Foto: Foto - E. Rudzītis © AFI

Sabiedrisko apspriežu lietderību vienmēr ietekmēs organizētāju un dalībnieku labā griba un kompetence, tāpēc ir svarīgi novērtēt aspektus, kas padara apspriedi par līdzdalības un viedokļa izteikšanas iespēju, nevis „izbļaustīšanos”.

Domājot par sabiedriskajām apspriedēm, bieži vien acu priekšā tēlojas aina ar divu atšķirīgu planētu iemītnieku (valsts institūciju un sabiedrības pārstāvju) tikšanos, kurā abpusēja piesardzība un neuzticība iekrāso diskusiju, ja vien tā vispār notiek. Sabiedriskās apspriedes ir vēl gluži jauna, reti izmantota metode politikas dokumentu izstrādei, kuras īstenošana ministriju līmenī ir atkarīga no tajās strādājošo cilvēku individuālās izpratnes, jo normatīvajos aktos[1] apspriežu procedūra nav noteikta un iestādēm nav labas prakses vadlīniju.

Šāda situācija neveicina sabiedrisko apspriežu īstenošanu, jo pieredzes trūkuma dēļ ministrijās tās uzlūko nevis kā konstruktīvu sabiedrības līdzdalības veidu, bet drīzāk draudu – „tvaika nolaišanu”, uz kuru ierodas agresīvāk noskaņotie iedzīvotāji. Savukārt sabiedrībā plaši izplatīts ir uzskats, ka apspriedes ir tukša nodarbe, kas organizēta „ķeksīša pēc”.

Apspriežamie jautājumi patiešām bieži vien ir strīdīgi, tāpēc ir svarīgi vienoties par labākajām apspriežu procedūrām un tās ievērot.

Ar šādu mērķi – dot iespēju ministriju un NVO pārstāvjiem vienoties par termina „sabiedriskā apspriede” kopīgu izpratni un iegūt pozitīvu pieredzi – Latvijas Pilsoniskā alianse īsteno projektu „Sabiedriskās apspriedes: Valsts institūciju un NVO sadarbība”[2]. Tā ir arī iespēja abpusējā diskusijā noteikt iesaistīto pušu atbildību, pienākumus un guvumus.

Pirmās tikšanās – semināra gaitā 25. un 26. augustā jau diskutējuši NVO pārstāvji un tie ministriju darbinieki, kas atbild par komunikāciju ar sabiedrību[3]. Semināra rezultātus praktiski pielietos trijās politikas dokumentu projektu apspriedēs, kas notiks atlikušajos šī gada mēnešos un pēc to noslēguma iegūto pieredzi sistematizēs un publiskos elektroniskajā izdevumā „Sabiedriskās apspriedes: Rokasgrāmata NVO un ministriju darbiniekiem”, kas būs pieejams portālā politika.lv, www.nvo.lv un Valsts kancelejas Komunikācijas departamentā.

Ministriju un NVO pārstāvju diskusija ļāva apzināties, ka ikviena politikas dokumenta vai normatīvā akta apspriešana vispirms ir saruna, kas padara politiku pieejamāku un saprotamāku. Apspriežu efektivitāti vienmēr ietekmēs organizētāju un dalībnieku labā griba un kompetence, tāpēc ir svarīgi novērtēt aspektus, kas padara apspriedi par līdzdalības un viedokļa izteikšanas iespēju, nevis „izbļaustīšanos”. Semināra gaitā starp svarīgākajiem izvirzījās vairāki apsvērumi, par kuriem īsi pastāstīšu tuvāk.

Vai apspriede tiešām nepieciešama?

Viens no sarežģītākajiem lēmumiem – vai sabiedriskā apspriede tiešām nepieciešama? Veiksmīgi vadīta, tā no vienas puses, palīdz izzināt noteiktu daudzumu dažādu viedokļu par jautājumu, bet no otras – gūt papildus sabiedrības atbalstu lēmumam. Šo izšķiršanos par apspriedes rīkošanu vajadzētu balstīt kritērijos, kādi jautājumi būtu izvirzāmi apspriedei kā „sabiedrībai svarīgi” (Valsts pārvaldes iekārtas likuma formulējums). Diskusijas dalībnieki piedāvāja šādus kritērijus, par kuriem aicinām diskutēt arī raksta lasītājus. Politikas dokumenta vai normatīvā akta projekts ir sabiedrībai svarīgs, ja:

• Skar plašas iedzīvotāju grupas;
• Tieši skar noteiktu sabiedrības grupu, bet ietekmē plašāku sabiedrību;
• Attiecas uz sabiedrībai kopīgām, būtiskām vērtībām;
• Sabiedrībai par to ir pretēji viedokļi;
• Sociāli jutīgs jautājums (ja plānotā politika skar sociāli mazaizsargātas grupas).

Šobrīd nav vienprātības par to, vai pietiktu ar vienu no šiem kritērijiem, vai arī nepieciešama vairāku minēto kritēriju klātesamība, lai attiecīgo jautājumu nodotu sabiedriskajai apspriedei.

Atšķirība starp konsultācijām un sabiedrisko apspriedi

Konsultācijās parasti tiek iesaistīts šaurs ekspertu loks, kas palīdz raksturot problēmu un formulēt risinājumus, un šādas konsultācijas var notikt visā projekta izstrādes gaitā. Savukārt sabiedriskās apspriedes vēlams veikt politikas dokumenta izstrādes agrīnajos posmos, taču tad, kad jau ir noskaidroti konkrēti jautājumi/risinājumi, kurus var piedāvāt sabiedriskajai apspriedei. Apspriedes mērķis – iegūt no politikas „saņēmējiem” (nevis ekspertiem!) pēc iespējas dažādākus skatījumus uz attiecīgo jautājumu.

Pārstāvniecība

Nevalstiskajām organizācijām atbildīgi jāizturas pret uzdevumu pārstāvēt savu mērķa grupu. Ne vienmēr iespējama apspriede, kuras dalībnieku loks ir neierobežots, tāpēc tās organizatoriem – valsts iestādēm – jālūkojas, lai apspriedē pēc iespējas būtu pārstāvētas visas sabiedrības grupas un organizācijas, kuras ietekmēs vai skars aplūkojamais jautājums. Tas uzliek lielu atbildību un bieži vien arī papildus darbu NVO pārstāvjiem, kuriem jāapzina un jāformulē mērķa grupas (nevis atsevišķu personu) viedoklis.

Process

Tam jābūt demokrātiskam, brīvam, galvenais mērķis – ļaut izskanēt visplašākajam viedokļu lokam.

Atgriezeniskā saite

Viena no būtiskākajām apspriedes organizatoru atbildībām ir uzturēt atgriezenisko saiti: ja uzsākts sabiedriskās apspriedes process, svarīgi jau sākotnēji plānot ceļus, kā valsts institūcijas atbildēs uz sabiedrības pārstāvju sniegtajiem viedokļiem, turklāt izskaidros, kāpēc tie ir vai nav ņemti vērā. Tieši atgriezeniskās saites trūkums bieži rada sabiedrībā priekšstatu, ka piedalīties apspriedēs nozīmē velti tērēt savu laiku.

Kopīgi izstrādātā apspriežu metodika tiks praktiski pārbaudīta triju politikas dokumentu sabiedriskajās apspriedēs, kuru temati tika noskaidroti NVO aptaujā. Apkopojot 55 organizāciju izteiktos viedokļus un saskaņojot šos nodomus ar atbildīgajām ministrijām, nolemts rīkot apspriedes par šādiem dokumentu projektiem:

• Mūžizglītības stratēģija (atbildīgā – Izglītības un zinātnes ministrija),
• Koncepcija par valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu kompetentām biedrībām un nodibinājumiem (Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts)
• Nacionālais rīcības plāns nabadzības un sociālās izstumtības mazināšanai (Labklājības ministrija).

Pirmā apspriede par mūžizglītības stratēģiju notiks Rīgā, 21. septembrī, Izglītības un zinātnes ministrijā. Dalībniekus aicinām līdz 19. septembrim pieteikties Latvijas Pilsoniskajā aliansē, nosūtot izglītības projektu koordinatorei Ievai Pundiņai (ieva@nvo.lv, 7846464) savas organizācijas nosaukumu, pārstāvja vārdu, e-pasta adresi un tālruņa numuru. Pārējo divu apspriežu laiks vēl tiks precizēts un izziņots. Lai izvērtētu iegūto pieredzi, projektu noslēgs diskusija decembra sākumā, un tad tā rezultāti tiks padarīti pieejami visiem interesentiem ar elektroniskās rokasgrāmatas starpniecību.

____________________

[1] Latvijā Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka, ka sabiedrībai svarīgos jautājumos iestādes pienākums ir rīkot sabiedrisko apspriešanu. Ministru Kabineta Kārtības rullī noteikts, ka Valsts sekretāru sanāksme var pieprasīt, lai ministrija rīko sabiedrisko apspriešanu, tomēr detalizētāka metodika līdz šim nav pieejama.

[2] Projektu īsteno Latvijas Pilsoniskā alianse ar Sorosa fonda – Latvija un Amerikas Savienoto Valstu vēstniecības Latvijā finansējumu.

[3] Seminārā – diskusijā piedalījās pārstāvji no 11 ministrijām, kā arī Valsts Kancelejas. Semināra dalībnieku pārstāvēto organizāciju un institūciju saraksts alfabēta secībā: Ārlietu ministrija, Bāreņu biedrība “Saules bērni”, Bērnu un ģimenes lietu ministrija, Biedrība “Baltā māja”, Dienvidlatgales NVO atbalsta centrs , Ekonomikas ministrija , Iekšlietu ministrija , Izglītības un zinātnes ministrija, ĪUMSILS, Kultūras ministrija, Labklājības ministrija, Latvijas Bērnu forums, Latvijas Diabētu asociācija, Latvijas krievu mācību valodas skolu atbalsta asociācija, Latvijas Lauku atbalsta asociācija, Latvijas Pacientu tiesību birojs, Latvijas Pilsoniskā alianse, Latvijas Sarkanais krusts, Latvijas Skolu psihologu asociācija, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome, Providus, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, Resursu centrs sievietēm “Marta”, “Rietumu krievi”, Satiksmes ministrija, Sieviešu organizāciju sadarbības tīkls, Sorosa-fonds Latvija, Valsts kanceleja, Veselības ministrija,Vides ministrija.