Foto: Foto - A. Jansons © AFI
Sabiedriskās apspriešanas jāpadara “sabiedrībai draudzīgākas”, lai iesaistīšanās ceļš būtu iespējami īsāks un vienkāršāks ikvienam iedzīvotājam. Piemēram, veidojot “vienas pieturas aģentūras”, varbūt radot oficiālu vides likumdošanu skaidrojošu regulāru izdevumu, un aktīvāk izmantojot arī citus medijus.
Teorētiski sabiedrības līdzdalībai demokrātiskā valstī, par kādu arī Latvija sevi deklarējusi, jābūt nopietnam valsts un sabiedrības attīstības virzītājspēkam. Praksē viss ir daudz sarežģītāk – nereti sabiedrībai nākas dzirdēt pārmetumus, ka tā ir traucēklis visas valsts attīstībai, jo mēdz protestēt pret attīstības projektiem, piemēram, celulozes rūpnīcas, naftas produktu terminālu un citu objektu būvniecību. Vārdos un likuma pantos sakām, ka sabiedrības viedoklis svarīgs, bet, nonākot pie lēmumu pieņemšanas, ekonomisko spēku sviras parasti izrādās stiprākas nekā iedzīvotāju bažas.
Protams, ir gadījumi, kad sabiedrības vai kādas tās daļiņas iniciatīvu rezultātā “iešūpojas” arī atbildīgās institūcijas, bet parasti tam vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi, ne vien sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu aizdomas par iespējamo nelikumību. Nu jau skandalozajā gadījumā ar Saules akmens būvniecību, Vides aizsardzības klubs bažas par šīs celtnes nelikumību izteica jau 2003.gada martā, bet Rīgas dome pirmoreiz tika “sašūpota” maija beigās, kad situācija bija politiski “nobriedusi”. Tāpat gadījumā ar Jūrmalas mēra atstādināšanu – šķiet, ka viņa krēsls sāka šūpoties jau ziemā, kad diezgan skaļu rezonansi guva vairāki notikušie un plānotie būvniecības gadījumi krasta kāpu aizsargjoslā, kas bija aizsākums Ģenerālprokuratūras atzinumiem par pieļautajām nelikumībām. Tomēr šie gadījumi drīzāk uzskatāmi par izņēmumiem, nevis sabiedrības iniciatīvas likumsakarīgu rezultātu, jo daudz biežāk sabiedrība, pat koalīcijā ar plašsaziņas līdzekļiem un Saeimas deputātiem, ir bezspēcīga, kā tas ir bijis kāpu apbūves gadījumos Lapmežciemā un Saulkrastu teritorijā – “suņi rej, bet karavāna iet tālāk”.
Likumdošanā noteiktas konkrētas sabiedrības līdzdalības procedūras saistībā ar attīstības projektiem – cik ilgā laikā, un kur jāpublicē paziņojumi, kad jāorganizē sabiedriskās apspriešanas, kā jāuzklausa un jādokumentē iedzīvotāju izteikumi. Tomēr nekur nav teikts, kādā veidā un cik lielā mērā pieņemtais lēmums jābalsta uz sabiedrības viedokli. Sabiedriskajai apspriešanai faktiski nav nekādu juridisku seku – nav teikts, ka sabiedrības viedoklis vispār būtu jāņem vērā. Var jau “ķert blusas” sabiedrības iesaistīšanas formālajā procedūrā, ja pieņemtais lēmums sabiedrību neapmierina, bet daudz grūtāk ir apstrīdēt lēmumu pēc būtības. “Vecās demokrātijas” valstīs šo aspektu parasti regulē nerakstīts likums – vēlēti politiķi un amatpersonas parasti neiedrošinās pieņemt lēmumu, kas ir klajā pretstatā iedzīvotāju vairākuma viedoklim. Potenciālais lēmums tiek diskutēts tik ilgi, kamēr panākts iedzīvotāju akcepts vai rasts kompromiss starp ekonomiskās attīstības un sabiedrības interesēm. Savukārt pie mums vairumā gadījumu politiķi bez aizspriedumiem pieņem lēmumus pretrunā ar sabiedrības vairākuma vai aktīvākās daļas viedokli. Vai gadījumos, kad viedokļi krasi atšķiras, atbildīga lēmuma pieņemšanai nebūtu jārīko, piemēram, projekta ietekmēto iedzīvotāju referendums? Citādi tie cilvēki, kurus tieši ietekmē kāds jauns projekts, piemēram, naftas termināla būvniecība Kundziņsalā, praktiski nevar ietekmēt lēmumu par tā būvēšanu, savukārt lēmumu pieņēmēji, piemēram, Rīgas domnieki, lemj par lietām, kas viņus sadzīviski neskar, jo viņi nedzīvo iecerētā termināla tuvumā.
Vai pastāv atšķirība starp lēmumu ietekmēšanas iespējām lielā un mazā pašvaldībā? Lielajās pašvaldībās bieži ir nopietnas ekonomiskās intereses, kas nereti ir spēcīgs virzītājspēks korupcijai un lobijam. Arī politiķu saskare ar iedzīvotājiem – saviem vēlētājiem – ir minimāla un lēmumu pieņēmēju “atbildības latiņu” nebūt nepaaugstina. Savukārt mazajās pašvaldībās vērojama cita problēma – visi ir savstarpēji pazīstami un iedzīvotāji ir tieši atkarīgi no pašvaldības labvēlības, piemēram, saņemot sociālos atvieglojumus. Atkarība no pašvaldības ir nopietns traucēklis aktīvai viedokļa paušanai, ja tas nesakrīt ar pašvaldības viedokli un interesēm.
No sabiedrības līdzdalības viedokļa problemātisks aspekts ir sabiedrības līdzdalības procedūru savstarpējā pārklāšanās viena un tā paša projekta apspriešanas gaitā. Piemēram, Daugavgrīvas naftas termināla un līdzīgu projektu gadījumā pārklājas trīs sabiedrības līdzdalības procedūras – sakarā ar ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN), būvniecību un teritorijas attīstības plānošanu. Sabiedrības iesaistīšanas mērķis šajās procedūrās viena un tā paša projekta attīstības un apspriešanas dažādās stadijās atšķiras:
- sabiedriskās apspriešanas mērķis teritorijas plānošanas stadijā ir dažādu interešu saskaņošana;
- IVN – iespējami plaša ar vidi un sociālo sfēru saistīto problemātisko jautājumu noskaidrošana, lai tos analizētu un atbildētu sabiedrībai un citām ieinteresētajām pusēm IVN darba ziņojumā;
- būvniecības sabiedriskās apspriešanas mērķis – iedzīvotāju informēšana un viedokļa noskaidrošana par konkrēto būvniecības ieceri.
Kā gan vienkāršais cilvēks, kam rūp vide un veselība, lai pārzin katras procedūras uzdevumus un palīdz tos izpildīt? Tā nu nereti cilvēki apspriešanās “izber visu sāli, kas sakrājies”, vai arī pauž savu “par” un “pret” bez pamatojuma vai saistības ar konkrēto uzdevumu, jo citas izdevības var nebūt. Tomēr šāda līdzdalība nebūt nav sabiedrisko apspriešanu mērķis un maz dod apspriešanas organizētājiem un dalībniekiem, jo lēmumu nevar balstīt uz sabiedrības attieksmi vien – vajadzīgi argumenti. Savukārt, lai īstajā vietā un laikā paustu spēcīgus argumentus, jābūt īstam ekspertam, jāseko un jāpiedalās ar projektu saistītajos notikumos, jāanalizē dokumenti, jāpārzina dažādi ar projektu saistītie aspekti. Tam, savukārt, vajadzīgi resursi – laiks, zināšanas un prasmes, vēlme darboties. Cik daudz gan mūsu vidū ir to, kam ikdienā strādājot pilnu darba dienu, atliek laika un vēlēšanās veltīt savu brīvo laiku šādam nopietnam darbam? Pie tam ir visai maza cerība, ka viedoklis tiks ņemts vērā.
Viens no risinājumiem gan potenciālu konfliktu novēršanā, gan sabiedrības informēšanā ir sabiedrisko organizāciju aktīvāka un savlaicīgāka iesaistīšana dažādu plānu un projektu apspriešanā – veidojot darba grupas vai arī izmantojot kā ekspertus, jo nav taču runa tikai par sabiedrības tiesību aizstāvēšanu, bet par specifiskiem vides aizsardzības jautājumiem. Tai pat laikā jāpatur prātā, ka bieži sabiedrisko organizāciju dalībnieki strādā uz brīvprātības principiem. Ir būtiski padarīt sabiedrības līdzdalību “sabiedrībai draudzīgāku”, lai iesaistīšanās ceļš būtu iespējami īsāks un vienkāršāks ikvienam iedzīvotājam. Piemēram, jau Rīgas Domes vai citu pašvaldību mājas lapas sākumā ievietojot informāciju par iespējām sabiedrībai paust savu viedokli vai arī veidojot “vienas pieturas aģentūras”, kurās cilvēks ātri un vienkārši var uzzināt visu sev interesējošo. Iespējams, būtu lietderīgi arī apsvērt domu par oficiālu vides likumdošanu skaidrojošu regulāru izdevumu, kurā tiktu skaidroti jaunumi likumdošanā, un kā tie skar ikviena – pašvaldības, uzņēmēja un vienkāršas mājsaimnieces intereses. Un, protams, šādam skaidrošanas darbam vides institūcijas arī aktīvāk varētu izmantot citus plašsaziņas līdzekļus.
Sabiedrības līdzdalības procedūru tiesiskais regulējums un reālā prakse visos trijos gadījumos – saistībā ar IVN, būvniecību un teritoriālo plānošanu – ir aplūkota un ar dažādu ieinteresēto pušu piedalīšanos izvērtēta trijās www.politika.lv apaļā galda diskusijās, kas sniedz priekšstatu par aktuālajām problēmām un to vēlamajiem risinājumiem.