Foto: Kaija Gertnere; Foto - © AFI
Ārvalstu finansējums aiziet, un ir jāmeklē vietējais. Uzņēmējiem ir intereses - cik ilgi gaidīs, līdz pašvaldība savedīs kārtībā piečurāto kāpņutelpu, viņš kopā ar citiem dibina iedzīvotāju apvienību, cits maksā stipendijas nākamajiem darbiniekiem. Bet privātpersonu ziedojumi tiešām saistās ar sirdi: vai nu viņiem ir sirdsapziņa, vai nu viņi grib gūt labsajūtu.
Intervija ar Nevalstisko organizāciju centra direktori Kaiju Gertneri
Kas ir tas jaunais konteksts, kurā izstrādāti jaunie NVO likumprojekti – Biedrību un nodibinājumu likumprojekts un likumprojekts par sabiedriskā labuma organizācijām? Vai tikai tāpēc, ka Komerclikums ir mainījies vai arī ir mainījies konteksts sabiedrisko organizāciju darbībai?
Viens no galvenajiem motīviem, kas lika mums iekustēties, bija tas, ka mainās Komerclikums, kā rezultātā tiek likvidētas esošās bezpeļņas organizācijas. Nebūs vairs bezpeļņas organizāciju likuma, nebūs vairs iespējas darboties arī fondiem. Mēs gribējām, lai būtu tāda iespēja. Pats galvenais, ka esošie likumi par bezpeļņas un sabiedriskajām organizācijām ir novecojuši. Tad, kad tie tika radīti, galvenais bija dot iespēju sabiedrībai apvienoties organizācijās. Tagad uz šīm organizācijām jāskatās kā uz kaut ko nopietnu, kā uz reālu sadarbības partneri valstij, pašvaldībai un pat uzņēmējiem.
Kas noticis ar šīm organizācijām laika gaitā?
Es teiktu, ka tās ir kļuvušas nopietnākas. Esošais sabiedrisko organizāciju likums neļauj tām veikt sistemātisku saimniecisko darbību. Kā sabiedriska organizācija var piesaistīt sev līdzekļus, ja desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas vairums no finansu avotiem pazūd no Latvijas? Tātad ārvalstu finansējuma mums vairs nav, no Latvijas piesaistīt līdzekļus arī praktiski nav iespējams, jo uzņēmumiem, kuri varētu ziedot, absolūti nav motivācijas. Mēs gribējām panākt, ka organizācijai ir tiesības veikt saimniecisko darbību savu mērķu sasniegšanai. Tā nevar būt kā galvenā, bet gan papildus darbība. Vēl gribējām atrunāt jēdzienu “brīvprātīgais”, kas esošajos likumos nav izdarīts. Tas ir ļoti svarīgi, jo daudzās organizācijās varbūt tikai viens vai divi darbinieki ir apmaksāti, pārējie ir brīvprātīgie. Esošie likumi neļauj organizācijām segt indivīda izdevumus, kas viņiem radušies veicot kādu darbu organizācijā. Vislabākais piemērs: cilvēks, kurš dzīvo Rīgā, piesakās darbā Onkoloģiskajā slimnīcā tikties ar slimniekiem, pavadīt ar viņiem laiku, palīdzēt uzrakstīt vēstules, bet organizācijai nav tiesību viņam atmaksāt sabiedriskā transporta izdevumus. Valsts Ieņēmumu dienests uzskata, ka jebkuram cilvēkam, kuram tiek apmaksāti viņa izdevumi, jābūt nodarbinātam. Ja viņš ir nodarbināts, viņam ir darba līgums, ja ir darba līgums, jāmaksā minimālā alga. Tas pilnīgi iznīcina brīvprātīgas darbošanās ideju.
Projektā tiek nodalītas divu veidu organizācijas. Tas arī ir kaut kas jauns.
Tiek veidots būtisks dalījums. Pirmkārt, dalījums biedrībās un fondos. Biedrību būtiskākais raksturojums ir tas, ka tām ir biedri. Viņu spēks ir viņu biedri. Nodibinājumam vai fondam galvenais resurss ir manta vai nauda. Tās ir galvenās atšķirības.
Tātad tas, kā tām izdodas piesaistīt līdzekļus.
Nodibinājumu un fondu mērķis ir piesaistīt līdzekļus, lai tālāk ar tiem rīkotos. Biedrībām, ļoti iespējams, nav nekādu motīvu piesaistīt līdzekļus, viņiem galvenais ir biedrošanās iespēja. Kāds koris, deju kolektīvs, mednieku vai makšķernieku biedrība – viņi grib satikties, lai aprunātos, apmainītos ar kādu savu pieredzi. Bet mēs gribējām radīt iespēju apvienot līdzekļus vienā fondā, kas ar jauno Komerclikumu vairs neeksistē.
Vai nerodas bīstamība, ka šis likums pavērs iespēju aiz NVO izkārtnes nodarboties ar slēptu uzņēmējdarbību, kā tas vairākkārt noticis arī agrāk?
Nē. Uzņēmums, kas izveidojas kā bezpeļņas organizācija, cerībā, ka tā viņi varēs paslēpt savu uzņēmējdarbību, vairs nebūs ieinteresēts tā rīkoties. Tagad, ja organizācija grib saņemt ziedojumus, pretī dodot ziedotājiem nodokļu atvieglojumus, ir jāprasa Finansu ministrijā (FM) ziedojumu atļauja uz vienu gadu. Tur nav skaidri definētu, visiem zināmu vērtēšanas kritēriju, kaut arī tas ir pietiekami daudz, ja vienam ziedotājam var dot atpakaļ 85% kā nodokļu atvieglojumu. Mēs esam paredzējuši citu kārtību – ir viens likums par biedrībām un nodibinājumiem jeb fondiem, un otrs – par sabiedriskā labuma statusu. Tas varbūt ir pats svarīgākais, kas nav eksistējis Latvijas likumdošanā – ir biedra labuma intereses un ir sabiedriskā labuma intereses. Sabiedrības labuma organizācijas var būt gan biedrības, gan nodibinājumi, kuri grib izdarīt ko tādu, kas kalpo lielākai sabiedrības daļai. Viņi saņem par to nodokļu atvieglojumus, kā mēs esam to paredzējuši, bet viņiem ir arī krietni stingrāka kontrole. Viņi tiek pārbaudīti katru gadu un tas nav tikai formāli, vai viņi ir nomaksājuši nodokļus, bet arī, vai viņu saņemtie ziedojumi tiek izmantoti sabiedrības labā.
Kā jūs definētu, kas ir sabiedrības labums? Tikpat labi sabiedrisks labums varētu būt deputātu braucienu atbalstīšana uz kosmisko pētījumu konferencēm.
Tāpēc mēs centāmies izmantot citu valstu pieredzi šajā jomā. Mūsu galvenais konsultants no ārzemēm ir Starptautisko Bezpeļņas Organizāciju Likumu centrs. Viņu mērķis ir lūkoties, lai likumdošana ļautu darboties sabiedriskā labuma organizācijām un lai tās tiktu pietiekami kontrolētas. Sabiedriskā labuma darbība ir darbība, kas tiek veikta ar mērķi uzlabot sabiedrības vai tās atsevišķu indivīdu garīgo un fizisko labklājību, kura darbojas kādā no četrpadsmit galvenām uzskaitītajām jomām. Varētu teikt: tas ir tik visaptveroši, ka jebkuru darbību var saistīt ar šo.
Tā kā šeit ir paredzētas arī nodokļu atlaides, tad katrs var dibināt organizāciju par sabiedriskā labuma organizāciju.
Godīgi sakot, šobrīd to izdarīt ir krietni lielākas izredzes, jo FM netiek prasīts nekas par organizācijas reālo darbību un naudas izlietošanu. Tā ir viena no lielākajām problēmām, ko atzinusi arī FM, ka liela daļa no tās naudas neaiziet sabiedriskā labuma mērķiem. Mēs esam paredzējuši krietni skaidrākus un precīzākus kritērijus, statusa piešķiršanu izvērtēs komisija, nevis viens ierēdnis. Tajā darbosies pārstāvji no ministrijām un septiņi pārstāvji no sabiedriskajām organizācijām, kuras jau ir ieguvušas sabiedriskā labuma statusu. Mēs kā darba grupa uzskatām par vissvarīgāko, ka organizācijas pašas nodrošina atklātību. Ja jūs parunātu ar lielajām organizācijām, kuras nodarbojas ar līdzekļu piesaisti, viņām vislielākās dusmas ir uz tām organizācijām, kuras ļaunprātīgi izmanto šo statusu. Lai šis sektors varētu veiksmīgi attīstīties, mums ir jāstrādā tādā veidā, ka mums uzticas gan valsts iestādes, gan privātie ziedotāji.
Cik lielā mērā Latvijas sabiedrība šajos desmit gados ir kļuvusi gatava darboties, veidot pilsoniskas iniciatīvas, kuras ir sabiedriskā labuma interesēs?
Ar katru dienu vairāk.
No kā tas ir atkarīgs?
No cilvēka spējām domāt ārpus šodienas, ka es varu padomāt arī par rītdienu, par nākamo mēnesi. Manas domas nesaistās tikai ar to, kā es un mana ģimene šodien paēdīs, vai es varēšu nodrošināt savas ikdienas minimālākos izdevumus. Otrs ir tas, ka arvien biežāk izskanot apgalvojumiem, ka valsts un vara ir atrautas no tautas, cilvēki vairs nav gatavi to pieņemt de facto.
Ka tas tā ir?
Jā, ka tas tā ir. Viņi grib kaut ko darīt lietas labā. Viņi nav ar mieru vairs stāvēt malā. Mani priecē, ka tas vairs nesaistās ar Saeimas vēlēšanām. Politika nav vienīgais veids, kā ietekmēt procesus, kas tevi skar. Mēs redzam, ka pašlaik organizācijas veidojas ārpus Rīgas, jo tur tām ir iespējas sadarboties ar pašvaldībām. Cilvēki jūt, ka viņi faktiski uzņemas atbildību par savu likteni, nevis atstāj to citu rokās.
Kāpēc šī tendence ir mainījusies? Pirms trim četriem gadiem veiktais pētījums parādīja, ka apmēram 60% iedzīvotāju uzskata, ka viņi nevar ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu?
Man liekas, ka cilvēki skatās uz lēmumu pieņemšanas procesu kā uz to, kas notiek Saeimas namā vai Ministru kabinetā, kaut kur tālu no viņiem. Ja cilvēki atrodas Dārtē, Kurzemē un viņiem ir problēma ar ceļu celtniecību, tad viņi neredzēs nekādu iespēju ietekmēt budžeta jautājumus Saeimā, bet tas nenozīmē, ka paši iedzīvotāji nevar nekādi uzlabot stāvokli savā ciematā. Cilvēki sāk rosīties, sanāk kopā ar uzņēmējiem, ar pašvaldībām.
Apvienošanās ir viens, otrs ir līdzekļu savākšana. Kā mainījusies tendence attiecībā uz ziedojumiem nevalstiskajām organizācijām sabiedriskā labuma vārdā, ja tas neko nedod šiem ziedotājiem?
Pēdējos desmit gados organizācijas centās piesaistīt ārvalstu finansējumu, no ANO, no Sorosa fonda un citiem. Tāda veida atbalsts sāk samazināties un jāskatās uz vietējiem avotiem – valsti, pašvaldībām, privātpersonām, uzņēmumiem. Pēdējos divos gados es redzu tendenci, ka uzņēmumi paši grib kaut ko labot, darīt.
Kāpēc? Biznesmenis taču nekad nedomās par tādām lietām, viņam svarīga peļņa.
Jā, viņam interesē peļņa, bet viņam interesē arī, ka vietējā vide ir sakārtota. Ja mēs ieejam trepju telpās Purvciemā vai Pļavniekos, tās ir briesmīgas: piečurātas, aprakstītas, labākajā gadījumā, ja tur nav šļirces samētātas. Kolīdz tu atver kādas dzīvokļa durvis, tur ir ļoti patīkama, sakārtota vide. Ja tu esi uzņēmējs un dzīvo šādā mājā, tev nav iespēju nodrošināt sev privātmāju ar žogu. Cik ilgs laiks paies, līdz tu sāksi domāt, kā sakārtot to trepju telpu un uzlikt kodu durvīm? Tu nedarīsi to viens, mēģināsi pulcināt arī citu iedzīvotājus. Bērniem no rītiem jāiet uz skolu, ir tumšs un lampas ir izsistas. Cik ilgi uzņēmējs gaidīs, ka pašvaldība to darīs? Izveidojas viena namu iedzīvotāju apvienība, lai sakārtotu vidi, lai izveidotu bērniem spēļu laukumu. Tās ir lietas, kas interesē vienu uzņēmēju. Citus uzņēmējus, kuri pārstāv kādu farmaceitisko firmu, interesēs izglītoti speciālisti, viņi piedāvās stipendijas jauniešiem, kuri gatavi mācīties šo profesiju. Tās ir lietas, kur uzņēmējiem parādās interese. Bet cilvēki ziedo, tas tiešām saistās ar sirdi: vai nu viņiem ir sirdsapziņa, vai nu viņi grib gūt labsajūtu. Tas ir galvenais, kāpēc ziedo cilvēks kā privātpersona.
Vai cilvēki labprāt ziedo?
To ir grūti atspoguļot. Kopā ar reliģiskajām organizācijām ir tuvu pie 900 organizāciju, kam ir ziedojumu atļaujas, bet tur pieskaita arī politiskās partijas. Diemžēl skaitļi pierāda, ka vēlēšanu gados ziedojumu summas ir astronomiski lielas- no septiņiem līdz deviņiem miljoniem latu. Citos gados tās ir ap miljonu. NVO centrs pēdējos gados pavadījis daudz laika ar uzņēmējiem, lai uzzinātu, vai viņi ziedo, kam, kas viņus motivē, kas viņiem radījis labu pieredzi, kas sliktu?
Vai nevar notikt tā, ka politiskās partijas veidos fondus šiem sabiedriskā labuma mērķiem, kas nav tālu no partiju deklarētiem politiskiem mērķiem, bet patiesībā tās organizācijas darbosies kā vēlēšanu kampaņu struktūras? Politisko partiju mērķis ir gūt varu, nevis panākt sabiedrisko labumu. Viņi to slēpj, solot nodarboties ar labdarību, rūpēties par maznodrošinātiem.
Likumā iestrādāts, ka sabiedriskās organizācijas nedrīkst nodarboties ar politiku un partijām. Tas ir viens no starptautiskajiem principiem, ka šīs lietas ir jāatdala. Tā mums ir liela problēma ar esošajiem likumiem, ka organizācijas, kas darbojas kā sabiedriskā labuma organizācijas, atrodas zem tā paša jumta, kur politiskās partijas.
Jautājums par NVO tiesībām veikt uzņēmējdarbību ir izraisījis asas diskusijas visās valstīs. Acīmredzot diskusija notiks arī Saeimā, izskatot šos likumprojektus.
Pats galvenais – organizācijas ar nodokļu atvieglojumiem nedrīkst izkropļot tirgu, nedrīkst konkurēt ar tām organizācijām, kuras maksā nodokļus. Sabiedriskās organizācijas mērķis nedrīkst būt peļņas gūšana, bet gan sava sabiedriskā mērķa sasniegšana. Ja organizācijas mērķis ir veicināt bērnu tiesību ievērošanu Latvijā un viņi atver frizētavu, gūst tur lielu peļņu un grib to izmantot, lai maksātu sev algas, to nedrīkst darīt. Viņiem ir jāsasniedz mērķis, kas ir īstenot bērnu tiesības. Naudai ir jāaiziet šim mērķim, bet viņi nedrīkst konkurēt ar privāto sektoru, kas nestrādā uz vienlīdzīgiem principiem.
Kas šobrīd traucē darboties šīm sabiedriskā labuma organizācijām? Kas mainīsies, pieņemot jauno likumu?
Bez saimnieciskās darbības esam paredzējuši nodokļu atvieglojumus par humanitārās palīdzības sniegšanu, iespēju izmaksāt stipendiju. Mēs gribētu, lai tiktu pieņemts tā saucamais viena procenta likums, kas pastāv gan Ungārijā, gan Čehijā. Proti, cilvēkam ir tiesības vienu procentu no sava 25% iedzīvotāju ienākuma nodokļa ziedot jebkurai sabiedriskā labuma organizācijai pēc saviem ieskatiem. Tas motivētu indivīdu ziedot. Šobrīd tas ir pārāk sarežģīti. Vēl būtiski ir definēt, kas ir brīvprātīgais darbs. Līdz šim organizācijām vai ministrijām ir bijušas tiesības deleģēt kādu funkciju nevalstiskai organizācijai, bet nekur nav teikts, ka valsts vai pašvaldības iestādei ir tiesība deleģēt arī finansējumu. Jebkura ministrija labprāt atteiksies no kādas savas funkcijas.
Atdos to nevalstiskajai organizācijai?
Jā. Šobrīd viņa to nevar.
Vai tas nedegradēs šo nevalstiskuma ideju?
Nevalstisks nenozīmē pretvalstisks. Piemēram, organizācija pieaugušo izglītības jomā – tās mērķis ir veicināt, ka pieaugušie gūst jaunas zināšanas un pārkvalificējas, spējot konkurēt darba tirgū. Valdības deklarācijā tas ir ietverts, bet Izglītības ministrijā tas kā virziens nav attīstīts. Šo funkciju ministrija labprāt deleģētu organizācijai, kura pierādītu sevi kā spējīgu. Tiklīdz jārunā par līdzekļu deleģēšanu, tas kļūst pārāk sarežģīti. Mēs esam paredzējuši jaunajā likumprojektā, ka ministrijas var to darīt.
Tur nav saskatāmas zināmas bažas attiecībā uz korupciju?
Kādā ziņā?
Ir valsts budžeta līdzekļi kādā jomā un ministriju darbinieki sāks piedāvāt šos līdzekļus savam korporatīvajam lokam, veidot sabiedriskas organizācijas šādiem mērķiem.
Diemžēl no tā es visvairāk nogurstu, strādājot pie jaunā likumprojekta – atbildēt uz jautājumiem, vai organizācijas neizmantos situāciju ļaunprātīgiem mērķiem un vai neveidosies korupcija.
Mēs nevaram izstrādāt galēji ierobežojošu likumdošanu, ja uzskatām, ka esam demokrātiska valsts. Likumā jābūt pietiekami skaidriem parametriem, bet jābūt arī interpretācijas iespējai. Galvenais, lai ceļš, pa kuru jebkura sabiedriskā organizācija nokļūst pie valsts līdzekļiem, būtu pilnīgi caurskatāms un atklāts. Mēs visi zinām, kā notiek valsts pasūtījumu konkursi. Ja mēs paši negribēsim to mainīt, mēs nepanāksim neko.
Jaunais likumprojekts paredz, ka organizācijai var atņemt licenci, ja tā nedarbojas saskaņā ar mērķiem?
Organizācija šobrīd saņem ziedojumu atļauju uz vienu kalendāro gadu. Tas nozīmē, ka organizācijai jāiesniedz finansu atskaite līdz 31. martam, tad to skata FM, tad VID veic pārbaudi. Labākajā gadījumā jūnijā, jūlijā organizācija saņem ziedojumu atļauju, kas derīga tikai līdz decembrim – paliek daži mēneši, ko darboties, un atkal jāsāk cīnīties par nākamo gadu. Mēs esam paredzējuši, ka atļauja tiek izsniegta uz nenoteiktu laiku, bet organizācijām ik gadu jāsniedz ne tikai finansu, bet arī saturiskā atskaite – kādiem mērķiem katrs ziedojums ticis piešķirts. Ir paredzēts, ka komisijai ir tiesības atņemt atļauju, organizācijai gan ir paredzētas arī tiesības pārsūdzēt lēmumu.
Vai ir kādi piemēri tam, ka nevar veiksmīgi realizēties kādas uz sabiedrisko labumu vērstas idejas tāpēc, ka nav pieņemts jaunais likums?
Ir pietiekami daudz organizāciju, kas jūt, ka šis likums varētu tām palīdzēt.
Es tikko apciemoju organizāciju Rūpju bērns Latgales priekšpilsētā, kas gādā par garīgi slimiem cilvēkiem. Viņi gatavo smukas mazas apsveikuma kartiņas, arī auž, bet nevar to pārdot. Organizācija varētu iegūt naudu, lai nopirktu tiem cilvēkiem materiālu aušanai vai papīru kartiņām. Viņiem jāveic saimnieciskā darbība, iespējams, apejot likumu. Mēs gribam panākt, lai viņiem nav jāapiet likums.
Kā viens no rādītājiem attīstītai sabiedrībai tiek minēts jēdziens “rūpes par citiem”. Cik lielā mērā Latvija ir gatava šīs idejas realizācijai? Tas, par ko mēs runājām sākumā, ir vairāk rūpes par sevi.
Ja mēs skatāmies tās organizācijas, kuras Latvijā ir aktīvas šajā sfērā, tās ir
bērnu tiesību aizsardzības organizācijas, garīgo un fizisko invalīdu, pensionāru organizācijas, sieviešu klubi. Tie cilvēki, kuri apvienojas, bieži paši uz savas ādas ir izjutuši, ko nozīmē invaliditāte vai vardarbība un saprot, ka kopā šīs problēmas būs vieglāk risināmas. Nesen presē bija informācija par ģimeni, kuras bērni ir fiziski invalīdi, bet citādi spējīgi mācīties parastā vispārizglītojošā skolā. Vecāki grib, lai bērni mācās šādā skolā un kā vecāku apvienība viņi to noteikti var vieglāk panākt. Viņi var ietekmēt ministrijas, ne tikai atsevišķas skolas vadību. Tās ir rūpes par citiem. Es nesen biju Nīderlandē, tur cilvēki iesaistās tādās aktivitātēs, kas nav viņu tiešo interešu realizācija, bet tas ir viņu kā valsts iedzīvotāju pienākums. Tā ir tāda labklājība, ka viņi grib dot citiem to, kas viņiem jau ir. Līdz tam, es domāju, Latvijai vēl ir tālu.
Parasti, pieņemot jaunu likumprojektu, tiek uzskatīts, ka tam ir jāatbilst kādām sabiedrības vērtībām, citādi tas nedarbojas. Kādām vērtībām atbilst šie divi jaunie likumprojekti?
Tas, par ko mēs domajām, ir pieņemt likumus, kas ļaus sabiedrībai attīstīties,
nevis traucēs. Man liekas, ka tā ir jebkuras valsts pamatvērtība, lai viņa attīstītos. Visu laiku runājam par pilsonisku sabiedrību Latvijā, bet mēs nevaram gaidīt, ka kāds mūsu vietā risinās šīs problēmas. Ar šiem likumprojektiem mēs sakārtojam vidi šai darbībai, kur likumdošana ir novecojusi. Mums saka, vai tiešām vajag ķerties klāt nodokļiem? Es saku, ka mēs nevaram neķerties, jo valsts nav tik bagāta, ka varēs atļauties subsīdijas nevalstiskam organizacijām. To mēs redzam citās Centrāleiropas valstīs. Čehijā 36% nevalstisko organizāciju budžeta nāk no valsts. Ja paskatās Skandināvijas valstis, tur gandrīz 100% organizāciju finansējuma nāk no valsts. Viņi uzskata, ka valsts labklājība ir tik augstā līmenī, ka var atļauties finansēt pilsoniskās iniciatīvas. Galvenā problēma, kas rodas izstrādājot šos likumprojektus ir, ka mēs mēģinām atteikties no līdz šim pastāvošā organizāciju saraksta, kuri pastāv kopš deviņdesmito gadu sākuma. Likums par nekustamā īpašuma nodokli paredz organizācijas, kuras tiek atbrīvotas no šī nodokļa. Kāpēc jebkura organizācija nevarētu pretendēt uz šādu atvieglojumu? Tas radīs vispārēju vienlīdzību.