Raksts

Sabiedriskais līgums un Latvijas politiskā realitāte


Datums:
04. aprīlis, 2010


Autori

Iveta Kažoka


Aptuveni pirms mēneša prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija rīkoja diskusiju par risinājumiem Latvijas politiskās sistēmas krīzei.

Aptuveni pirms mēneša prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija rīkoja diskusiju par risinājumiem Latvijas politiskās sistēmas krīzei. Viens no apspriežamajiem jautājumiem – par sabiedriskā līguma noslēgšanas iespējām. Es biju klāt, “pašūmējos” par pašu ideju gan tur, gan vēlāk ar kolēģiem, apņēmos uzrakstīt par šo tēmu blogā, bet – kā jau man bieži gadās – pārslēdzos uz citām lietām. Tomēr nupat, pārskatot pēdējo nedēļu mediju materiālus, uzzināju, ka ideja nav nekur pazudusi – dažas partijas/organizācijas ir nolēmušas to pacelt par savu karoga tēmu.

Tas nozīmē, ka šī tēma tomēr ir pietiekami svarīga, lai par to vēl diskutētu.

Tā kā neviens nav skaidri pateicis, ko konkrēti viņš/a domā ar sabiedrisko līgumu, tad atļaušu sev vispārināt tās diskusijas, ko līdz šim esmu dzirdējusi: tās visas liecina, ka sabiedriskā līguma piesaucējiem ir prātā simboliska, taču obligāti rakstiska vienošanās starp (minimums) politiskajām partijām vai (maksimums) politiskajām partijām un dažādām sabiedrības grupām (medijiem, nvo, medijiem, akadēmiķiem u.tml.) par to, kā dzīvot tālāk. Šī vienošanās slēdzama pirms vēlēšanām.

Lūk tā.

Sev neraksturīgi sākšu uzreiz ar secinājumu: manuprāt, šāda vienošanās ir lieliska ideja attiecībā uz politikas procesa, politikas kultūras un pat sabiedrības grupu savstarpējo attiecību jautājumiem, taču nekam neder attiecībā uz ekonomikas un sociālajiem jautājumiem.

Tā kā redzu, ka ieraksts veidojas pārāk garš, nolēmu to sadalīt “porcijās”. Tiem, kam interesē konkrēta tēma, ziņoju, ka tās izkārtotas šādā secībā:

1. Vienošanās par labu politikas procesu: kādi tur varētu būt elementi?

2. Kādēļ esmu pret sabiedriskajiem līgumiem par ekonomikas jautājumiem?

2.1. Kādēļ biznesa “nodiktēts” sabiedriskais līgums nevar būt efektīvs?

3. Latvijas reālpolitika un ekonomiskie jautājumi

* * * * *

1. Vienošanās par labu politikas procesu: kādi tur varētu būt elementi?

Kas idejā ir lielisks? Man šķiet, ka šī varētu būt fantastiska iespēja vienoties par risinājumu (vai kaut vai – kopīgu skatījumu uz) tām problēmām, kas ir raksturīgas Latvijas politiskajam procesam. Piemēram:

  • par procesu, kādā tiek pieņemti valstī svarīgi lēmumi (sākot ar augstu amatpersonu iecelšanu amatos un beidzot ar grozījumiem valsts budžetā). Teiksim, cik ilgu laiku iepriekš sabiedrība jāinformē par iespējamām alternatīvām, kā sabiedrība var tikt iesaistīta lēmumu pieņemšanā (un kādi ir izņēmumi, kas attaisno atkāpes no atklātības, sabiedrības iesaistīšanas , u.tml)
  • kā organizējamas attiecības starp pozīciju un opozīciju tā, lai opozīcija netiktu izslēgta no visām politikas norisēm;
  • kādā veidā politiskas amatpersonas atskaitās par saviem (ne)darbiem (piemēram, kādos gadījumos ministriem jāatkāpjas no amatiem);
  • kas ir pārskatāms Latvijas esošajā regulējumā vai praksēs, lai cilvēkiem būtu plašākas iespējas ietekmēt politiskos lēmumus (piemēram, pašvaldību referendumi, e-petīciju iesniegšanas iespējas, mazāk formālas attiecības starp valsts amatpersonām un sabiedrību caur sociālajiem tīkliem. u.tml.);
  • par savādāku starpetnisko komunikāciju gan Latvijas politikā, gan medijos (tā, lai netiktu reproducēti ienaidnieku tēli);
  • atbildīgas komunikācijas principi par politiku un demokrātijas institūciju darbu – noteikti varētu atrast kādus standartus, kas ļautu cerēt samazināt Latvijas publiskajā telpā esošo demagoģiju vai uz stereotipisku domāšanu balstītu paštaisnumu;
  • apliecinājums cieņpilnai attieksmei pret “citādi domājošajiem”, ja šī “citādība” ir savienojama ar Eiropā pieņemtajām vērtībām. It sevišķi svarīgi Latvijas gadījumā šādi apliecināt būtu attieksmi pret atšķirīgiem ekonomiskiem, nacionāliem un dzīvesstila jautājumiem. Pēdējie gadi apliecinājuši, ka ļoti noderētu arī apliecinājums cieņai pret nevardarbīgiem protestiem, pat ja tie notiek ar nekonvencionāliem līdzekļiem (sākot ar telšu pilsētiņām un beidzot ar īslaicīgu ielu bloķēšanu vai pieķēdēšanos pie kādas institūcijas durvīm).

Tiktāl par to, ko var.

* * * * *

2. Kādēļ esmu pret sabiedriskajiem līgumiem par ekonomikas jautājumiem?

Un tagad mani apsvērumi par to, kādēļ esmu visai kategoriski pret mēģinājumiem kaut ko “noslēgt” par ekonomikas vai sociālajiem jautājumiem. Īsumā: tādēļ, ka es neredzu, kādā veidā ir iespējams nonākt līdz šādam līgumam pa ceļam nemanipulējot ar jau tā pamatīgi apjukušo Latvijas iedzīvotāju vairākumu.

Cēlonis? Tas pats, ko jau vairākkārt esmu aprakstījusi: Latvijā nav vienlīdzīgu “pušu”, kam par šādu līgumu diskutēt. Dažādu iemeslu dēļ Latvijā ir ļoti spēcīga uzņēmēju/biznesa “publiskā klātbūtbne” un ļoti vāja – arodbiedrību, “parasto cilvēku” vai trūkumcietēju problēmu publiskā redzamība. Milzu asimetrija ir resursos, uzkrātajā intelektuālajā ekspertīzē, informatīvajā atspoguļojumā, pārstāvībā, ietekmē un līdz ar to sabiedriskajā leģitimitātē. Starp citu, manis pieminētā diskusija bija tam lielisks atspoguļojums: tur bija uzaicināti vairāki pārstāvji no darba devēju organizācijām un neviens no arodbiedrībām. Atļaušos minēt, ka kādu 90% dalībnieku uzskati par sociālekonomiskiem jautājumiem bija labēji vai vismaz centriski labēji.

Un tas, droši vien, ir objektīvi, jo viedokļu līderu, kas Latvijā skatās uz ekonomiku no tādas perspektīvas, ko Rietumeiropā pieņemts saukt par kreisu vai centriski kreisu, ir ārkārtīgi maz (es pat teiktu, ka arī centriski-labējais skatījums kā, piemēram, A.Merkelei, Latvijā nav plaši izplatīts – pēc savas domāšanas esam labēji un ultralabēji) . Starp Latvijas viedokļu līderiem dominē cilvēki, kas par ekonomiku vai nu domā ļoti labējās kategorijās, vai nedomā vispār.

No vienas puses, šāds status quo ļāva izvairīties no plašiem protestiem pret ārkārtīgi skarbajiem risinājumiem krīzei (jo nebija kam cilvēkus mobilizēt protestiem), taču – no otras puses – es nezinu citu valsti, kurai Starptautiskais Valūtas fonds (institūcija, kurai jau desmitgadēm tiek pārmesta pragmatiska nežēlība pret grūtības nonākušajiem) būtu pārmetis to, ka tās politiķi par maz domā par sociāli mazaizsargātajiem un nez kāpēc izvairās no progresivitātes nodokļu sistēmā (mediji, cik atceros, pat šīs atziņas neatspoguļoja, jo acīmredzot neuzskatīja, ka tā ir problēma). Man šķiet, ka tas ir visai apšaubāms gods…

OK, kāds tam ir sakars ar sabiedrisko līgumu?

Tāds, ka labējais diskurss par “pareizu” rīcību Latvijā ir hegemonisks un tas nozīmē, ka sabiedriskais līgums tiks rakstīts tieši no šīs perspektīvas (nevis kā kompromiss no labējā un kreisā skatījuma).

Kas raksturo labējo diskursu Latvijas gaumē?

1) uzsvari uz idejām par mazāku valsti (atteikšanos no pēc iespējas daudzām valsts funkcijām), nodokļu samazināšanu vai universālu valsts pakalpojumu aizstāšanu ar individuālām labdarības akcijām. Parasti nāk komplektā ar “atziņām”, ka Latvijā valsts īpatsvars ekonomikā un nodokļi ir pārāk augsti (kas tiek vienkārši proklamēta kā fakts, bez salīdzinājuma ar citām Eiropas valstīm)

2) kautrīga klusēšana par nodokļu mazināšanas vai valsts sektora atlaišanas sociālajām sekām, valsts iespējām radīt darbavietas, ienākumu pārdales (caur nodokļu sistēmu) politikām par labu sabiedrības vājākām grupām, sociālās nevienlīdzības mazināšanas vēlamību, apjomīgu ienākumu pārdali kā automātisku ekonomikas stabilizēšanas mehānismu (kas nāk par labu arī biznesam)

Tam alternatīvas piedāvā tikai retais (kā vērtīgāko un pārdomātāko literatūru varu ieteikt Jāņa Ošleja rakstus/tvītus), tādēļ daudziem pat prātā neienāk, ka par ekonomiku un sociālajiem jautājumiem iespējams pat DOMĀT savādāk. Arī tie, kas no lielākas valsts klātesamības ekonomikā varētu tikai iegūt, uz sociālekonomiskajām norisēm skatās no galēji labējās/biznesa interešu prizmas. [Starp citu, apgalvojums, ka Latvijā lielāka ietekme ir (nosacīti) konservatīvajam skatījumam salīdzinājumā ar sociāldemokrātisko, nebūs sevišķi precīzs. Jo ir daudz trakāk. Mums ir kropļots pats diskusiju laukums (dēļ apzīmējumu labējs/kreiss etniskās dimensijas; dēļ tā, ka Latvijā neizveidojās sociālpolitisko jautājumu mediji, kas vienlaicīgi bija pieņemami inteliģentam cilvēkam un pārstāvētu sociāldemokrātisku skatījumu u.tml.)]

Tieši tādēļ es uzskatu, ka pašreizējos apstākļos jebkādas sabiedriskas vienošanās, ja tajās būs kas teikts par nodokļiem, IKP pieaugumiem, valsts lomu, nevar būt nekas cits kā manipulācija ar sabiedrību. Šādos apstākļos vienoties par sabiedriskā līguma izveidi ir tas pats, kas augstmaņiem galmā nolemt par to, kādai būs būt padoto nākotnei.

  • 2.1. Kādēļ biznesa “nodiktēts” sabiedriskais līgums nevar būt kvalitatīvs?

    Tas, ka labējais skatījums uz ekonomiku Latvijā ir hegemonisks, nenozīmē, ka tas ir arī kvalitatīvs. Diskusiju un padziļinātas refleksijas trūkumam par ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem ir bumeranga efekts attiecībā uz tiem, kas pirmajā acu uzmetienā no tā iegūst. Tas tādēļ, ka tieši diskusijās ar cita viedokļa pārstāvjiem rodas vajadzība domāt par saviem priekšstatiem un nepieciešamības gadījumā tos koriģēt, piemērot realitātei. Ja neviens tos neapšauba, tad tie tā arī paliek – ideoloģisku pārliecību un sajūtu līmenī, kas “skan pareizi”, bet realitātē var izrādīties utopiski. Piemēram, – ka nodokļu samazināšana rezultēsies ar biznesa renesanci un lielākiem ienākumiem valsts kasē.

    Mani līdzšinējie iespaidi liecina, ka Latvijā – dažādu perspektīvu vienlīdzīgas konkrences neesamības dēļ- daudz kas ļoti svarīgs notiek pēc ideoloģiskas inerces. Piemēram, bija jāpaiet gandrīz gadam, lai es no darba devēju organizāciju pārstāvjiem izdzirdētu, ka nu viņi saprot, ka valsts darbinieku masveida atlaišanām vai budžeta samazināšanai uz iepirkumiem ir negatīva ietekme uz viņu pašu biznesu. Lai gan cēloņsakarība, šķiet, bija tik vienkārša. Vēl pēc gada, iespējams, jau būs aprēķini par to, vai tiešām jebkāds nodokļu pieaugums (pret ko tik ļoti cīnās darba devēju organizācijas) biznesam kaitē vairāk nekā klientu zaudēšana tādēļ, ka klienti kļuvuši maksātnespējīgi (jo atlaisti no valsts darba vai zaudējuši pabalstus).

    Manuprāt, mēs tik dziļā krīzē iekļuvām arī lielā mērā ideoloģiskās inerces (līdzās politisko lēmumu pieņēmēju savtīgajām interesēm attiecībā uz nekustamo īpašumu tirgu) un atsvara mehānismu trūkuma dēļ. Vispārējā ekonomikas liberalizācijas paradigma nebija labvēlīga idejām par lielākiem nodokļiem uz darbībām ar nekustamajiem īpašumiem, ierobežojumiem kredītu ņemšanai eiro, striktākai uzraudzībai par banku darbību vai nekustamo īpašumu kreditēšanas bremzēšanai. Tā kā šķita, ka viss notiek pareizi (jo IKP taču auga), tad nenotika arī padziļināta refleksija, – kolektīvais kapteinis (uzraudzības iestādes, ministri, opozīcija, mediji, ekonomikas lietpratēji) pārstāja skatīties kartē, bet tā vietā devās izklaidēties, atstājot kuģi peldēt pa straumi pretī vēl neredzamajām klintīm.

    Grūti teikt, vai ietekmīgāka “kreisā” domāšana būtu caursitusi šo inerci – taču tā varēja nospēlēt atsvara funkciju. Piemēram, kaut vai sociālo programmu vārdā apliekot darījumus ar kapitālu un nekustamajiem īpašumiem ar lielākiem nodokļiem . Valstij pārdalot lielāku kopējo daļu par labu sociāli mazaizsargātajiem, rastos krīzes laikā vēlams blakus efekts: papildus automātiskie stabilizatori (tik katastrofāli nesaruktu patēriņš, jo, piemēram, bezdarbnieka pabalsts tiktu piešķirts ilgāk vai garantētais minimums būtu lielāks). Iespējams, ka arī tad, kad Latvijai bija jāizšķiras starp ārējo un iekšējo devalvāciju, būtu bijušas skaidrāk iezīmētas šo alternatīvu sociālās sekas.

    Tādēļ man šķiet, ka pareizs līdzsvars starp “kreiso” un “labējo” domāšanu un rīcību sargā abas šīs perspektīvas pašas no savām pārmērībām. Šis līdzsvars nevar būt balstīts elites noteiktajos stratēģiskajos nākotnes plānos (piemēram, mēs kā sabiedrība pēc 10 gadiem gribam mūsu ekonomiku redzēt ar 20% Zviedrijas iezīmēm, 30% ASV, 30% Krievija, 20% Singapūras) , bet gan ARGUMENTĒTOS IKDIENAS KOMPROMISOS starp abiem domāšanas veidiem (liberalizācijas un sociāldemokrātisko). Tikai tad tas var būt dzīvotspējīgs (pietiekami elastīgs). Tad, ja konkrētas ekonomiskās izšķiršanās balstās konkurējošos un argumentatīvos skatījumos gan no liberalizācijas ieguvumu, gan sociālo seku un ietekmes perspektīvas.

    Šāda līdzsvara Latvijā vēl kādu laiku nebūs. Alternatīvas galēji labējam diskursam top lēni, – pat ja vārdos “kreiso” nav maz, par šiem jautājumiem maz kurš ir gatavs patiesi DOMĀT. Lielākoties kreisais diskurss, ko redzu Latvijas publiskajā telpā (par laimi ar dažiem, bet spilgtiem izņēmumiem), ir tikpat primitīvs kā dzelžaina ticība tirgus liberalizācijai. Vienīgi “valsts” kā galvenais krīzes vaininieks tiek aizstāta ar apzīmējumu “neoliberālisms”. Rūpes par parastā cilvēka labklājību (piemēram, kā pēc iespējas cilvēkus pasargāt no strukturālo reformu – t.sk. visas modīgās idejas par vaučeru sistēmu u.tml. – negatīvajām sociālajām sekām), kas taču ir mūsdienu kreisās domāšanas stūrakmens, joprojām ir sekundāras.

* * * * *

3. Latvijas reālpolitika un ekonomiskie jautājumi

Kontekstā ar sabiedriskajiem līgumiem par ekonomikas vai sociālajiem jautājumiem, vēlos pateikt dažus vārdus par Latvijas patreizējo politisko realitāti. Manuprāt, politisko spēku izvietojums pirms vēlēšanām ir ļoti tālu no tā, lai vairākumam vēlētāju būtu iespēja pārdomāti izvēlēties savai ekonomiskajai pārliecībai atbilstošo spēki. Jo kādi ir nopietnākie politiski spēki?

1) Vēlēšanās piedalīsies un visticamāk vislabākos panākumus gūs divi rosoltipa partiju konglomerāti – Saskaņas Centrs un Vienotība. Pirmais pozicionējas ekonomiskajos jautājumos vairāk pa kreisi, otrais – pa labi. Abiem tuvība ekonomiskos jautājumos nav galvenais eksistences vai apvienošanās vai pat vēlētāju atbalsta iemesls. Abu sastāvā ir cilvēki ar tik atšķirīgiem uzskatiem par ekonomiku, ka paļauties uz to, ka partijas oficiālie uzstādījumi kaut ko nozīmē reālajā politikā, būtu vairāk kā naivi.

2) Biznesa partijas vai to iespējamā apvienība – TP, LPP/LC. Jā, šīs ir partijas, par kurām varētu, daudz galvu nelauzot, nobalsot ekonomiski vislabējāk noskaņotā Latvijas iedzīvotāju daļa (ja, protams, viņus neatbaida šo partiju reputācija) . Esmu visai pārliecināta, ka “dabiskais” šo partiju elektorāts nepārsniedz 5-8% – tādēļ šīs partijas nekad nav fokusējušās tikai uz šāda tipa vēlētāju un mēģināja ar reklāmām “piemanipulēt” (ar māmiņalgām, darītāju pozicionējumu u.tml.) arī citus.

3) ZZS – konjunktūru izprotošs veidojums, kura ideoloģiskā pozicionēšanās ir visai miglaina, toties tā vienīgā no nopietnajām “latviskā” flanga partijām mācējusi sadzirdēt Latvijas iedzīvotāju vairākuma sabiedriskajās aptaujās paustās alkas pēc progresīvām nodokļu likmēm. Tas tai dos visai lielas priekšrocības, jo tā ir ārkārtīgi vienkārši uztverama un populāra ideja, kas neprasa daudz papildus argumentus, taču ļauj izdevīgi izcelties uz citu “labēji latvisko” fona.

Lai gan man šobrīd jau ir skaidri šīs parādības iemesli, tomēr – katru reizi, kad es iedomājos Latvijas politisko partiju spektru – mani no jauna šokē tas, ka, neskatoties uz sabiedrisko pieprasījumu (sab.domas aptaujas par valsts pakalpojumiem. valsts lomu ekonomikā, nodokļu sistēmu u.tml.) latviskajā runājošajā flangā nav spēcīga centriski kreisā vai kreisā piedāvājuma. Ar nelielām niansēm partiju ekonomiskie piedāvājumi ir ļoti līdzīgi un, maigi sakot, īpaši nepiedāvā jaunas, svaigas idejas, pēc kurām sabiedrība arī ir izslāpusi.

Iemesls ideju trūkumam? Tas pats.

Gandrīz visas “labēji latviskās” partijas uz ekonomiku skatās no dziļi labējas perspektīvas, kuras ietvaros nav tik daudz variāciju iespēju, lai katram politiskajam spēkam būtu viegli vēlētājam izskaidrot savu īpašo “nišu”. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Šķēles atgriešanās “nenostrādāja” – viņam nav daudz ko piedāvāt tādu, lai vienlaicīgi: 1) citi politiskie spēki par to nebūtu iedomājušies un 2) ideja sajūsminātu arī kādu ārpus visai šaurā “dabiski superlabējā” elektorāta.

Latvijas vēlētājam jaunas, svaigas idejas var nākt gandrīz tikai no “kreisās” perspektīvas. Tādēļ tik fantasmagoriska šķiet partiju nevēlēšanās (pat izdzīvošanas vārdā!) runāt, piemēram, par nodokļu sistēmas pārbūvi vai konkrētiem paņēmieniem cīņai ar bezdarbu (kaut vai ar valsts subsidētām darba vietām, kaut vai atsakoties no “iekšējās devalvācijas” scenārija tad, ja vēl vairāk jācērpj sociālās programmas)

Pat vairāk – Latvijas jau tā ļoti labējam partiju spektram izdevies nobīdīties (salīdzinājumā ar Eiropu) vēl vairāk pa labi, atsevišķām ietekmīgām partijām (TP, JL, LPP/LC) krīzes laikā uzsākot Latvijas biznesa glorificēšanas aktivitātes. Motto: bizness – mūsu vienīgā cerība, tāpēc izdabāsim katrai uzņēmēju iegribai. Ja bizness nevēlas, lai tiktu paaugstināti nodokļi un vēlas, lai tiktu samazinātas valsts funkcijas, nu tad apgriezīsim sociālās programmas. Tas, kas tiek noklusēts- bizness būs vienmēr, ja vien būs biznesa iespējas. Arī augstu nodokļu valstīs. Valstij ir jāvada bizness (= jārada droši apstākļi un jāorientē uz inovācijām un augstu pievienoto vērtību) nevis jāiet tā pavadā.

Man ir visai interesanti skatīties uz šīm biznesa glorifikācijas tendencēm un it sevišķi uzņēmēju politiskās ietekmes “legalizēšanas” tendencēm. Interesanti tādēļ, ka mana iekšējā sajūta saka, ka ar šo nu ir pārkāpta sabiedrības tolerances robeža. Latvijas sabiedrībā pat vairāk nekā daudzās citās sabiedrībās nav nekādas mīlestības pret biznesu (tādēļ, ka bizness šeit veidojās un funkcionēja visai mežonīgā, kampnieciskā formā, kā arī traucēja veidoties normālai uzņēmējdarbībai). Vēlētājs pacieta līdzšinējās”latviski labējās partijas tikai tādēļ, ka tām nebija labas alternatīvas. Tad kādēļ lai šiem vēlētājiem rastos mīlestība pret konkrētiem biznesmeņiem, it sevišķi tiem, par kuru līdzšinējās darbības metodēm ir visai daudz “tautas nostāstu”? Ko tad šie uzņēmēji kampaņas laikā darīs, lai vēl vairāk nesatricinātu jau tā niknos Latvijas vēlētājus (ja atmetam balsu vai mediju pirkšanu)?

Atkal pozitīvisma akcijas? Bet tas strādā tikai apstākļos, kad cilvēki principā ir gatavi uz dzīvi skatīties caur rozā brillēm – tad, kad ekonomikā ir uzplaukums un cilvēki nejūtas apdraudēti. Citos apstākļos ” pozitīvā domāšana” ir vienkārši kaitinoša.

Lepoties ar saviem labajiem darbiem? Bet tas automātiski radīs jautājumus, cik godīgi šie uzņēmēji tikuši pie naudas, lai šos darbus darītu, vai labie darbi nav tikai pirmsvēlēšanu triki un vai viņi nav bijuši pie vainas tam, ka Latvijā nav tādas nodokļu sistēmas, lai sabiedrība varētu atļauties šīs lietas darīt arī bez individuāla (un tādēļ subjektīva) mecenātisma.

Ja man ir jāiedomājas viena lieta, kas varētu novest Latvijas sabiedrībai līdz stadijai, kad atkal notiek mētāšanās ar akmeņiem, tad tas būs uzņēmēja tēls, kurš “treknajos gados” bijis tuvs politikai, savu bagātību sarausis apšaubāmā ceļā, bet nu krīzes laikā, neilgi pirms vēlēšanām, uzdodas par tautas saulvedi un demonstratīvi lepojas ar to, ka trūcīgajiem organizē zupas virtuves.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!