Raksts

Saeimas atlaišana: informācija pārdomām


Datums:
13. novembris, 2007


Autori

Jānis Pleps


Foto: Joe Crimmings

Satversmes grozīšanai ar vēlētāju likumdošanas iniciatīvas starpniecību ir tik sarežģīta procedūra, ka būtu apšaubāma iespēja kādreiz šo procesu sekmīgi novest līdz galam.

Pēdējās nedēļas Latvijā ir pagājušas ne vien „lietussargu revolūcijas” vēsmās un jauna politiskā spēka gaidās. Līdztekus šiem fundamentālajiem politiskās dzīves satricinājumiem sabiedrības uzmanību piesaistījusi nu jau kārtējā iniciatīva grozīt Satversmi, lai Latvijas pilsoņu kopumam piešķirtu tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu.

Šajā reizē grozījumu projektu virza Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. Šis grozījumu projekts paredz grozījumu izdarīšanu divos Satversmes pantos.

Satversmes 78. pants, ja grozījumi tiktu pieņemti, noteiktu:

„Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu, likuma projektu, lēmuma projektu par Saeimas atlaišanu, kuru prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.”

Savukārt Satversmes 79. pants grozījumu pieņemšanas gadījumā paredzētu:

„Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem. Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos, lēmums par Saeimas atlaišanu ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos, Saeimas atlaišanu.”

Šie grozījumi jau ir paspējuši izpelnīties ne vien balsstiesīgo Latvijas pilsoņu ievērību, tiem aktīvi parakstoties par tiem, bet arī juristu komentārus un vērtējumu.[1]

Satversme paredz balsstiesīgu pilsoņu tiesības ne vien reizi četros gados ievēlēt Saeimu, bet arī aktīvi līdzdarboties valsts dzīves jautājumu izlemšanā, izmantojot Satversmē piešķirtās tiesības ierosināt likumprojektus un piedalīties tautas nobalsošanās.

Lai pilsonis pieņemtu lēmumu, parakstīties vai neparakstīties par kādu ierosinātu likumprojektu, ir nepieciešama informācija par attiecīgā projekta saturu un nozīmi. Tādēļ šajā rakstā mēģināšu ieskicēt procedūru, kādā šie grozījumi varētu stāties spēkā, kā arī šo grozījumu juridisko saturu un iespējamo ietekmi uz Latvijas valsts iekārtu.

Satversmes grozīšanas procedūra

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība nolēmusi Satversmes 78. un 79. panta grozījumus virzīt pieņemšanai, izmantojot Satversmes 78. pantā paredzētās 1/10 daļas vēlētāju tiesības ierosināt Satversmes grozījumu projektu.

Satversmes grozījumu projektu ierosināšanas un izskatīšanas kārtību regulē ne tikai Satversme, bet arī likums „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”.

Likums „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 1/10 daļas vēlētāju parakstu vākšanu sadala divās daļās. Saskaņā ar šā likuma 22. pantu ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgiem Latvijas pilsoņiem ir tiesības iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu. Latvijas pilsoņu parakstiem par likumprojektu jābūt apliecinātiem pie zvērināta notāra vai pašvaldības institūcijā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības izstrādātais Satversmes grozījumu projekts šobrīd atrodas šajā stadijā, taču pilsoņu aktivitāte liecina, ka šo latiņu grozījumu projekts varētu jau tuvākajā laikā pārvarēt.

Kad Centrālā vēlēšanu komisija saņem ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgu Latvijas pilsoņu parakstītu Satversmes grozījumu projektu, tā saskaņā ar likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 23. pantu izsludina parakstu vākšanu attiecīgā grozījumu projekta ierosināšanai pilsētu un pagastu vēlēšanu komisijās. Likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 7. panta pirmā daļa paredz termiņu, kādā Latvijas pilsoņiem jāpauž sava griba — tam atvēlētas 30 dienas. Pēc termiņa beigām Centrālā vēlēšanu komisija saskaita parakstus un konstatē rezultātus. Šie rezultāti Valsts prezidentam ir jāpaziņo ne vēlāk kā triju darba dienu laikā, nosūtot viņam arī vēlētāju iesniegto Satversmes grozījumu projektu.

Ja Satversmes grozījumu projektu ir parakstījusi ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju, Valsts prezidentam ir pienākums šo projektu iesniegt Saeimai. Gadījumā, ja to parakstījis mazāks balsstiesīgo pilsoņu skaits, projekts tālāk netiek virzīts.

Saeimai iesniegtais Satversmes grozījumu projekts saskaņā ar likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 25. panta otro daļu ir jāizskata tajā sesijā, kurā tas ir iesniegts. Ja projekts ir iesniegts Saeimas sesiju starplaikā vai ārkārtas sesijā, tad tas izskatāms nākamajā sesijā vai īpaši šā projekta izskatīšanai sasauktā ārkārtas sesijā.

Saeimai Satversmes 78. pants paredz rīcības brīvību:

1) tai ir tiesības pieņemt Satversmes grozījumu projektu „bez pārgrozījumiem pēc satura”,

2) tai ir tiesības noraidīt iesniegto Satversmes grozījumu projektu,

3) tai ir tiesības pieņemt iesniegto Satversmes grozījumu projektu „ar pārgrozījumiem pēc satura”.[2]

Saeimai kāds no šiem lēmumiem jāpieņem Satversmes 76. pantā noteiktajā kārtībā. Lai Satversmes grozījums tiktu pieņemts, nepieciešams to izskatīt trijos lasījumos sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un par tā pieņemšanu jānobalso vismaz divām trešdaļām klātesošo Saeimas locekļu. Gadījumā, ja šāds balsu vairākums netiek nodots, iesniegtais grozījumu projekts uzskatāms par noraidītu.

Atkarībā no Saeimas lēmuma Satversmes grozījumu projekta liktenis var būt atšķirīgs. Ja Saeima pieņem iesniegto grozījumu projektu „bez pārgrozījumiem pēc satura”, šie grozījumi stājas spēkā Satversmē noteiktajā kārtībā.

Ja Saeima noraida iesniegto grozījumu projektu vai to groza (izdara „pārgrozījumus pēc satura”), tad Satversmes 78. pants paredz nepieciešamību rīkot tautas nobalsošanu. Tautas nobalsošanai tiek nodots ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju iesniegtais likumprojekts. Gadījumā, ja Saeima ir pieņēmusi šādu likumprojektu ar „pārgrozījumiem pēc satura”, Saeimas pieņemtais likums nevar stāties spēkā, iekams nav zināmi tautas nobalsošanas rezultāti. Ja tautas nobalsošanā tiek pieņemts ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju iesniegtais Satversmes grozījumu projekts, Saeimas pieņemtais grozījums nestājas spēkā.

Saskaņā ar likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 12. pantu tautas nobalsošanas dienu nosaka un paziņojama Centrālā vēlēšanu komisija. Tautas nobalsošanai jānotiek ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc vēlētāju iesniegtā Satversmes grozījumu projekta noraidīšanai vai tā pieņemšanas ar satura grozījumiem Saeimā.

Lai tautas nobalsošanai nodotais Satversmes grozījums tiktu pieņemts, nepieciešams, lai par tā pieņemšanu nobalsotu vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem (Satversmes 79. pants). Šī prasība ir ļoti augsta, un nevienā no notikušajām tautas nobalsošanām tā nekad nav īstenota. Ja Latvijas pilsoņu kopums noraida tautas nobalsošanai nodoto Satversmes grozījumu projektu vai par tā pieņemšanu netiek nodots nepieciešamais balsu skaits, tas uzskatāms par noraidītu.

Satversmes grozīšanai ar vēlētāju likumdošanas iniciatīvas starpniecību ir noteikta tik sarežģīta procedūra, ka būtu apšaubāma iespēja kādreiz šo procesu sekmīgi īstenot līdz galam. Lai gan — konstitucionālajās tiesībās nav nekā neiespējama.

Nedaudz vēstures

Ideja par tiesību ierosināt Saeimas atlaišanu piešķiršanu ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju Latvijas konstitucionālajās tiesībās nav jauna. Jau Latvijas Satversmes sapulces laikā tika ierosināts Latvijas pilsoņu kopumam piešķirt tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Satversmes komisijas loceklis Jānis Purgals atzīmēja: ja Valsts prezidents var ierosināt Saeimas atlaišanu, „rodas ļoti šaubīga situācija, jo kā lai prezidents izzina, vai tauta vēlas nobalsot? Ja viņa pati ierosina nobalsošanu un pie tam ievērojamā skaitā, tad jau ir zināma garantija, ka tauta balsos vai nu par vai pret atlaišanu. Te grib piešķirt kādas kompetences valsts prezidentam, kuras dabiski pieder pašiem vēlētājiem. Ja šīs tiesības ir pašiem vēlētājiem, tad tā lieta ir skaidra: paši vēlētāji var piedalīties nobalsošanas ierosināšanā un nobalsošanā”.[3]

Lai arī Latvijas Satversmes sapulce šādu iniciatīvu noraidīja, prasība pēc Saeimas atlaišanas ierosināšanas tiesību piešķiršanas 1/10 daļai vēlētāju Latvijā netika aizmirsta. Šāda veida Saeimas atlaišanas kārtība atbilstu tautas suverenitātes principam — tā toreiz uzskatīja Latvijas tiesību zinātnieki. „Politiski pilntiesīgo pilsoņu kopums, kā suverēnās tautas augstākais orgāns, ne vien ievēl parlamentu, bet var viņu arī katrā laikā atsaukt. Tehniski tas parasti tiek nokārtots tā, ka zināms konstitūcijā noteikts pilsoņu skaits ierosina parlamenta atsaukšanu, bet izšķirts šis jautājums tiek vispārīgā tautas nobalsošanā”.[4] Kārlis Dišlers piedāvāja veikt arī attiecīgus pārgrozījumus Satversmē, proti, “attiecīgo papildinājumu varētu ievest mūsu Satversmē kā 10.1 pantu apmēram šāda satura: „Saeimas atlaišanu pirms triju gadu notecēšanas var ierosināt Valsts prezidents vai viena desmitā daļa vēlētāju. Pēc tāda ierosinājuma izdarāma Satversmes 48. pantā paredzētā tautas nobalsošana””.[5]

Veicot apjomīgo Satversmes revīziju 1934. gadā, 4. Saeima šāda institūta ieviešanu atbalstīja otrajā lasījumā, un droši vien būtu pieņēmusi, ja nebūtu bijis 15. maija apvērsuma, kas neļāva šos grozījumus Saeimai izskatīt arī trešajā lasījumā. Latvijas pilsoņu kopuma tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu 4. Saeima plānoja nostiprināt 14. pantā: „Viena desmitā daļa balsstiesīgu vēlētāju var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Ja tautas nobalsošanā piedalās Satversmes septiņdesmit ceturtajā pantā paredzētais balsotāju skaits un vairāk nekā puse no nodotām balsīm ir par Saeimas atsaukšanu, tad Saeima uzskatāma par atsauktu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tautas nobalsošanas. Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”[6]

Pēc neatkarības atjaunošanas šāda grozījuma pieņemšana aktualizējās 8. Saeimas laikā, kad pirmo reizi norisinājās plaša diskusija par iespējamo Saeimas atlaišanas institūta pilnveidošanu.[7] Gan partijas Jaunais laiks frakcija, gan arī citas opozīcijas frakcijas jau vairākkārt ir iesniegušas grozījumu projektus, kuru mērķis ir bijis ieviest pilsoņu kopuma tiesību ierosināt Saeimas atlaišanu institūtu Satversmē. Saeimas vairākums vairākkārt šo iniciatīvu noraidījis.

Piedāvāto grozījumu saturs

Grozījumu projekts paredz, ka Saeimas atlaišanas tiesības tiek piešķirtas ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju. Šāds ierosinājums ir atbalstāms, un tas ir jau ir kļuvis par tradicionālu priekšlikumu Latvijas konstitucionālo tiesību debatēs. Kārlis Dišlers savulaik pat izteica prognozi, ka „šinī virzienā arī iet parlamenta atsaukšanas institūts, jo 19. g. simtenī parlamenta atsaukšana no tautas pašas bij pazīstama tikai Šveicē, turpretim pēdējo desmit gadu laikā šis parlamenta atlaišanas veids ir uzņemts arī diezgan daudzu citu republiku satversmēs.” Sava viedokļa pamatošanai Dišlers atsaucās uz Prūsijas, Bavārijas, Virtembergas, Saksijas, Tīringas, Hesenes, Oldenburgas un Bādenes konstitūcijām.[8] Mūsdienās šī prognoze par plašu institūta attaisnojumu nav attaisnojusies, taču dažās konstitūcijās tautas tiesības ierosināt parlamenta atlaišanu ir saglabātas, piemēram, Lihtenšteinā, Bavārijā, Bādenē-Virtenbergā.[9]

Tomēr jāatzīmē, ka Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ir atradusi jaunu veidu, kā šo institūtu ieviest Satversmē, proti, nevis ietverot pilnīgi jaunu normu, bet gan izdarot nelielu grozījumu Satversmes 78. pantā. Šim šķietami kodolīgajam grozījumam ir būtisks juridiskais potenciāls.

Pirmkārt, ar šo grozījumu tiek ieviestas ne tikai ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu un Latvijas pilsoņu kopuma tiesības par to lemt tautas nobalsošanā. Ja Saeimas atlaišanu ir pieprasījusi ne mazāk kā 1/10 daļa vēlētāju, Saeimai pašai visupirms saskaņā ar Satversmes 78. pantu ir tiesības pieņemt lēmumu par savu atlaišanu, proti, akceptējot bez pārgrozījumiem pēc satura vēlētāju iesniegto lēmuma par Saeimas atlaišanu projektu. Saeimai Satversmes grozījums piešķir tiesības pašai izvērtēt iespējas turpināt darbu, ņemot vērā sabiedrības neapmierinātību, kas izpaudusies iesniegtajā lēmuma projektā par Saeimas atlaišanu.

Ja Saeima pieņem iesniegto lēmuma projektu, tā uzskatāma par atlaistu un rīkojamas jaunas vēlēšanas. Piedāvātais grozījumu projekts šādā gadījumā ļauj izvairīties no tautas nobalsošanas, paredzot Saeimai iespēju lemt par savu atlaišanu un tādā veidā izvairoties no tautas nobalsošanas ar politiskajām debatēm un finanšu tēriņiem. Līdz ar to nav pareizi apgalvot, ka Satversmes grozījumu projekts paredz tikai pilsoņu kopuma tiesības lemt par Saeimas atlaišanu pēc paša iniciatīvas. Tas piešķir arī Saeimai tiesības atlaist sevi pēc ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju priekšlikuma.

Otrkārt, piedāvātais grozījumu projekts izvirza augstas prasības tautas nobalsošanai, lai tā pēc 1/10 daļas vēlētāju varētu pieņemt lēmumu par Saeimas atlaišanu. Līdz šim Saeimas atlaišanai tautas nobalsošanā (pēc Valsts prezidenta priekšlikuma) nav izvirzītas sevišķas prasības — lēmumu pieņem ar nodoto balsu vairākumu (Satversmes 49.-50. pants).

Satversmes grozījumu projekts paredz, ka pilsoņu kopums lēmumu par Saeimas atlaišanu pēc 1/10 daļas vēlētāju priekšlikuma varēs pieņemt, ja tautas nobalsošanā būs piedalījusies vismaz puse no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un vairākums balsojis par Saeimas atlaišanu. Tas nozīmē, ka nepietiek ar to, ka tautas nobalsošanā vairākums balsotāju atbalsta Saeimas atlaišanu. Nepieciešams, lai tautas nobalsošanā piedalītos noteikts balsotāju skaits, lai tajā paustā gribu būtu juridiski saistoša un izraisītu Saeimas atlaišanu.

Šo ierosinājumu, protams, iespējams kritizēt, ņemot vērā, ka prasības pēc nepieciešamā balsotāju skaita, lai pilsoņu kopuma lēmums tautas nobalsošanā radītu tiesiskas sekas, raksturo vairāk likumdošanas procesu, un šīs prasības nedrīkstētu attiecināt uz Saeimas atlaišanu.[10] Tomēr nevar noliegt šāda ierosinājuma loģisko pamatu.

Ja Valsts prezidents ierosina Saeimas atlaišanu, šajā procesā parasti iepriekš nav iesaistījusies plaša sabiedrība. Tas ir politisks strīds starp Valsts prezidentu un Saeimu, kura izšķiršanu Valsts prezidents nodod pilsoņu kopumam. Pilsoņu kopumam šajā gadījumā ir jālemj. Tāpēc Satversme neparedz sevišķas prasības šādam pilsoņu kopuma lēmumam tautas nobalsošanā, jo šajā gadījumā svarīgākais ir iegūt pilsoņu kopuma lēmumu par labu vienam no valsts varas orgāniem — vai nu Saeimai, vai Valsts prezidentam.

Savukārt ierosinātajā likumprojektā ir regulēta situācija, kad jau 1/10 daļa vēlētāju ir pieprasījusi Saeimas atlaišanu. Tautas nobalsošana tiek rīkota, ja Saeima ir noraidījusi šo 1/10 daļas vēlētāju prasību. Līdz ar to pastāv konflikts starp 1/10 daļu vēlētāju un Saeimu. Šādā gadījumā ir tikai loģiski, kad Satversmes grozījumu projekta autori prasa, lai galīgo lēmumu pieņemtu tāda pilsoņu kopuma daļa, kas ir lielāka par 1/10 daļu vēlētāju. Proti, Saeimas atlaišana nevar būt šīs vēlētāju daļas gribas akts, bet gan plašāka pilsoņu kopuma loka lēmums. Pretējā gadījumā, ja netiek paredzēta nepieciešamība savākt tautas nobalsošanā lielāku balsu vairākumu par 1/10 daļas vēlētāju balsīm, tautas nobalsošanas rezultāts lielā mērā jau ir prognozējams.

Jāatzīmē, ka arī 4. Saeima Saeimas atlaišanai pēc vēlētāju iniciatīvas uzstādīja prasību tautas nobalsošanā piedalīties vismaz pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un vairākumam nobalsot par Saeimas atlaišanu.[11]

Treškārt, grozījumu projekts noteic skaidru formu, kādā veidā tiek formulēts ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju ierosinājums atlaist Saeimu. Tas ir lēmuma projekts par Saeimas atlaišanu. Gan Saeimai, gan Latvijas pilsoņu kopumam ir jābalso nevis par abstraktu jautājumu, bet gan par lēmuma projektu, kas noteic, ka esošā Saeima tiek atlaista.

Šis grozījumu projekts veidots, par pamatu ņemot vērā to pieeju, ar kuru likumdevējs Satversmē nostiprināja tautas nobalsošanas par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.[12] Tā kā Satversmes grozījumi par Latvijas dalību Eiropas Savienībā veiksmīgi funkcionē, domājams, ka gan jau arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības piedāvātie grozījumi funkcionētu.

Grozījumu iekļaušanās Satversmes tekstā

Jautājums, kas vēl noskaidrojams, ir par to, vai piedāvātie grozījumi ir pietiekami, proti, vai to pieņemšanas rezultātā Satversmē neveidojas regulējuma robi vai pretrunas un vai pēc to spēkā stāšanās uzreiz var sākt to īstenošanu.

Var piekrist Edgara Pastara paustajam viedoklim, ka šiem grozījumiem būtu prasījies nedaudz lielāks „juridiskais slīpējums”.[13] Visupirms jāmin tas, ka grozījumi ir nedaudz neveikli no valodas viedokļa. Piemēram, Satversmes 78. pantā un 79. pantā labskanīguma dēļ grozījumu tekstu no iepriekšējās panta teksta daļas būtu labāk atdalīt nevis ar komatu, bet saikli „un”. Iespējams, ka Satversmes 78. pantā pat labāks saiklis būtu bijis „kā arī”. Taču šādi ieteikumi ir tikai katra jurista gaumes jautājums, un nekādā mērā netraucē uztvert Satversmes grozījumos ietverto jēgu un piedāvātās redakcijas piemērot praksē.

Tāpat bez šaubām pēc šādu grozījumu pieņemšanas būs nepieciešami grozījumi likumā „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”, taču tas nav jautājums, kas būtu jārisina Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai. Pamatojoties uz pieņemtajiem Satversmes grozījumiem, likuma regulējuma „sakārtošana” būtu Saeimas kompetencē.

Visnopietnākais pārmetums ir izvirzīts attiecībā uz to, ka šis grozījumu projekts neregulē jautājumu, kas notiek ar Saeimu pēc lēmuma par Saeimas atlaišanu pieņemšanas līdz jaunievēlētās Saeimas sanākšanai. Ir pausts viedoklis, ka Satversmes 49. panta regulējums („Ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanākšanai, bet līdzšinējā Saeima var sanākt uz sēdēm tikai tad, ja Valsts prezidents to sasauc. Šādām sēdēm darba kārtību noteic Valsts prezidents”) nebūs piemērojams gadījumos, kad Saeima tikusi atlaista pēc ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju priekšlikuma. Šāds iztulkojums pamatots ar to, ka Satversmes 49. pants regulē Satversmes 48. pantā paredzētā Valsts prezidenta Saeimas atlaišanas ierosinājuma sekas.[14]

Nepieciešams atzīmēt: tas, ka kāda Satversmes norma iepriekš bijusi cieši saistīta ar citu Satversmes normu, nenozīmē, ka, grozot Satversmi, šo normu nebūtu iespējams sasaistīt ar vēl kādu normu. Satversme ir vienots veselums, kā to vairākkārt atzinusi Satversmes tiesa, un tajā ietvertās normas iztulkojamas sistēmiski.[15] Līdz ar to Satversmes 78. panta jaunās redakcijas īstenošanas gadījumā Satversmes 49. panta piemērošana ir iespējama, ja vien no paša Satversmes 49. panta teksta neizriet pretējais.

Satversmes 49. pantā regulēts jautājums par Saeimas darba kārtību gadījumā, ja Saeima ir atlaista. Satversmes 49. pants neizvirza kā obligātu priekšnoteikumu Saeimas atlaišanu pēc Valsts prezidenta iniciatīvas. Līdz ar to tā varētu būt arī Saeimas atlaišana Satversmes 78. panta izpratnē. Papildus tam Valsts prezidenta kā Saeimas darba organizētāja izvēle arī Saeimas atlaišanas gadījumā pēc 1/10 daļas vēlētāju priekšlikuma ir loģiska. Saeima tad, kad ir atlaista, saskaņā ar Satversmi vairs nevar patstāvīgi rīkoties; ir nepieciešams valsts varas orgāns, kura uzraudzībā tā strādā. 1/10 daļa vēlētāju šis Saeimas darba pārraugs noteikti nevar būt, jo nav iedomājams praktiski, kā šādā gadījumā tiktu noteikta Saeimas darba kārtība vai Saeima sasaukta uz sēdēm.

Savukārt Valsts prezidentam šādu pilnvaru piešķiršana ir loģiska, ņemot vērā viņa vietu Latvijas konstitucionālajā sistēmā. Kā, referējot par Valsts prezidenta funkcijām, uzsvēra Jānis Purgals: „Neitrālā un izlīdzinošā vara, kuras uzdevums zināmos gadījumos ir noturēt līdzsvaru starp citām valsts varām, pieder valsts prezidentam.”[16] No šāda Valsts prezidenta statusa atvasināms konstitucionāls pienākums uzraudzīt un nodrošināt pienācīgu atlaistās Saeimas darbu līdz jaunas Saeimas sanākšanai.

Līdz ar to, manuprāt, Satversmes grozījumos pilnīgi pamatoti nav ieviests Satversmes 49. pantam līdzīgs regulējums, jo pēc Satversmes grozījumu pieņemšanas 49. pants būs attiecināms arī uz gadījumiem, kad Saeima tiktu atlaista pēc ne mazāk kā 1/10 daļas vēlētāju ierosinājuma.

Secinājumi

Juridiski vērtējot ierosinātos Satversmes grozījumus, jāatzīst, ka tie ir pietiekami labi sagatavoti, lai varētu tikt pieņemti un sekmīgi funkcionētu. Protams, būtu bijis iespējams vēlēties dažās vietās skaistāku valodas lietojumu, taču tas nekādā ziņā nemazina piedāvāto grozījumu juridisko kvalitāti.

Tas, vai šāds grozījums ir nepieciešams šobrīd Satversmē, ir jāizlemj ikvienam Latvijas pilsonim personiski. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības iniciatīva piedāvā ikvienam pilsonim izsvērt savu un sabiedrības kopumā briedumu, proti, spēju nākotnē atbildīgi rīkoties ar šo institūtu, kā arī šādu Satversmes grozījumu politisko lietderīgumu šobrīd.

Gan 1/10 daļas vēlētāju parakstu vākšana, gan arī iespējamā tautas nobalsošana ļaus katram Latvijas pilsonim pēc sava ieskata rīkoties ar savu balsi, kura pavisam noteikti var izrādīties izšķiroša, ņemot vērā Satversmē paredzētās prasības Satversmes grozījumu pieņemšanai tautas nobalsošanā.

_______________________

[1] Sk.: Pastars E. “Dažas domas par Saeimas atlaišanas kārtības grozīšanu”, Jurista Vārds, Nr. 45(498), 2007. gada 6. novembris; Zālīte-Kļaviņa Z. “Atlaidīs, ja vadzis lūzīs”, Diena, 2007. gada 10. novembris.

[2] Plašāk sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 105. – 118. lpp.

[3] Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 17. sēdes 1921. gada 2. novembrī stenogramma.

[4] Dišlers K. Saeimas atlaišana pirms leģislatūras perioda beigām, Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1927, Nr. 5, 153. lpp.

[5] Turpat, 159. – 160. lpp.

[6] Latvijas Republikas IV Saeimas IX sesijas 5. sēdes 1934. gada 4. maijā stenogramma.

[7] Plašāk sk.: Pastars E., Pleps J. “Vairāk varas tautai – vai diktatūra?”, http://www.politika.lv/index.php?id=3300, 2004. gada 15. jūnijs

[8] Dišlers K. Saeimas atlaišana pirms leģislatūras perioda beigām, Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1927, Nr. 5, 153., 160. lpp.

[9] Pastars E., Pleps J. “Vairāk varas tautai – vai diktatūra?”, http://www.politika.lv/index.php?id=3300, 2004. gada 15. jūnijs

[10] Pastars E. “Dažas domas par Saeimas atlaišanas kārtības grozīšanu”, Jurista Vārds, Nr. 45(498), 2007. gada 6. novembris. Sk. arī: Pleps J. “Kādā veidā var atlaist Saeimu”, Jurista Vārds, Nr.46(304), 2003. gada 23. decembris

[11] Latvijas Republikas IV Saeimas IX sesijas 5. sēdes 1934. gada 4. maijā stenogramma.

[12] Plašāk sk.: Pleps J. Kāds ir konstitucionālais pamats mūsu dalībai Eiropas Savienībā // Jurista Vārds, Nr.23(281), 2003. gada 17. jūnijs, Nr.24(282), 2003. gada 1. jūlijs.

[13] Pastars E. Dažas domas par Saeimas atlaišanas kārtības grozīšanu // Jurista Vārds, Nr. 45(498), 2007. gada 6. novembris.

[14] Turpat.

[15] Sk., piemēram,: Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra spriedums lietā Nr. 2005-12-0103 „Par Ministru kabineta 2005. gada 11. janvāra noteikumu Nr. 17 “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” un 2005. gada 9. jūnija likuma “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam” // Latvijas Vēstnesis, 20.12.2005., Nr.203. Sprieduma 13. punkts.

[16] Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes, 20.09.1921. gada 20. septembrī stenogramma.


Vairāk varas tautai – vai diktatūra?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!