Foto: Mattias Ahlm
Lai auditorija jūs pieņemtu un ieklausītos jūsu teiktajā, nepietiek vien ar rakstu publicēšanu vai programmu sagatavošanu. Ir nepieciešama saruna ar skatītāju.
Intervija ar Matsu Svegforsu (Mats Svegfors), Zviedrijas radio vadītāju.
Valsts sekretāru sanāksmē ir izsludināta koncepcija par jauna sabiedriskā medija izveidi Latvijā. To izstrādājusi Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), bet valdībā virza Kultūras ministrija. Viens no šīs koncepcijas pamata elementiem ir ideja par Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanu, izveidojot pilnīgi jaunu sabiedriskā medija platformu, kurā ietilptu televīzija, radio un internets. Tie ir pirmie un nebūt ne spēcīgākie aizmetņi jauna sabiedriskā medija radīšanā, jo pamatojums vairāk sakņojas pašreizējo problēmu risināšanai, nevis balstīts uz nākotnes prognozēm, kādos apstākļos medijiem nāksies darboties jau pavisam tuvā nākotnē.
Tikmēr Zviedrijas radio dzīvo laikam līdzi — stratēģija 2014-2020. gadam ir jau gandrīz pieņemta. Tā balstās uz plašu pētījumu par nākotnes mediju lomu un sabiedrības vajadzībām. Zviedrijas radio vadītājs Matss Svegforss ir piedalījies šīs stratēģijas izstrādē.
Lūdzu, raksturojiet šā brīža mediju situāciju Zviedrijā un kā tajā darbojas sabiedriskais medijs.
1925. gadā Zviedrijā tika nodibināts sabiedriskais radio, tāpēc var teikt, ka Zviedrijas radio ir sens un labi iekļāvies plašsaziņu līdzekļu vidē. Savukārt Zviedrijas sabiedriskā televīzija „izauga” uz radio pamatiem, proti, uz radio uzņēmuma bāzes. Tas notika 50. gadu beigās. Sākot ar 1990. gadu, Zviedrijas radio un televīzija kļuva par diviem neatkarīgiem uzņēmumiem. Tomēr jāuzsver, ka tradicionāli Zviedrijas mediju vidē rakstošā prese ir spēlējusi ļoti nozīmīgu lomu valsts demokrātijas attīstības veicināšanā. Var teikt, ka politiskās partijas un plašsaziņas līdzekļi, īpaši laikraksti, savā ziņā bijuši „dvīņi”, attīstot demokrātiju Zviedrijā. Agrāk tie bija ārkārtīgi cieši savstarpēji saistīti. Jāsaka gan, ka šīs attiecības sāka mainīties 50. gados, kad zviedru prese pamazām kļuva neatkarīgāka no politiskās dzīves. Vienlaikus laikraksti turpināja spēlēt nozīmīgu lomu politiskajā dzīvē. Pēdējo 15 gadu laikā notikušas arī izmaiņas. Šajā laikā rakstošā prese izjūt paaugstinātu finansiālu spriedzi, laikraksti soli pa solim bija spiesti samazināt redakcijās strādājošo skaitu. Līdz ar to mediju vidē arvien spēcīgāku un nozīmīgāku lomu ieņēma sabiedriskā televīzija un radio.
Citiem vārdiem runājot, Zviedrijas demokrātijas skatuve, kur tiekas vēlētāji un politiskās partijas, ir pārvietojusies no rakstošās preses uz sabiedriskā medija telpu. Domāju, ka laikrakstus sagaida vēl grūtāka nākotne un tiem būs jāpārstrukturē savs darbs, palielinot produktivitāti un samazinot izmaksas. Tas nozīmē arī to, ka sabiedriskā medija ietekme un loma tupinās pieaugt. Pie šāda attīstības scenārija svarīgi ir saprast, kāda un cik liela loma būs sociālajiem medijiem un jaunajām tehnoloģijām. Piebildīšu vien to, ka laikraksti pieder privātiem uzņēmumiem, bet sabiedriskie mediji ir neatkarīgi. Kaut arī lēmumi par sabiedriskā medija struktūru tiek pieņemti valdībā un parlamentā, sabiedriskais medijs zviedru demokrātiskajā sabiedrībā ir neatkarīga institūcija. Šādu sabiedriskā medija statusu ir akceptējušas visas politiskās partijas, un tieši tā arī Zviedrijas radio un televīzija tiek uztverta.
Kas garantē šo neatkarību?
Savā ziņā garantiju nodrošina fakts, ka sabiedriskais medijs nepieder valstij, bet gan fondam. Šī fonda valde ieceļ sabiedrisko mediju uzņēmumu valdes. Tātad vienīgais veids, kā Zviedrijas parlaments varētu ietekmēt sabiedrisko mediju, — katrus sešus gadus lemjot par sabiedriskā radio un televīzijas struktūru un darbību. Protams, savā ziņā politiskie lēmumi ietekmē mūsu darbības pamata principus, bet visu pārējo laiku sabiedriskie mediji ir neatkarīgi. Politiskajā līmenī tiek pieņemti arī lēmumi, kas attiecas uz sabiedriskā medija finansējumu, proti, parlaments nosaka, cik augstām jābūt sabiedriskā medija abonentmaksām. Zviedrijas radio finanses balstās tikai uz iedzīvotāju maksātajām abonentmaksām, savukārt sabiedriskās televīzijas budžetu veido gan abonentmaksas, gan arī citi sponsorēšanas veidi. Tomēr šie papildu ienākumi ir nenozīmīgi. Turklāt sabiedriskajos medijos nav nekādu reklāmu.
Reklāmu neesamība, jauno tehnoloģiju ienākšana, sabiedrības skatīšanās un klausīšanās paradumu maiņa — vai un kā tas ietekmēs sabiedrisko mediju darbu, to pārvaldi un finansējumu?
Domāju, ka jūsu nosauktajam pastāv zināma saistība ar sabiedrisko mediju regulēšanu, bet nebūs tiešas ietekmes uz finansējumu. Protams, man atbilde ir atkarīga no tā, cik detalizēti šajās problēmās mēs iedziļināmies. Pastāv tā dēvētais sabiedrisko vērtību tests [ 1 ] (Public value test). Par tā izmantošanu sabiedriskajos medijos ir lēmusi arī Eiropas Komisija. Šis lēmums gan nav legāli saistošs, tam ir rekomendējošs raksturs. Tas nozīmē, ka, piemēram, ja mēs turpmākajos sešos gados vēlētos izveidot jaunu radio kanālu, pēc atvērta izvērtēšanas procesa, mums būtu jāprasa valdības atļauja. Tā ir viena no Eiropas iniciatīvām, kas zināmā mērā uzliek jaunus ierobežojumus mūsu brīvībai attīstīt un ražot jaunus pakalpojumus.
Lēmums par sabiedrisko vērtību testu tika pieņemts Zviedrijas valdībā, bet parlaments par to nav nobalsojis, tāpēc tas joprojām ir atklāts jautājums. Galvenais, kas saistās ar šo sabiedrisko vērtību testu un nākotni, — vai šie ierobežojumi mums ļaus konkurēt interneta telpā? Tehniski šis ir ļoti sarežģīts jautājums un juridiski tas ir vēl sarežģītāks, un šobrīd tas ir viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem sabiedrisko mediju komunikācijā ar valdību. Par spīti šiem šķēršļiem jaunu mediju izveide ir ļoti svarīgs aspekts mūsu stratēģijā.
Kas attiecas uz televīzijas attīstību, tad komerciālajās televīzijās vērojams reklāmas un izklaides programmu pieaugums, bet mazāk kļūst ziņu, informatīvo un kultūras raidījumu. Lai sabiedriskā televīzija nezaudētu savu auditoriju, tai nākas konkurēt ar komerctelevīzijām un aizstāvēt savas pozīcijas ne vien vietējā, bet arī Eiropas tirgū. Jāatzīst, ka situācija ar radio ir gluži pretēja. Sabiedriskajam radio nepastāv sacensība ar komercradio, jo tie raida vienīgi mūziku un neiejaucas žurnālistikā. Līdz ar to mums ir plašākas iespējas attīstīt savas jauno mediju idejas un tehnoloģiskos risinājumus, nerēķinoties ar to, kas notiek privātajā sektorā komerctirgū. Lai nosargātu savas pozīcijas tirgū, Zviedrijas televīzijai ir daudz vairāk jāsamēro savas aktivitātes ar komerctelevīzijām, tomēr tās nedrīkst kļūt identiskas, jo skatītājiem zūd jēga maksāt abonentmaksu par sabiedrisko televīziju. Ir jāatrod savdabīgs līdzsvars.
Kā šobrīd Zviedrijā iekasē abonentmaksas? Kā tās iekasēs nākotnē, parādoties arvien vairāk jaunajiem medijiem?
Šis jautājums ir iekļauts politiskajā dienaskārtībā. Tomēr, ja cilvēkam mājās ir televizors, viņam automātiski ir jāmaksā sabiedriskā medija abonentmaksa. Reizi trīs mēnešos katrs patērētājs saņem rēķinu par 500 zviedru kronām, kas ir aptuveni 40 latu. Gadā sabiedriskā medija abonentmaksa ir gandrīz 160 latu. Zināms, ka 90% mājsaimniecību Zviedrijā to arī apzinīgi maksā — abonentmaksa ir efektīva un leģitīma. Jāuzver, ka līdz šim jauno mediju — interneta, sociālo mediju — attīstība nemazināja abonentmaksu leģitimitāti. Tomēr nav skaidrības par nākotni. Cerības vieš tas, ka jaunieši, kas arī neskatās televīziju, diezgan labprātīgi maksā sabiedrisko mediju abonentmaksas.
Jūs jau minējāt, ka zviedru televīzija veidojās uz radio pamatiem, bet vēlāk viena organizācija tika sadalīta divās.
Nē, pat trijās, jo kopā ar radio un televīziju mums vēl ir izglītības radio un TV kanāls.
Šobrīd Latvijā virmo ideja par sabiedriskā radio un televīzijas apvienošanu. Viens no apvienošanas argumentiem ir izmaksu samazināšana.
Jā, es to esmu dzirdējis, bet nesaprotu, kāpēc vienas kompānijas uzturēšana ir dārgāka par divu kompāniju uzturēšanu. Tas ir jautājums par līdzekļu racionālu izmantošanu. Es uzskatu, ka lielākos uzņēmumos ir mazākas iespējas racionalizēt izdevumus nekā divos atsevišķos mazākos uzņēmumos.
Bet ja mēs raugāmies no citas, nevis ekonomiskās, perspektīvas?
Esmu pilnībā pārliecināts, ka ir daudz labāk, ja radio un televīzija ir atsevišķi uzņēmumi. Protams, jūs varat apgalvot, ka tās ir manas personiskās intereses. Bet ne tikai tas man liek šādi uzskatīt. Bieži tiek apspriesta dažādu mediju saplūšana. Tomēr ir arī cita tendence — atšķirības starp radio un televīziju, kas arvien vairāk palielinās, jo šie mediji atrodas dažādos tirgus apstākļos. Kā es jau minēju iepriekš, sabiedriskajai televīzijai ir jākonkurē ar komerckanāliem, kas daudz vairāk pievēršas izklaidei. Savukārt sabiedriskais radio joprojām koncentrējas uz savām žurnālistiskajām ambīcijām, mēs esam arī neatkarīgāki no strāvojumiem mediju un reklāmas tirgū. Apvienojot abus sabiedriskos medijus, dominējošo lomu uzņemsies televīzija, un tas, savukārt, būs galvenokārt uz radio rēķina. Šis ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc radio nevajadzētu apvienot ar televīziju. Es to saku nevis tāpēc, ka atbalstu radio intereses, bet gan tāpēc, ka, uzturot radio un televīziju atsevišķi, sabiedriskajam medijam iespējams īstenot sevi žurnālistikā un nostiprināt savu lomu un ietekmi demokrātiskā sabiedrībā. Pretējā gadījumā sabiedriskais medijs izmantos savus resursus, lai konkurētu ar komerciālajiem medijiem, kuru galvenie produkti ir izklaide.
Zviedrijas radio mājas lapā ir publicēts pētījums par nākotnes medijiem un sabiedriskā medija lomu jaunajos apstākļos. Vai Zviedrijas radio jau ir izstrādājis savu stratēģiju un kā tā izpaudīsies turpmākajos gados?
Šīis pētījums bija tikai pirmais solis, un mēs jau esam uzrakstījuši grāmatu ar nosaukumu Journalism 3.0[ 2 ] — tas ir mūsu otrais solis, savukārt trešais solis ir pilnībā izstrādāta stratēģija. Sabiedriskie mediji nākotnē spēlēs relatīvi arvien svarīgāku lomu, jo komercmediji savās programmās uz ziņu un informatīvo raidījumu rēķina palielinās izklaides programmu īpatsvaru. Tas atstās ietekmi uz sabiedrisko televīziju. Vienlaikus demokrātiskā sabiedrībā pieaugs sabiedriskā radio nozīme. Ja arī sabiedrisko mediju pārvaldība paliks tāda pati kā šobrīd, mums noteikti ir jādomā kā nosargāt savus finanšu avotus — abonentmaksas. Jau pieminētajā grāmatā Journalism 3.0 ir teikts, kā žurnālistika izskatīsies nākotnē. Tradicionāli žurnālistiem bija iedalīta „sludinātāja” loma, kuru pildot viņi uzrunāja pasīvu auditoriju. Situācija ir mainījusies, un auditorija pieprasa arvien aktīvāku dialogu. Lai auditorija jūs pieņemtu un ieklausītos jūsu teiktajā, nepietiek vien ar rakstu publicēšanu vai programmu sagatavošanu. Ir nepieciešama saruna ar skatītāju. Jāuzsver, ka lielāku un nozīmīgāku lomu mediju telpā nākotnē ieņems arī universitātes un pētniecības centri. Protams, neviens šajā brīdī nezina, kā tieši šī tendence attīstīsies. Tās ir tikai hipotēzes, bet savā grāmatā mēs tiešām mēģinājām apskatīt šādu attīstību. Grāmatas nosaukums Journalism 3.0 saistās ar to, ka 1.0 ir tradicionālā žurnālistika un 2.0 ir radikālā sociālo mediju nākotne, kurā vecajiem medijiem nav nekādas lomas. Manuprāt, šāda pieeja ir nepareiza. Mums ir jāatrod sintēze starp 1.0 un 2.0. un jāizstrādā jauna vai mainīta tradicionālo mediju loma un vieta.
Jūs pieminējāt, ka nepieciešams dialogs starp medijiem un auditoriju. Tas iespējams, arī tieši iesaistot auditoriju radio un televīzijas programmas radīšanā. Kā, jūsuprāt, iespējams noturēt līdzsvaru starp amatierismu, ko ienes auditorijas iesaistīšanās, un profesionālismu?
Es varu minēt vienu piemēru. Kādā Zviedrijas ziemeļu apgabalā mēs cenšamies iesaistīt 100 iedzīvotājus, ļaujot tiem būt tā sauktajiem „baskājainajiem” jeb pilsoniskajiem žurnālistiem. Galvenā ideja — šie cilvēki ar īpašām ierīcēm nodod ziņas, reportāžas vai savas liecības par notikumiem savā apvidū profesionāļu rokās — ziņu aģentūrām, radio stacijām vai televīzijai. Piemēram, ir notikusi auto avārija, un jūs — aktīvais pilsonis — esat aculiecinieks. Izmantojot savu viedtālruni, „baskājainais žurnālists” ieraksta reportāžu vai nofilmē pašu notikumu un iesūta to radio ziņu redakcijai. Iesūtīto materiālu izrediģē un pasniedz profesionāli. Vidēji Zviedrijā vienā apgabalā dzīvo aptuveni 250 000 iedzīvotāju. Šo cilvēku vidū ir gan pensionēti žurnālisti, gan studenti, gan arī talantīgi cilvēki bez akadēmiskām zināšanām žurnālistikā. Jāuzsver, ka nebija grūti atrast šos 100 cilvēkus, un ļoti interesanti būs izanalizēt šī eksperimenta iznākumu.
Vai cilvēkiem, kas piedalās jūsu eksperimentā, maksā, vai arī viņi darbojas tikai uz pašu iniciatīvu?
Nē, viņiem nemaksā. Mēs ceram, ka šādas lomas iegūšana mūsdienu mediju sabiedrībā ir pietiekams stimuls, lai cilvēki vēlētos piedalīties. Es nezinu, bet, iespējams, nākotnē šiem cilvēkiem būs jāmaksā. Šie ir tikai pirmie soļi, un savā ziņā tas ir eksperiments.