Foto: Dainis Martinsons
Šī grāmata ir liecība tam, ka trīs Baltijas valstis autoru ir savaldzinājušas gan ar savu vēsturisko likteni, gan attīstību mūsdienās.
„Vērtību robežas Latvijā tik viegli nojūk un dzīves pozīcijas sajūk“[ 1 ] — tāds ir viens no Roberta fon Lūciusa (Robert von Lucius) secinājumiem nupat apgādā Mitteldeutscher Verlag klajā nākušajā grāmatā Trīs Baltijas ceļi: Lietuva, Latvija, Igaunija — sabradātas un augšāmcēlušās. Autors vairāk nekā 200 bagātīgi ilustrētajās[ 2 ] grāmatas lappusēs nebaidās no virknes drosmīgu spriedumu gan par katru no Baltijas valstīm atsevišķi, gan par reģionu kopumā. Pašpārliecinātība slēdzienos pamatoti atbilst gan autora profesionālajam statusam, gan dzīves gājumam[ 3 ]. Būdams starptautiski atzītā laikraksta Frankfurter Allgemeine Zeitung (FAZ) redaktors, fon Lūciuss šobrīd nenoliedzami ir vāciski runājošajā pasaulē ietekmīgākais publicists Baltijas jautājumos. Kopš 2006. gada viņš ir laikraksta Ziemeļvācijas korespondents Hanoverē. Turp viņš pārcēlās pēc pieciem Stokholmā pavadītajiem gadiem, kur bija laikraksta Ziemeļeiropas reportieris. Nule iznākušās grāmatas pamatā ir aktualizētas un papildinātas tieši 2001.-2006. gada perioda reportāžas[ 4 ]. Vāciskajai literatūrai par Baltiju tik neraksturīgs ir arī autora sentimentālas nostaļģijas neapmāts skats, kas būtu sagaidāms no baltvāciešu autoriem. Viņa aristokrātiskās saknes nesniedzas tālāk uz austrumiem par Prūsiju.
Vācijas literatūras tirgū Baltijas jautājumos dominē ceļveži, kurus papildina kāds rets literatūras tulkojums. Attiecīgi Roberta fon Lūciusa darba vērtējumam iztrūkst skaidra mēraukla. Tomēr, turot grāmatu rokās, tā pozitīvi pārsteidz ar savu neatbilstību vāciski runājošās vides konvencijām par Baltiju. Par tādu varētu uzskatīt jau klasisko Baltijas valstu uzskaitījumu no ziemeļiem uz dienvidiem. Bet autors izvēlas sākt ar Lietuvu gan virsrakstā, gan valstu apskatā. Arī citādi grūti salikumu nenosaukt par netipisku vai pat drusku patvaļīgu. Pats autors atzīst, ka apzināti ir izvēlējies „mozaīkas noskaņu: grāmata piedāvā gan ceļojumu caur seno Kurzemi, pamanot arī padomju mantojuma atliekas, gan apskatu par rakstniekiem un mūziķiem, kas ir bijuši daļa no pretošanās kustības šai padomju sistēmai“. Tā jau pašā ievadā autors apsola „ieskatu sabiedrībā, kas mums ir tiku tuva, bet tomēr tik īpatnēja. Apceļojot to drukātos vārdos, lasītājam būs jānokļūst šo valstu valdzinājuma varā, kā tas ir noticis ar pašu autoru“[ 5 ].
Pārmaiņas — straujas, pamatīgas, neatgriezeniskas
Fascinēt spēj jau grāmatas ievads, kas vienpadsmit nesaudzīgi koncentrētās lapaspusēs sarūpē trīs Baltijas valstu sabiedrību momentuzņēmumus to vēstures un jaunākās attīstības gaismā. Autors lasītājam piesola pierādīt savus secinājumus par Baltijas valstu attīstības pretrunīgumu un drosmīgi konstatē, ka jaunākās pārmaiņas, kas „tik strauji, pamatīgi un neatgriezeniski kā šeit ir skārušas reti kuru sabiedrību, prasa savu cenu gan ekonomiskā, gan sociālā, gan politiskā ziņā. Daudzi jūtas atstumti. Viņus jaunā ekonomiskā brīnuma burbulis piemirsa tāpat kā jauntapusī elite. Un tas ir saprotami — šie cilvēki ir izkrituši no redzesloka. Lai tie būtu veci ļaudis, laucinieki vai arī etniskās minoritātes (īpaši Igaunijā un Latvijā), visi šie cilvēki iepaliek politiski un ekonomiski. Ļoti daudzi netiek līdzi pārvērtībām, kas aplīmētas ar tādām etiķetēm kā tirgus ekonomika, NATO un ES vai jaunības kults. Alkoholisms un narkomānija izplatās vēja ātrumā. Lietuva kļuvusi par valsti ar lielāko pašnāvnieki skaitu Eiropā, bet Igaunija — ar vislielāko AIDS izplatību ES”[ 6 ].
Šāds bezkaislīgs, liekulīga patriotisma neaptumšots, profesionāla žurnālista skats jau ievadā lasītājam dod vispusīgu ieskatu gan Baltijas valstu ekonomiskajā izaugsmē[ 7 ], pievērošoties gan enerģētikas jautājumu dominētajām attiecībām ar Krieviju[ 8 ], gan ciešajām saiknēm ar Vāciju[ 9 ] un šo saikņu vēsturiskajam kontekstam un baltvāciešu lomai tajās. Autors apraksta veiksmīgi īstenoto vēlmi integrēties ES un NATO struktūrās[ 10 ], bet viņam nav palikusi nepamanīta citām sabiedrībām daudz mazāk raksturīgā politisko emociju ziņā militārai aliansei dotā priekšroka iepretim politiskajai savienībai. Neizpaliek skaidrojums par valodas un reliģiskajām īpatnībām[ 11 ], otrā pasaules kara šausmu mantojumu[ 12 ] arī krieviski runājošās minoritātes formā. Politiski un sociāli ieinteresētam vācu lasītājam principā būtu gana ar šo ievadu, lai saprastu, ar ko baltieši lepojas un kas ir sāpīgie jautājumi, no kuru aktualizēšanas varbūt labāk izvairīties Baltijas valstu apmeklējuma laikā.
Tādas vienas Baltijas nemaz nav
Tomēr turpat ievadā iezīmējas vairāki aspekti, kuriem būtu jāliek saausīties katram, kas ir norūpējies par Baltijas un Latvijas tēlu vāciski runājošajā ģeogrāfiskajā telpā, jo Roberts fon Lūciuss ar saviem secinājumiem faktiski definē 2011. gada reģiona kolektīvo uztveri vācu auditorijā. Tā autors savelk kopā, ka “gadi, kad Baltijas valstis daudziem bija paraugs un pamatā balstījās uz Eiropas vērtībām, varētu būt beigušies, ko lielā mērā nosaka Krievijas ietekme. Tā var atrast savu ceļu uz Briseli gan caur Latviju, gan Lietuvu.” Cits Roberta fon Lūciusa secinājums, lai arī paša autora nedaudz atturīgi pausts, tiek arvien no jauna pamatots visas grāmatas garumā: “Neskatoties uz kopīgajām saknēm, politiski motivēto sadarbību un ārēji noteikto vienotā reģiona iespaidu, ar vieglas provokācijas garšu, bet noteikti ne nepareizi būs apgalvot, ka tādas vienas “Baltijas” nemaz nav.” Šis slēdziens izriet gan no autora iztirzātā vēsturiskā pamatojuma — Igaunijas un Latvijas politiskās vēstures ciešākās saistības ar Ziemeļeiropu, bet Lietuvas — ar Centrālo un Austrumeiropu. Taču tikpat skaidri autora veidotajā mozaīkā ir redzams, ka ģeopolitiski noteiktais vēsturiskais mantojums ir daudz spēcīgāks par (neesošajiem) politiskajiem centieniem izveidot vienotu Baltiju. Vēlākās sadaļas par salīdzinoši stabilo Igaunijas politisko partiju vidi[ 13 ] un Lietuvas mazai valstij tik neraksturīgajiem centieniem pozitīvi ietekmēt demokratizācijas un stabilizācijas procesus tik plašā reģionā kā Baltkrievija, Ukraina un Kaukāzs[ 14 ] šo iespaidu padziļina.
Ja ņem vērā, cik nabadzīga ir Latvijas mediju piedāvātā informācija par abām Baltijas kaimiņvalstīm, tad Roberta fon Lūciusa Igaunijai un Lietuvai veltītās sadaļas ir aizraujoša lasāmviela arī katram vāciski lasošajam latvietim. Autora spēja redzēt kopsakarības iezīmējas pirmajā Lietuvas stāsta nosaukumā Lielkņazi un platjoslu internets[ 15 ]. Fon Lūciuss veiksmīgi savij stāstu par lietuviešu senās vēstures noteikto (pretēji latviešiem un igauņiem) mazvērtības kompleksu nemaz neapēnoto nacionālo pašapziņu ar Lietuvai specifisko enerģētikas problēmu sabiedriskās diskusijās dominējošo lomu (Ignalinas AES un Mažeiķu nafta). Autora vērtējumā Lietuva ir daudz pastāvīgāka un pašapzinīgāka par citām mazajām valstīm, ko, viņaprāt, pierāda lietuviešu līdzdalība brīvības centienu atbalstīšanā no Baltkrievijas līdz pat Armēnijai[ 16 ]. Tam seko krāšņs un vispusīgs Viļņas bagātīgās vēstures apraksts[ 17 ], sasaistot to ar šodienas pilsētas izjūtu, vienlaikus neizvairoties no sociālo problēmu ieskicēšanas, bet arī nepiemirstot ironiju par Užupes “republiku” vai rokmūziķa Zapas bisti “uz četrus metrus gara staba, lai gan viņš nekad nav bijis Viļņā un viņa vēlme noteikti to apciemot pirms nāves tomēr nav tikusi pierādīta”. Tik izteiktā kultūras tematikas mīlestība Robertu fon Lūciusu padara par netipisku politisko korespondentu, bagātinot lasītāja iespaidus ar saistošu pārskatu par lietuviešu literatūras attīstības tendencēm[ 18 ], kā arī džeza mūzikas politisko lomu padomju Lietuvā.
Pusziemeļnieciska veiksmes zeme
Igaunija izpelnās Roberta fon Lūciusa atzinību, kur tā to visvairāk vēlas un, spriežot pēc autora aptverošā apraksta, ir arī pelnījusi. Viņš citē ārvalstu uzņēmējus, kuri atzīstot, ka “Igaunija ir miera osta salīdzinājumā ar citām Centrāleiropas valstīm, drīzāk pielīdzināma Ziemeļvalstīm, kurām igauņi paši jūtas tik piederīgi”[ 19 ]. Pierādījumi tam ir dzelžaini — premjera Ansipa amatā pavadītie seši gadi (Lāra — pieci) iepretim 19 valdībām Latvijā[ 20 ]. Autora uzmanībai nav pagājusi secen Igaunijas bezprecedenta ekonomiskā izaugsme, kas faktiski ir turpinājusies arī globālās krīzes periodā. Atzinīgi tiek novērtēta administratīvo procesu caurskatāmība, kas “ievērojami veicina visaptverošu nodokļu pienākuma pildīšanu un iznīdē tādas pusmafiozas struktūras, kādas ir raksturīgais Latvijai un Lietuvai” [ 21 ]. Nepieminēts nepaliek arī informācijas tehnoloģiju veiksmes stāsts un tā citas pasaules valstis aizraujošās izpausmes politiskajā procesā[ 22 ].
Tomēr pilnīgi noteikti nevar teikt, ka Igaunijas mediālā spozme būtu apžilbinājusi autoru. Otra medaļas puse vācu lasītājam netiek slēpta. Roberts fon Lūciuss atsaucas uz pētījumiem, kas pierāda Igaunijas jaunās paaudzes neiecietību: “Kamēr populistiski grupējumi Lietuvā un Latvijā ik pa laikam uzplaiksnī, lai tikpat strauji izdzistu, tikmēr Edgara Savisāra vadītie populisti var balstīties stabilas mazākuma grupas atbalstā”[ 23 ]. Skaidrojumu tam autors rod faktā, ka “daļēji var apgalvot, ka jaunajiem igauņiem nepiemīt tāda iecietības pakāpe, kādu varētu sagaidīt no jaunās paaudzes šādas pozitīvas izaugsmes laikmetā”[ 24 ]. Roberts fon Lūciuss arī atklāj, ka AIDS izplatības līmenis 66 reizes pārsniedz atbilstošos datus Vācijā un konstatē: “Neskatoties uz šiem faktiem, valdība ilgu laiku nerisināja šo problēmu. Palīdzības organizācijas finansē ārvalstis. Sociālo lietu ministrijai ir informēšanas programmas, bet pietrūkst gan naudas, gan patiesas intereses. Finanšu ministrijā sēž jauni tehnokrāti, kuru uzmanības centrā ir iekšzemes kopprodukta rādītāji, nevis cīņa pret epidēmiju, ko daudzi joprojām uztver kā marginālu grupu ligu”.
Gan Lietuvai, gan Igaunijai veltītajā sadaļā Roberta fon Lūciusa uzmanību izpelnījušās arī nozīmīgākās pilsētas, ne tikai Tallina un Viļņa. Lietuvā pirmā ir Klaipēda[ 25 ], kuras vāciskās saknes lielākais konservatīvais Vācijas laikraksts vienkārši nedrīkstēja palaist garām, bet otrā — Kauņa[ 26 ], kurai ir jāiztiek ar īsu apmeklējumu kopš padomju laikiem strādājošajā muzejā. Savukārt Tartu[ 27 ] ir izpelnījusies fascinējošu portretu, ko var nodēvēt par vienu no visiespaidīgākajām sadaļām grāmatā, cik negaidīti intriģējošs ir tās atstātais iespaids. Autors dod dzīvu ieskatu studentu korporāciju dzīvē, sasaistot un salīdzinot to ar vācu studentu tradīcijām un mūsdienu situāciju. Fon Luciuss raksturo Igauņu studentu apvienības politisko lomu gan neatkarības kustībā, gan mūsdienu Igaunijas politiskajā vidē. Tāpat viņš nepalaiž garām ne pasaulslaveno gēnu datu bāzes izveidi, ne Tartu universitātes bibliotēkā glabāto Kanta pēcnāves sejas masku.
Oligarhi un politika bez satura
Latvija fon Lūciusa grāmatā ieņem vietu starp abām Baltijas kaimiņvalstīm[ 28 ], taču tam autors nepiešķir tikai ģeogrāfisku jēgu: „Vēl vairāk nekā Lietuva un Igaunija Latvija ir tilts starp ziemeļiem un dienvidiem, rietumiem un austrumiem, kas brīžam to padara par bezprofila vidus zemi, kurai vēl savs ceļš meklējams.” Tieši tāpat ļoti reālistiski ir fon Lūciusa Latvijas aprakstā saliktie akcenti — tie vairāk ir saistīti ar realitātes rūgtumu un Latvijas problēmu bagāžu. Veselā sadaļā ar virsrakstu „Divi, trīs, četri oligarhi”[ 29 ] autors, autors, atsaucas uz kādu bijušo ārlietu ministru[ 30 ], apraksta ar oligarhu sistēmu saistītās problēmas. Fon Lūciuss arī definē Latvijas oligarhus, kas ir „ietekmīgi cilvēki, kuri savu pārejas periodā no padomju okupācijas sistēmas uz tirgus ekonomiku gūto kapitālu izmanto politiskiem mērķiem”[ 31 ]. Saskaņā ar žurnālista avotu Lietuvā esot kādi desmit šādi cilvēki, kas ļaujot to individuālo ietekmi neitralizēt, bet Igaunija tikmēr esot palikusi pilnīgi brīva no šādu ļaužu ietekmes. Savelkot kopā jaunākās attīstības rezultātus, fon Lūciuss identificējas ar „skeptiķu balsīm, kuras norāda, ka Latvija tomēr nav pietiekami mācījusies no krīzes. Pilsoniskā sabiedrība vēl vairāk zaudē savas pozīcijas, politika joprojām nepiepildās ar dziļāku saturu par pusdienu galda sarunu līmeni un trūkst ilgtspējīgu vīziju. To trūkumu aizvieto visaptveroša vienaldzība, ko pierāda jaunās un izglītotās paaudzes masveida emigrācija (..), kuras saknes ir ne tikai augstāki ienākumi ārzemēs, bet vispārēja vilšanās sajūta”[ 32 ].
Vispārēji drūmo Latvijas sabiedriski politiskās vides bilanci fon Lūciuss mēģina izlīdzināt ar veselām četrām citām lasītāju pozitīvi aizraujošām sadaļām. „Vienīgajai patiesajai reģiona metropolei”[ 33 ] Rīgai veltītās astoņas lapaspuses[ 34 ] burtiski bārsta komplimentus „Ziemeļeiropas metropolei ar Dienvideiropas stila ielu ikdienu un šarmu. Atšķirībā no Tallinas Baltijas reģiona „slepenā galvaspilsēta” Rīga nav sadalīta divās dažādās daļās — tūristu pārpildītā vecpilsētā un pilnīgi atšķirīgu vidi apkārt, dominē blokmājas, drūmas skumjas, bet arī villu rajoni. Rīga ir saglabājusi pilsētnieku ikdienas kultūru un dzīvesstilu visdažādākajos tās nostūros.”[ 35 ] Fon Lūciusam lasītājiem atgādināšanas vērts šķiet fakts, ka rīdzinieki esot trīs reizes atteikuši Tartu universitātes lūgumam tikt pārceltai uz Rīgu, un trāpīgs liekas arī citāts no 1554. gada Sebastiana Millera izdevuma Kosmografie, kas satur vecāko Rīgas panorāmas attēlu: „Te tiek apbrīnoti tikai tirgotāji un bagātnieki, bet nemaz — izglītoti ļaudis”[ 36 ]. Vienīgais reģions, kam veltīta atsevišķa sadaļa, ir Kurzeme[ 37 ], kur autora ceļojuma iespaidus no Kolkas, Mazirbes, Ventspils, Kuldīgas un Pedvāles papildina gan piezīmes par pretošanos Kurzemes cietoksnī, gan koloniālais mantojums. Līviem un viņu valodai veltītās trīs lapaspuses[ 38 ], visticamāk, ir viens no pavisam retajiem publicistiskajiem materiāliem par šo Latvijas tautu. Savukārt jaunajai Nacionālās bibliotēkas ēkai veltītā sadaļa[ 39 ] varētu būt viena no pirmajām populārajām publikācijām par šo projektu vācu valodā.
Bez vēsturiskās paškritikas
Līdzās valstu ilustrācijām fon Lūciuss izvēlējies četrus tematiskus akcentus ar bagātu, lai arī smagu saturu. Pirmais visaptveroši, bet ļoti koncentrēti pievēršas baltvāciešu vēsturei Baltijā[ 40 ]. Šeit par galveno figūru autors ir izvēlējies plaši pazīstamās baltvācu izcelsmes diplomātu un politiķu ģimenes — grāfu Lambsdorfu — pārstāvju emocionālo atgriešanos tēvzemē. Cieņpilna ir autora vārdu izvēle sadaļā par pretošanās izpausmēm kultūras dzīvē padomju režīma laikā[ 41 ]. Otrs tematiskais akcents ir saistīts ar divām lielām Baltijas padomju perioda personībām — Jānu Krosu un Vizmu Belševicu. Viņu portreti kalpo iespaidīgam un intelektuālas atzinības piepildītam pretošanās kustības un padomju režīma apskatam.
Kā trešo tematisko akcentu fon Lūciuss ir izvēlējies individuālo atbildību necilvēcīgos režīmos un kā ceturto — ebreju likteni holokaustā. Šie abi jautājumi[ 42 ] raksturo Vācijas mūsdienu politisko kultūru un tiem autors grāmatā pieskaras ļoti jūtīgi, līdzsvaroti un uzmanīgi. Viņš atzinīgi novērtē visu triju valstu okupācijas muzejus, tomēr nebaidoties saukt pēc pašu baltiešu atbildības izvērtēšanas: „Rīgā Okupācijas muzejs ir izvietots padomju laika ēkā, kas agrāk kalpoja boļševisma slavināšanai. (..) Muzeja ekspozīcija vispusīgi atgādina gan padomju, gan vācu okupācijas drāmu. Taču pašu latviešu lomas izvērtējums iztrūkst pilnībā. (..) Kā Latvijā, tā Lietuvā pašu tautas lomas kritiska iztirzāšana ir uzticēta tikai zinātniekiem.”[ 43 ]
Salīdzinājumā Igaunijas Okupācijas muzejs skaidri parādot, ka „Maskavai, izmantojot terora un iebaidīšanas, kā arī veiklas manipulācijas instrumentus, izdevās atrast gana igauņu, kas paši savām rokām īstenoja gan rusifikācijas politiku sabiedrībā kopumā un kultūras dzīvē, kā arī piedalījās deportācijās, slepkavošanā un masu imigrācijas nodrošināšanā.”[ 44 ] Vienlaikus autors Igaunijas un Latvijas specifiskās minoritāšu problēmas skaidri definē kā okupācijas sekas, kas padara saprotamu latviešu „valodas nacionālismu.”[ 45 ]
Ebreju liktenis
Ebreju mantojums un liktenis Baltijā faktiski vijas cauri visam autora stāstam par Baltiju, ko dabiski pamato Viļņas kā „Ziemeļu Jeruzalemes”[ 46 ] vēsturiskā loma un fakts, ka ebreju iznīcināšana holokaustā Baltijas valstīs bija viena no „efektīvākajām” vācu okupētājā Eiropā. Ilustrācijai kalpo Rumbulas un Biķernieku meži, kur atgādinājumam par kopskaitā 55 atrastajiem masu kapiem jaunizveidotajās piemiņas vietās „Eiropas austrumos pirmo reizi apvienojās dažādas piemiņas līknes”. Atsaucoties uz vēsturnieku Aivaru Strangu, vācu žurnālists norāda, ka „vācu okupācijas pirmajās dienās, vēl pirms okupantu organizētās ebreju iznīcināšanas, daudzi latvieši vērsās kā pret ebrejiem, tā „citādi domājošajiem”, nodedzinot viņu mājas vai slepkavojot[ 47 ]”. Autors secina, ka „šī daudziem latviešiem ir atziņa, ko viņi ir vai nu tiešām aizmirsuši vai tikai izspieduši no savas atmiņas” un secina: „Bija jāpaiet divdesmit gadiem, lai Rīgā bez īpašas mediju un sabiedrības intereses atvērtu Rīgas Geto muzeju”[ 48 ]. Taču „tieši Rīgā tāpat kā lietuviešu Kauņā un baltkrievu Minskā 1941. gada novembrī nacisti uzsāka sistemātisku Vācijas, Austrijas un Čehijas ebreju iznīcināšanu”[ 49 ].
Roberta fon Lūciusa darbs tematiski ir tik plašs un vispusīgs, ka to šeit nav iespējams apskatīt visā pilnībā. Bet tieši tematiskais plašums savienojumā ar koncentrētu precizitāti ir šīs grāmatas vērtības pamatā. Ir tapis unikāls darbs vācu valodā, ko iezīmē starptautiski pieredzējuša un augsti profesionāli bezkaislīga žurnālista skats, kuram nav emocionāli vai sajūsmas aizliegtu tematu. Vienlaikus šī grāmata ir liecība autora personiskajai aizrautībai ar visām trim Baltijas valstīm, kā pamts ir gan to sarežģītais vēsturiskais liktenis, gan jaunākā attīstība. Vāciski lasošajam lasītājam tas ir vērtīgs informācijas avots par kaimiņvalstīm un izcila dāvana vācu draugiem un viesiem. Savukārt tiem, kuriem rūp valsts tēla veidošana ārvalstīs, šī ir objektīva lasāmviela pārdomu rosināšanai par Latvijas zīmola veidošanos, bet autora sniegtās sociālās, etniskās, iekšpolitiskās un ārpolitiskās diagnozes var noderēt kā lakmusa papīrs, domājot par valsts attīstības jautājumiem.