīkojama tautas nobalsošana. 2. augustā Latvijas pilsoņu kopumam Satversme ļauj pateikt izšķirošo vārdu — būt vai nebūt šīm tiesībām.

Būtu žēl, ja pilsoņu kopums šos grozījumus Satversmē akceptētu. Tad spēkā stātos “juridisks brāķis”, kā to ir vērtējuši juristi, un mums zustu unikālā iespēja ieraudzīt tās precīzās normu redakcijas, kuras sabiedrībai varētu tikt piedāvātas. Tāpat būtu žēl, jo noslēgtos juridiski politiska diskusija, kas aizsākusies vēl pirms Satversmes pieņemšanas.

Par tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu ir diskutēts Satversmes sapulcē, rakstot mūsu valsts konstitūciju. Par tām ir domāts parlamentārisma periodā, meklējot veidus, kā uzlabot valsts iekārtu. Parlamentārisma pēdējās dienās par šīm tiesībām ir balsots parlamentā. Mūsdienās mēs piedzīvojam tikai šīs garas diskusijas jaunu cēlienu.

Referenduma priekšnojautās mēģināsim palūkoties pagātnē — uz iepriekšējiem šīs garās diskusijas cēlieniem: ar kādiem argumentiem un kādām redakcijām ir operēts, aizstāvot vai kritizējot tiesību rosināt Saeimas atlaišanu piešķiršanu vēlētājiem.

1. cēliens: Satversmes laboratorija

Ievērojamais vācu konstitucionālo tiesību speciālists Karls Šmits (Carl Schmitt), aplūkojot parlamenta atlaišanas modeļus, kā pēdējo no šiem modeļiem atzīmē parlamenta atlaišanu pēc vēlētāju ierosinājuma.[2] Šāds parlamenta atlaišanas modelis vēsturiski attīstījies Šveices Konfederācijas kantonos. “Kā uz tiešās demokrātijas, tautvaldības institūtu jāizrāda vēl atsevišķos kantonos (Bāzelē, Bernā, Lucernā, Aagauā) sastopamām t.s. atsaukšanas tiesībām (Abberufungsrecht). 1000 – 12 000 vēlētāji var pieprasīt tautas nobalsošanu par likumdošanas iestādes atlaišanu, un, ja tauta par to izsakās, notiek jaunas vēlēšanas.”[3] Pēc Pirmā pasaules kara attiecīgais institūts tika iestrādāts vairāku Vācijas zemju (piemēram, Bavārijas, Prūsijas, Saksijas, Bādenes, Virtembergas un Tīringas) jaunajās konstitūcijās. Vācijas t.s. Veimāras konstitūcijā parlamenta atsaukšanas institūts gan netika ietverts.[4]

Latvijas Satversmes sapulce Satversmi rakstīja, balstoties uz tā laika jaunajām Eiropas valstu konstitūcijām. Īpaši nozīmīgā bija Veimāras konstitūcija, taču tika pētītas arī Vācijas zemju konstitūcijas un Šveices pieredze.[5] Tādēļ Satversmes sapulce nevarēja apiet jautājumu par Saeimas atlaišanas ierosināšanas tiesību piešķiršanu noteiktam skaitam vēlētāju.

Satversmes sapulces izveidotās īpašās komisijas Satversmes izstrādāšanai — Satversmes komisijas protokoli liecina, ka šis jautājums pirmo reizi apspriests 1921. gada 13. janvārī. Apspriežot valsts galvam piešķiramās parlamenta atlaišanas tiesības, deputāts Andrejs Petrevics ierosināja paredzēt, ka Saeimu var atsaukt arī “iniciatīvas kārtībā 40.000 vēlētāju”. Pret šo priekšlikumu sēdē iebilda Arveds Bergs, jo uzskatīja, ka to nevar apspriest, pirms Satversmes komisija principiāli nav izlēmusi jautājumu par tautas iniciatīvu un referendumiem. Komisijas vairākums šim Arveda Berga viedoklim piekrita.[6]

Plašāka diskusija par Saeimas atlaišanas ierosināšanas tiesību piešķiršanu vēlētājiem notika Satversmes sapulces kopsēdēs. 1921. gada 26. oktobra sēdē deputāts Fēlikss Cielēns ierosināja Satversmes 2. nodaļā “Saeima” ietvert vēl vienu pantu šādā redakcijā:

“Trīsdesmit tūkstoši balsstiesīgu vēlētāju var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm ir par Saeimas atsaukšanu, tad jānotiek jaunas Saeimas vēlēšanām.”

Pamatojot šādas normas nepieciešamību, Cielēns norādīja: “Var nākt priekšā tomēr tādi atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad sabiedriskās dzīves psiholoģijā notiek zināmas pārgrozības sakarā ar kādu sevišķu likumdošanas aktu, sakarā ar parlamenta darbību. Zināmos gadījumos parlaments var novirzīties citādā darbības veidā, kā to vēlētāji pa vēlēšanu laiku ar savu votumu ir izteikušies. Tāpēc var rasties zināmas pretrunas, zināmas sadursmes starp parlamentā pieņemtiem likumiem un starp vēlētāju patieso gribu. Tamdēļ būtu vajadzīgs šīs nodaļas beigās ievietot pantu, kurš pašiem vēlētājiem zināmā veidā dotu tiesības ierosināt jautājumu par parlamenta pilnvaru izbeigšanu pirms paredzētā 3 gadīgā termiņa notecēšanas. [..] Konstitūcijas projekta otrajā pantā ir izteikts, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai, proti, pašiem vēlētājiem. Bet šai tautas suverenitātei ir jādod reāla iespējamība izpausties ne tikai vēlēšanās, bet arī citādā politiskā veidā. Lai šīs suverēnās tautas tiesības pati tauta sevišķi justu un izpaustu pastāvīgi un sistemātiski pa visu parlamenta pastāvēšanas laiku, tad tautai jāatstāj iespēja atsaukt Saeimu. Tad pati suverēnā tauta jutīs sevī varas nešanu un līdz ar to pašai tautai tiek atstātas faktiskās uzraugu tiesības par ievēlētiem tautas vietniekiem.”[7]

Komisijas vārdā pret šo priekšlikumu iebilda referents Jānis Purgals: “Jautājums par parlamenta atsaukšanu no tautas ir apspriests Satversmes komisijā un izšķirts tā, ka nebūtu ievedama tāda kārtība, ka parlamentu atsauc vēlētāji, tas ir pilntiesīgi vēlētāji. [..] Man jāaizrāda uz to, ka tie paši motīvi, kādi ir pret referenduma un iniciatīvas biežu lietošanu, zināmā mērā ņemami vērā, izšķirot šo jautājumu par tautas tiesību atsaukt parlamentu. [Tautai] agri vai vēlu rodas vēlēšanu vai nobalsošanas nogurums un atturēšanās no tādas nobalsošanas vai vēlēšanām.”[8]

Purgals gan nav uzskatāms par principiālu Saeimas atsaukšanas tiesību piešķiršanas vēlētājiem pretinieku. Citā sēdē, debatējot par Saeimas atlaišanas tiesību piešķiršanu Valsts prezidentam, viņš ir uzsvēris: ja Valsts prezidents var ierosināt Saeimas atlaišanu, “rodas ļoti šaubīga situācija, jo kā lai prezidents izzina, vai tauta vēlas nobalsot? Ja viņa pati ierosina nobalsošanu un pie tam ievērojamā skaitā, tad jau ir zināma garantija, ka tauta balsos vai nu par, vai par atlaišanu. Te grib piešķirt kādas kompetences valsts prezidentam, kuras dabiski pieder pašiem vēlētājiem. Ja šīs tiesības ir pašiem vēlētājiem, tad tā lieta ir skaidra: paši vēlētāji var piedalīties nobalsošanas ierosināšanā un nobalsošanā”.[9]

Pret Cielēna priekšlikumu komisija vairāk iebilda politisku apsvērumu dēļ: starp komisijas vairākumu, kuru pārstāvēja Purgals, un komisijas mazākumu, kura redzamākais pārstāvis bija Cielēns, noritēja cīņa par atsevišķa Valsts prezidenta amata nepieciešamību Latvijas valsts iekārtā. Ja tautai tiktu piešķirtas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, atkristu daļa argumentu par labu atsevišķam Valsts prezidenta amatam. Purgals savā runā uz to arī godprātīgi norādīja: “Šis papildinājums sociāldemokrātu vairākuma frakcijai vajadzīgs, lai varētu uzstāties pret to institūtu mūsu Satversmē, par kuru te bija jau ļoti asas debates, t.i., pret Valsts prezidentu kā atsevišķu amata personu. [Fēlikss Cielēns] atzīst, ka bez Valsts prezidenta, kurš var atlaist parlamentu, nevarētu iztikt, ja neienestu tādu papildinājumu.”[10]

Satversmes sapulces vairākums atbalstīja Purgala viedokli: Cielēna priekšlikums tika noraidīts. Par tā pieņemšanu balsoja 49 deputāti, pret bija 59 deputāti, savukārt vēl 17 deputāti atturējās.

1922. gada 8. februāra Satversmes sapulces kopsēdē Cielēns un Andrejs Petrevics atkārtoti iesniedza priekšlikumu par Saeimas atsaukšanas tiesību piešķiršanu tautai, attiecīgo normu ietverot kā pēdējo pantu Satversmes 2. nodaļā,:

“Viena divdesmitā daļa balsstiesīgu vēlētāju var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm ir par Saeimas atsaukšanu, tad Saeima uzskatāma par atsauktu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk, kā divus mēnešus pēc Saeimas atsaukšanas.”

Cielēns, aizstāvot savu priekšlikumu debatēs, norādīja: “Tas nāktu par labu valsts dzīves nostiprināšanai un izveidošanai. Tikai tādā veidā sasniegsim to, ka Saeima respektīvi parlaments katrā gadījumā atspoguļotu tautas gribu un domas.”[11]

Iebilstot pret šo priekšlikumu Satversmes komisijas vārdā, referents Purgals atkal norādīja uz Valsts prezidenta jautājumu: “Ar šo papildinājumu grib dot vēlētājiem tiesības pašiem ierosināt Saeimas atsaukšanu un grib iepriekš izšķirt jautājumu par Valsts prezidenta kompetencēm. Papildinājums grib pateikt, ka, ja to pieņemtu, tad nebūtu turpmāk vajadzības piešķirt Valsts prezidentam tiesību atlaist Saeimu.”[12]

Satversmes sapulces vairākums atkal noraidīja iesniegto priekšlikumu: par to balsoja 51 deputāts, bet pret bija 76 deputāti.

Satversmes sapulce tiesību rosināt Saeimas atsaukšanu piešķiršanu noteiktam vēlētāju skaitam, kā liecina Satversmes sapulces debates par Valsts prezidenta institūta lietderību, noraidīja ne tik daudz tādēļ, ka būtu bijusi principiāli pret šādu tiesību piešķiršanu vēlētājiem, bet gan tādēļ, ka bija iecerēts Saeimas atlaišanas tiesības piešķirt Valsts prezidentam.

Asās debatēs Satversmes sapulce izšķīrās par Saeimas vēlētu Valsts prezidentu, kuram tiek piešķirtas tikai tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Saeimu atlaist iespējams tikai tautas nobalsošanā, taču, ja tauta neatbalsta Saeimas atlaišanu, Valsts prezidents savu amatu zaudē.[13] Kā šodien atzīst Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija: “1922. gada Satversmē iekļautais Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas regulējums atzīstams par neefektīvu [..] Savas nesabalansētības dēļ spēkā esošais mehānisms ir par vāju, lai atrisinātu nopietnas parlamentāra rakstura krīzes, kā arī tam, lai tautai dotu iespēju izlemt svarīgu un pretrunīgi vērtētu jautājumu, kas noteiktu valsts turpmākās politikas virzienu.”[14]

2. cēliens: 1927. gads

Taču līdzīgs secinājums jau bija izdarīts starpkaru periodā. Arveds Bergs, regulāri izstrādājot Satversmes grozījumu projektus, kas varētu uzlabot valsts iekārtas funkcionēšanu, bija spiests atzīt: “Praksē izrādījies, ka [Satversmes 48. pants] nav realizējams. Radot mūsu Satversmi, mēs bijām citādās domās par praktiskām iespējamībām.”[15] Arī profesors Kārlis Dišlers pauda viedokli, ka šajā ziņā būtu nepieciešami atsevišķi Satversmes grozījumi un papildinājumi. “Man šķiet, ka mūsu satversmē atrodamais Saeimas atlaišanas atrisinājums [..] savā būtībā ir pareizs. Bet patiešām nevarētu celt iebildumus arī pret dažiem varbūtējiem papildinājumiem šinīs noteikumos.”[16]

Šajā kontekstā atkal tiek minēta nepieciešamība vēlētājiem piešķirt tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. 1927. gads šajā ziņā ir nozīmīgs ar to, ka vēlētāji nevis gaidīja, kad Satversmes grozījumi viņiem šādas tiesības piešķirtu, bet gan mēģināja praktiski panākt parlamenta atlaišanu pēc savas iniciatīvas.

1927. gada vasarā kāda “Caur 18. marta likumu cietušo biedrība” iesāka parakstu vākšanu par likumprojektu šādā redakcijā:

“Likums par Latvijas Republikas otrās Saeimas atsaukšanu.

1. Latvijas Republikas otro Saeimu, kura ievēlēta 1925. g. oktobra mēnesī, atlaist”.[17]

Šī iniciatīva gan nekur tālu netika, jo netika savākti nepieciešamie 1000 vēlētāju paraksti, lai oficiāli uzsāktu 1/10 daļas vēlētāju parakstu vākšanu, toties radīja interesantu diskusiju par to, vai 1/10 daļa vēlētāju var ierosināt Saeimas atlaišanu likumdošanas ceļā.

Vācbaltu jurists Pauls Šīmans šajā jautājumā bija lakonisks: “parlamenta atlaišanu, kuras ierosināšanas tiesības nepārprotami piešķirtas Valsts prezidentam, varētu panākt arī ar tautas iniciatīvu, ja tā būtu ietērpta likuma formā”.[18] Tomēr par pārliecinošāku jāatzīst Arveda Berga un Kārļa Dišlera argumentācija, ka šāds likumprojekts nevar tikt iesniegts Saeimā.

Bergs norādīja, ka šāds likumprojekts būtu pieļaujams līdz ar grozījumu Satversmes 10. pantā, kas noteiktu, ka II Saeima atlaižama uz tautas iniciatīvas pamata. Savukārt Dišlers rakstīja: “Šis ierosinājums nesaskan ar mūsu Satversmi un ir ieskatāms kā pilnīgi nekonstitucionāls. Šādā ceļā, t.i., vienkārša likuma ierosināšanas un pieņemšanas ceļā, Saeimas pilnvaru laiks nevar tikt saīsināts un tagadējai Satversmei pastāvot, šādā ceļā neviena atsevišķa Saeima nevar tikt atlaista pirms viņas pilnvaru laika notecējuma. 10. pants nosaka ne vien Saeimas pilnvaru laiku vispārīgi, bet arī katras atsevišķas Saeimas pilnvaru laiku”, tostarp vienīgā iespēja saīsināt Saeimas pilnvaru laiku ir Satversmes 48. panta procedūra.[19]

Savukārt kāds redzams tā laika jurists (viņa vārdu gan Brīvā Zeme nemin) norādīja, ka “no paša [78] panta teksta, Satversmes sistemātikas un sekām, kādas izsauc Saeimas atlaišana, redzams, ka 78. pants var attiekties tikai uz pozitīvu likumdošanu, jo citādi viņš būtu ievietots tanī Satversmes nodaļā, kurā iet runa par Saeimas ievēlēšanu un darbību”. Ja Satversmes 2. nodaļā nekas tāds nav atrodams, tas nozīmē, ka “Satversmē nav paredzēts, ka tas orgāns (tauta), kurš ievēl, varētu arī ierosināt Saeimu atlaist”.[20]

Iespējas panākt Saeimas atlaišanu 1927. gadā meklēja arī Arveds Bergs. Pēc viņa ieskata: “Saeimas atlaišana acīmredzot nepieciešama. [..] tautu neapmierina tas, kā pie mums darbojas kreisā soc. demokrātu valdība. Tāpēc vienīgais līdzeklis panākt apstākļu grozīšanos, ir ierosināt caur tautas nobalsošanu Saeimas atlaišanu. Formāli tas izdarāms, pieņemot ierosinājumu par piezīmi pie Satversmes 10. paragrāfa, ka otrā Saeima atlaižama uz tautas nobalsošanas pamata.”[21]

Vērtējot Berga priekšlikumu, Kārlis Dišlers atzina, ka tas ir pilnīgi konstitucionāls. Pēc Dišlera ieskata, šādā veidā ar speciālu grozījumu Satversmē pilsoņu kopums varētu rosināt Saeimas atlaišanu. [22] Taču Dišlers Berga priekšlikumam nepiekrita konceptuāli: “Tautai tagad nav tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Tautai varētu piešķirt šo tiesību, papildinot mūsu Satversmi ar attiecīgu pantu, kas paredzētu tautai tiesību ierosināt katras Saeimas (ne tikai otrās) atlaišanu. Bet nē: to mūsu reakcionāri negrib, jo viņi cer, ka turpmākajās Saeimās tak viņiem būšot vairākums [..] Tāpēc viņi grib tikt galā tikai ar otro Saeimu [..] nevar meklēt glābiņu pie tautas, neatzīstot viņas tiesības principā. Svarīgi valsts iekārtas jautājumi, kāds ir arī jautājums par Saeimas atlaišanas ierosināšanu no tautas, nevar tikt izšķirti ad hoc, no gadījuma uz gadījumu, bet tie jāizšķir principā. Tāpēc lieka un aplama būtu reakcionāru griešanās pie tautas dēļ Satversmes grozīšanas ierosināšanas, pēc kuras tikai “otrā Saeima atlaižama uz tautas nobalsošanas pamata”. Bet dibināta un taisnīga ir demokrātu prasība, ka tautai piešķirama tiesība ierosināt katras Saeimas atlaišanu un atlaist katru Saeimu, kura neatbilst tautas vairākuma gribai.”[23]

Starpkaru periodā valststiesībās jau iezīmējas zināmas parlamentārisma krīzes priekšnojautas. Vadošie konstitucionālo tiesību eksperti principā ir vienisprātis, ka Satversmē paredzētais Saeimas atlaišanas mehānisms ir neefektīvs un nepieciešams meklēt jaunas iespējas šā institūta pilnveidošanā.

Dišlers šim nolūkam piedāvā plašu rekomendāciju klāstu, cita starpā īpaši uzsverot nepieciešamību paredzēt, ka vēlētāji var ierosināt Saeimas atlaišanu. Šāda veida Saeimas atlaišanas kārtība, pēc Dišlera ieskata, atbilstu tautas suverenitātes principam: “Politiski pilntiesīgo pilsoņu kopums, kā suverēnās tautas augstākais orgāns, ne vien ievēl parlamentu, bet var viņu arī katrā laikā atsaukt. Tehniski tas parasti tiek nokārtots tā, kā zināms konstitūcijā noteikts pilsoņu skaits ierosina parlamenta atsaukšanu, bet izšķirts šis jautājums tiek vispārīgā tautas nobalsošanā.”[24] Savā rakstā Dišlers ierosināja veikt arī attiecīgu pārgrozījumus Satversmē — “attiecīgo papildinājumu varētu ievest mūsu Satversmē kā 10.1 pantu apmēram šāda satura:

“Saeimas atlaišanu pirms triju gadu notecēšanas var ierosināt Valsts prezidents vai viena desmitā daļa vēlētāju. Pēc tāda ierosinājuma izdarāma Satversmes 48. pantā paredzētā tautas nobalsošana”.”[25]

Diemžēl 1927. gadā konstitucionālajam likumdevējam šie grozījumi šķita vēl pāragri.

3. cēliens: Satversmes revīzija

1931. gadā ievēlētās 4. Saeimas pilnvaru termiņš pagāja pieaugošā autoritārisma ietekmē. Arvien plašākās sabiedrības aprindās izskanēja vēlme pēc pārmaiņām. Vieni šīs pārmaiņas meklēja un saskatīja autoritāra režīma nodibināšanā, citi tiecās pēc saprātīgas un pārdomātas Satversmes revīzijas, lai ar apjomīgiem grozījumiem novērstu Satversmes trūkumus un ļautu sabiedrībai atgūt ticību parlamentārismam. Bijušais Valsts prezidents Gustavs Zemgals arī iestājās par Satversmes pārskatīšanu: “Valsts prezidents jāvēl no tautas tieši, un viņam jādod tiesība no andelēm un demagoģijām aizrāvušos Saeimu atlaist kaut kurā katrā brīdī”.[26]

Satversmes grozījumu izstrādāšanu un virzīšanu uzņēmās tā partija, kuras līderis jau plānoja valsts apvērsumu — Latviešu Zemnieku savienība.[27] 1933. gada 24. oktobrī Latviešu Zemnieku savienības frakcija iesniedza Saeimā Satversmes grozījumu projektu, kurš paredzēja 19 Satversmes pantu grozīšanu, palielinot Valsts prezidenta pilnvaras.[28] Saeima pēc garām debatēm šo likumprojektu nodeva Publisko tiesību komisijai.

Par pamatu ņemot iesniegto Latviešu Zemnieku savienības Satversmes grozījumu projektu, Saeimas Publisko tiesību komisija sagatavoja savu Satversmes grozījumu projektu. Ziņojot par to, referents Alfrēds Bērziņš atzina: “Nonācis publisko tiesību komisijā, zemnieku savienības izstrādātais satversmes grozījumu projekts guva pavisam citu veidu, un tagad no pirmprojekta maz kas palicis pāri. [..] Arī publisko tiesību komisijas locekļi ir atzinuši, ka ievērojami daudz mūsu satversmes pantos ir nepieciešami zināmi grozījumi.”[29]

Viens no grozījumiem, kas tapa Publisko tiesību komisijā, paredzēja piešķirt vēlētājiem tiesības ierosināt Saeimas atsaukšanu: “Satversmē ir ievests vēl papildinājums 34.1 panta veidā. Šinī pantā ir runa par to, ka 1/10 balsstiesīgu vēlētāju var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu, un ka tad, ja tautas nobalsošanā piedalījies satversmes 74. pantā paredzētais balsotāju skaits un vairāk kā puse nodoto balsu ir par Saeimas atsaukšanu, Saeima uzskatāma par atlaistu, un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā 2 mēnešus pēc tautas nobalsošanas. Lai ērtības labā satversmē neparādītos prim panti, komisija vienbalsīgi atrada par iespējamu šo 34.1 pantu [..] apvienot ar pastāvošās satversmes 14. pantu. Satversmes pastāvošajā 14. pantā kā pirmā daļa ir ievietots šis 34.1 pants, atstājot 14. panta beigu noslēgumā līdzšinējo šī panta saturu – ka vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”[30]

Satversmes grozījumu 2. lasījumā 1934. gada 4. maijā 81 Saeimas deputāts, pret balsojot 5 deputātiem un atturoties 2 deputātiem, akceptēja Satversmes 14. panta tekstu šādā redakcijā:

“Viena desmitā daļa balsstiesīgu vēlētāju var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no vēlētājiem, kas piedalījušies pēdējās Saeimas vēlēšanās, izsakās par Saeimas atsaukšanu, tad Saeima uzskatāma par atsauktu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tautas nobalsošanas. Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”[31]

Šis priekšlikums acīmredzami deputātiem bija šķitis pašsaprotams: par to nekādas debates nenotika. Satversmes grozījumu 3. lasījums bija paredzēts 1934. gada 18. maijā. 4. Saeimas akceptētais Satversmes 14. panta grozījums ir izpelnījies visplašāko ievērību mūsdienu diskusijā par tautas tiesībām atlaist Saeimas atlaišanu.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība savu priekšlikumu par grozījumiem Satversmē, kas šobrīd tiek nodoti tautas nobalsošanā, ir balstījusi uz 4. Saeimas Publisko tiesību komisijas izstrādāto redakciju. Savukārt Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija savā atzinumā ir kritizējusi gan Publisko tiesību komisijas, gan arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības redakcijas.

Šīs 4. Saeimas izraudzītās redakcijas ēnā nepelnīti ir palikušas gan Satversmes sapulces diskusijas un Satversmes tēvu piedāvātās redakcijas, gan arī Kārļa Dišlera ieteiktās rekomendācijas.

4. cēliens: 15. maijs

Satversmes grozījumu 3. lasījums 1934. gada 18. maijā nenotika. Tā vietā 1934. gada 18. maijā tika parakstīta valdības deklarācija, kurā tika paziņots: “Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets sākot ar 1934. g. 15. maija plkst. 23”.[32] Starplaikā starp otro un trešo Satversmes grozījumu lasījumu bija noticis valsts apvērsums.

Saeima bija atlaista. Kārlis Ulmanis sāka piemērīt tautas vadoņa godus, un diskusijai par tautas tiesībām atlaist Saeimu nebija vairs ne praktiskas, ne arī teorētiskas nozīmes.

5. cēliens: mūsdienas

Leģendārajā Latvja ievadrakstā “Bet viņa neiet”, kas jau savā kodolīgajā nosaukumā ietvēra visu starpkaru parlamentārisma perioda trāpīgu raksturojumu, Arveds Bergs savulaik rakstīja: “Vēsture liekas atkārtojamies. Mazākais, daži viņas notikumi liekas rakstīti ar vienu un to pašu roku”.[33]

Vēsturiskās paralēles ir bīstamas, jo katra persona un notikums ir unikāls un atkarīgs no tik daudzām nejaušībām un iepriekš noteiktām likumsakarībām, ka mēģinājumi pagātnes tēlos saskatīt mūsdienu politiķu līdziniekus un prognozēt vēsturisko notikumu ritumu bieži vien jau iepriekš ir neveiksmei nolemti. Tajā pašā laikā zināmu paralēļu un līdzību meklēšana vēstures notikumos un izcilu personību dzīves gājumos vienmēr ir bijusi ļoti populāra.

Mūsdienu diskusijas par tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu un labāko Satversmes normu redakciju formulējumu meklējumi ļoti lielā mērā atgādina starpkaru perioda valstsvīru un juristu diskusijas. Mūsdienās piedāvāto redakciju formulējumos un to kritikā iespējams saklausīt gan Fēliksa Cielēna un Andreja Petrevica, gan arī Arveda Berga, Kārļa Dišlera un Jāņa Purgala balsis. Droši vien nākamās paaudzes vērtēs, kurš mūsdienās ir bijis “cielēns un petrevics” un kurš ir bijis “purgals”.

Ir gan viena būtiska atšķirība. Starpkaru periodā diskusija par tautas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu notika parlamenta sēžu zālē un zinātnieku rakstos. Mūsdienās iespēja izlemt šo jautājumu tiek dota ikvienam Latvijas pilsonim.

Atbilde uz jautājumu, vai tautai piešķiramas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, ir Latvijas pilsoņu kopuma rokās. Tā paša pilsoņu kopuma rokās, kuram saskaņā ar Satversmes 2. pantu pieder suverēnā valsts vara. Pavērosim, kā mums — Latvijas pilsoņu kopumam — padodas rīcība ar suverēno valsts varu un atbildīgu lēmumu pieņemšanu.

________________________

[1] Skat.: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas: Viedoklis par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu. Latvijas Vēstnesis, 2008. 7. maijs, Nr. 69(3853).

[2] Schmitt C. Constitutional Theory. Durham and London: Duke University Press, 2008, p.374.

[3] Dzelzīts K. Šveices savienības satversme (Satversmes teksta tulkojums ar ievadu). Rīga: A. Gulbja apgādībā, 1921, 9. – 10.lpp.

[4] Sk.: Dišlers K. Saeimas atlaišana pirms leģislatūras termiņa beigām. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1927, Nr. 5, 151. – 153.lpp.; Schmitt C. Constitutional Theory. Durham and London: Duke University Press, 2008, p.374.

[5] Šilde Ā. Latvijas vēsture. 1914. – 1940. Stokholma: Apgāds Daugava, 1976, 363. lpp.

[6] Sk.: Satversmes komisijas 1921. gada 13. janvāra sēdes protokolu Nr. 21. Satversmes sapulces Satversmes komisijas protokolu grāmata, 24. lpp.

[7] Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 15. sēdes 1921. gada 26. oktobrī stenogramma.

[8] Turpat.

[9] Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 17. sēdes 1921. gada 2. novembrī stenogramma.

[10] Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 15. sēdes 1921. gada 26. oktobrī stenogramma.

[11] Latvijas Satversmes sapulces V sesisijas 11. sēdes 1922. gada 8. februārī stenogramma.

[12] Turpat.

[13] Plašāk sk.: Pleps J. Kādā veidā var atlaist Saeimu. Jurista Vārds, 2003. 16. decembris, Nr. 45(303).

[14] Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas: Viedoklis par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu. Latvijas Vēstnesis, 2008. 7. maijs, Nr. 69(3853).

[15] Latvijas Republikas III Saeimas VIII sesijas 10. sēdes 1931. gada 20. februārī stenogramma. Plašāk sk.: Pleps J. Berga Satversmes grozījumu projekti. Jurista Vārds, 2006. 11. aprīlis, Nr.15(418).

[16] Dišlers K. Parlamenta atlaišana pie mums un citās valstīs. Tautas Tiesības, 1927, Nr. 1, 13. lpp.

[17] Sk.: Jauna tautas nobalsošana. Latvis, 1927. 15. jūnijs.

[18] Šīmans P. Latvijas Satversmes astoņi gadi. Grām.: Šīmans P. Eiropas problēma. Rīga, Vaga, 1999, 42. lpp.

[19] Dišlers K. Nekonstitucionāls ierosinājums. Jaunākās Ziņas, 1927. 17. jūnijs.

[20] Vai tauta var ierosināt Saeimas atlaišanu? Brīvā Zeme, 1927. 16. jūnijs.

[21] Sk.: Pēdējā Brīdī, 1927. 9. jūnijs.

[22] Dišlers K. Vēl viens ierosinājums, pie tam nekonstitucionāls. Tautas Tiesības, 1927, Nr. 11/12, 331. lpp.

[23] K. G. Kādā veidā nacionālisti grib ierosināt Saeimas atlaišanu. Tautas Tiesības, 1927, Nr. 11/12, 330. – 331. lpp.

[24] Dišlers K. Saeimas atlaišana pirms leģislatūras termiņa beigām. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1927, Nr. 5, 153. lpp.

[25] Turpat, 159. – 160. lpp.

[26] Zemgals G. Kādā virzienā pārveidojama Satversme. Jaunākās Ziņas, 1933. 11. novembris.

[27] Zemnieki nes Latvijas nākotni. Latviešu Zemnieku savienības Satversmes grozījumi un partijas konference Rīgā, 10. decembrī, 1933. gadā. Rīga: Latviešu Zemnieku savienības izdevums, 1933.

[28] Latvijas Republikas IV Saeimas VII sesijas 5. sēdes 1933. gada 3. novembrī stenogramma.

[29] Latvijas Republikas IV Saeimas IX sesijas 3. sēdes 1934. gada 3. maijā stenogramma.

[30] Turpat.

[31] Latvijas Republikas IV Saeimas IX sesijas 5. sēdes 1934. gada 4. maijā stenogramma.

[32] Valdības deklarācija. Valdības Vēstnesis, 1934. 19. maijs, Nr. 110.

[33] Bergs A. Bet viņa neiet. Latvis, 1922. 23. decembris


Saeimas atlaišana: informācija pārdomām

Vairāk varas tautai – vai diktatūra?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!